Kārlis Streips: Kam gan varēja nākt prātā doma, tieši Lieldienu dienā darīt kaut ko tik ļoti ārprātīgu? 0
Ceru, ka visiem LA.lv portāla lasītājiem bija lieliskas Lieldienas! Dabas māte mūs tā kārtīgi palutināja, vai ne? +20+ Lieldienu dienā, ap to pašu gaisa temperatūras līmeni paredzēts būt šorīt, kad rakstu tekstu otrajās Lieldienās. Ceturtdien būšot tikai +3. Par to šodien nedomāsim.
Biju baznīcā. Dievkalpojums bija skaists. Dziedāja sieviešu koris, lielākoties latīņu valodā un atbilstoši liturģijai. Bija lieliski.
Amerikā aptrakotie republikāņi ap Lieldienām sacēla kārtējo bezjēdzīgo traci. Lieta tāda, kopš 2009. gada nevalstiska organizācija Amerikā konkrēti 31. martā ir organizējusi Transpersonu redzamības dienu.
Par transpersonu tiesībām Amerikā šie maniaki ir bļāvuši jau sen, bet šoreiz histērija bija visos iespējamos augstumos pēc tam, kad ASV prezidents Džo Baidens izsludināja 31. martu kā Transpersonu redzamības dienu.
Tāpat kā viņš to darīja 31. martā pērn un aizpērn un gadu pirms tam. Vien šogad sagadījās, ka arī Lieldienas iekrita minētajā datumā.
Bezdievis! Kā gan Amerikas prezidents šajā kristiešiem tik ļoti svētajā dienā izdomāja proklamāciju par šādiem ļaudīm?!!
Kam gan varēja nākt prātā doma, tieši Lieldienu dienā darīt kaut ko tik ļoti ārprātīgu??!
Acīmredzot nesaprotot, ka Transpersonu redzamības diena allaž ir konkrēti 31. martā, bet Lieldienu svētdiena var būt jebkurā svētdienā no 22. marta līdz 25. aprīlim. 31. martā arī bija Brīvības diena Maltā, lai atzīmētu dienu 1979. gadā, kad no salas Vidusjūrā aizgāja pēdējie Lielbritānijas bruņotie spēki.
Taizemē 31. martā bija karaļa Nanklao piemiņas diena. Ņūdžersijā Amerikā ļaudis pieminēja Tomasa Mundija Pētersona dienu. Tomass Mundijs Pētersons bija tumšādains amerikānis, kurš 1870. g. 31. martā kļuva par pirmo tumšādaino amerikāni, kurš balsojis vēlēšanās pēc tam, kad pieņemts ASV Konstitūcijas 15. grozījums par vēlēšanu tiesību atvēršanu arī kādreizējiem vergiem. Pētersona kungs nebija vergs, bet viņš bija pirmais, kurš balsoja un līdz ar to Ņūdžersijā bija piemiņas diena par godu viņam.
31. martā 27 draugiem un paziņām Feisbukā bija dzimšanas diena.
Pieļauju, nevienam no viņiem neradās sirds klapes vai vēdergraizes tāpēc, ka jubileja bija jādala ar dienu, kad kristieši atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos.
Tas pats sakāms par dabas bērniem Amerikā, kuri gribēja celt histēriju par Transpersonu redzamības dienu. Lieta te ir pavisam vienkārša. Ja tu negribi būt transpersona, tad nekļūsti par tādu. Ārpus tā, fakts, ka kāds cits vēlas tā darīt, nav, nav, vēlreiz nav un nekad nebūs tava darīšana. Liecies mierā. Tevi tas neietekmē nekādi. Un tāpēc histērijai nav pamata vai jēgas.
Arī Amerikā, kur tā dēvētie MAGA republikāņi ir zaudējuši visu veselo saprātu, un ne tikai šajā vienā gadījumā vien.
Taču šonedēļ galveno uzmanību komentārā vēlos veltīt divām gada dienām, viena no kurām bija nesen un otra būs šonedēļ ceturtdien. Attiecīgi apaļi 20 gadi un pusapaļi 75 gadi, un abos gadījumos runa ir par Ziemeļatlantijas līgumorganizāciju jeb NATO.
