Kārlis Streips: Jauki būt opozīcijā. Var sēdēt ierakumos un šaut, bet atbildība par kopējo procesu nav jāuzņemas nekāda 0
Pirmdiena, 12. decembris. Visu brīvdienu garumā mans dators vēstīja, ka Rīgā esot “heavy snow,” jeb pamatīgs sniegputenis.
Šāds teksts tur stāvēja tad, kad ārā tik tiešām sniga, lai gan ne pietiekami, lai to sauktu par puteni. Tas tur stāvēja arī tad, kad ārā no debesīm nekrita pilnīgi nekas.
Kaut kāda problēma Microsoft sistēmā. Tekstu rakstu pēc pusvieniem pēcpusdienā, nu tur rakstīts “snow showers,” jeb viegla snigšana. Pabāzu snīpi pa logu un nudien.
Sniegs uz zemes nu ir bijis vairāku nedēļu garumā, un gaisa temperatūras visu laiku bijušas zem nulles.
Vairākkārt gadījies tas, kas allaž mani ir kaitinājis. Uzsnieg. Sētnieki un citi labi ļaudis nāk ar lāpstām un notīra trotuārus.
Bet tad atkal snieg, un visam procesam jāsākas no jauna.
Sētnieks manā Purvciema mājā ir ļoti rezultatīvs un ceļš konkrēti manas mājas priekšā allaž ir smuki uzkopts.
Taču starp manu māju un tuvāko sabiedriskā transporta pieturu tāds gabaliņš jāiet, un lielākoties pa trotuāriem, blakus kuriem ir tukšs laukums, nevis kaut kas uzbūvēts.
Tas nozīmē, ka tur nevienam nav pienākuma šķūrēt sniegu, un tur jāiet ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu kāja. Līdz šim šoziem esmu veiksmīgi no tā izvairījies.
Tomēr attiecībā uz sniegu man šodien arī ir mazliet dusmas no tāda kāpēc citiem un ne man skatupunkta.
Lieta tāda, ka brīvdienās Rīgas pašvaldība izziņoja, ka pirmdien un otrdien automobiļu īpašnieki sabiedriskajā transportā drīkstēs vizināties bez maksas, ja vien tie var uzrādīt spēkratu reģistrācijas dokumentus.
Saprotu domu. Lai darba ļaudis savu rumaku atstāj kaut kur ārpus pilsētās, tādējādi nodrošinot tukšākas ielas, tajā skaitā mašīnām, kuras no ielām šķūrē nost sniegu.
Tomēr kremt. Kāpēc viņiem un ne man, kuram ir jādodas uz sabiedriskā transporta pieturu pa slideniem ceļiem un trotuāriem?
Vai tad man ir vieglāk nekā šoferītim, kurš savu mašīnu atstājis citur un tad devies uz sabiedriskā transporta pieturu?
Vēl trakāk ir fakts, ka nupat teksta rakstīšanas brīdī man datorā parādījušies brīdinājumi, ka Rīgā šodien būšot atkala, kuras rezultātā viss būs vēl slidenāks nekā tas ir citreiz.
Mans dators rāda, ka ārā ir -5 grādi. Termometrs pie loga apgalvo -3,6. Atkal pabāzu degunu ārā pa logu. Nekas īpaši nepilēja, nekusa. Varbūt vēsts par atkalu ir fufelis, varbūt preses pīle.
Bet par sniegu vienalga esmu drusku neapmierināts.
Saprotu, daudzi patlaban gaida baltus Ziemassvētkus, lai tā būtu, bet uz ielas tas baltais smukums ir pretīgi brūna šļura. Drusku neapmierināts esmu es.
Līdzīgas domas, ja kas, man ir par pagājušās nedēļas Saeimas sēdi. 8. decembrī bija Latvijas Republikas Saeimas kārtējā sēde. Kārtēja sēde, kurā mūsu likumdevēja gudrās galvas arīdzan pierādīja, ka jēdziens “man jā, bet tev nē” ir dzīvs un “vesels.”
