Kārlis Streips: Kā konkrēti šis žuļiks, šis razbainieks Tramps, sev ir pakļāvis veselu un kādreiz nopietnu politisku partiju? 0
Autors: Kārlis Streips
Pagājušajā piektdienā pārnācu mājās no televīzijas raidījuma ieraksta TV24. Ap pusdeviņiem vakarā es ielēju sev glāzi sarkanvīna un devos skatīties televīziju. Bija divi raidījumi – viens atrasts internetā, otrs kabeļtelevīzijā -, kuru saturs bija pat ļoti līdzīgs. Tajā skaitā tāpēc, ka attiecīgo raidījumu vadītāji nupat bija uzzinājuši kaut ko jaunu.
Pirmais bija raidījums “All In” no ASV kabeļtelevīzijas kanāla MSNBC. Raidījumu vada žurnālists vārdā Kriss Hejs (Chris Hayes). Gadījumos, kad amerikāņu raidījumus atrodu internetā, tie ir iepriekšējās dienas raidījumi, un līdz ar to piektdien skatījos, kas viņam un viesiem bija sakāms ceturtdienas vakarā.
Izrādījās, apmēram pusminūti pirms raidījuma sākuma raidījuma producenti bija uzzinājuši, ka īpašais izmeklētājs jautājumos par dažādiem kādreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa grēkiem, bija paziņojis, ka būs federālas kriminālapsūdzības par faktu, ka, aizejot no prezidentūras, Tramps sev līdz paņēma kaudzēm un kaudzēm dažādu dokumentu, tajā skaitā augstākā līmenī slepenu dokumentu.
Šis ir stāsts ar bārdu. Jau labu laiku ASV Nacionālais arhīvs zināja, ka Tramps bija paņēmis dokumentus, uz kuriem viņam nebija nekādu tiesību. Vairākkārt kādreizējais prezidents tika lūgts tos atdot arhīvam. Tapa izsniegta oficiāla pavēsts. Ar laiku Federālais izmeklēšanas birojs Trampa īpašumā Floridā veica kratīšanu. Ikkatru reizi izrādījās, ka konfidenciālo un slepeno dokumentu bija vēl un vēl un vēl.
Kriss Hejs un viņa tāvakara viesi blisināja acis par notikušo, jo iepriekšējā vakarā tajā pašā radījumā bija runa, ka kriminālapsūdzības varētu nākt “dažu dienu, nevis nedēļu laikā,” vai varbūt arī vēlāk. Bet še tev! Pāris minūtes pirms raidlaika prokurori paziņoja – būs gan.
Nākamajā dienā īpašā izmeklētāja birojs laida klajā apsūdzību kā tādu. Pie komentāra redzamajā attēlā ir tās pirmā lappuse. Kā redzams, apsūdzība izvirzīta pret Trampu, bet arīdzan pret otru personu, Valtīnu Nauta, kurš bija Trampa personīgais asistents, un līdz ar to bija cieši iesaistīts attiecīgo dokumentu slēpšanā.
Apsūdzībā ir 37 panti par klasificētu dokumentu neatļautu turēšanu un izmantošanu, par centieniem bloķēt izmeklēšanu, par melošanu valsts iestādēm un to pārstāvjiem, par sazvērestību veikt noziedzīgu darbību u.tml. Apsūdzībā ir daudz fotogrāfiju, kurās redzamas kastes ar dokumentiem, kādas glabājās Trampa īpašuma ēdamistabā un pat tualetes telpā un dušā.
Citētas intervijas, kurās Tramps ir atzinis, ka tie ir slepeni dokumenti un zināja, ka viņš nedrīkstēja tos turēt savā īpašumā. Konstatēts, ka slepeno dokumentu starpā bija viens par vārdā nenosauktas valsts kodolindustriju. Kāds cits par citas vārdā nenosauktas valsts bruņotajiem spēkiem un to gatavības pakāpi, kā arī cits dokuments, kurā apspriesta iespēja, ka Amerika varētu militāri uzbrukt Irānai. Lieki teikt, tie nav dokumenti, kurus attiecīgās aģentūras gribētu laist klajā, un tas ir maigi teikts.
