Kārlis Streips: Kāda kaite būtu, ja es šajā laika posmā pateiktu, ka “Stabilitāte” ir Kremļa lakstīgalu pilna un Apvienotā saraksta liekulība mēdz sist augstu vilni? 0
Ceru, ka visiem lasītājiem bija lieliskas brīvdienas. Pašam tās bija pavisam jaukas. Sestdien pa dienu pasēdēju uz balkona, lai gan vēlāk sākās baiss vējš un mazliet arī lietus.
Svētdien biju baznīcā un asistēju dievkalpojumā. Atzīmējām trīsvienības dienu – tēvs, dēls un svētais gars. Bija koris, kura diriģents bija izcils kontrtenors. Arī tas bija jauki.
Svētdienas vakarā kādu laiku skatījos Pasaules hokeja čempionāta finālspēli – Šveice pret Čehiju. Šveice ne pirmoreiz bija minētā čempionāta finālspēlē, bet nekad nebija izcīnījusi zelta medaļas. Čehi savukārt spēlēja mājās Prāgā, un līdz ar to zāle tiem visvairāk juta līdz.
Pēc diviem periodiem rezultāts bija 0:0, un televīzijā uzradās gudri vīri, kuri sāka spriedelēt, ka tam spēlētājam vajadzēja tā, bet tam tur šitā rīkoties. Bija vēls, atmetu ar roku, gāju gulēt. Nākamajā rītā uzzināju, ka Čehija ir triumfējusi ar 2:0. Priecājos par čehiem. Vienā no minētās valsts portāliem uzzināju, ka pirmdienas vakarā bija paredzētas lielas svinības vienā no valsts galvaspilsētas laukumiem.
Portāls atcerējās, līdzīgi bija 1998. gadā, kad Čehija izcīnīja zelta medaļas tā gada Olimpiskajās spēlēs, kā arī 2010. gadā, kad iepriekš bija triumfs Pasaules hokeja čempionātā.
Nekas portālā neliecināja, ka Čehijas valdība bija paredzējusi brīvdienu. Atceroties pagājušā gada čempionātu, kurā Latvijas sportisti tika pie bronzas medaļām, un nakts tumsā tikās Saeima, lai it kā noteiktu brīvdienu nākamajā dienā. No tās nekas īpašs nesanāca, bet sajūsma bija varena.
Vēl tik piebildīšu, ka 9. vieta Latvijas hokejistiem nekāda katastrofa nebija. Pērn tās bronzas medaļas bija pilnībā ārpus kārtas. Vienkārši prieks, ka mūsu valsts jau ļoti daudzu gadu garumā ir spēlējusi čempionāta augstākajā līgā, un tas pats par sevi ir vērā ņemams sasniegums.
Ārpus tā, gribu mazliet apspriest pagājušās nedēļas sēdi Saeimā. Pirmkārt, top pārmaiņas Varakļānu novada statusā, un te vieta atgādinājumam par to.
Iepriekšējā reize, kad mūsu parlamentārieši sprieda par administratīvi teritoriālām reformām, bija 2020. gadā, kad centrālais mērķis bija samazināt lielu skaitu maziņu novadiņu tā, lai būtu mazāks skaits lielāku novadu.
Ja godīgi, līdz ar to kaut ko līdzīgu kādreizējai rajonu sistēmai, kura pastāvēja līdz 2009. gadam, kad ieviesta kārtība ar daudziem maziem novadiņiem.
Debates par sistēmas mainīšanu notika Covid-19 pandēmijas laikā, un Saeima tolaik strādāja neklātienē. Bija atsevišķi slinki vai dumji deputāti, kuri centās apgalvot, ka tik svarīgu jautājumu neklātienē nevar risināt. Varēja gan. Vairākums šādu bērnišķīgu ņerkstēšanu vienkārši ignorēja.
Taču bija cita lieta. Lielie kungi un dāmas Rīgā varēja spriest vienu, bet “uz vietām,” tā teikt, ne visi bija laimīgi par lemto un spriesto. Tajā skaitā Varakļānu novadā, kuru valdība gribēja pievienot Rēzeknes novadam, bet vietējie ļaudis vairāk gribēja pievienoties Madonas novadam.
Tie devās uz Satversmes tiesu, un mazāk nekā nedēļu pirms 2021. gada pašvaldību vēlēšanām, kurām bija paredzēts notikt jaunajā iekārtā, tiesa sprieda par labu varakļāniešiem un pateica, ka novada iekļaušana Rēzeknes novadā neatbilda konstitucionālām prasībām.
Nebija laika varakļāniešus iekļaut Madonas novadā, tāpēc vēlēšanas Varakļānu (un arī Rēzeknes) novadā tapa atliktas. Bet visus četrus pēdējos gadus Varakļānu novads ir bijis viens pats un maziņš. Mazliet mazāk par 3 tūkstoš dvēselēm tur dzīvo.
Bet nu Saeima konceptuāli un pirmajā lasījumā ir pieņēmusi likumprojektu par Varakļānu novada iekļaušanu Madonas novadā. Līdz ar to nākamgad, ja deputāti to arī pieņems galīgajā lasījumā, Varakļānu novada vairs nebūs un tā iedzīvotāji balsos plašākajā Madonas novadā.
