Kārlis Streips: Kariņa valdība būtu varējusi būt daudz konkrētāka, informatīvāka un atklātāka attiecībā uz Covid-19 pandēmiju 35
Nupat 5. janvārī Latvijā uzstādīts jauns rekords. Minētajā dienā Krišjāņa Kariņa vadītā valdība kļuva par visilgāk pastāvošo valdību atjaunotās Latvijas vēsturē.
Pirmās brīvvalsts laikā, protams, ilgāk pie varas kloķiem bija Kārlis Ulmanis, bet pēc 1934. gada apvērsuma viņu par demokrātiskas valsts vadītāju neuzskatīt nekādi.
Kopš neatkarības atjaunošanas, visilgāk amatā esošais premjers ir bijis Valdis Dombrovskis, kurš amatā pavadīja 1777 dienas pirms demisijas pēc Zolitūdes traģēdijas.
Taču tās 1777 dienas bija trīs atsevišķās valdībās, kamēr Kariņa kunga 1058 dienas ir bijušas vienas valdības ietvaros. Par vienu dienu mazāk 5. janvārī bija viņa priekštecim Mārim Kučinskim.
Varam atcerēties, ka valdības veidošana pēc 13. Saeimas vēlēšanām 2018. gadā nebija viegla. Vispirms Valsts prezidents Raimonds Vējonis iespēju piedāvāja Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) līderim Jānim Bordānam. Nesanāca.
Nākamais bija partijas KPV pieteiktais kandidāts premjerministra amatam Aldis Gobzems. Atpakaļ skatoties varam nopūsties ar dziļu gandarījumu, ka arī viņam nekas nesanāca, jo no advokatūras par visai rupjiem ētikas principu pārkāpumiem izraidītais cilvēks diez vai būtu bijis īpaši pārliecinošs premjers.
Trešais Valsts prezidenta izvirzītais kandidāts bija Kariņa kungs, kurš nolika mandātu Eiropas Parlamentā, lai pārņemtu valdību Latvijas Republikā. Šajā ziņā salīdzināms ar jau minēto V. Dombrovski, kurš darīja tieši tāpat, turklāt masīvas un globālas ekonomiskās krīzes laikā.
Kariņa kunga valdību veidoja viņa pārstāvētā Jaunā Vienotība, JKP, Nacionālā Apvienība, partija Attīstībai/Par un KPV. Viena daļa no KPV saraksta ievēlēto deputātu atteicās balsot par valdības apstiprināšanu, un tas bija brīdis, kad partija sāka sabrukt gabalos.
Partijas ministri valdībā noturējās līdz 2021. gada pavasarim, kad KPV sabrukums bija tik ļoti redzams, ka partijai vietas valdībā vairs nebija un nevarēja būt. Pārējās partijas attiecīgos portfeļus vienkārši sadalīja savā starpā.
Kopš KPV aiziešanas Kariņa valdību veidojošajām partijām Saeimā ir tikai 47 balsis no 100. Glābiņš ir viena daļa no tā dēvētajiem frakcijām nepiederošajiem deputātiem, kuri vajadzīgos balsojumos atbalsta valdību un nevis opozīciju.
Pirmajā gadā viens no pirmajiem uzdevumiem Kariņa valdībai bija nodrošināt daudz lielāku stabilizāciju valsts finanšu tirgū. Pēc tam, kad sabruka it kā varenā AB LV banka, Amerikas valdība draudēja Latviju likt melnajā sarakstā par nepietiekamiem centieniem novērst naudas atmazgāšanu un citus grēkus.
Tāpat valdības pirmsākumos bija jāstrādā pie 2019. gada valsts budžeta. Kariņa kunga valdībai bija citas prioritātes nekā iepriekšējam Ministru kabinetam, un galu galā Saeima budžetu galīgajā lasījumā pieņēma tikai 3. aprīlī.
Arī sākts darbs pie administratīvi teritoriālām reformām, jo 2010. gadā apstiprinātais modelis ar daudzām mazām pašvaldībām bija izrādījies visnotaļ neefektīvs. Jauno modeli Saeima galīgajā lasījumā apstiprināja 2020. gada jūnijā.
Doma bija jauno sistēmu sakārtot pietiekami, lai 2021. gada jūnija pašvaldību vēlēšanas varētu notikt jaunajā iekārtā. Diemžēl ne visi kādreizējie novadi nebija laimīgi par to, kur tie bija nonākuši, un vairāki no tiem devās uz Satversmes tiesu ar sūdzībām.
Redzamākais tiesas spriedums šajā ziņā bija tikai pāris dienas pirms minētajām vēlēšanām, kad Satversmes tiesa paziņoja, ka Varakļānu novada pievienošana Rēzeknes novadam un nevis Madonas novadam bija pretkonstitucionāla.
