Kārlis Streips: Kāpēc republikāņi joprojām baidās no Trampa? Viņš visa mūža garumā ir bijis ļaunatminīgs un atriebīgs 35
Sestdien, 13. februārī, sēdēju pie datora un ar vienu aci internetā skatījos amerikāņu telekanālu C-Span. Tas ir Amerikas kabeļtelevīzijas radīts kanāls, kurš visumā demonstrē dažādas valdības, komiteju u.c. iestāžu sēdes.
Visbiežāk līdz ar to tas ir apmēram tikpat interesanti, kā raudzīties, kā uz sienas uzklāta krāsa žūst. Bet minētajā dienā ieraudzīju ASV Senāta plenārsēžu zāli un konstatēju, ka tajā brīdī senatori balsoja par jautājumu, vai kādreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa impīčmenta tiesāšanas kontekstā aicināt vai neaicināt lieciniekus.
Redzēju, kā par liecinieku aicināšanu nobalsoja 54 senatori no 100.
Un tad dzirdēju senatoru Lindsejs Grēms no Dienvidkarolīnas sakām “prezidenta kungs, gribu nomainīt savu balsi no nē uz jā.” Amerikas Senātā prezidējošo senatoru sauc par prezidentu. Bet tajā brīdī pats pie sevis padomāju, vai dieniņ.
Konkrētais jautājums diskusijā par lieciniekiem bija Kongresa apakšpalātas deputāte, kura bija devusi saprast, ka viņas klātbūtnē apakšpalātas Republikāņu frakcijas priekšsēdētājam Kevinan Makārtijam laikā, kad 6. janvārī Kapitolijā marodēja Trampa atbalstītāju pūlis, bija telefona saruna ar pašu Trampu, kuras laikā viņš ļoti prezidentu lūdza saviem atbalstītājiem likt nomierināties.
Tramps it kā esot atbildējis “nu, Kevin, acīmredzot viņi par pagājušajām vēlēšanām ir vairāk norūpējušies nekā tu.” Tie bija apakšpalātas pārstāvji, kuri Senātā uzturēja apsūdzību pret kādreizējo prezidentu, kuri pirmie nāca ar domu, ka varbūt minēto deputāti varētu izsaukt kā liecinieci, lai viņa paskaidrotu tālāk, ko viņa zināja par attiecīgo sarunu.
Drīz pēc tam, jau minētais senators Grēms Tviterī paziņoja, ja Demokrātu frakcija vēlēsies izsaukt lieciniekus, tad arī republikāņi tā darīs un ar uzviju. Tur bija tas mans vai dieniņ. Tādā gadījumā tiesāšanas process, kurš tobrīd jau bija tuvojies beigām, turpinātos vēl ilgi un dikti.
No vienas puses, tas būtu labi tādā nozīmē, ka tas man dotu vielu raidījumam “Vēlais ar Streipu” telekanālā RīgaTV24. Bet no otras puses, Senātam un Kongresam plašākā nozīmē ir arī citas lietas darāmas.
Tajā skaitā prezidents Džo Baidens ir proponējis plašu palīdzības paketi amerikāņiem, lai palīdzētu viņiem tikt galā ar Covid-19 pandēmijas sekām. Kopējā paredzētā summa: 1,9 triljoni dolāru, tajā skaitā ļoti paplašinot ASV vakcinācijas programmu, jo, protams, jo ātrāk vīruss tiks pievarēts, jo ātrāk Amerika varēs atjaunot puslīdz normālu situāciju.
Tas, starp citu, arīdzan ir jautājums mūsu valstī. Brīdī, kad Valsts prezidents Egils Levits saņēma savu vakcīnu (un atšķirībā no daža laba, man nav žēl, ka valsts augstākās amatpersonas to saņēma, kaut vai tāpēc, ka tas uzrāda piemēru tiem, kuri varbūt par to poti šaubās), viņš braši un mundri paziņoja, ka kolīdz Latvijā būs pietiekams skaits vakcīnu, tad būtībā visu tautu varēs savakcinēt divu mēnešu laikā.
Prezidents nepateica, kad Latvija varētu tikt pie tā pietiekami lielā vakcīnu skaita, kas no viņa puses šķiet maķenīt nevērīgi.
