Kārlis Streips: Kam gan likās, ka tā dēvētais Breksits būs laba ideja? 33
Virsraksts britu laikrakstā The Guardian sestdien, 6. februārī: “Niknums par Gouvu tāpēc, ka eksports uz Eiropas Savienību samazināts par 68 procentiem kopš Breksita.” Runa ir par Lielbritānijas Kabineta biroja ministru Maiklu Gouvu (Michael Gove).
Kabineta birojs ir iestāde, kura atbalsta Lielbritānijas premjerministru un viņa ministrus. Tur strādā apmēram 8 tūkst. darbinieku, kuri atbalsta ministru komitejas un cita veida valdības darbu. Jautājums šajā gadījumā ir par faktu, ka Kabineta birojs saņēma ļoti daudz sūdzību par problēmām saistībā ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, bet nekā īpaši uz tām nereaģēja.
Lielbritānijas Zemes transporta asociācijas izpilddirektors Ričards Burnets (Richard Burnett) laikrakstam stāstīja, ka visu pagājušo gadu viņš ir centies pārliecināt valdību par nepieciešamību, pieņemt darbā tūkstošiem cilvēku, kuri uzņēmumiem varēs palīdzēt ar “milzīgi pieaugušajām dokumentācijas prasībām,” kādas pēc Breksita bija jāuzņemas valsts eksportētājiem. Valdība atrada 10 tūkstošus tādu, bet R. Burnets saka, ka patiesībā ir vajadzīgs apmēram piecreiz lielāks skaits.
Cilvēks arī bilda, ka papildu 68% eksporta samazinājumiem, 65 līdz 75 procenti furgonu, kuri ierodas Lielbritānijā no savienības, atpakaļceļā dodas pavisam tukši, jo nav nekādu preču, kādas vest, vai arī tāpēc, ka daudzi uzņēmumi Lielbritānijā vienkārši ērtības labad vismaz pagaidām ir pārtraukuši eksportu.
R. Burnets: “Mani tas ļoti dziļi kaitina, ka ministri ir nolēmuši neieklausīties industrijā un ekspertos.”
Brīdī, kad ieraudzīju minēto virsrakstu, momentā atcerējos citu virsrakstu tajā pašā laikrakstā pirms pāris nedēļām. Lielbritānijas Starptautiskās tirdzniecības departaments oficiāli ieteica uzņēmumiem minētajā valstī piereģistrēties ārpus Lielbritānijas, vai vismaz citur Eiropā izveidot reģionālu biroju.
Atkārtosim: Lielbritānijas Starptautiskās tirdzniecības departaments, kas ir oficiāla valsts iestāde uzņēmumiem, kuri darbojas attiecīgajā valstī iesaka savu darbību reģistrēt kaut kur citur. Nebiju pārsteigts konstatējot, ka departamenta mājaslapā šo padomu vismaz ar pirmo, otro un trešo acu uzmetienu neatradu. Nudien tas būtu tas pats, kas Latvijas Investīciju un Attīstības aģentūrai sākt ieteikt Latvijas uzņēmumiem vākties prom no mūsu valsts un strādāt citur.
Par visu vairāk šis haoss uzrāda vienu vienkāršu faktu: Izstāšanās no Eiropas Savienības nevienā mirklī nebija laba un pozitīva doma. Atcerēsimies šīs sāgas fabulu. Lielbritānija allaž bija visai neērts Eiropas Savienības partneris.
Savienības pirmsākumos Francijas prezidents Šarls de Golls vispār negribēja Lielbritāniju uzņemt savienībā, jo viņš uzskatīja, ka Lielbritānija slepus iebilda pret savienības topošo koptirgu un bija naidīga pret domu, ka Eiropas valstīm vajadzētu integrēties arvien ciešāk un ciešāk. Ar laiku izrādījās, ka sirmajam franču valstsvīram bija taisnība, bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
Lielbritānija savienībā beidzot iestājās 1973. gadā, kad de Golls vairs nebija Francijas prezidents un viņa pēctecis, Džordžs Pampidū domai bija pretimnākošāks. Lai pārliecinātos, ko domā Lielbritānijas tauta, 1975. gadā valdība noorganizēja referendumu ar jautājumu vai palikt tā laika Eiropas Ekonomiskajā kopienā, vai arī no tās izstāties. 67,2% vēlētāju balsoja par palikšanu kopienā.