Cita starpā darba kārtībā todien kārtējo reizi bija kašķīgi pieteikumi no opozīcijas deputātiem. Vienā gadījumā ar nosaukumu “Par tūlītēju valdības rīcību energoresursu cenu kāpuma radītās krīzes pārvarēšanai.”
Anotācijā vienkārši pateikts, ka ir krīze, un valdībai uzdots mēneša laikā nākt ar “iedzīvotāju un uzņēmēju interesēm” atbilstošiem priekšlikumiem. Kādi šie priekšlikumi varētu būt? Tas tur nav atšifrēts.
Laikam jauki būt opozīcijā. Var sēdēt ierakumos un šaut, bet atbildība par kopējo procesu nav jāuzņemas nekāda.
Prasību Ministru kabinetam vairākums noraidīja. Loģiski, ņemot vērā faktu, ka patlaban vēl notiek sarunas par jaunas valdības veidošanu vispār.
Otrs bija priekšlikums, atkal no opozicionāriem, ar nosaukumu “Deklarācija par 13. Saeimas un tās izveidotās valdības pieļautajām kļūdām, cīnoties ar Covid deviņpadsmit infekcijas izplatību.”
Ne pirmoreiz šis jautājums mūsu likumdevēja priekšā. Visi lielākie hīti no tā dēvēto skeptiķu puses par zaudētu darbu un ienākumiem, par pārmērīgām valdības prasībām, par nepārbaudītām vakcīnām un visu pārējo.
Ir tiesa, ka Latvijas valdības reakcija uz jauno pandēmiju sākotnēji bija visnotaļ juceklīga. Varam atcerēties, tas izmaksāja amatu toreizējai veselības ministrei Ilzei Viņķelei.
Taču antivakseru un tamlīdzīgu ļaužu repertuārā mēdz būt dažādas sazvērestības teorijas un cita veida muļķības. Kopš amatā stājās 14. Saeima, tās paustas arī parlamenta plenārsēžu zālē, bet tās tāpēc nav mazāk muļķīgas. Arī šo pieprasījumu Saeimas vairākums noraidīja.
Vēl 8. decembra sēdē deputāti apsprieda priekšlikumu no 10 Zaļo un zemnieku savienības deputātiem, “Par Dziesmu un deju svētku padomes lēmumu Saeimas deputātiem piešķirt privilēģijas biļešu iegādei uz XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku pasākumiem.”
Opozīcijas deputātiem šādas privilēģijas nešķita pieņemamas. “Augstākajām amatpersonām ar savu rīcību jāveicina sabiedrības vienotība, nevis jāakcentē jebkādas privilēģijas attiecībā uz savu ieņemamo amatu,” tā tur apgalvots.
Seko prasība “noraidīt Dziesmu un deju svētku padomes lēmumu Saeimas deputātiem un ministriem saglabāt privilēģiju rezervēt biļetes.”
Ka jūs domājat? Arī citi uzskatīja, ka priviliģēta situācija attiecībā uz Dziesmu svētku biļetēm ir nepareiza?
Valsts kancelejas pārstāve kādā intervijā konstatēja, ka tieši valdība ir tā, kura finansē Dziesmu svētku rīkošanu, un tāpēc būtu “jocīgi” attiecīgajiem politiķiem nenākt pretī ar šādu piedāvājumu.
KNAB paziņoja, ka tas nesaskata nekādu interešu konfliktu vai cita veida pārkāpumu, piebilstot, ka deputātiem un ministriem pašiem būtu jāizlemj, vai šādas privilēģijas ir akceptējamas no ētikas viedokļa.
2013. gadā bija skandāls, kad Saeimas deputātiem un valdības ministriem izsniegti ielūgumi uz lielo kopkoru koncertu.