Tapa nolemts, ka visos trīs novados vēlēšanas taps atliktas līdz septembrim. Tiesa, jau nākamajā dienā tapa paziņots, ka Madonas novadā vēlēšanas tomēr būs, bet Varakļānu un Rēzeknes novadā – nebūs.
Tur tik tiešām vēlēšanas bija septembrī, un sausais atlikums ir tāds, ka Varakļānu novads vēl šobaltdien ir maziņš un pastāv atsevišķi. Komentāra rakstīšanas dienā aplūkoju tā mājaslapu. Galvenais bija paziņojums, ka 15. janvārī būs grupas Laika Upe koncerts.
Protams, gadu pēc tam, kad Kariņa valdība uzsāka darbu, sāka parādīties pirmie signāli par jaunu koronavīrusu, kurš it kā bija uzradies Ķīnā.
Kādu laiku šķita, ka iemesla panikai nebija. Pirmais reģistrētais gadījums mūsu valstī bija 2020. gada 7. martā. Taču ātri vien izrādījās, ka Covid-19 vīruss bija ļoti intensīvi pārnēsājams, un jau 12. datumā valdība izsludināja pirmo ārkārtas situāciju.
26. jūnijā Slimību profilakses un kontroles centrs paziņoja, ka kopumā līdz tam brīdim bija diagnosticēti 1112 Covid-19 pacienti. No tiem 175 nonāca slimnīcā, un 30 nomira. Lielākoties infekcijas Latvijā ieveda atpūtnieki un tad repatrianti.
Vasara bija salīdzinoši mierīga, un ar optimismu valsts raudzījās uz jaunā skolas gada sākumu. Jau pēc pirmās skolas dienas parādījās pirmie inficētie skolēni un skolotāji. 2020./2021. gada skolas gads ieies vēsturē kā ļoti juceklīgs gads.
Bija skolas un novadi, kuros situācija ar vīrusu uzlabojās līdz vietai, kur klases varēja atsākt klātienē. Un tad ātri konstatēt, ka tas nozīmēja jaunu uzliesmojumu, kura dēļ visiem atkal bija jādodas karantīnā.
Kopumā 2020. gada rudeni pavadījām tā dēvētā Delta varianta zīmē. 9. novembrī valdība noteica kārtējo ārkārtas situāciju, tajā skaitā Ziemassvētkos un Jaunajā gadā bija ļoti stingras mājsēdes prasības. Cik lielā mērā tautieši tās ņēma vērā, tas ir cits jautājums.
Neilgi pirms jaunā 2021. gada sākumā parādījās pirmās vakcīnas pret Covid-19 vīrusu, un ļoti ātri izrādījās, ka mūsu valsts šajā ziņā nebija uzdevuma augstumos, un tas ir ļoti maigi teikts.
Eiropas Savienības kvotu ietvaros Latvijai bija paredzēts konkrēts daudzums jauno vakcīnu. Veselības ministrijā divi ierēdņi nolēma paldies, nevajag. Un līdz ar to vakcinācijas process mūsu valstī sākās labākajā gadījumā klupšus, krišus.
Ļoti ātri piemeklēts pirmais grēkāzis. Jau 7. janvārī no amata aizgāja veselības ministre Ilze Viņķele. Viņas vietā stājās Daniels Pavļuts.
Valdības juceklīgums attiecībā uz vakcīnām manuprāt cita starpā deva pietiekami daudz laika valstī (un ne tikai) attīstīties visabsurdākajiem mītiem un sazvērestības teorijām par Covid-19 un vakcīnām.
Būtu valdības reakcija attiecībā uz vakcīnām bijusi konkrētāka, viedāka un veiklāka, iespējams, tā nebūtu tik liela problēma, cik tā ir izrādījusies esam.
Joprojām, gadu un vairāk pēc pirmo vakcīnu parādīšanās mūsu valstī, pilnībā vakcinēto personu skaits komentāra rakstīšanas dienā joprojām bija zem 70 procentiem. 66,4% bija jaunākie dati no 3. janvāra. Tas nav labi, bet tas arī mums šonedēļ nav galvenais temats.
Vien kārtējo reizi pateikšu lasītājiem, ja neesi vakcinēts, neesi auns! Ej un novakcinējies. Pasargāsi sevi, savus tuviniekus, draugus, kolēģus. Punkts un āmen.
Kariņa valdība nav bijusi bez rokādēm. Jau minēju Viņķeles kundzes gadījumu. No amata nācās atvadīties vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem sakarā ar skandāliņu par autostāvvietām.