Eiropas kopiena par Eiropas savienību kļuva 1993. gadā pēc Māstrihtas līguma ratifikācijas. Lielbritānija 1997. gadā paziņoja, ka tā nepiedalīsies Šengenas brīvās ceļošanas zonā, lai gan atsevišķos gadījumos tā sadarbojās ar citām dalībvalstīm. Lielbritānija arī panāca atļauju, neieviest Eiropas kopvalūtu tad, kad tas brīdis pienāca. Tāpat Lielbritānija noraidīja Eiropas Savienības pamattiesību hartu, kā arī Māstrihtas līguma nodaļu par sociālām tiesībām (šo pēdējo lēmumu pieņēma Džona Meidžora Toriju valdība, bet atcēla Tonija Blēra Leiboristu valdība). Īsāk sakot, Lielbritānija bija kā laulāts partneris, kurš joprojām dzīvo mājās, bet ar otru partneri arvien mazāk vēlas sadarboties.
Jau 1993. gadā Lielbritānijas politikā uzradās tā dēvētā Lielbritānijas Neatkarības partija, kuras centrālā filozofija bija eiroskepticisms. Šī partija Lielbritānijas iekšzemes politikā nekad neko īpašu nepanāca, taču Eiropar parlamenta vēlēšanās 2004. gadā tā bija trešajā, 2009. gadā otrajā un 2014. gadā — pirmajā vietā ar 27,5% balsu. Tā bija pirmā reize, kad kāda no Lielbritānijas trešajām partijām nacionālās vēlēšanās saņēma vairāk balsu nekā abas lielās un vēsturiskās partijas, Toriji un leiboristi.
2015. gadā Lielbritānijā bija parlamenta vēlēšanas, un premjerministra Deivida Kamerona Toriji solīja, ka pēc vēlēšanām premjers centīsies sarunāt vēl labāku darījumu ar Eiropas Savienību un, ja tas nenotiks, tad būs referendums par izstāšanos. Premjers pacentās. Sarunāto apstiprināja Eiropas Padomes priekšsēdētājs Donalds Tusks, kā arī visu atlikušo 27 dalībvalstu līderi īpašā samitā, kāds notika 2016. g. februārī Briselē.
Taču bija par vēlu. Premjerministrs savai tautai teica, ka viņš bija sarunājis “īpašu statusu Eiropas Savienībā,” un tāpēc visiem vajadzētu balsot par palikšanu savienībā. Otrajā pusē līderību uzņēmās parlamenta deputāts Boriss Džonsons, kurš pirms ienākšanas politikā rakstīja ļoti demagoģiskus tekstus par Eiropas Savienību ļoti demagoģiskiem Lielbritānijas laikrakstiem.
Arī atbalstot domu, ka Lielbritānijai vajadzētu pamest Eiropas Savienību, meli plūda straumēm vien. Katru nedēļu Lielbritānija uz Briseli pārskaitīja 350 miljonus sterliņa mārciņu, kuras tā vietā varētu izmantot veselības sistēmas pilnveidošanai.
Savienība slepus plānoja uzņemt Turciju savā pulciņā, un tad momentā visi 80 miljoni turku pārcelsies uz Lielbritāniju un kārtīgiem britiem atņems darbu. Eksperti centās pārliecināt citus, ka izstāšanās no Eiropas Savienības nebūs laba doma, tā būs kaitīga Lielbritānijas tautsaimniecībai, bet viņos neviens īpaši neieklausījās. Džonsona kungs un viņa sabiedrotie vienkārši bija skaļāki un trokšņaināki.
Referendums bija 2016. g. 23. jūnijā, tieši Jāņos. Nākamajā rītā piecēlos, pagatavoju sev tasi tējas un tad devos pie datora ar domu, ka diez vai Lielbritānijā būs atradies pietiekams atbalsts saišu saraušanai ar organizāciju, kurā valsts bija bijusi 43 gadu garumā. Ieslēdzu datoru, atradu The Guardian mājaslapu, un ej tu nost! 51,89% vēlētāju bija nobalsojuši par izstāšanos! Mana pirmā doma bija, ka līdz ar to briti paši sev bija iešāvuši kājā. Nekas kopš tās dienas nav man licis mainīt savas domas.
Pēc referenduma premjers Kamerons demisionēja, un viņa vietā stājās Terēze Meija. Viņa bija tā, kura iedarbināja Lisabonas līguma 50. pantu, tā uzsākot izstāšanās procesu. Neilgi pēc brīža, ka iedarbināts minētais pants, Meijas kundze izsauca ārkārtas parlamenta vēlēšanas cerībā, ka viņas pārstāvētie Toriji gūs krietni lielāku vairākumu, un tad būs vieglāk sarunāt darījumu ar Eiropas Savienību par izstāšanos.