Sākšu ar to apaļo jubileju. 2004. g. 29. marts bija tā diena, kad Latvijas Republika kļuva par pilntiesīgu alianses dalībvalsti. Mūsu valsts pārstāvji un cilvēki no sešām citām NATO kandidātvalstīm Vašingtonā pievienošanās dokumentus parakstīja tābrīža ASV ārlietu ministra Kolina Pauela klātbūtnē.
Pauela kungs dokumentus oficiāli akceptēja kā tās valsts pārstāvis, kurā atrodas NATO dibināšanas līguma depozitārijs. 2. aprīlī bija grezna karogu pacelšanas ceremonija Briselē, kur atrodas NATO centrālā mītne, un ar to arī lieta bija darīta. Mūsu mazā valsts kļuva par pasaules varenākās militārās alianses dalībvalsti.
Tas bija mazāk nekā 13 gadus pēc tam, kad Latvija atguva starptautisko neatkarību, un vērts atcerēties, kāda bija attieksme pret armijas lietām Tautas atmodas laikā.
Viena no būtiskākajām organizācijām zem Latvijas Tautas frontes spārna bija Latviešu sieviešu līga, kuras vienīgais uzdevums bija glābt latviešu puišus no iesaukšanas PSRS bruņotajos spēkos.
Jau labu laiku bieds attiecībā uz iesaukumu bija iespēja, ka puisis tiks nosūtīts uz Afganistānu un mājās atgriezīsies metāla zārkā, ja vispār.
Atmodas laikā PSRS karš Afganistānā gāja uz beigām, bet centrālais režīms Maskavā jau un pat Mihaila Gorbačova salīdzinoši apgaismotajā laikmetā sāka sēt domu, ka ar tām Baltijas republikām kaut kas nav īsti kārtībā. Tur ir ļaudis, kuri vēlas graut diženo Padomju Sociālistisko republiku savienību, un īstam padomju pilsonim (ar ko lasi – krievam) pret to būtu stingri jāiebilst.
Bruņoto spēku daļās tas nozīmēja krasu tā dēvētās ģedovščinas pieaugumu, karavīriem no citām PSRS daļām šos it kā “fašistus” no Baltijas republikām terorizējot un pazemojot visos iespējamos veidos, tajā skaitā ne tikai dažreiz viņus novedot līdz nāvei.
Tādā nozīmē Padomju savienības sabrukums bija liels atvieglojums, un pieļauju, tobrīd mūsu valstī auga vesela paaudze, kura par bruņotajiem spēkiem un dienēšanu tajos vairs negribēja dzirdēt pilnīgi neko.
Tomēr oficiālā Latvija saprata, ka bez starptautiskām attiecībām un aliansēm no topošās atjaunotās neatkarības valsts nekas nesanāks.
Pasaule bija pretimnākoša. Trīs Baltijas valstis par pilntiesīgām Apvienoto Nāciju organizācijas dalībvalstīm kļuva jau 1991. g. 17. septembrī, jeb mazāk nekā mēnesi pēc puča sabrukuma Maskavā, kura rezultātā visas trīs valstis varēja atjaunot starptautiski atzītu neatkarību.
Pāris mēnešus vēlāk, 1991. g. 20. decembrī NATO nodibināja Ziemeļatlantiskās sadarbības padomi, un Latvija bija viena no šīs padomes dibinātājvalstīm. Mērķis bija veidot attiecības starp aliansi un potenciālām partnervalstīm laikā, kad līdz Padomju savienības oficiālai sabrukšanai bija palikušas tikai sešas dienas, un tā dēvētais Varšavas pakts jau bija likvidēts.
Ja kas, tieši Ziemeļatlantiskās sadarbības padomes dibināšanas dienā Vašingtonā PSRS vēstnieks paziņoja, ka viņa valsts ir likvidēta un līdz ar to viņš pasākumā pārstāvēja nevis Padomju Savienību bet gan Krievijas federāciju.
Tas bija laikmets, kurā ģeopolitiskas lietas mainījās ļoti, ļoti ātri.
Ziemeļatlantiskās sadarbības padome bija ar mērķi veidot konsultācijas un attiecības ar iespējamām partnervalstīm, tajā skaitā arī ar Krieviju.