Tāpat apsūdzībā smuki uzskatīti dažādie likumi, kurus Tramps it kā ir pārkāpis, kopā ar paredzēto sodu.
Apzināta nacionālās aizsardzības informācijas glabāšana. 10 gadi cietumā. Sazvērestība bloķēt izmeklēšanu – 20 gadi cietumā. Atteikšanās atdot dokumentu – 20 gadi cietumā. Korumpētā veida dokumentu slēpšana – 20 gadi cietumā. Dokumenta slēpšana federālas izmeklēšanas laikā – 20 gadi cietumā. Sazvērestība slēpt dokumentus – pieci gadi cietumā. Melošana – pieci gadi cietumā. Atsevišķi tas uzrādīts Trampam un atsevišķi minētajam palīgam.
Tramps, protams, ir apgalvojis, ka viņš ir nevainīgs jēriņš, ka izmeklēšana patiesībā ir raganu medības un sazvērestība pret viņu, it īpaši ņemot vērā faktu, ka viņš jau ir paziņojis par savu kandidatūru nākamā gada valsts prezidenta vēlēšanās. “Iejaukšanās vēlēšanu procesā” – tā kādreizējais prezidents to ir aprakstījis.
Trampa bezgalīgā melošana ir ierasta lieta. Viņš ir melojis par dažādām lietām visa mūža garumā. Taču pavisam nožēlojams ir fakts, ka ļoti daudzas vēlētas amatpersonas no Trampa it kā pārstāvētās Republikāņu partijas, ir dziedājušas viņam līdz. Lūk, kas bija sakāms Kongresa apakšpalātas spīkeram Kevinam Makārtijam:
“Nav pieņemami, ja Amerikas prezidents uzrāda kriminālapsūdzības pret viņa vadošo pretinieku vēlēšanās.”
Kevins Makārtijs pēc izglītības ir jurists. Viņš labi zina (vai vismaz viņam būtu jāzina), ka Amerikā kriminālapsūdzības uzrāda prokurori, nevis ASV prezidents. Līdz ar to Makārtija kungs apzināti meloja.
Floridas gubernators Rons Desantiss, kurš arī kandidē uz Republikāņu partijas nomināciju nākamā gada vēlēšanās, nāca ar šādām pārdomām:
“Federālās likuma aizsardzības sistēmas padarīšana par ieroci ir nāvējošs drauds pret brīvu sabiedrību. Gadiem ilgi esam redzējuši to, kā likums tiek attiecināts negludi atkarībā no politiskās piederības. Kāpēc tāda aizrautība, tvarstot Trampu laikā, kad sistēma ir tik pasīva attiecībā uz Hilariju un Hanteru? Desantisa administrācija nodrošinās Tieslietu ministrijas atbildību, izskaudīs politiskus aizbriedumus, un procesa padarīšanu par ieroci izbeigs uz visiem laikiem.”
Runa ir par Hilariju Klintoni un pašreizējā prezidenta dēlu Hanteru Baidenu. Republikāņi jau sen ir centušies apgalvot bez jebkādiem pierādījumiem vispār, ka minētie cilvēki ir briesmīgi noziedznieki, bet korumpētā Tieslietu ministrija nav tam pievērsusi uzmanību. Tas, protams, ignorē faktu, ka četrus gadus Tieslietu ministrija bija Trampa administrācijas kontrolē, un tajā laikā nekādas apsūdzības pret Klintones kundzi un Baidena kungu netika izvērstas vienkārši tāpēc, ka nebija par ko.
Tādi sīkumi republikāņiem nav interesanti. Tramps sazini kāpēc viņiem ir “savējais,” un tāpēc svarīgi ir aizsargāt viņu un censties iznīcināt Amerikas likuma aizsardzības institūcijas, it īpaši Federālo izmeklēšanas biroju.
