Kārlis Streips: Kā kāds vēlētājs Latvijā varētu balsot par partiju, kuras nosaukums ir “KaKa”? 0
19. septembra rītā dažs labs skolas bērns mūsu valstī droši vien piecēlās īgns. Sen bija licies, ka Latvijas Izglītības un Zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja bija tā iecirtusies, ka vienalga, ko piedāvās Izglītības ministrija un valdība plašākā nozīmē, LIZDA streikos, turklāt nevis pāris dienas, bet gan bez termiņa vispār. Pieļauju, dažs labs skolas bērns jau bija savā galvā aprēķinājis, ko viņš darīs negaidīto brīvdienu laikā.
Šo instinktu saprotu. Jaunnedēļ, pēdējā nedēļā pirms 14. Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī, mans raidījums “Vēlais ar Streipu” būs pirmdien, bet tad otrdien, trešdien, ceturtdien un piektdien ne, jo mana telekompānija TV24 katru vakaru demonstrēs kandidātu debates. Jo, kā zināms, kandidātu mums šogad kārtējo reizi ir vesels lērums, vajadzīgs daudz laika, lai tos visus aplūkotu. Bet tā vai citādi, arī mani joprojām dzīvo pietiekami aktīvs skolēns, lai padomātu – hei, ja tur pieskaita klāt nedēļas nogali, tur sanāk sešu dienu brīvdienas! Brangi!
Tomēr pašreizējiem skolas bērniem nācās vilties. Pagājušajā piektdienā pēc ceturtā sarunu raunda mūsu valsts premjerministrs Kariņa kungs iznāca kameru priekšā un teica epohālos vārdus “draugi, būs labi!” Bija atrasts kompromiss ar minēto arodbiedrību, kura būtību var reducēt uz vārdiem vesela čupa papildu naudas.
Nākamajā dienā pēc paziņojuma, ka būs labi, Ministru kabinetam bija ārkārtas sēde. Ministri noklausījās ziņojumu no Izglītības ministrijas, kurā bija pateikts, ka skolotāju un arodbiedrības prasību apmierināšanai nākamgad būs vajadzīgi aptuveni 60 miljoni eiro.
Bija viens konkrēts lēmums. 3,7 miljoni eiro, lai iegādātos digitālu tehniku, kāda skolās vajadzīga tāpēc, ka pirms kāda brīsniņa mūsu valsts noteica jaunus izglītības standartus. Naudu šai vajadzībai ministri pasmēlās no budžeta ailes “līdzekļi neparedzētiem gadījumiem.”
Vai tiešām brīdī, ka lemts par jauniem standartiem, neviens ministrijā vai valdībā nepadomāja par to, kas būs vajadzīgs standartu ieviešanai? Vai tiešām apgaismība, ka varbūt 21. gadsimtā izglītības procesā varētu būt vajadzīgs kaut kas vairāk nekā papīra lapa un zīmulis valdošajiem ienāca prātā tikai pagājušajā sestdienā? Neparedzēti? Tiešām? Tā budžeta aile “līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” allaž manās acīs drīzāk būtu saucama “līdzekļi tiem brīžiem, kad valdošajiem kaut kas piemirsies, un nu jādzēš pašiem iekurināts ugunsgrēks.” Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Streiks tikai pāris nedēļas pēc jaunā skolas gada sākuma novērsts. 19. septembra rītā arī nācās domāt par Anglijas karalieni, kura minētajā dienā beidzot tika apglabāta. Grezna ceremonija Vestminsteras abatijā, kura ir redzējusi karaļus un karalienes atnākam un aizejam daudzu gadsimtu garumā. Vieglas Viņas majestātei smiltis.
Tomēr man personīgi 19. septembra rītā galvenās domas saistās ar faktu, ka pēc pavisam īsa laika posma būs 14. Saeimas vēlēšanas. Ar cerībām, ka 1. oktobrī vēlētāji būs gudri un viedi un demonstrēs veselo saprātu savā izvēlē.
Pagājušās nedēļas ceturtdienā Saeimas 15. septembra plenārsēdē bija pāri palicis viens jautājums no iepriekšējās nedēļas un 8. septembra plenārsēdes. Proti, kārtējais priekšlikums uz sešām Saeimas plenārsēdēm izslēgt, iespējams, visdemagoģiskāko un populistiskāko deputātu no pašreizējā simtnieka Aldi Gobzemu.
Kā zināms, nebūt ne pirmā reize, kad šim censonim tā gadījies. Viņš vispār allaž ir bijis gatavs uzstāties ar izriestu krūti un apgalvot, ka viņš tas labākais, daudzsološākais, veiksmīgākais. Reizēm puisis ir sapīcis un vaidējis, ka Latvijā neviens viņu nesaprot, tāpēc drīzāk viņš dzīvos citur, tur, kur kruasāni ir garšīgāki. Vienreiz viņš pat piepeši paziņoja, ka viņš esot gejs, un visi man pazīstamie geji sarauca degunu, novērsās un teica fui, nē, tādu mēs negribam.
