Kārlis Streips: Kā Tramps grēkos vainoja ķīniešus, mirušus venecuēliešus vai resnīšus tumšā guļamistabā. Izlūkdienesti pierādīja pretējo 27
Kad pirms 2016. gada valsts prezidenta vēlēšanām Amerikā sāka parādīties informācija, ka Krievija bija smagi iejaukusies ASV politiskajos procesos, tajā skaitā ielaužoties Demokrātu partijas un kandidātes Hilarijas Klintones e-pasta serveros un zogot e-pastu, kandidāts Donalds Tramps nāca ar šādu atzinumu: “Uzskatām, ka tā bija Demokrātu nacionālā komiteja, kura nodarbojās ar hakošanu, lai novērstu uzmanību no ļoti daudziem jautājumiem, kādi saistāmi ar tās dziļi kļūdaino kampaņu un neizdevušos līderi. Žēl, ka komiteja nav hakojusi Hilarijas Klintones 33 tūkst. e-pastus.”
Atsauce bija uz apgalvojumu, ka laikā, kad viņa bija ASV ārlietu ministre, Klintones kundze bezrūpīgi apgājās ar e-pastu un serveriem. Kongresa apakšpalātā tobrīd valdošā Republikāņu partija rīkoja noklausīšanās sēdi pēc sēdes pēc sēdes, lai par to runātu. Ar laiku kļuva zināms, ka Klintona kundzes juristi no servera bija izdzēsuši apmēram 30 tūkst. e-pastus, jo tās bija personiskas dabas vēstis.
Federālais izmeklēšanas birojs to visu izmeklēja un pāris mēnešus pirms vēlēšanām nāca ar paziņojumu, ka Klintona kundze varbūt ir rīkojusies neuzmanīgi, taču neko noziedzīgu viņa nebija izdarījusi. Tas netraucēja Trampam un viņa atbalstītājiem turpināt par to bļaut. Tajā skaitā vienā no saviem rallijiem kandidāts nāca ar šādu tekstu: “Krievija, ja tu klausies, ceru, ka varēsi atrast trūkstošos 33 tūkst. e-pastus. Uzskatu, ka mūsu prese visticamāk tevi pamatīgi apbalvos. Redzēsim, vai tas tā notiks.”
Krievija hakošanu un e-pastu zagšanu sāka nākamajā dienā pēc šī paziņojuma. Tramps vēlāk centās apgalvot, ka viņš bija pajokojis, bet acīmredzot Kremlis to tā neuztvēra.
Jautājums par Krievijas nedarbiem arī parādījās debatē starp Trampu un Klintoni 2016. g. septembrī. Varbūt tā bija Krievija, tā atzina Republikāņu partijas kandidāts, bet tad viņš tūdaļ piebilda: “Bet varbūt tā bija Ķīna. Varbūt tas bija kāds no ļoti daudziem cilvēkiem. Tas varētu būt kāds, kas sēž savā gultā un sver 180 kilogramus.”
Pēc ievēlēšanas jaunais Amerikas prezidents turpināja nākt ar tiem pašiem apgalvojumiem. 2017. gadā Vjetnamā bija Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības samits, kur aizkulisēs Tramps tikās ar Krievijas prezidentu Putinu, un vēlāk viņš žurnālistiem teica, ka Krievijas prezidents bija “ļoti stingri un spēcīgi” noliedzis, ka Krievija būtu iejaukusies Amerikas vēlēšanās. Vēlāk Tramps piebilda: “Katru reizi viņš [Putins] mani redz, viņš saka es tā nedarīju, un es tiešām ticu, ka tad, kad viņš man tā pasaka, viņš to saka pavisam nopietni.”
Tramps apgalvojumus par domu, ka Amerikas vēlēšanās iejaucās visi pēc kārtas izņemot viņa labo draudziņu Kremlī, turpināja arī turpmāk, tajā skaitā tad, kad Amerikas Tieslietu ministrija iecēla īpašu izmeklētāju, Robertu Mulleru, izpētīt, kas tur īsti notika.