Šī lieta man jau sen ir bijusi dziļa, dziļa mistērija. Kādā veidā konkrēti šis žuļiks, šis razbainieks Tramps, sev ir pakļāvis veselu, kādreiz lepnu un kādreiz nopietnu politisku partiju? Īsi pirms viņš 2017. g. 21. janvārī kļuva par prezidentu, viņš bija spiests atzīt, ka tā dēvētā “Trampa universitāte” patiesībā bija krāpniecības shēma, un maksāt 25 miljonu dolāru sodu. Jau prezidentūras laikā Tramps bija spiests atzīt, ka viņš un viņa ģimenīte Trampa “labdarības fondu” izmantoja savām vajadzībām. Tur sods bija divi miljoni dolāru.
Prezidentūras laikā pret Donaldu Trampu divreiz Kongresa apakšpalātā apstiprinātas impīčmenta klauzulas, pirmoreiz par centieniem šantažēt Ukrainas prezidentu, otrreiz par dumpja uzkurbulēšanu 2021. g. 6. janvārī un ASV Kapitolijā. Visticamāk kaut kad paredzamajā nākotnē no īpašā izmeklētāja būs vēl strīpa kriminālapsūdzība saistībā ar minētajiem nemieriem. Plus vēl kaut kad šovasar visticamāk būs kriminālapsūdzības Džordžijas štatā par to, kā īsi pēc 2020. gada vēlēšanām Tramps publiski ierakstītā un tad nopludinātā sarunā aicināja štata amatpersonas viltot vēlēšanu rezultātus tā, lai izskatītos, ka tur ir uzvarējis viņš un nevis Džo Baidens, kā tas bija patiesībā. Tas ir gan federāls, gan arī štata līmeņa noziegums.
Vienalga, republikāņi ar retiem izņēmumiem turpina apgalvot, ka Trampa izmeklēšana un apsūdzēšana ir neakceptējamas lietas. Tik tiešām viņi ir apgalvojuši, ka citi cilvēki (Demokrātu partijas redzami pārstāvji) ir daudzreiz noziedzīgāki nekā viņu lielais varonis. Viņi ir apgalvojuši, ka Amerikas Tieslietu ministrija, Federālais izmeklēšanas birojs un citas iestādes ir neglābjami korumpētas.
1973. gadā noziedznieki iebruka kādā bankā Zviedrijas galvaspilsētā un gūstā ņēma četrus cilvēkus. Reiz tie bija atbrīvoti, tie pauda simpātijas pret saviem pāri darītājiem un atteicās pret viņiem sniegt liecības tiesā. Šo procesu visu laiku kopš tam apraksta ar vārdiem “Stokholmas sindroms” – cilvēks, kuram darīts pāri, jūt labvēlību pret pāri darītāju. Tā tas pilnīgi noteikti ir ar republikāņiem un Trampu. 2018. gadā Trampa administrācijas laikā Demokrātu partija pārņēma kontroli abās Kongresa palātās. 2020. gadā Tramps smagi zaudēja (lai arī visu laiku kopš tam viņš ir melīgi apgalvojis pretējo), un demokrāti saglabāja vairākumu abās palātās.
2022. gadā republikāņi bija cerējuši uz plašu atbalstu no vēlētājiem, taču galu galā Senātā Demokrātu partija senatoru skaitu palielināja par vienu, un apakšpalātā republikāņu vairākums bija tikai četras balsis. Tas bija lielā mērā tāpēc, ka amerikāņi bija līdz baltkvēlei nokaitināti par faktu, ka Trampa iebīdītie tiesneši Augstākajā tiesā vienā mierā atcēla 50 gadu precedentu par sievietes reproduktīvās veselības tiesībām.