Tas bija laiks, kad mūsu lielajā kaimiņvalstī izveidojās mīts par domu, ka kaut kādā brīdī amerikāņi krieviem bija apsolījuši, ka NATO nekad nepaplašināsies austrumu virzienā. Kremļa propagandisti šo domu zelē vēl šobaltdien, un Kremļa fašists to ir izmantojis kā “aizbildinājumu” genocīdam Ukrainā.
Runa ir par samitu 1990. g. jūnijā Vašingtonā, kurā viens no centrālajiem tematiem bija Vācijas atkalapvienošana pēc pusgadsimta, kurā pastāvēja kapitālistiskā Vācijas Federatīvā republika un nosacīti sociālistiskā un ironiski nosauktā Vācijas Demokrātiskā republika.
Mihails Gorbačovs piekrita, ka Austrumvācija pēc apvienošanas varēs automātiski iekļauties NATO, Eiropas savienībā un citās organizācijās, kurās Rietumvācija iestājās Aukstā kara laikā.
ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais ļoti vēlējās labas attiecības ar Padomju savienību, tajā skaitā un konkrēti tāpēc, ka Padomju savienībai bija milzīgs kodolieroču arsenāls, kurš brūkošajā savienībā netapa pienācīgi pieskatīts un aizsargāts.
Taču attiecībā uz NATO, nekādi solījumi par nepaplašināšanos netika doti, un tādi arī nevarēja būt. NATO bija alianse, kuras darbu pārvaldīja tās dalībvalstis. Nevienai citai valstij ārpus organizācijas nebija tiesību šajā ziņā diktēt noteikumus.
Vācijas apvienošana bija nāves zvans Varšavas paktam. Padomju savienībā reakcionāri spēki gribēja atjaunot staļinismu un pamatīgi pārsniedzās. PSRS sabruka, un tālākās attiecības NATO veidoja ar 15 atsevišķām kādreizējām PSRS republikām. Kādreizējā Dienvidslāvija sabruka sešās atsevišķās valstīs. 1993. g. 1. decembrī kādreizējā Čehoslovākija sadalījās un kļuva par Čehu republiku un Slovāku republiku.
Tā vai citādi, NATO attiecības ar citām valstīm veidoja neatkarīgi no Kremļa līderu vēlmēm un interesēm. 1994. gadā alianse izveidoja Partnerattiecības mieram programmu, kuras ietvaros potenciālām dalībvalstīm bija iespēja iesaistīties miera uzturēšanas programmās. Plašāks mērķis bija pilnveidot savstarpējo uzticību un savietojamību starp NATO valstīm un citām.
1999. gada martā pirmoreiz NATO aliansē iestājās trīs kādreizējās Varšavas pakta dalībvalstis Čehija, Ungārija un Polija. Čehijā un Ungārijā Aukstā kara laikā bija tautas sacelšanās, kuru Padomju savienība un Varšavas pakts apspieda ar bargu brutalitāti.
Polijā ar Solidaritātes arodbiedrības parādīšanos pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā principā aizsākās Austrumeiropas atmodas process. Visās trīs valstīs par kādreizējo PSRS un tās visnotaļ haotisko pēcteci nekādu ilūziju nebija
Mēnesi pēc minēto trīs valstu uzņemšanas NATO aliansē Vašingtonā bija vēl viens samits, kurā Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un vēl piecām kandidātvalstīm piedāvāts izstrādāt rīcības plānu dalībai NATO.
2002. g. novembrī NATO gadskārtējais samits pirmoreiz bija Prāgā, un tur Latvija un vēl sešas kandidātvalstis saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Albānijai un Maķedonijai nācās vēl kādu laiku pagaidīt, jo tās vienkārši nebija gatavas. Maķedonijas gadījumā bija patiešām muļķīgs teritoriāls strīds ar Grieķiju. Albānija aliansē iestājās 2009., bet Maķedonija pēc valsts nosaukuma maiņas uz Ziemeļu Maķedoniju – 2020. gadā.
Kopā ar Baltijas valstīm 2004. gadā NATO iestājās Bulgārija, Rumānija, Slovākija un Slovēnija. Horvātija aliansei pievienojās 2009. gadā kopā ar Albāniju. Melnkalnes kārta pienāca 2017. gadā, Ziemeļu Maķedonijas minētā iestāšanās 2020. gadā, un tur paplašināšanas process apstājās.