Tomēr tajā pašā laikā acīmredzot Aldim ir bijis grūti saprast, kurā brīdī viņa bravūrīgums kļūst pārmērīgs. Tajā skaitā, piemēram, šogad janvārī, kad viņš bizoja pa Kurzemi un visur pēc kārtas pārkāpa tobrīd spēkā esošos noteikumus par cilvēku pulcēšanos, jo Aldim, lūk, pandēmija nekas nopietns nebija. Augumā viņš brauca likuma sargiem, kuri centās novērst nelikumību. Galu galā 61 administratīvu prasību pret sevi trokšņainais deputāts pret sevi savāca. Arī toreiz kolēģi Saeimā nolēma uz sešām nedēļām viņam pateikt čau.
Bija gadījums, kad Gobzems ieradās parlamentā pirmajā dienā, kad Saeima sev bija saorganizējusi plenārsēdi klātienē, un paziņoja, ka viņš varbūt ir vakcinēts, varbūt nav vakcinēts, bet tā ir tikai viņa darīšana, neviena cita darīšana tā nav. Saeimai atkal nācās atgriezties neklātienē, un arī toreiz kolēģi Saeimā nolēma uz sešām nedēļām viņam pateikt čau.
To visu šoreiz atgādinu tāpēc, ka Aldis Gobzems ir viens no 1829 personām, kuras 1. oktobrī cerēs, ka no darba ļaudīm būs pietiekams atbalsts, lai vēl uz četriem gadiem censonis varētu dabūt siltu vietiņu Saeimā.
Gobzems, kā zināms politikā ienāca kopā ar politisko jēdzienu KPVLV. Varam atcerēties, ka laikā pēc 13. Saeimas vēlēšanām toreizējam Valsts prezidentam Raimondam Vējonim likās, ka no jaunceptā deputāta varētu sanākt labs premjerministrs.
Vējoņa kungam tas bija tās prāta aptumšošanās brīdis, un izvirzītajam kandidātam ar koalīcijas izveidošanu nekas nesanāca. To varēja paredzēt.
Bet vienalga cilvēks uzskata, ka viņam pienākas vēl četri gadi parlamentā. Te vispirms konstatēsim, ka Aldis Gobzems ir cilvēks, kurš ar savu marasmu ir inficējis arī citus.
Pagājušajā ceturtdienā, kad runa bija par viņa izslēgšanu uz sešām sēdēm, aizstāvības vajadzībām uz pakaļkājām uzslējās deputāte vārdā Karina Sprūde, kura tāpat kā Gobzems, Saeimā ienāca no Artusa Kaimiņa pēdējā katastrofiskā projekta.
Vai zināt, ko Sprūde paziņoja? Atceraties, kā pērn pavasarī internetā parādījās bilde, kurā smaidošs Aldis Gobzems stāvēja ceļa vidū ar dzeltenu zvaigzni pie krūtīm? Atceraties, kā jūs tāpat kā es momentā iedomājāmies par Hitleru un nacistiem un ebrejiem un nāves nometnēm un masu slepkavību, kuras nosaukums bija Holokausts?
Latvijas Republikas Saeimas deputāte Karina Sprūde 2022. gada 16. septembrī paziņoja, ka tas esot bijis “auseklītis.” Bez komentāriem. Nu, izņemot vēlmi Karinai Sprūdei pateikt, ka viņa ir … nu, lai paliek. Negribu nolaisties līdz Aldīša rupjības līmenim.
Tomēr viņš kandidē. Partija, kuru Gobzems pērn uzcepa, sākumā saucās “Likums un kārtība,” bet acīmredzot ar laiku pat pats censonis saprata, ka viņš nu būtu pati pēdējā figūra Latvijas politiskajā iekārtā, uz kuru attiecināt jēdzienu likums un it īpaši jēdzienu kārtība.
Un varbūt tāpēc tā vietā viņš nolēma savu partiju saukt “KaKa.”
Vai Aldis Gobzems ir pelnījis vēl četrus gadus Saeimā? To pašu var jautāt par Ainaru Šleseru, kurš Latvijas politikā ir izcēlies kā vienīgā persona, kura pašrocīgi ir nodrošinājusi veselas Saeimas atlaišanu un jaunu, ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu. Priekā!
Tie abi vismaz ir puslīdz zināmi cilvēki. Vēl 14. Saeimas vēlēšanās piedalās vesela strīpa politisku organizāciju, kuras citādāk kā par sīkpartijām nenosaukt.