Jā, par spīti tam visam, Tramps patlaban ir vadošais kandidāts nākamā gada vēlēšanās republikāņu pusē. Nesenā aptaujā viņam bija 20% vairāk atbalsta nekā jau minētajam Desantisam, kurš ir otrā vietā. Pat visaptrakotākie republikāņi zina, ja Tramps būs kandidāts, tad novembrī uzvarēs Baidens (vai kāds cits demokrāts, ja ar Baidenu notiks kaut kas negaidīts). Bet vienalga viņi ap šo cilvēku laizās. Stokholmas sindroms. Pretīgs, baiss Stokholmas sindroms.
(Kaut ko līdzīgu, starp citu, bez problēmām var teikt par Latvijas Zaļo un zemnieku savienību un tās “krusttēvu” Ventspilī, bet tā ir saruna citai reizei.)
Reiz biju noskatījies ļaužu sarunu par kriminālapsūdzībām Amerikā, kabeļtelevīzijā ieslēdzu BBC, un izrādījās, arī tur raidījuma vadītājs un viņa viesi nupat, nupat bija uzzinājuši kaut ko jaunu. Proti, ka kādreizējais Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons bija nolicis mandātu parlamenta apakšpalātā.
Starp Borisu Džonsonu un Donaldu Trampu ir daudz kā līdzīga. Pirmkārt, abos gadījumos tie ir cilvēki, kuri ir visnotaļ bezrūpīgi par savu paskatu. Nekārtīgi mati, apšaubāma pieeja apģērbam. Otrkārt, tāpat kā Tramps, arī Džonsons mēdz melot visnotaļ bieži.
Viņa lielākais grēks ir saistībā ar faktu, ka 2016. gada pavasarī viņš (protams, ne tikai viņš, bet viņa balss bija viena no skaļākajām) pārliecināja mazu vairākumu britu tautā, ka būs laba doma izstāties no Eiropas savienības. Britiem tika apgalvots, ka Lielbritānija katru nedēļu sūtīja 350 miljonus sterliņa mārciņu uz Briseli, un labāk tādu naudu būtu izmantot pašmājās. Tā bija kliedzoša nepatiesība. Britiem arī tika apgalvots, ka Eiropas Savienība vēlējās uz Lielbritāniju sūtīt masīvus migrantu viļņus, kuri kārtīgiem britiem atņems visas darba vietas. Arī tā bija melošana.
Nākamajā rītā pēc referenduma, es sev pagatavoju rīta tēju un ieslēdzu datoru ar domu, nu nevar būt, ka vairākums būs noticējis šādām muļķībām. Izrādījās – bija gan. Mana pirmā un tūlītējā doma bija par tautu, kura pati sev bija iešāvusi kājā.
Nevienā brīdī kopš tam neesmu savas domas mainījis. Pirmkārt, pagāja vairāki gadi strīdos starp Londonu un Briseli pirms Lielbritānija patiešām izstājās no pasaules lielākā tirdzniecības bloka. Process izmaksāja amatu premjeram Deividam Kameronam un premjerei Terēzei Meijai. Tas bija Džonsons, kurš bija amatā brīdī, kad pienāca šķiršanās brīdis.
Visu laiku kopš tam britu un pasaules laikrakstos bijuši materiāli par masīvajām neērtībām, kādas radušās Lielbritānijas uzņēmējdarbībā sakarā ar faktu, ka attiecībās ar Eiropas savienību un tās dalībvalstīm Apvienotā karaliste tagad ir trešās puses valsts. Tāpat daudz vēstīts par britiem, kuri devušies atvaļinājumā, piemēram, uz Spāniju, un bijuši dziļi sašutuši, ka Eiropas savienības pilsoņiem rindas uz pasu kontroli nav vispār, jo Šengenas līgums, kamēr britiem ir jāstāv garā un nekustīgā rindā kopā ar cilvēkiem no Āfrikas, Āzijas un citām pasaules malām.