Te gan gribu piebilst, ka atsevišķi opozīcijas deputāti debatēs par Varakļāniem teica, ka uz otro lasījumu tie nāks ar citiem priekšlikumiem par pašreizējās administratīvi teritoriālās kartes pārzīmēšanu.
Debates, ar kurām deputāti 2020. gadā nonāca pie jaunās novadu sistēmas, bija ļoti garas un ar daudziem puņķiem un asarām. Nebūt neesmu pārliecināts, ka likuma atvēršana no jauna ārpus jautājumam par Varakļāniem būs prāta darbs.
Tajā pat dienā Saeima arī pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu par Rēzeknes domes atlaišanu. 51 gudrā galva nobalsoja par, lai arī atbildīgā komisija likumprojektu bija paguvusi noraidīt.
Likumprojektā paredzēta administrācijas iecelšana Rēzeknes lietu pārraudzīšanai līdz nākamajām vēlēšanām. Nelaime te tāda, ka likumā ir noteikts, ka administratoru var iecelt, ja līdz vēlēšanām palikuši mazāk nekā deviņi mēneši.
Ja palikušais laika posms ir garāks, tad rīkojamas ārkārtas vēlēšanas.
Pašvaldību vēlēšanas 2025. gadā paredzētas 5. jūnijā. Saeima lēmumu pieņēma 23. datumā, un šo tekstu rakstu 27. maijā. Abos gadījumos vairāk nekā gads līdz minētajam datumam nākamgad.
Juristi ir teikuši, ka Rēzeknes domes grēki šajā kontekstā neesot tik masīvi, lai garantēti nozīmētu, ka tā ir jāatlaiž.
Acīmredzamais salīdzinājums, protams, ir ar Rīgas domi, kurā pēc kādreizējā ‘zelta puisēna’ Ušakova atstādināšanās sākās nudien intensīvs haoss. Arī toreiz Saeima lēmumu par domes atlaišanu pieņēma brīdī, kad līdz kārtējām vēlēšanām bija paredzēts vairāk nekā gads.
Galvaspilsētā administratoru sistēma līdz ar to ieviesta tikai līdz ārkārtas vēlēšanām. Tās bija paredzētas 2020. g. aprīlī un pandēmijas dēļ tapa atliktas līdz augustam.
Dome, kuru rīdzinieki tur ievēlēja līdz ar to netika pārvēlēta 2021. gada 5. jūnijā, kad pašvaldību vēlēšanas bija visur citur. Pašreizējais sasaukums paliks amatā līdz nākamā gada vēlēšanām.
Nezinu, ko Saeima par Rēzekni spriedīs tālāk. Tekstu gatavojot aplūkoju Saeimas mājaslapu un konstatēju, ka šīs nedēļas plenārsēdē tālāka diskusija par tēmu vismaz tobrīd nebija paredzēta.
Tur bija priekšlikums no deputātiem no frakcijas Stabilitātei! ar domu, ka mūsu valsts nepilsoņiem vajag piešķirt pilsonību. Te varam spriest, ka šī partija zina, ka pašreizējie pilsoņi un konkrēti latvieši par šīm Kremļa lakstīgalām laimīgi nav.
Līdz ar to laikam loģiski, ka tās pārstāvji Saeimā grib paplašināt pilsoņu loku ar pašreizējiem nepilsoņiem.
Varu bez īpašas minstināšanās prognozēt, ka pārējā Saeima šai domai pateiks nē.
Šonedēļ darba kārtībā arīdzan ir paziņojums par deputātiem, kuri šī gada pirmajos mēnešos ir nogrēkojušies pret administratīvo likumu.
Šis paziņojums darba kārtībā arīdzan bija pagājušajā nedēļā, bet deputāti nepaguva to izskatīt. Šeit LA portālā varu pateikt, ka runa ir par koalīcijas deputātu Andri Bērziņu, kurš saņēmis naudas sodu par pārkāpumu saistībā ar ieroču apriti.
Opozīcijas deputāti Jānis Grasbergs un Viktorija Pleškāne pieķerti ātruma pārsniegšanā uz ceļa par 11 līdz 20 kilometriem stundā. Tur piemērots brīdinājums.
Savukārt opozīcijas deputāts Viktors Pučka pieķerts pārkāpumā, kurš paziņojumā definēts šādi:
“Par stāvēšanu uz gājēju pārejām, vietās, kur brauktuvi šķērso velosipēdu ceļš, gājēju un velosipēdu ceļš, vai kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš, vai tuvāk par pieciem metriem no šīm vietām.”
Centos iztēloties, kā deputāts Pučka izskatījās “stāvot” uz gājēju pārejas. Viņam piespriests naudas sods.
Visus četrus šos ļaundarus es te portālā LA.LV varu minēt vārdā un uzvārdā, bet pagājušajā nedēļā, kad par to runāju savā TV raidījumā, varēju runāt par lietu kā tādu un arī pateikt, ka runa bija par vienu koalīcijas un trim opozīcijas deputātiem.