Atsevišķs stāsts par partiju KPV. 13. Saeimas vēlēšanās kādreizējā aktiera Artusa Kaimiņa veidotā partija pārliecināja 14,25% vēlētāju balsot par sevi, un tas nozīmēja 16 mandātus Saeimā.
Pēc tam, kad izgāzās partijas “premjerministra kandidāta” centieni izveidot valdību, bija pirmais lūzuma punkts partijai KPV. Viena daļa deputātu atteicās balsot par Kariņa valdību, lai arī tajā bija paredzēti vairāki ministru posteņi tieši KPV cilvēkiem.
Tieši tāpēc citi KPV deputāti nolēma atbalstīt jaunās valdības izveidošanu. Minētā gada 23. janvārī 11 no tiem tā darīja, kamēr pieci citi balsoja pret. Gobzems skaļi bazūnēja, ka tā būšot “zaudētāju” valdība.
Tā vietā par zaudētājiem kļuva KPV. Bija visādi kašķi starp partijas redzamākajiem līderiem. Pērn pavasarī sabrukums bija tik ievērojams, ka valdība nolēma, ka tālāk strādās bez KPV ministriem.
Amatu zaudēja iekšlietu ministrs Ģirģens, labklājības ministre Ramona Petraviča un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Pēdējais tajā brīdī pievienojās Nacionālajai apvienībai un amatu saglabāja arī pēc partijas kā tādas aiziešanas no koalīcijas.
Patlaban koalīciju veidojošajām partijām Saeimā ir tikai 47 balsis. Tā nav klasiska mazākuma valdība vienkārši tāpēc, ka tā var paļauties uz vienu daļu no tā dēvētajiem frakcijām nepiederošajiem deputātiem, kuri vajadzības gadījumā balso kopā ar koalīciju un nevis ar opozīciju.
Visvairāk KPV LV man atgādina tā dēvēto Zīgerista partiju 6. Saeimā. Arī tā 1995. gada vēlēšanās tika pie 16 mandātiem, un arī tā gandrīz tūdaļ pēc Saeimas darba uzsākšanas sāka irt pa vīlēm. Nākamajās vēlēšanās partija zaudēja visus mandātus.
KPV kā tādas vairs nav. Grūti spriest, vai lielajam demagogam Gobzemam izdosies sakasīt kopā pietiekami lielu atbalstītāju skaitu, lai cerētu uz vietām 14. Saeimā. Gribas cerēt, ka nē.
Artūrs Krišjānis Kariņš ir pirmais un līdz šim vienīgais trimdā uzaugušais cilvēks, kurš ir bijis mūsu valsts valdības vadītājs. Viņš ir dzimis 1964. gadā Delavērā ASV. Kariņa kungam ir doktora grāds valodniecībā.
Pastāvīgi uz dzīvi Latvijā K. Kariņš pārcēlās 1996. gadā. Cita starpā viņš bija pirmais uzņēmējs, kurš pamanīja, ja ūdeni uz kādu laiku ieliek aukstā vidē, tas sacietē un tad to var lietot kokteiļos. Joprojām pastāvošais uzņēmums Lāču ledus ir Kariņa kunga dibināts.
Politikā Krišjānis Kariņš ienāca 2002. gadā kopā ar kārtējo jātnieku uz balta zirga Einaru Repši. Ievēlēts 8. Saeimā, kādu laiku ekonomikas ministrs Aigara Kalvīša valdībā, kādu laiku Jaunā laika frakcijas vadītājs parlamentā.
2009. gadā Kariņa kungs kļuva par vienīgo Jaunā laika pārstāvi, kurš ievēlēts Eiropas Parlamentā. 2014. gadā vēlētāji viņam atkal uzticējās, vien nu viņš pārstāvēja Jaunā laika pēcteci Vienotību. Kā minēju, no Eiropas Parlamenta Kariņa kungs aizgāja, lai pārņemtu valdības vadīšanu Latvijā.
Visticamāk, Kariņa valdība paliks amatā līdz pat 14. Saeimas vēlēšanām šogad 1. oktobrī. Matemātiskā nozīmē nekādu citu īpašu iespēju 13. Saeimā nav, it īpaši, ja joprojām neviens negribēs kāpt kamanās ar Saskaņu Sociāldemokrātisku partiju un JKP turpinās bloķēt zaļo zemnieku uzņemšanu koalīcijā.
Manā uztverē Kariņa valdība būtu varējusi būt daudz konkrētāka, informatīvāka un atklātāka attiecībā uz Covid-19 pandēmiju. Ārpus tā manā uztverē nekādus īpašus podus tā nav gāzusi. Ceru, ka tas turpinās būt tāpat arī nākotnē.