Trīs kādreizējās PSRS republikas un astoņas kādreizējās Varšavas pakta dalībvalstis.
Kremlis rūca, Kremlis bļāva, bet pamata patiesībā allaž bija tāda, ka NATO šāda ņerkstēšana bija pie pakaļas.
It īpaši pēc tam, kad Kremļa fašists uzsāka genocīdu Ukrainā. Gandrīz momentā līdz tam brīdim izteikti neitralitāti atbalstošās sabiedrības Somijā un Zviedrijā pamodās un pateica nē, nē, mēs šādos apstākļos arī gribam būt zem NATO lietussarga.
Somija par NATO 31. dalībvalsti kļuva 2023. g. 4. aprīlī. Zviedrijas gadījumā iespītējās divi autokrāti Turcijā un Ungārijā, bet ar laiku civilizētās valstis abus kretīnus pielauza, un Zviedrija dalībvalstu skaitu līdz 32 palielināja šogad 7. martā.
Nevaram pārāk zemu novērtēt to, ko nozīmē būt NATO. Jau kopš 2017. gadā Latvijā ir darbojusies NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa, kuru komandē sabiedrotie no Kanādas un kurā rotācijas kārtībā piedalās karavīri no citām NATO dalībvalstīm.
Pats būtiskākais par aliansi ir tās dibināšanas līguma 5. pants, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka uzbrukums pret vienu NATO dalībvalsti ir uzskatāms par uzbrukumu pret visām dalībvalstīm, un līdz ar to visas dalībvalstis steigsies palīgā tai sabiedrotajai valstij, kurā iebrukts.
2022. g. septembrī pēc tam, kad Kremļa fašists formalizēja “Luganskas tautas republikas” un “Doneckas tautas republikas” neatkarību, ASV prezidents Džo Baidens nāca ar šādu brīdinājumu:
“Amerikā ir pilnībā gatava kopā ar NATO sabiedrotajiem aizsargāt ikkatru kvadrātcentimetru NATO teritorijas. Ikkatru kvadrātcentimetru. Putina kungs, nepārprotiet to, ko es patlaban saku. Ikkatru kvadrātcentimetru.”
Amerikas prezidents runāja par collām, ne par centimetriem, bet doma bija viena un tā pati. Pamēģini, fašist, un dabūsi pa nagiem.
Šī lieta ir kļuvusi būtiska šīgada valsts prezidenta priekšvēlēšanu sezonā. Kā zināms, Republikāņu partija manā dzimtenē principā ir nolēmusi trešoreiz amatam izvirzīt līdz kliņķim korumpētu biznesmeni no Ņujorkas, kurš 2016. gadā negaidīti kļuva par Amerikas 45. valsts prezidentu.
Pavadīja visus četrus gadus laizoties ap Kremļa fašistu un citiem pasaules autokrātiem, tajā skaitā vienubrīd paziņojot, ka viņš un Ziemeļkorejas mazais, apaļais diktatoriņš bija apmainījušies ar “mīlestības vēstulēm.”
Šogad februārī šis cilvēks apgalvoja, ka kādas “lielas valsts prezidents” pie viņa bija atnācis un pajautājis, kas notiks tādā gadījumā, ja šī vārdā nenosauktā prezidenta valsts nebūs apmierinājusi NATO finansējuma prasības. Vai tādā gadījumā Amerikas prezidenta administrācija to pasargās?
“Nē, es tā nedarītu,” Donalds Tramps it kā atbildēja. “Ja kas, es tieši mudinātu Krieviju darīt visu, ko velns parāvis tā vēlas darīt, jo ir jāmaksā. Jāmaksā savi rēķini.”
Šis cilvēks nekad nav sapratis ģeopolitiku. Globālu tirdzniecību viņš allaž uzskatīja kā spēli, kurā viena puse uzvarēja, bet tam bija jānozīmē, ka otra puse zaudēja pilnībā.
Ar NATO bija tas pats. Francija pērn izdeva mazliet mazāk nekā divus procentus no IKP par aizsardzību. 2% no Francijas IKP bija ekvivalents 55,6 miljardiem eiro.
