Kārlis Streips: Jaundzimis bērns nav vainīgs, ka viņam vai viņai ir divi tēvi vai divas mātes 118
Nacionālā apvienības dalībniece, Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība (LNNK) ir vecākā politiskā partija atjaunotās Latvijas vēsturē.
Gan Zemnieku savienībai, gan arī sociāldemokrātu kustībai, kura principā ir pazudusi no mūsu valsts skatuves, ir priekšteči pirmās brīvvalsts laikā.
LNNK iznira kā radikālāka alternatīva Latvijas Tautas frontei (LTF) 1988. gadā, lai gan tā bija mazāk radikāla nekā tā dēvētais Pilsoņu kongress.
LNNK startēja atsevišķi, lai gan Tautas frontes kandidātu sarakstos, 1990. g. Augstākās padomes vēlēšanās, kurās LTF izcīnīja konstitucionālo vairākumu, lai grozītu Latvijas PSR konstitūciju un deklarētu valsts neatkarību.
Protams, tas neko nenozīmēja, jo Maskava deklarāciju nosodīja, un Latvijā joprojām bija ne tikai ievērojams PSRS karaspēks, bet arī PSRS Bruņoto spēku Ziemeļu virspavēlniecība.
Pēc neatkarības pilnas atjaunošanas 1991. gada augustā, LNNK pārreģistrējās kā politiska partija. 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā tā ieguva 15 mandātus Saeimā – otrs labākais rezultāts aiz Latvijas Ceļa. LTF kā partija ieguva tikai 2,6% balsu un līdz ar to mandātus parlamentā neieguva.
5. Saeimas vēlēšanās partija Tēvzemei un Brīvībai ieguva 5,35% balsu un sešus mandātus.
6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā tēvzemieši mandātu skaitu paaugstināja līdz 14. LNNK startēja vienā sarakstā ar Latvijas Zaļo partiju, iegūstot 6,3% balsu un sešus mandātus.
1997. gadā LNNK un Tēvzemei apvienojās. 1998. gadā 7. Saeimas vēlēšanās partija Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ieguva 14,7% balsu un 17 vietas likumdevējā.
8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā TB/LNNK veiksme samazinājās. 5.4% balsu un tikai septiņi mandāti. Vēl pēc četriem gadiem partija kandidēja vienā sarakstā ar Latviešu zemnieku savienību (nejaukt ar Latvijas Zemnieku savienību, kura kandidēja kopā ar Zaļo partiju un partiju Latvijai un Ventspilij). TB/LNNK 9. Saeimas vēlēšanās saņēma 6,94% balsu un astoņus mandātus.
2006. gada vēlēšanās arī startēja partija Visu Latvijai. Tā iznira no nevalstiskas organizācijas, kuru sabiedrība varbūt vislabāk atceras tāpēc, ka 2007. g. februārī mīnus 17 grādu spelgonī izģērbās puskaili, lai protestētu pret robežlīgumu ar Krieviju, kurā bija paredzēta kādreizējā Abrenes apriņķa atstāšana kaimiņvalsts rokās.
Ja godīgi, nekad neesmu sapratis, kāpēc Latvijai būtu bijis vajadzīgs gandrīz pilnībā krievu apdzīvots apgabals. It īpaši patlaban, kad krievu apdzīvotu apgabalu dēļ Krievija ir atņēmusi teritoriju Moldovai, Gruzijai un Ukrainai un patlaban šķiet gatava Ukrainai atņemt vēl plašāku teritoriju Donbasā.
10. Saeimas vēlēšanās jau eksistēja partija Nacionālā Apvienība, kuru veidoja Visu Latvijai un TB/LNNK. Tā ieguva 7,87% balsu un astoņus mandātus.
11. ārkārtas vēlēšanās gadu vēlāk NA uzlaboja rezultātu līdz 13,88% balsu un 14 mandātiem parlamentā. 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā 16,61% balsu un 17 mandāti. Un tad pirms trīsarpus gadiem 13. Saeimas vēlēšanās 11% un 13 mandāti.