Bet atgriežoties pie notikumiem Amerikā, sestdienas vakarā vispirms noskatījos politoloģes un žurnālistes Rachel Maddow vadīto radījumu, pēc tam komiķa Bill Maher raidījumu, un tad ieslēdzu CNN. Un atkal ieraudzīju Senāta plenārsēžu zāli, un liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka senatori tobrīd balsoja par to, vai Donaldu Trampu notiesāt vai attaisnot!
Kas notika ar tiem lieciniekiem?! Tikai nākamajā rītā uzzināju, ka visas dienas garumā senatori bija apspriedušies par to, vai liecinieku aicināšana būtu prāta vai neprāta darbs, un galu galā nolēma tā nedarīt.
Lielas vajadzības, šķiet, nudien nebija. Prokurori no apakšpalātas pavadīja divas dienas minūti pa minūtei skaidrojot, kas īsti notika 6. janvārī. Viņi atgādināja, ka vairāku mēnešu garumā pēc 2020. gada vēlēšanām prezidents Tramps bija regulāri Tviterī rakstījis, ka viņa faniem 6. datumā vajag pulcēties Vašingtonā, jo “būs traki,” tā viņš vienā tvītā rakstīja.
6. datumā no rīta bija rallijs, kurā Tramps savus sekotājus mudināja būt stipriem, nevis vājiem. Pateica, ka jādodas uz Kapitoliju, kur tobrīd abas palātas apsprieda minēto vēlēšanu rezultātu oficiālo ratificēšanu.
Pateica, ka viņš cerēja, ka viceprezidents Maiks Penss nodrošinās rezultātu atcelšanu tajos štatos, kuros Tramps bija zaudējis.
Arī pateica, ka viņš kopā ar protestētājiem dosies uz Kapitoliju, kas protams nebija taisnība. Tramps atgriezās Baltajā namā, kur, kā ziņots, viņš skatījās televīziju un itin tīksminājās par to, kas notika Kapitolijā.
Apakšpalātas pārstāvji demonstrēja video no tās dienas, kuru neviens pirms tam nebija redzējis. Viņi demonstrēja video, kurā bija redzams, ka brīdī, kad notika Senāta evakuācija, senatori bija tikai pāris desmit metru prom no satrakotā pūļa. Viņi demonstrēja video, kuros protestētāji bija dzirdami aurojam “Pakārt Maiku Pensu, pakārt Maiku Pensu!” Šokējoši video nudien.
Un pārstāvji arī demonstrēja vairākus video, kuros protestētāji bija dzirdami skaidrojam, ka viņi tur bija tāpēc, ka prezidents Tramps viņus tur bija aicinājis, viņus bija instruējis tur atrasties. Citiem vārdiem sakot, prezidents uzkurbulēja nemierniekus, un nemiernieki ķērās pie saviem nedarbiem.
Trampa kunga aizstāvji, savukārt bija … nu, kā lai to pasaka? Teiksim nepārliecinoši.
Pirmie vārdi no aizstāvja mutes bija “Es šeit esmu kā galvenais prokurors … oi, nē, kā … kā … kā aizstāvības pārstāvis!” Vienubrīd viņš senatoriem skaidroja, ka Trampa kungs vairs nebija prezidents, un tāpēc pareizais variants būtu “iet un viņu arestēt, jo Tieslietu ministrija taču zina, ko tā dara.” Tā runāja aizstāvis. Kā teicu – nepārliecinoši.
Taču arī tur nekādas lielas vajadzības nebija. No procesa pirmā brīža līdz pēdējam, politikas novērotāji skaidri zināja, ka Senātā nesavāksies divas trešdaļas senatoru, kuri atbalstīs Trampa notiesāšanu. Vienīgais jautājums bija par to, cik no republikāņiem tomēr tā darīs.
Galu galā izrādījās, ka tā darīt gatavi bija septiņi. Sūsana Kolinsa no Menas, Līsa Murkovska no Aļaskas, Mits Romnijs no Jūtas, Bils Kasidijs no Luiziānas, Ričards Burs no Ziemeļkarolīnas, Patriks Tūmijs no Pensilvānijas un Bens Sase no Nebraskas.