Ziņojumā, kādu Mullera kungs sagatavoja, bija teikts, ka Krievijas iejaukšanās vēlēšanās bija “plaša un sistemātiska.” Izmeklētāji uzskaitīja sēriju gadījumu, kuros Trampam tuviem cilvēkiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija neizskaidrotas tikšanās ar Krievijai tuviem cilvēkiem, tajā skaitā ar tādiem, kuri nepārprotami strādāja Krievijas izlūkdienestos.
Izmeklētāji neatrada pietiekami liecību, lai atrastu konkrētu kriminālnoziegumu, daļēji tāpēc, ka Trampam tuvie cilvēki ne vienmēr stāstīja patiesību, un tas ir maigi teikts, bet nepārprotams bija fakts, ka tieši Krievija centās iejaukties 2016. g. valsts prezidenta vēlēšanās, un ne bez rezultātiem.
Pirms doties tālāk, atgādināsim, ka sava pirmā termiņa laikā prezidents Tramps arī centās šantažēt Ukrainas jauno prezidentu Zeļenski ar mērķi pārliecināt ukrainieti, ka būtu jāuzsāk baltiem diegiem šūta izmeklēšana pret Trampa iespējamo sāncensi nākamajās vēlēšanās, kādreizējo ASV viceprezidentu Džo Baidenu, un viņa dēlu.
Kongresa apakšpalāta par to apstiprināja impīčmenta klauzulas, bet Senāts Trampu attaisnoja. Kolīdz tas bija izdarīts, Trampa ieliktenis Tieslietu ministrijā paziņoja, ka ir sākta kriminālizmeklēšana par tiem, kuri uzdrīkstējās pēc 2016. gada vēlēšanām izmeklēt Trampa cilvēkus un viņu iespējamās saites ar Krieviju un tās specdienestiem. Lieki teikt, no šīs izmeklēšanas nekas nesanāca, jo izmeklētāji neko nelikumīgu nebija darījuši. Tā bija jautājuma politizācija, un tas Trampam un viņa cilvēkiem bija centrāls vadmotīvs visu četru gadu garumā.
Patinam lentu četrus gadus uz priekšu, kad Donalds Tramps kandidē uz otru termiņu amatā. Atkal ir jautājums par to, vai viena vai vairākas ārvalstis centīsies iejaukties vēlēšanās. Jau laikus pats kandidāts un viņa cilvēki visai preventīvi sāka bilst, ja kaut kas tāds notiks, tad varbūt tā būs Krievija, bet daudz ticamāk tā būs Irāna un pavisam ticami tā būs Ķīna. Trampa ielikteņi dažādos specdienestos pat liecinot Kongresa komiteju priekšā un nesarkstot apgalvoja, jā, jā, ļaunā Ķīna, esam visu izmeklējuši un izpētījuši, noteikti tā ir Ķīna. Zemteksts: Tā nebija Krievija.
Pagājušajā nedēļā Amerikas Nacionālā izlūkošanas padome laida klajā izmeklēšanu par to, ko ārvalstis centās darīt pagājušā gada vēlēšanu laikā. Sabiedrība uzzināja, ka pētījums bija gatavs jau pērn decembrī, kad Tramps vēl bija prezidents. Nav skaidrs vai tāpēc, bet bija vajadzīgs laiks līdz pagājušajai nedēļai, lai sagatavotu ziņojumu, no kura bija izņemti klasificētie un slepenie materiāli, un tad to pārrakstīt sabiedrības patēriņam. Par Krieviju ziņojumā bija rakstīts šādi:
“Mūsu vērtējums ir tāds, ka Krievijas prezidents Putins autorizēja un sērija Krievijas valdības organizāciju veica ietekmes operācijas ar mērķi nomelnot prezidenta Baidena kandidatūru un Demokrātu partiju, atbalstīt kādreizējo prezidentu Trampu, graut sabiedrības uzticību elektorālajā procesā un veicināt sabiedriskus un politiskus konfliktus Amerikā. Esam ļoti pārliecināti par saviem secinājumiem. Krievijas valsts un tās pārstāvji, kuri visi apkalpo Kremļa intereses, pastāvīgi centās ietekmēt ASV publikas uzskatus.”