Tā dēvētais Breksits bija līdz kliņķim muļķīgs lēmums, un personīgi uzskatu, ka vislabākais variants Londonai būs lūgt uzņemšanu atpakaļ savienībā. Process ir bijis visai smags arī mūsu valstij, kur bija jāpārkārto visas biznesa un citas attiecības ar kādreizējo vadošo tirdzniecības partneri. Esmu pārliecināts, ka mēs šādam lūgumam ar entuziasmu teiktu jā, laipni lūdzu.
Iemesls, kāpēc Džonsons pirms pāris dienām piepeši paziņoja par savu demisiju, ir gana prozaisks. Covid-19 pandēmijas laikā viņa valdība uzlika visai drakoniskus ierobežojumus attiecībā uz mājsēdi un citiem infekcijas novēršanas pasākumiem.
Drīz vien izrādījās, kamēr godīgie briti sēdēja mājās, Džonsons savā mājā Dauningstrītā rīkoja Ziemassvētku un Jaunā gada pasākumus. Pasākumus ar neatļautu pulcēšanos, bez maskām un tā tālāk. Reiz tas kļuva zināms, Džonsons vispirms apgalvoja, ka tā tas nebija noticis vispār. Uzradās fotogrāfijas. Tad premjers centās apgalvot, ka viņš personīgi tur nepiedalījās. Uzradās fotogrāfijas, kurās viņš bija redzams kopā ar citiem. Pēdīgi Džonsons nāca ar domu, ka viņš nezināja, ka tā kaut kas nebija atļauts, kas, protams, ir visnotaļ savdabīgs apgalvojums pirmajai personai valdībā, kura bija noteikusi ierobežojumus.
Parlaments izveidoja izmeklēšanas komisiju. Komisija savā ziņojumā konstatēja, ka Boriss Džonsons bija melojis parlamenta priekšā. Momentā pēc ziņojuma laišanas klajā Džonsons paziņoja par savu demisiju.
Garā paziņojumā ar 1000 vārdiem, kuros bija atrodami tādi jēdzieni, kā “raganu medības,” “ne kripatiņas pierādījumu,” “absolūtākā ķenguru tiesa,” “visdziļākie aizspriedumi,” “absurds un netiesisks process,” u.tml. Arī šajā ziņā Džonsons ir salīdzināms ar Trampu, kurš ir nācis ar precīzi tādu pašu bļaustīšanos.
Savā paziņojumā Džonsons arī apgalvoja, ka viņa pārstāvētajai Toriju partijai ir jāmainās, jo, cita starpā, “ir nepieciešams attiekties no lielāka skaita Eiropas direktīvu.” Citiem vārdiem sakot, Breksits bija laba lieta, bet briti ir pārāk stulbi, lai to saprastu.
Nelaime tāda ka Leiboristu partija principā ir paudusi domu, ka 2016. gada referenduma rezultāti kaut kā bija no Dieva tā kunga doti un tāpēc ir iegravēti akmenī. Tā nu reiz ir pilnībā neizprotama pārliecība, jo principā Breksits bija stulbākais lēmums valsts vēsturē kopš brīža 1939. gadā, kad toreizējais premjerministrs Nevils Čemberleins devās uz Minheni un atgriezās ar paziņojumu, ka Hitlera kungs patiesībā ir labs cilvēks, viņš apsolīja nevienam vairs neuzbrukt, un tāpēc kara nebūs. Būtu tikai loģiski, ja Leiboristi nākamreiz, kad būs vēlēšanas, ietu pie tautas ar domu, ka vajag no Breksita atteikties. Ja tas nozīmēs zaudēt, lai tā būtu, bet tad pārliecība, ka vairākums šo stulbumu uzskata par pareizu, būtu pārliecinošāks.
Tāpat kā Donalds Tramps ir pamatīgi sabojājis Republikāņu partiju Amerikā, tāpat Boris Džonsons ir izdarījis ar Konservatīvo partiju Lielbritānijā. Abos gadījumos atstājot kā vienīgo jautājumu – kam gan tas bija vajadzīgs?