Latvija pērn izdeva 2,25% no iekšzemes kopprodukta par savu aizsardzību, bet tur bija mazāk nekā viens miljards – 50+ reizes mazāk nekā Francijā. Tie nav salīdzināmi lielumi, bet kādreizējais ASV prezidents to vienkārši nesaprot.
Tā un 1 432 542,2 citu iemeslu dēļ būtu daudz labāk, ja šogad novembrī Amerikas vēlētāji domai, ka šis cilvēks atkal varētu saimniekot Baltajā namā pateiktu visstingrāko nē.
Taču komentāra sākumā minēju divas jubilejas. Šonedēļ ceturtdien 4. aprīlī būs pusapaļi 75 gadi kopš NATO dibināšanas.
1949. g. aprīlis. 2. Pasaules karš ir beidzies, bet jau ir kļuvis itin skaidrs, ka karalaika sabiedrotais Staļins nemaz tik ļoti vērsts uz sadarbību nebija.
Jau 1946. gadā Lielbritānijas valstsvīrs Vinstons Čērčils brīdināja par jauna dzelzs priekškara nolaišanos pāri visam Eiropas kontinentam.
1945. gadā nodibināta ANO, kurā Padomju savienība bija viena no dibinātājvalstīm, kura uzstāja, ka par dalībvalstīm arī jākļūst Baltkrievijas un Ukrainas padomju sociālistiskajām republikām.
Amerika kādu laiku padomāja, ka tādā gadījumā dalībvalstis arī varētu būt, teiksim, Teksasa un Kalifornija, bet no šīs domas amerikāņi atteicās. Toties PSRS jaundibinātās organizācijās ietvaros un konkrēti tās Drošības padomē jau tūdaļ pat sāka parādīt muskuļus. Jau 1946. gadā Maskava uzlika veto piecām Drošības padomes rezolūcijām.
Līdzīgi destruktīva tā ir bijusi visu laiku kopš tam.
Arī Amerika šajā ziņā nav bijusi bez grēka, bet PSRS/Krievija ir bijusi rekordiste, tajā skaitā un konkrēti visnotaļ kretīnisku mērķu vadīta.
NATO dibināšanas gadījumā gan bija cita lieta. ANO dibināšanas pirmsākumos bija visai plašas diskusijas par to, vai organizācijai būtu vajadzīgi pašai savi bruņotie spēki.
Visi atcerējās starpkaru Tautu savienību, kurai tādu nebija, un kura līdz ar to kļuva par neveiksmes izteiktu piemēru.
Tomēr ANO nolēma, ka tā būs miermīlīga organizācija un tāpēc veidos miera uzturēšanas spēkus, kuri mūsu pasaulē darbojas vēl šobaltdien. Militāras lietas ANO nolēma atstāt citiem.
Un tā nu 1949. g.4. aprīlī Vašingtonā 12 valstis parakstīja Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas dibināšanas hartu. Amerika un Kanāda Ziemeļamerikā, kā arī Beļģija, Dānija, Francija, Īslande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle un Lielbritānija Eiropā.
Visa Aukstā kara laikā NATO bija pretstāve Padomju savienībai un Varšavas paktam. Nav nekāds pārsteigums, ka PSRS norieta laikā politiķi Latvijā nolēma, ka steigšus vajag doties tās organizācijas virzienā, kura spēs nodrošināt, ka pusgadsimta svešas varas okupācija mūsu valstī neatkārtoties vairs nekad.
Latvijā bija kadri, kuri iebilda pret iestāšanos NATO tāpat kā bija ļaudis, kuri iebilda pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Šāds izolacionisms Otrajās Lieldienās šķiet sevišķi muļķīgs un tāpēc ar to arī šīsnedēļas komentāru pabeigšu.
Vien ar vienu pēdējo piebildi: Ukraina pieteikumu par iestāšanos NATO iesniedza 2002. g. septembrī. Ukraina vēlas būt alianses dalībvalsts precīzi to pašu iemeslu dēļ, kāpēc savulaik to vēlējāmies mēs. Kaut kad Kremļa fašista genocīds beigsies, un pavisam iespējams, ka paredzamajā nākotnē arī Ukraina būs mūsu valsts sabiedrotā NATO ietvaros.
Tā būs svētīga diena. Slava Ukrainai, Dievs, svētī Latviju, un NATO aliansei – no visdziļākās sirds paldies!