Vārdā saukt nedrīkstēju, ja nu gadījumā paši deputāti vai viņu pārstāvētā partija vai partiju apvienība nākammēnes kandidēs Eiropas parlamenta vēlēšanās.
Varu pateikt, vēlēšanās piedalīsies minētais Andris Bērziņš. Viņš būs trešajā vietā Zaļo un zemnieku savienības sarakstā, kas nozīmē, ka ievēlēšana visticamāk nespīd.
Citā sarakstā ir vēl viens Andris Bērziņš, šajā gadījumā pensionārs un no vienas no mūsu politiskās iekārtas sīkpartijām.
Arī Jāņa Grasberga vārds ir atrodams Eiropas vēlēšanu sarakstā. Sestais sarakstā Nacionālajai apvienībai.
Pleškānes kundze un Pučkas kungs Eiropas vēlēšanās nekandidē, bet viņu pārstāvētie politiskie spēki tā dara, un tāpēc televīzijā pastāv tā dēvētā “neitralitātes” prasība.
Tā nozīmē, ka es savā raidījumā nedrīkstu teikt neko, kas liecinātu, ka konkrēti atbalstu vai neatbalstu kādu no politiskajiem spēkiem vai kandidātiem, kādi piedalīsies Eiropas vēlēšanās.
Šis priekšvēlēšanu aģitācijas laiks sākās 10. februārī. 120 dienas, četri mēneši. Raidījumu telekanālā TV24 esmu vadījis astoņu gadu garumā, un to astoņu gadu laikā kopējais cenzūras laiks saistībā ar šo priekšvēlēšanu būšanu ir bijis gandrīz divi pilni gadi.
Turpinu uzskatīt, ka tas ir kliedzošs absurds. Nupat Lielbritānijas premjers izsludināja jaunas parlamenta vēlēšanas 4. jūlijā. Priekšvēlēšanu laiks vien pāris nedēļas, nevis četrus mēnešus garš.
Pie tam politiķi Lielbritānijā nav tik vārgas būtnes, ka nevietā pateikts vārds vai frāze televīzijā tiem varētu būt iznīcinoša.
Lielbritānijā (un Amerikā un citur civilizētajā pasaulē) medijiem par politikāņiem ir atļauts runāt un spriest visu laiku un pilnībā neatkarīgi no vēlēšanu kalendāra. Līdz pat vēlēšanu dienai un tās laikā, ja ir tāda vēlme.
Saprotu, kāpēc mūsu valstī par šo lietu ir tik drakoniski noteikumi. Kādreiz Latvijā bija televīzijas stacijas, kuras par savām simpātijām attiecībā uz konkrētiem politiskiem spēkiem nebija nedz kautrīgas, nedz arī negribīgas.
Tajā skaitā viena privāta televīzija, kurai pirms kādām no iepriekšējām vēlēšanām studijā bija kandidātu debates, kuras bija tik “neitrālas,” ka viena konkrēta politiska spēka reklāma bija redzama gan uz studijas sienām, gan arī uz grīdas.
Tur arī radās doma par “priekšvēlēšanu aģitāciju laiku.” Nekad neesmu sapratis, kāda kaite būtu, ja es šajā laika posmā pateiktu, ka frakcija Stabilitāte ir Kremļa lakstīgalu pilna un Apvienotā saraksta liekulība salīdzinot tā darbu iepriekšējā koalīcijā un patlaban opozīcijā mēdz sist ļoti augstu vilni.
Vai likuma uzturētāji radio un televīzijas padomē un citur, tiešām domā, ka Streips savā raidījumā izteiksies pozitīvi par vienu partiju, visi viņa skatītāji momentā skries uz iecirkni un balsos par to?
Vai arī otrādi, ja Streips par partiju izteiksies negatīvi, vai no tā izriet, ka neviens no viņa skatītājiem nekad par to nebalsos?
Vai mūsu politiskā šķira tiešām ir tik vārga un viegli ievainojama?
8. jūnijā būs Eiropas vēlēšanas. 10. jūnijā gan šeit portālā, gan arī savā raidījumā spriedīšu par to rezultātiem, un tad vairs nebūs absurdi garā cenzūras perioda, kāds pastāv patlaban.
Tiesa, vien līdz 8. februārim nākamgad, jo 5. jūnijā būs pašvaldību vēlēšanas, un 120 dienu cenzūras periods sāksies tad.
2022. gadā pirms 14. Saeimas vēlēšanām tas sākās brīdī, kad kandidātu sarakstu iesniegšana vēl pat nebija sākusies, kur nu vēl beigusies. Vienalga, četru mēnešu garumā par partijām un iespējamiem (!) kandidātiem nē, ja nu gadījumā.
Nākamgad februāri un ziemas spelgonī pieļauju, būs tas pats.
Tikšu galā. Vajadzības gadījumā protu runāt “caur puķēm.” Bet četru mēnešu aizliegums ir un paliek nenormāli garš un nevajadzīgs. Gaidīšu dienu, kad mūsu politiskā šķira šajā ziņā pratīsies. Tā būs laba diena.