Par Ķīnu, savukārt, bija rakstīts šādi:
“Mūsu vērtējums ir tāds, ka Ķīna necentās iejaukties un apsvēra, bet neizmantoja centienus organizēt ietekmi, lai mainītu ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu. Esam ļoti pārliecināti par šo secinājumu. Ķīna attiecībās ar Ameriku centās nodrošināt stabilitāti, neuzskatīja, ka jebkurš no vēlēšanu rezultātiem būs pietiekami labvēlīgs, lai Ķīnai būtu vērts uzņemties risku, kā tiks pieķerta, iejaucoties attiecīgajos procesos.”
Tā nav politiska vāvuļošana. Tie ir Amerikas izlūkdienesti, kuri par spīti Trampa administrācijas centieniem tos pakļaut savām interesēm, arī viņa četru gadu termiņa laikā savu darbu darīja profesionāli un pārliecinoši. Laikā pēc vēlēšanām Tramps un viņa atbalstītāji sāka gvelzt par domu, ka patiesībā prezidents Baidens neuzvarēja, un vēlēšanas no Trampa vienkārši tika nozagtas.
Laika gaitā mēs dzirdējām, ka varbūt to darīja Kuba. Varbūt to darīja Venecuēlas kādreizējais prezidents Hugo Čavess, un tas nekas, ka kādreizējais prezidents Hugo Čavess aizgāja mūžībā pirms septiņiem gadiem. Tie, lūk, bija atbildīgi par vēlēšanu aparātiem, kuri bija ieprogrammēti tā, lai balsi par Donaldu Trampu nevienam nezinot un nepamanot nomainītu uz balsi par Džo Baidenu.
Tramps un viņa aizstāvji ar šādiem apgalvojumiem nāca atkārtoti un skaļi, bet ar tiem bija viena nelaime. Kad Trampa juristi devās uz tiesu ar apgalvojumiem par lielu krāpšanos, tiesa tomēr gribēja redzēt īstus pierādījumus, ne tikai apgalvojumus, un tādu Trampa ļautiņiem, protams, nebija. Jau īsi pēc vēlēšanām Amerikas iekšzemes drošības departaments paziņoja, ka 2020. gada vēlēšanas konkrēti vēlēšanu infrastruktūras kontekstā bija drošākās vēlēšanas Amerikas vēlēšanu vēsturē.
Tomēr Tramps nelikās mierā arī tad, un šogad 6. janvārī rezultāts bija pūlis, kurš iebruka ASV Kapitolijā ar mērķi graut visu, ko varēja sagraut un, ja pagadīsies sagūstīt ASV Viceprezidentu Pensu, viņu pakārt karātavās, jo viņš, lūk, bija darījis savu konstitucionālo pienākumu — vadīt vēlēšanu rezultātu galīgo apstiprināšanu Kongresa abu palātu kopsēdē, un tas nemierniekiem šķita nepareizi. Pensu un pārējos politiķus drošībnieki aizveda drošā vietā, un neviens no tiem necieta, bet jezgā gāja bojā pieci cilvēki, tajā skaitā viens no Kapitolija policistiem. Lasītāji atcerēsies, par to bija Donalda Trampa otrs impīčments. Arī šoreiz viņu attaisnoja.
Tramps tagad vairs nav ASV prezidents. Viņš dirn savā muižā Floridā. Nevaru pārspīlēt to, cik būtisks bija Tvitera lēmums viņu no savas platformas izslēgt uz mūžīgiem laikiem. Būtu Trampam pieeja, katru dienu būtu skaļi un nepārtraukti apgalvojumi par nozagtajām vēlēšanām. Trampa patmīlība neļauj viņam akceptēt rezultātus.
Kad viņš uzvarēja 2016. gadā, lai arī Hilarija Klintone saņēma par gandrīz trīs miljoniem balsu vairāk nekā Tramps, viņš nenoguris sāka apgalvot, ka tas bija tāpēc, ka par Klintones kundzi bija balsojuši trīs vai vairāk miljoni nelikumīgu migrantu. Tās, protams, bija vienkāršas muļķības, kas aizgājušajam ASV prezidentam diemžēl bija pagalam, pagalam raksturīgas.
Taču šī ālēšanās ir ar vienu nozīmīgu blakni arī patlaban. Laikā kopš prezidents Baidens stājās amatā, štatos, kuros pie teikšanas ir republikāņi, ir kopumā iesniegti vairāki simti likumprojektu ar mērķi, sašaurināt cilvēku tiesības un iespējas piedalīties vēlēšanās.