2018. gadā svētki bija valsts simtgadē, biļešu rezervācijas sistēmā bija lielas klapatas, un daudzi cilvēki palika ar garu degunu. Deputātiem un ministriem togad bija iespēja rezervēt biļetes ārpus ierastās sistēmas.
Man nebija un nav žēl. Laikā kopš pēdējiem Dziesmu svētkiem pamatīgi remontēta un pārbūvēta Mežaparka lielā estrāde.
Mežaparku kontrolē aģentūra Rīgas meži, un aģentūras mājaslapā uzzinām, ka pārbūvētajā estrādē esot vietas 30 tūkstošiem skatītāju.
Tur arī vēstīts, ka uz skatuves varot būt 12 874 mākslinieki, kas šķiet mazliet pārsteidzoši precīzs skaitlis. Grūti spriest, kā procesa organizētāji pie tā nonāca.
Taču ar 30 tūkstošiem skatītāju vietu, vai tiešām 100 Saeimas deputāti un 15 valdības ministri aizņems neadekvāti daudz vietu pat tad, ja katrs un katra no tiem paņems līdzi kādu otro pusīti?
Personīgi es tur nekādu konkurenci nesastādīšu. Ļoti iespējams, ka svētku laikā būšu Amerikā un ciemos pie māsām.
Savulaik pats esmu piedalījies Dziesmu svētkos kā tautas dejotājs. Tas bija trimdā, kad biju jauns, un no tiem laikiem esmu palicis ar pārliecību par šo procesu.
Pirmkārt, ja ir redzēts viens Dziesmu svētku kopkoru koncerts, tad ir redzēti tie visi, jo repertuārs nemēdz īpaši mainīties.
Otrkārt, tautas dejas es Latvijā skatīties nevaru, jo PSRS okupācijas laikā pamatīgi mainīta izpratne par to, kas tautas dejas tādas ir. Tas, ko patlaban prezentē tautas dejotāji mūsu valstī, vairāk atgādina baletu nekā klasiskās tautas dejas.
Vēl būtu jākonstatē, ka pēc lieliem pasākumiem Mežaparkā, no turienes atkal projām tikt – oi! Milzīgs gaisa gabals no zoodārza vārtiem līdz estrādei un tad atkal atpakaļ, nt tad reiz atpakaļ, ko tālāk?
Zinu, tramvaji pēc koncerta mēdz būt jautra vide, kurā ļaudis turpina dziedāšanu, bet nekāds dziedātājs neesmu, un līdz ar to arī par to man nekādas īpašas intereses nav.
Tā vai citādi, biļetes, kādas varētu būt padomātas man, varēs iegādāties kāds cits.
8. decembra Saeimas sēdē arīdzan bija trīs pieteikumi no darba ļaudīm ar portāla Manabalss.lv starpniecību.
Pirmais bija par ugunsdzēsēju posteņu saglabāšanu (10 610 paraksti). Laipni lūdzu, skatīsim tālāk. Balsojums 88 pret 0.
Tālāk kolektīvs iesniegums “Par brīvprātīgu valsts aizsardzības dienestu” (11 747 paraksti). Tāpatās – laipni lūdzu, šajā gadījumā balsojums 76:10, tiem 10 esot no visai savdabīgās partijas Stabilitātei! frakcijas.
Trešais bija iesniegums “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību (23 257 paraksti). Te jautājums nebija par lietas tālāku skatīšanu kā tādu. Jautājums bija, vai plenārsēdē deputāti apstiprinās iepriekšējā dienā pieņemot Mandātu komisijas lēmumu, ka priekšlikums noraidāms bez tālākām diskusijām.
50 deputāti nobalsoja par šī lēmuma apstiprināšanu. 32 bija pret, viens deputāts atturējās. Un līdz ar to kolektīvais iesniegums noraidīts.
Nekāda pārsteiguma nebija.
Latvijā politikāņi jau izsenis bijuši bailīgi par cilvēka tiesību atzīšanu citādākajiem.