Savā mājaslapā Nacionālā apvienība sevi apraksta šādi: “Nacionāli konservatīva partija, kura tobrīd kā partiju apvienība izveidojusies 2010. gada vasarā, apvienojoties divām ideoloģiski tuvām politiskām organizācijām – partijai Visu Latvijai un apvienībai Tēvzemei un Brīvībai/LNNK – un tādējādi izbeidzot līdz tam esošo latviešu nacionālo spēku sašķeltību. Nacionālās apvienības pamatmērķis ir Latvijas kā nacionālas, taisnīgas un pārtikušas valsts attīstība.”
13. Saeimas priekšvēlēšanu īsajā programmā partija savas vērtības aprakstīja šādi: “Latviešu nācija, valoda un kultūra, tautas varoņu gods un piemiņa, Latvijas neatkarība un izaugsme, labklājība un taisnīgums, ģimene un laulība, cilvēka dzīvība, daba un Dievs.”
Mūsu vajadzībām šonedēļ būtiskākie šajā sarakstā ir vārdi “ģimene un laulība.” Jo nupat pagājušajā nedēļā redzējām kārtējo reizi, kur NA deputāti sadevās rociņās ar ideoloģiskā pretmeta – Saskaņa Sociāldemokrātiska partija – deputātiem.
Runa bija par nesen termiņu beigušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas apstiprināšanu Augstākās tiesas (AT) senatora amatā.
Osipovas kundzes kandidatūru amatam izvirzīja AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs. Pirms tam, kā minēju, viņa desmit gadus pavadīja Satversmes tiesā, kopš aizpērnā gada oktobra kā tiesas priekšsēdētāja.
1991. gadā Sanita Osipova ieguva grādu Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. 1997. gadā sekoja doktora grāds tajā pašā universitātē. 2001. gadā viņa sāka darbu kā pasniedzēja savas fakultātes Tiesību teorijas un politisko zinātņu katedrā. 2006. Sanita Osipova ievēlēta par LU profesori.
2017. gadā Osipovas kundze publicēja grāmatu “Eiropas tiesību priekšvēsture.” Papildu tam bijušas vairāk nekā 100 zinātniskas publikācijas valstī un starptautiski recenzētos zinātniskos žurnālos.
Pērn decembrī Sanita Osipova kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.
Vārdu sakot, visaugstākajā līmenī kvalificēta darbam Augstākajā tiesā. Tiesas Civillietu departamenta senatoru kopsapulce deva pozitīvu atzinumu Sanitas Osipovas apstiprināšanai senatores amatā.
Un tomēr pagājušajā ceturtdienā, 17. februārī, Osipovas kundzes kandidatūru Saeima noraidīja ar 40 balsīm par, 29 pret un 16 atturoties.
Par balsoja deputāti no Jaunās Vienotības, apvienības Attīstībai/Par un Jaunās Konservatīvās partijas, kā arī viena deputāte no Saskaņas un vairāki pie frakcijām nepiederošie deputāti.
Pret bija deputāti no Nacionālās Apvienības, Zaļo un zemnieku savienības un frakcijas Neatkarīgie, kā ari citi frakcijās neiederošie deputāti.
Saskaņas deputāti, izņemot to vienu, jau minēto atturējās, kas ir tas pats, kas balsot pret.
Skaidrojums tiem, kuri balsoja pret vai atturējās, ir grupējams divās daļās. Bija tie deputāti, kuri Sanitai Osipovai pārmeta, ka viņa nav iebildusi pret Saeimas lēmumu, liegt tur strādāt nevakcinētām personām.
Pie frakcijām nepiederošais deputāts Vjačeslavs Dombrovskis: “Man nav pārliecības par to, ka Sanita Osipova tiešām bezkaislīgi un objektīvi, bez jebkādas ideoloģijas piemērs šo instrumentu, kas ir tiesiskums.”
Savukārt Nacionālajai apvienībai galvenais jājamzirdziņš, kas lika ignorēt to koalīciju, kuras sastāvā darbojas, un balsot pret, bija cits.