Tā tas vienmēr ir bijis. 5. Saeimas vēlēšanās bija 23 sarakstu, starp kuriem pie 4% barjeras mandātus ieguva astoņi. Ārpus tā bija leģendām apvītā Latvijas Tautas fronte, kura 1993. gadā spēlēja tādu moris savu ir padarījis lomu un saņēma tikai 2,63% balsu. Pašā apakšā bija jēdziens Liberālā alianse ar tikai piecsimt piecdesmit divām balsīm.
Pirms četriem gadiem 13. Saeimas vēlēšanās saraksta apakšgalā ar varenām 897 balsīm bija Latvijas centriskā partija, kuru mūsu valsts politikas apakšgalā ir gozējusies jau sen un zem dažādiem nosaukumiem. Kā jēga no tās, to grūti spriest.
Zem viena procenta balsu 2018. gadā arī bija Latvijas centriskā partija, Rīcības partija, Apvienība SKG, partija Par Alternatīvu, partija Latviešu nacionālisti un iepriekšējā Saeimā pārstāvētā partija No sirds Latvijai.
Arī šogad ir lērums partiju, kurām ir grūti paredzēt kaut ko īpaši virs viena procenta. Saprotu, šogad otro reizi spēkā ir piedāvājums – ja kāda partija vai apvienība spēj aizvilkties līdz 2%, tad pēcāk būs valsts finansējums. Te gan atceroties, ka Saeima pirms kāda brītiņa pieņēma likumu, ja partija ar valsts finansējumu brūk un jūk, tad arī valsts finansējums tai nepienākas. Lieki teikt, tur pirmkārt un galvenokārt bija runa par jau minēto KPV. Tomēr droši vien dažai labai sīkpartijai doma par dažiem centiem vai eiro no valsts šķiet pietiekami kārdinoša.
Taču nav šīs organizācijas īpaši pārliecinošas. Ņemam, piemēram, partiju “Suverēnā vara.” Šī ir partija, kurā pēc vairāku citu politisku spēku apostīšanas un aplaizīšanas beidzot nonāca vēl viena no 13. Saeimas lielākajām demagoģēm Jūlija Stepaņenko.
Šī dikti “stabilā” censone 13. Saeima ievēlēta no Saskaņas, bet jau pirmajā darba dienā viņa paziņoja, ka viņa būs neatkarīga un pie frakcijām nepiedienīga deputāte. Reiz pienāca laiks domāt par šī gada vēlēšanām, Jūlijas kundze vispirms papētīja jau minēto Aldi Gobzemu un partiju “Likums un kārtība.” Pat par partijas līdzpriekšsēdētāju kļuva.
Pusgadu vēlāk Jūlija Stepaņenko kļuva par vienu no jau minētā Šlesera partijas “Latvija pirmajā vietā” līdzdibinātājām un tapa izsludināta par partijas kandidātu premjerministra amatam. Tomēr arī tur kopēju valodu viņa neatrada, un tā nu beigās nonāca pašas vīra dibinātajā “Suverēnajā varā.”
Gribu cerēt, ka šī partija netiks ne tuvu pieciem procentiem. Neesmu piedevis Jūlijas kundzei par viņas Kremļa fašista iedvesmoto vēlmi Latvijas izglītības sistēmā ieviest “tikumības” principus, kuriem ar tikumību kā tādu nav pat ne mazākā sakara.
Latvijas Krievu savienība ir sacerējusies uz mandātiem, jo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās tā pirmoreiz tika pie deputātiem, veseliem četriem. Partijas mājaslapā joprojām ir sadaļa “Mūsu deputāts” vienskaitlī, un tur runa ir par Kremļa favorīti Eiropas parlamentā Tatjanu Ždanoku. Deputāti Rīgas domē acīmredzot ir pārāk prasti, lai tos uzsvērtu mājaslapā. Partijas programmā atrodam solījumu atjaunot krievu skolas, kas Latvijā būtu nesakarīgi, lai neteiktu smagāk. Kremļa savienība jau iepriekšējās vēlēšanās tika pāri diviem procentiem un līdz ar to valsts budžeta līdzekļi un mēs visi kā nodokļu maksātāji palīdzam to finansēt. Šermuļi metas.
Ceru, ka vēlētāji šogad pamatīgi sodīs Zaļo un zemnieku savienību, pirmkārt tāpēc, ka tā turpina lietot vārdu “Zaļo,” par spīti faktam, ka ilggadīgais partneris Zaļā partija šogad nolēma kāpt citās kamanās, un tas bija otra iemesla dēļ, kāpēc ceru, ka zaļie zemnieki 1. oktobrī saņems pātagu – joprojām uzstājīgā vēlme kā savu “premjerministra kandidātu” piedāvāt absurdi kompromitēto un nu jau smagos gadījumos notiesāto noziedznieku Lembergu. Kas liek citādi vairāk vai mazāk sakarīgiem politiķiem tā darīt, to nesapratīšu nekad. Vien atgādināšu, ka brīdi, kad no manas mutes attiecībā uz šīm attiecībām izspruka vārds “maukas,” tas man izmaksāja ilggadīgo LTV raidījumu “Skats no malas.”