Tad, kad 2005. gadā toreizējais politikas buldozers vēlējās pierādīt, cik viņš ir mačo, piedāvājot Satversmes grozījumu, lai noteiktu, ka laulība var būt tikai starp vienu vīrieti un vienu sievieti, tikai sešas gudrās galvas uzdrīkstējās balsot pret.
Laikā kopš tam atkārtoti vākti paraksti par domu, ka Latvijā nedzīvo tikai tradicionālā laulībā iesaistīti cilvēki vien, un atkārtoti dažādi Saeimas sasaukumi ir nolēmuši šādas domas vienkārši ignorēt.
Kā trīs mazie mērkaķīši – neko neredz neko nedzird, neko negrib saprast.
Tad pienāca diena, kad Satversmes tiesa nosprieda, ja pēc dzemdībām tēvam pienākas bērna kopšanas atvaļinājums, tad tādas pašas tiesības arīdzan pienākas nedzemdējošajai sievietei lesbiešu attiecībās.
Plus vēl Saeimai un valdībai uzdots izstrādāt likumu, kas atzīs “netradicionālo” pāru tiesības valsts acīs.
Tieslietu ministrija pacentās, sanāca pats šaurākais civilās savienības likums, kādu vien varētu iedomāties. Kā izveidot savienību, kā to šķirt, punkts un āmen.
Nekas no tā, kas viendzimuma pārus patiešām padarītu vienlīdzīgus ar citiem. Nekas par nodokļa tiesībām, mājokļa tiesībām, aprūpes tiesībām un visu pārējo.
Pat tas 13. Saeimai izrādījās pārāk sarežģīti. Divos lasījumos ar ļoti gariem zobiem pieņemts, bet trešajā un galīgajā lasījumā – nē.
14. Saeimai bija iespēja likumu atkal pacelt. Bet, nē. Gribēja kāds šaubīties par Apvienotā saraksta viedokli šajā jautājumā? Pagājušajā ceturtdienā par kolektīvā iesnieguma noraidīšanu nobalsoja visi klātesošie frakcijas pārstāvji izņemot Didzi Šmitu, kurš atturējās.
Par Nacionālo apvienību šajā nozīmē pārsteiguma vai šaubu nav. Nacionālā apvienība kopš laika gala ir bijusi institucionāli aizspriedumaina pret dažādiem variantiem cilvēku savstarpējās attiecībās.
Bet 13. Saeimā atbalsts bija gan no Jaunās Konservatīvās partijas (vienkārši tāpēc, ka tā saprata, ka Satversmes tiesas spriedumi nav rekomendācija vai ieteikums), kā arī no apvienības Attīstībai/Par.
Tās abas tagad ir prom, un nu ir skaidrs, ka Apvienotais saraksts arīdzan ir institucionāli aizspriedumains.
Vairāk nekā 20 reizes tiesas Latvijā nu ir atzinušas, ka divi viena un tā paša dzimuma cilvēki, kuriem pieder kopīpašums, kuri ir ilgstoši dzīvojuši kopā, kuri kopā ar savām ģimenēm svin svētkus – arī tā ir ģimene.
Tā ir ģimene atbilstoši tam pašam Satversmes 110. pantam, kurā pirms 17 gadiem iebīdīta pārliecība par vienu krāniņu un vienu vāverīti, kāds vajadzīgs, lai apmierinātu jēdzienu “laulība.”
Tajā pašā pantā valstij arī paģērēts aizsargāt “ģimeni,” un tieši tur iemeslu savam spriedumam atrada Satversmes tiesa, un tieši tur iemeslu saviem spriedumiem ir atraduši tiesneši, kuri ir aplūkojuši divus tā paša dzimuma vīriešus vai sievietes un sapratuši, jā, arī tā ir ģimene.