Runa ir par Satversmes tiesas spriedumu 2019. gada novembrī lietā, kurā apstrīdēta Darba likuma 155. panta pirmā daļa.
Tajā paredzēts, kāpēc bērna piedzimšanas, tēvam ir tiesības uz desmit dienu apmaksātu atvaļinājumu, lai jaunais tētis varētu no paša sākuma iepazīties ar nupat piedzimušo dēlu un meitu.
Sūdzību par šo normu iesniedza kādreizējā olimpiete Līga Kļaviņa un juriste Evita Goša. Sievietes pirmoreiz satikās 2000. gadā, kad Līga nesen bija startējusi Sidnejas Olimpiskajās spēlēs. Gadu vēlāk Amsterdamā viņa izcīnīja septiņcīņas zelta medaļu Eiropas čempionātā sportistēm zem 23 g.v.
Sākumā Līga un Evita vienkārši bija draudzenes, bet tad parādījās romantiskas jūtas. 2005. gadā viņas simboliski salaulāja no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas izraidītais Māris Sants.
2012. gadā Līga dzemdēja dēlu. Tēvs bija pazīstamais un košais frizieris Pērs Bogomāzovs. Tā bija mākslīga apaugļošana. 2019. gadā sekoja meita.
Tas bija konkrēti meitas kontekstā, kur Līga un Evita nolēma vērsties tiesā, lai apstrīdētu normu, kura vīrietim piešķir bērna kopšanas atvaļinājumu, bet Evitai kā nedzemdējošajai bērna mātei tādu liedz.
Visai ironiskā kārtā, pants, uz kuru pāris atsaucās, bija 110. pants, kuru Saeima Satversmē iebalsoja 2005. gadā, lai laulību definētu kā “savienību starp vīrieti un sievieti.”
Tas nebija īsti nepieciešams, jo tāda pati definīcija jau bija atrodama Latvijas Civillikumā. Tomēr deputātu vairākums vēlējās tautai demonstrēt, cik ļoti tie atbalsta “tradicionālo” ģimeni.
Toreiz bija un vēl šobaltdien patiesībā savienība vīrietis, sieviete, divi bērni, suns un kaķis, jau sen nav vairākums mūsu sabiedrībā. Biežāk bērnus Latvijā audzina vientuļas mātes ar informatīvu atbalstu no vecmāmiņas, jo tētis sev ir nomedījis gados jaunāku un seksīgāku zaķi.
Tomēr minētajā pantā arīdzan ir pateikts, ka valsts aizsargā “ģimeni, vecāku un bērna tiesības.”
Tieši šajā kontekstā Evita Goša un Līga Kļaviņa vērsās Satversmes tiesā ar argumentu, ka viņas, kuras 20 gadus un vairāk ir dzīvojušas kopā, ir bijušas laulātas, lai arī neoficiāli, ir ar kopīpašumu un audzē bērnus, būtu uzskatāmas par ģimeni šī vārda visīstākajā nozīmē.
Satversmes tiesa piekrita. Jau 2004. gadā, strīdā par Civillikuma 155. panta 6. daļu, kur runa bija par ārpus laulības dzimušu bērnu tiesisko statusu, konstitucionālā tiesa atzina acīmredzamo – kā minēju, Latvijā nedzīvo tikai heteroseksuāli laulāti pāri vien.
Nesenākajā spriedumā tiesa atzina, ka minētais darba likuma pants neatbilst Satversmei. Principā tāpēc, ka norma neatbilda Satversmes 110. panta teiktajam par ģimenes, vecāku un bērnu aizsardzību.
Jaundzimis bērns nav vainīgs, ka viņam vai viņai ir divi tēvi vai divas mātes. Savukārt nedzemdējošajai mātei lesbiešu pārī ir tikpat liela vajadzība pēc bērna piedzimšanas ar viņu pavadīt laiku, kā tas ir tēvam heteroseksuālās attiecībās.
Tiesa ne tikai atzina normu par nekonstitucionālu, bet arīdzan lika Saeimai līdz šī gada 1. jūnijam grozīt likumu, lai arī likumā atzītu, ka valstī dzīvo dažāda veida pāri un ģimenes.