2020. gadā vēlētāju līdzdalība vēlēšanās bija augstākā līmenī nekā jebkurās vēlēšanās pēdējās simtgades laikā, daļēji tāpēc, ka balsošana pa pastu bija daudz izplatītāka tieši pandēmijas dēļ. Cita starpā tas nozīmēja, ka Džo Baidens guva šauru uzvaru Džordžijas štatā. Vēl trakāk no republikāņu viedokļa bija fakts, ka pāris nedēļās pēc Džo Baidena uzvaras divi Džordžijas republikāņu senatori zaudēja pārvēlēšanu, un viņu vietā stājās Demokrātu partijas pārstāvji.
No republikāņu viedokļa tas ir baisi, un tieši Džordžijā ir daži no trakākajiem priekšlikumiem par vēlēšanu tiesību ierobežošanu. Viens ir saistāms konkrēti ar tumšādainiem un dievticīgajiem štata iedzīvotājiem. Jau sen tumšādaino amerikāņu vidē ir bijis jēdziens “dvēseles dodas uz iecirkni,” ar domu, ja štatā ir atļauta iepriekšēja balsošana arī svētdienās, tad baznīcēni vispirms dodas uz dievkalpojumu, un tad viņi sakāpj autobusos un visi dodas piedalīties vēlēšanās. Džordžijas republikāņi vēlas turpmāk aizliegt balsošanu svētdienās kā tādu.
Džordžijā, un ne tikai, ir arī apstāklis, ka konkrēti tumšādainiem cilvēkiem vēlēšanu dienā ir jāstāv nenormāli garā rindā, jo republikāņi līdz minimumam ir samazinājuši iecirkņu skaitu rajonos, kur viņi dzīvo. Ticiet vai nē, bet republikāņi arī ir piedāvājuši likumprojektu, kurā būtu noteikts, ka nest ūdeni vai našķus tiem, kuri atrodas tajā garajā rindā būtu … kriminālnoziegums! Tas šķiet vienkārši prātam neaptverams absurds, bet tas rāda, cik ļoti republikāņi vai nu tic vai izliekas, ka tic, ka pagājušā gada vēlēšanās bija masīva krāpšanās, un tāpēc ir jādara viss, lai turpmāk tas neatkārtotos. Nebija nekādas krāpšanās 2020. gada vēlēšanās. Tas vienkārši ir teātris.
Teātris, kurš ir iespējams viena Augstākās tiesas sprieduma dēļ. 1965. gadā ASV prezidenta Lindona Džonsona administrācijas laikā Kongress pieņēma plašu vēlēšanu tiesību likumu. Tas bija laikmets, kad Amerikas tumšādainie cilvēki bija sacēlušies pret sistēmu, kura gadiem sen viņus bija turējusi verdzībā, represijās un pakļautībā.
Cita starpā likumā bija pateikts, ja kāds štats vēlas ievērojamā kārtā mainīt vēlēšanu noteikumus, tad vispirms maiņas ir jāiesniedz Tieslietu ministrijā, un tās drīkst ieviest tikai tādā gadījumā, ja ministrija pasaka jā. Daudz biežāk ministrija pateica nē, jo mērķis allaž bija skaidrs – konkrēti samazināt tumšādaino vēlētāju skaitu.
2013. gadā Augstākā tiesa ar piecām balsīm par un četrām pret atcēla prasību par pārmaiņu iesniegšanu ministrijas aprobācijai. Augstākās tiesas galvenais tiesnesis paziņoja, ka rasisms vairs nebija problēma, kas lika pārdomāt, ko cilvēks todien bija sapīpējies, bet rezultāts bija paredzamais. Momentā republikāņu pārvaldītie štati sāka sacensties, kurš varēs atrast visdrakoniskākos jaunos noteikumus par vēlēšanu tiesībām. Daudzos gadījumos cilvēka tiesību organizācijas devās uz tiesu, un daži no trakākajiem priekšlikumiem tika apturēti.