Pagājušajā nedēļā ASV Kongresā nepieciešamais vairākums gan apakšpalātā, gan arī Senātā nobalsoja par likumu, kas aizsargā divu viendzimuma personu tiesības laulāties.
Apakšpalātā par to nobalsoja visi klātesošie Demokrātu partijas pārstāvji un 39 republikāņi.
Senātā visi demokrāti un 12 republikāņi. Vēl pirms pāris gadiem tā kaut kas nebūtu bijis pat plašākos sapņos iedomājams.
Kongresa pieņemtais likums nav pats pilnīgums. Tajā noteikts, ka visiem štatiem ir jāatzīst likumīgi noslēgtas laulības, un viendzimuma laulības tikušas likumīgi slēgtas kopš 2015. gada, kad ASV Augstākā tiesa noteica, ka aizliegums pret tām ir nekonstitucionāls.
Iepriekšējā ASV “prezidenta” laikā augstajā tiesā iebīdīti trīs reakcionāri tiesneši, kuri pirms pāris mēnešiem palīdzēja atrast vairākumu, lai pa logu izmestu laukā 50 gadu precedentu attiecībā uz sievietes tiesībām uz mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu un pateica, ka štati atkal var brīvi to ierobežot.
Tā visām ASV sievietēm pēc kārtas pasakot, ka turpmāk par savu reproduktīvo veselību atbildīgas nebūs viņas un viņu ārsti, bet gan valsts.
Vienlaikus reakcionārākais no tiesnešiem deva saprast, ka nākamais varētu būt spriedums par geju laulībām, spriedums par grūtniecības novēršanas līdzekļu likumību u.tml.
Tas nepārprotami bija viens liels iemesls, kāpēc nesen notikušajās vēlēšanās Amerikā republikāņi ne tuvu nesasniedza to atbalsta līmeni, uz kādu tie bija cerējuši.
Demokrāti palielināja vairākumu Senātā. Republikāņu vairākums Kongresa apakšpalātā – vien četras balsis, kas nozīmēs visai pamatīgu haosu. Ne velti demokrāti nolēma jautājumu par geju tiesībām atrisināt tagad un nevis vēlāk.
Likumā ir noteikts, ja Augstākā tiesa tik tiešām atkal atcels pati savu precedentu, tad štatiem būs tiesības aizliegt geju laulības, ja tās tā vēlēsies darīt. Tāpat kā tām tagad ir tiesības aizliegt abortus, ja tās tā vēlas darīt.
Taču viegli nebūs. Nupat notikušajās vēlēšanās piecos štatos bija referendumi par aborta lietām. Trīs gadījumos piedāvāts tiesības paplašināt, visos gadījumos vēlētāji pateica jā, lūdzu. Divos gadījumos doma bija tās sašaurināt vai atņemt, tur abos gadījumos vēlētāji ar ievērojamu vairākumu pateica nē, paldies.
Amerikāņi saprot, ka reiz tiesības ir nodrošinātas, tās atkal atņemt ir labākajā gadījumā nesmuki, lai neteiktu skarbāk.
Attiecībā uz geju laulībām, mūsdienās aptaujās aptuveni 70% ASV iedzīvotāju saka, ka tiem pret tām nav nekādu iebildumu.
Nezinu, kāds būtu rezultāts, ja SKDS vai kāds cits par to pajautātu Latvijā. Gribu cerēt, ka arī mūsu valstī vairākums būtu par domu, ka cilvēka tiesības ir paplašināmas un nevis liedzamas vai šaurināmas.
Žēl, ka patlaban vairākums mūsu Saeimā ir aizspriedumu un diskriminācijas pusē. Varbūt tāda aptauja palīdzētu mainīt viņu domas. Varbūt.
Bet 8. decembris nudien bija “man jā, tev ne” diena. Sev privilēģiju iegādāties Dziesmu svētku biļetes deputāti nodrošināja. Paplašināt cilvēka tiesības citiem – ne tik. Diez kas nav, un arī tas ir maigi teikts.