Cik var spriest, visnotaļ pret LGBT kopienu vērstās Jaunās Konservatīvās partijas izvirzītais tieslietu ministrs Jānis Bordāns un viņa ministrija patlaban cenšas meklēt un atrast pašu, pašu, pašu šaurāko definīciju “netradicionāliem” pāriem, kāda ir iespējama, un viņiem sniegt pašas, pašas, pašas šaurākās tiesības salīdzinot ar “tradicionāli” laulātiem pāriem.
Satversmes tiesas septiņi tiesneši lēmumu pieņēma koleģiāli. Tomēr Saeimas deputāti pagājušajā nedēļā nolēma par to sodīt tikai Sanitu Osipovu vien.
Deputāts Aleksandrs Kiršteins brēca, ka Sanita Osipova esot pārāk liberāla un viņai vajadzētu būt profesorei kādā liberālā universitātē, kur strādā daudz “cilvēku ar īpatnējiem uzskatiem.”
Nezinu, vai Kiršteina kungs nezināja vai izlikās nezinām, ka, kā jau minēju Osipovas kundze ir bijusi profesore Latvijas Universitātē jau kopš 2006. gada. LU Juridiskās fakultātes profesoru sarakstā viņa ir vēl šobaltdien.
Deputāts Jānis Iesalnieks bija tiešāks skaidrojumā par to, kas viņam nepatika: “Ja Sanita Osipova vēlas nodarboties ar politiku, ar likumdošanu, kas ir likumdevēja kompetence, tad šogad notiks Saeimas vēlēšanas. Un Sanitai Osipovai, es pieņemu, ir visas iespējas kandidēt kādas liberālas partijas sarakstā, bet tiesnešiem tomēr vajadzētu būt politiski neitrāliem.”
Atkal, nezinu, vai tīši vai netīši, bet acīmredzot Iesalnieka kungs nesaprot konstitucionālas tiesas būtību. Likumdevējs pieņem likumus, valsts prezidents tos izsludina, bet strīdus gadījumā par to, vai likums vai kāda no tā normām atbilst vai neatbilst pamatlikumam, pēdējais un pēc tam neapstrīdamais vārds pieder Satversmes tiesai. Tā tas ir visur pasaulē.
Konstitucionālām tiesām politika, politiķi un viņu domāšana nav būtiska. Spriedumā par darba likumu ir līdz sīkajai detaļai analizēta Satversme, Latvijas likumi, Latvijai saistoši starptautiski likumi un noteikumi u.tml. Politika tur nespēlē nekādu lomu.
Savukārt politikāniska vēršanās pret tiesnešiem tāpēc, ka politikas līmenī nepatīk tiesu darbs – tādas lietas notiek Krievijā, Ungārijā, Polijā. Tādām lietām nevajadzētu notikt demokrātiskā valstī, kurā tiesiskums un tiesu vara tiek turēti godā.
Sanita Osipova bija izvirzīta uz senatores amatu Augstākās tiesas Civillietu departamentā. Iespējams, kādreiz tur uzradīsies jautājums saistībā ar LGBT kopienas interesēm un vajadzībām. Departamentā strādā 14 tiesneši, arī tur, tāpat kā Satversmes tiesā, Sanita Osipova neko vienpersoniski nelemtu un nevarētu lemt.
Nacionālā Apvienība Saeimā ir iesniegusi Satversmes grozījumus, kuros 110. pants tiktu pastiprināts vairāk vai mazāk atbilstoši vārdiem laulība patiešām, tiešām, nudien, neapstrīdami, bez jebkāda jautājuma, kas gan varētu padomāt citādāk – var būt tikai starp cilvēku, kuram starp kājām ir krāniņš un cilvēku, kurai starp kājām ir vāverīte un nekādā gadījumā un nekad nekādam citam pārim.
Neticu, ka pašreizējā Saeimas sasaukumā atradīsies nepieciešamais 2/3 vairākums.