Un tad vēl tādi jēdzieni šogad kā Tautas kalpi Latvijai, Kristīgo progresīvā partija, Tautas varas spēks, Vienoti Latvijai (tā partija, kura šogad ir izcēlusies ar lakoniskāko programmu no visām; tur joprojām ir tikai vārds “tautvaldība,” kurš neko nepasaka, piemēram, par partijas uzskatiem par briestošo energoresursu krīzi). Tās visas būs vēlēšanu rezultātu apakšgalā.
Teikšu kā ir. Pirmkārt teikšu, ka esmu pateicīgs portālam LA.LV, tāpēc, ka te es drīkstu atklātā tekstā pateikt, ka Aldis Gobzems un Jūlija Stepaņenko ir nejēdzīgi cilvēki, kurus no Jēkaba ielas nama vajag turēt pēc iespējas attālāk. Savā TV raidījumā tā nedrīkstu darīt, jo Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs man un citiem televīzijas raidījumu vadītājiem ir uzlikuši cenzūru jau kopš jūnija vidus. Tas ir bijis un joprojām ir bijis absurda kalngals.
Šajā nozīmē laikam jāpriecājas, ka pēdējās četrās darbadienās pirms vēlēšanām man raidījuma nebūs. Liels, dikti liels būtu kārdinājums NEPLP un KNAB pasūtīt trīs mājas tālāk un pēdējā raidījumā pirms vēlēšanām pateikt par šīm te nu nekādā gadījumā. Pēdējā sērijā nākamnedēļ pirmdien arī tā nedarīšu. Nedrīkst. Lai arī marasms tas ir, sabiedriski politika raidījuma vadītājam liegt runāt atklātā tekstā par politisko procesu.
Teikšu kā ir vēlreiz. Personīgi ceru, ka 1. oktobrī Latvijas Republikas darba ļaudis principā ievēlēs to pašu valdošo koalīciju un opozīciju, kāda Saeimā ir patlaban. Reiz 13. Saeima pakasīja niezi, kas lika domāt, ka labs premjers varētu būt Bordāns no Konservatīvajiem vai Gobzems no sazini kurienes, valdību pārņēma Krišjānis Kariņš, un tā ir valdība, kura vienīgā Latvijas republikas vēsturē ir nostrādājusi no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām.
Nav tā, ka Kariņa valdība ir bijusi pats perfektums. Covid-19 pandēmijas kontekstā bija pareizi, ka amatu zaudēja toreizējā veselības ministre, kad izrādījās, ka pasaulē bija pieejamas pirmās vakcīnas pret pandēmiju, bet mūsu valstī divi ierēdņi ministrijā paši uz savu galvu nolēma paldies, mums nevajag.
Līdz ar to vakcinācijas pirmsākums mūsu valstī bija noziedzīgi neadekvāts.
Tomēr šajā Saeimā cita varianta valdošajai koalīcijai nav bijis, un pat pēc KPV LV izjukšanas pa vīlēm un triju valdības ministru aiziešanas no kabineta, valdība noturējās un acīmredzot noturēsies līdz amatā stāsies jaunā 14. Saeima (tas būs 1. novembrī) un taps izveidota jauna koalīcija. Neteikšu, ka es pārāk skumšu, ja tāpat kā tas savulaik bija ar Valdi Dombrovski, vēlētāji būs nolēmuši, ka zirgu upes vidū nemainīt un tāpēc vairāk vai mazāk tā pati Kariņa valdība paliks amatā.
Nav mums vajadzīgi bļaustīgi demagogi. Grūti iedomāties, kur mūsu valsts būtu, ja Gobzems valdības veidošanā būtu atradis vairākumu. Līdzīga bīstamība bija pēc 6. Saeimas vēlēšanām, kad Guntis Ulmanis vispirms bezcerīgi valdības veidošanu piedāvāja Mārim Grīnblatam no tēvzemiešiem un tad bīstamā kārtā to piedāvāja Ziedonim Čeveram no Demokrātiskās partijas Saimnieks. Galu galā glābēja lomā uzradās Andris Šķēle. Cita lieta, ka viņa ar laiku veidotā Tautas partija kļuva par rekordisti krāpniecībā Saeimas priekšvēlēšanu kontekstā. Nācās kaunpilni likvidēties pēc tam, kad knābis lielu sodu uzlika.
Rezumējot. Nav mums vajadzīgi demagogi. Nav mums vajadzīgi populisti. Un kā gan kāds nopietns vēlētājs Latvijas Republikā varētu balsot par partiju, kuras nosaukums ir “KaKa”?