Bet labāk būtu atjaunot centrālo kontroles sistēmu, jo galu galā vēlēšanas Amerikā lielākoties ir nacionāls pasākums. Kongresa apakšpalāta jau ir apstiprinājusi un Senāta priekšā patlaban ir likumprojekts, kurš darītu ļoti daudz, lai pilnveidotu un stiprinātu vēlētāju tiesības, tajā skaitā ļaujot piereģistrēties vēlēšanu dienā, balsot pa pastu jebkurā gadījumā un brīvi u.tml.
Likums arī aizliegtu politizāciju tajos gadījumos, kad reizi desmitgadē pēc katras tautas skaitīšanas tiek pārzīmētas Kongresa apakšpalātas rajonu robežas. Ja tas ir process, kuru kontrolē viena partija vai otra, tad teju vai automātiski ir centieni rajonus sazīmēt tā, lai otras partijas atbalstītāji būtu sabāzti mazākā skaitā rajonu un viss pārējais būtu savējiem. Šī ir joma, kurā arī Demokrāti nav bijuši bez grēka.
Nelaime tāda, ka demokrātiem Senātā ir 50 balsis, un Senātā pastāv process ar nosaukumu, kuram tulkojumu latviešu valodā neesmu atradis, un tas droši vien ir tāpēc, ka tas pastāv tikai un vienīgi ASV Senāta – filibuster. Tas nozīmē, ka mazākums var nobloķēt jebkuru likumprojektu, jo likumiem ASV Senātā ir vajadzīgas 60 balsis, ne tikai 51. Ja mazākums uzstāj uz bloķēšanu, tad 60 senatoriem ir jānobalso par filibuster atcelšanu, lai likumprojektu var pieņemt ar vienkāršu balsu vairākumu.
Šajā konkrētā gadījumā republikāņiem nebūtu ne mazākā iemesla tā darīt, jo viņi skaidri saprot: Ja Amerikā būtu patiesi godīga vēlēšanu sistēma ar gludu spēles laukumu abām partijām, konkrēti republikāņiem pēc četriem gadiem, kuros viņi kļuva par korumpēta biznesmeņa kulta locekļiem, vismaz nākamajos pāris vēlēšanu ciklos nekas īpaši nespīdētu.
Filibuster nav ierakstīts ASV Konstitūcijā. To sākotnēji izmantoja rasisti, lai bloķētu Amerikas tumšādaino iedzīvotāju tiesību paplašināšanu. Demokrāti to atcēla attiecībā uz tiesnešu apstiprināšanu, jo republikāņi vienkārši bloķēja visus prezidenta Obamas izvirzītos kandidātus, un demokrātiem tas apriebās. Republikāņi uzstāja, ka tādā gadījumā filibuster arī ir jāatceļ attiecībā uz Augstākās tiesas tiesnešiem, un tieši tāpēc viņi īsi pirms 2016. gada vēlēšanām tur varēja iebīdīt visnotaļ radikāli konservatīvu tiesnesi ar tikai 51 balsi.
Lai pieņemtu vēlēšanu tiesību likumu (un ne tikai – Demokrātu partijai ir ļoti daudz un dažādu plānu tagad, kad tiem ir vairākums abās palātās un demokrāts arī saimnieko Baltajā namā), nāksies filibuster atcelt pavisam. Tas ir mazliet bīstami tādā nozīmē, ka ar laiku republikāņi atgūs vairākumu, un tad viņi varēs netraucēti bīdīt savu programmu. Bet tā taču ir politika. Tam, kuram ir vairākums, tas nosaka toni. Arī mūsu Saeimā izņemot atsevišķos gadījumos ir vajadzīga 51 balss. Laiks rādīs, vai demokrāti uzdrošināsies.
Un noslēdzot šīs nedēļas komentāru, vēsturniekiem vēl ilgi un dikti būs jāpēta, kāpēc iepriekšējais ASV prezidents tik uzstājīgi un vienmēr uzturēja domu, ka Krievijas prezidents ir eņģelītis, kuram nekad nekādu sliktu nolūku nav.
Tieši tāpēc kampaņas un arī prezidentūras laikā Tramps tik ļoti centās apgalvot, ka pie dažādiem grēkiem ir vainīgi ķīnieši, miruši venecuēlieši, vai resnas privātpersonas savā guļamistabā. Nu Amerikas izlūkdienesti ir skaidri pateikuši to, ko mēs visi tomēr sapratām arī pirms tam: Nebija tas tā.