No šī septiņnieka, vien senatorei Murkovskai būs jākandidē uz vēl vienu termiņu nākamgad. Kolinsa, Kasidijs un Sase uzvarēja pērn, Kolinsas gadījumā uz piekto, Kasidija un Sases gadījumā uz otru sešu gadu termiņu amatā. Tūmijs un Burs jau ir pateikuši, ka viņi nākamgad nekandidēs, un senatoram Romnijam nākamās vēlēšanas būs 2024. gadā.
Līdz ar to, nekādu milzīgu drosmi no šiem senatoriem balsojums pret Trampu neprasīja.
Tas, ka republikāņiem tas bija sarežģīts jautājums, bija skaidri redzams tūdaļ pēc balsojuma, kad Republikāņu frakcijas vadītājs Senātā Mičs Makonels būtībā Donaldu Trampu nolīdzināja ar zemi. “Nav nekāda jautājuma – nekāda – ka prezidents Tramps ir praktiski un morāli atbildīgs par attiecīgo notikumu provocēšanu tajā dienā,” paziņoja Makonels. Pūļa uzvedība “bija paredzamas sekas arvien skaļākajiem nepatiesiem paziņojumiem, sazvērestības teorijām un nepārdomātiem pārspīlējumiem, kādus prezidents nepārtraukti bļāva zemeslodes lielākajā megafonā.”
Un tad Mičs Makonels, kurš balsoja pret Trampa notiesāšanu, pateica, ka tas bija vienkārši tāpēc, ka Tramps vairs nebija prezidents un tāpēc tas nebūtu bijis pareizi. Amerikas vēsturē netrūkst piemēru par gadījumiem, kuros impīčments vērts pret kādu, kurš vairs nav amatā, bet šādi fakti republikāņiem nav svarīgi. Doma vienkārši bija vīģes lapa, aiz kuras viņi varēja paslēpt savu negribīgumu nosodīt Trampu par pārkāpumiem, kuri bija pierādīti līdz pēdējai vīlītei un skrūvītei. Liekulīgi? Jā, visnotaļ. Bet pārsteiguma nekāda.
Donalds Tramps laiku kopš prezidenta Baidena inaugurācijas ir pavadījis savā muižā Floridā. Būtiski ir fakts, ka uzņēmums Twitter nesen paziņoja, ka Tramps no platformas būs bloķēts pastāvīgi un uz visiem laikiem.
Būtu grūti pārspīlēt to, cik ir jauki, ka nav katru mīļu brīdi jādomā par to, ko tas cilvēks tagad gvelzīs. No muižas Floridā nāca rakstisks paziņojums, kurā kādreizējais prezidents kārtējo reizi izmeklēšanu pret sevi nosauca par “raganu medībām,” un tad piedāvāja rindkopu, kura liecina, ka pašizpratnes šim cilvēkam ir mazāk nekā man ir melns aiz naga:
“Ir skumjš komentārs par mūsu laikiem, ka viena politiska partija Amerikā ir brīva graut tiesiskumu, aizskart likuma sargu godu un cieņu, uzslavēt pūļus, piedot nemierniekiem, tiesiskumu pārvērst par politiskās atriebības ieroci, un vajāt, melnajā sarakstā ielikt un apspiest visus cilvēkus un viedokļus, kuriem tie nepiekrīt.”
Tā raksta cilvēks, kurš ir grāvis tiesiskumu, ir aizskāris likuma sargu godu un cieņu, uzslavējis pūļus un nemierniekus u.tml. visas savas prezidentūras garumā.
Ja par to politiskās atriebības ieroci, tas ir precīzais iemesls, kāpēc republikāņi joprojām no šī cilvēka baidās. Donalds Tramps visa mūža garumā ir bijis ļaunatminīgs un atriebīgs.
Bet dievs ar Donaldu Trampu. Patlaban pret viņu tiek vērstas dažādas kriminālizmeklēšanas. Kaimiņi Floridā ir norādījuši, ka muiža, kurā viņš dzīvo, ir domāta kā viesnīca un nevis kā pastāvīga dzīves vieta.
Lai arī kā cilvēks censtos, viņš pakāpeniski izgaisīs no Amerikas un pasaules atmiņas, it īpaši tāpēc, ka viņš nudien ir zaudējis Makonela kunga piesaukto lielo megafonu Tviterī. Ko amerikāņiem nozīmē jaunā administrācija? Vienkārši sakarīgumu un veselo saprātu. Ar to arī uz nākamajiem četriem gadiem pietiks.