Patlaban arī top vākti paraksti par 110. panta pārrakstīšanu ar tādu pašu mērķi, bet vēl plašāk. Doma ir ar laiku forsēt referendumu par tēmu. Arī tur jāsaka, diez vai tas izdosies.
Visticamāk tās būs tiesas, kuras palīdzēs mūsu valstij ienākt 21. gadsimtā arī cilvēka seksualitātes jautājumā. Tā, piemēram, nezinu, vai kāds kādreiz ir lūdzis mūsu pašu Satversmes tiesu apsvērt, vai minētā definīcija par vienu vīrieti un vienu sievieti atbilst Satversmes 91. pantam, kurā teksts ir šāds:
“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”
Vai arī tā kaut kad paredzamajā nākotnē būs Eiropas Cilvēka tiesību tiesa. Laika gaitā šī tiesa ir pieņēmusi daudzus lēmumus saistībā ar LGBT+ kopienu. Visnesenāk bija spriedums pērn oktobrī par transpersonu Krievijā, kurai kādreizēja sieva liedza tikties ar viņu diviem bērniem tāpēc, ka viņa bija kļuvusi par transpersonu. Tiesa teica, ka tā nedrīkst.
Te būtu jākonstatē, ka Eiropas tiesa darbojas nevis Eiropas Savienības, bet gan Eiropas padomes paspārnē, un tas nozīmē, ka tās spriedumi ir obligāti nevis 27, bet gan 47 dalībvalstīs, tajā skaitā arī Krievijai, kura, kā zināms valstiskā līmenī ir bargi vērsusies pret LGBT+ cilvēkiem un kopienām.
Eiropas Cilvēka tiesību tiesa arī ir spriedusi, ja kāda dalībvalsts piedāvā partnerattiecības heteroseksuāliem pāriem, kuri negrib laulāties, tad obligāti tādas pašas ir jāatzīst arī viendzimuma pāriem (Itālijas gadījums).
Citā spriedumā noteikts, ja valsts atzīst laulības starp rumāni un ārvalstnieku heteroseksuālā kontekstā, tad tādas pašas arī jāatzīst starp rumāni un sava paša dzimuma laulāto draugu vai draudzeni. Tas pats arī attiecas uz latviešiem.
Patlaban 16 Eiropas valstīs eksistē viendzimuma pāru laulību tiesības. Jūlijā sarakstam pievienosies Šveice, kur pērn tiesības apstiprināja 64,1% vēlētāju referendumā.
13 citās valstīs ir kaut kāda veida civilas partnerattiecības, tajā skaitā kaimiņvalstī Igaunijā, kur partnerattiecību likums pieņemts 2014. g. oktobrī un stājās spēkā 2016. g. 1. janvārī.
Atceros lasījis, ka politikāņi visur ir politikāņi, un minētā gada pirmajā dienā izrādījās, ka kaimiņvalsts vēl nebija izstrādājusi vajadzīgo infrastruktūru viendzimuma partneru atzīšanai, taču tas ar laiku tika izdarīts, un gabals nevienam nenokrita.
Valstis, kurās tāpat kā mūsējā laulība ir konstitucionāli definēta kā starp vienu vīrieti un vienu sievieti ir Armēnija, Baltkrievija, Bulgārija, Horvātija, Gruzija, Ungārija, Lietuva, Moldova, Melnkalne, Krievija, Polija, Serbija, Slovākija un Ukraina.
Jauka kompānija, turklāt Horvātija, Ungārija un Melnkalne atzīst viendzimuma partnerattiecības.
Gribu pieļaut, ka kaut kad paredzamajā nākotnē Eiropas Cilvēka tiesību tiesa pateiks, ka visām Eiropas padomes dalībvalstīm ir jāakceptē viendzimuma laulības. 2015. gadā tā izdarīja ASV Augstākā tiesa attiecībā uz visiem 50 ASV štatiem, tajā skaitā tādiem, kuri to nu nekādi negribēja.
Tomēr arī Amerikā nevienam laikā kopš tam gabals nav nokritis.