Tā vietā Konservatīvā partija parlamentā zaudēja vietas un bija spiesta veidot valdību ar mazas Ziemeļīrijas partijas atbalstu. Viņa sarunāja darījumu. Parlaments trīsreiz to noraidīja. Terēze Meija ar asarām acīs paziņoja par savu demisiju.
Meijas kundzes vietā stājās jau minētais Boriss Džonsons. Sākotnēji atbilstoši Lisabonas līguma 50. pantam, pēdējais datums darījuma sarunāšanai bija 2019. g. 29. martā. Ļoti negribīgi Džonsona valdība sarunāja šī termiņa pagarināšanu, vispirms par divām nedēļām, un tad līdz minētā gada oktobra beigām. Tas cita starpā nozīmēja, ka Lielbritānijai togad bija jāpiedalās Eiropas parlamenta vēlēšanās un jāievēl deputāti, kuri visticamāk pēc pāris mēnešiem kļūs par bezdarbniekiem.
Galu galā darījumu starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību abas puses sarunāja būtībā pēdējā brīdī, bet pusnaktī 2020. g. 31. janvārī Lielbritānija beidzot no savienības izstājās. Par to, ka tas nebija labs lēmums, momentā liecināja paziņojums no Lielbritānijas zvejsaimniecības industrijas, ka sarunātie noteikumi par nozvejas principiem industrijai būs iznīcinoši, lai gan Borisa Džonsona valdība tieši to bija cēlusi saulītē kā vienu no veiksmīgākajiem sarunu elementiem.
Pirms un pēc minētā izstāšanās datuma, abos Lamanša tuneļa galos sāka veidoties nepārskatāmas furgonu rindas. Izskanēja fakts, ka šoferi no Lielbritānijas puses nedrīkstēs iebraukt Eiropas Savienības teritorijā ar šķiņķa un siera sviestmaizi.
Tas var likties kā sīkums, bet tas lieliski uzrāda, ka savienībai tomēr ir standarti, kuri ir jāievēro arī trešajām valstīm. Un nu mēs esam nonākuši situācijā, kurā Lielbritānijas Starptautiskās tirdzniecības departaments savas valsts uzņēmumiem iesaka piesist pēdu un reģistrēties citur, savukārt valsts kā tāda piereģistrē 68% eksporta samazinājumu janvārī salīdzinot ar to pašu mēnesi iepriekšējā gada pirmajā mēnesī.
Un tāpēc pamatu pamata jautājums: Kam gan likās, ka tā dēvētais Breksits būs laba ideja? Lielbritānijā dzīvo desmitiem, ja ne tūkstošiem mūsu valstspiederīgo, kuriem statuss tagad ir mainījies un var radīt pietiekami lielas klapatas.
Mūsu valstij bija jāatrod finansējums muitas un citu sistēmu pārkārtošanai, jo Latvijas tirdzniecības attiecības ar Lielbritāniju ir ievērojamas. 2019. gadā eksports 1,061 miljardu eiro vērtībā, imports 519,5 miljardu. Tagad šīs attiecības būs nevis ar citu Eiropas Savienības dalībvalsti, bet gan ar trešo valsti.
Un fakts arī ir tāds, ja Lielbritānija vēlēsies stabilas ekonomiskas un cita veida attiecības ar Eiropas Savienību, tai tomēr būs jāņem vērā laba daļa savienības standartu, regulu un prasību. Savienībā dzīvo 448 miljoni cilvēku, Lielbritānijā 66,6 miljoni.
Laika periodā starp 2014. un 2020. gadu savienības budžets bija mazliet pāri vienam triljonam eiro. Lielbritānijas 2020 g. budžetā paredzēti 873 miljardi mārciņu ienākumos un 928 miljardi izdevumos (attiecīgi 995 un 1,058 miljardi eiro). Tie nav samērojami lielumi.
Protams, Lielbritānija ir spēcīga valsts. Katrā gadījumā Boriss Džonsons ir bravūras pilns. Taču man nudien gribas cerēt, ka ar laiku izrādīsies, ka izstāšanās no Eiropas Savienības tomēr bija ļoti slikts lēmums, un kāda cita valdība Londonā iesniegs lūgumu atkal iestāties.Ceru arī, ka tādā gadījumā pārējās dalībvalstis piedos Lielbritānijas grēkus un pateiks laipni lūdzu.
