Kārlis Streips: Jāņu brīvdienas šogad pagāja brīnoties, kas īsti notika mūsu lielajā kaimiņvalstī 0
Jāņu brīvdienas šogad pagāja brīnoties, kas īsti notika mūsu lielajā kaimiņvalstī. Tā dēvētas Vāgnera partizānu grupas boss Jevgeņijs Prigožins jau sen bija sūdzējies, ka Kremļa fašista režīms viņa puišus neatbalstīja pietiekamā līmenī.
Zāļu dienā pagājušajā piektdienā Prigožins ierakstīja video, kurā viņš apgalvoja, ka Kremļa fašista spēki bija uzbrukuši Vāgnera grupai ar letāliem rezultātiem, plus vēl, ka Kremļa fašista sākotnējais skaidrojums par to, kāpēc bija vajadzīga “speciālā militārā operācija” Ukrainā, bija pilnīgs nonsenss un pupu mizas.
Jāņu dienā tapa paziņots, ka Vāgnera spēki bija ieņēmuši Rostovas pilsētu un, ka tie posās doties tālāk uz Maskavu. Minētajā video Prigožins no panckām izlamāja Kremļa fašista aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, kā arī fašista bruņotos spēkus kā tādus.
Kremļa fašista prokurori paziņoja, ka pret Vāgnera grupas līderi bija sagatavotas kriminālapsūdzības par valsts nodevību.
Pagāja vēl viena nakts, un pienāca ziņa, ka Vāgnera grupas karavīri bija atteikušies no plāniem par došanos uz Maskavu. Prokurori paziņoja, ka minētās kriminālapsūdzības tapa atceltas. Pa vidu tam visam maisījās Baltkrievijas fašistiņš Lukašenko. Tā vien šķita, ka bija notikusi performance, vien grūti spriest, kas to sarīkoja un kāds tai galu galā bija mērķis. Šis ir stāsts, kuram pēdējās nodaļas acīmredzot nav vēl sacerētas.
Un tāpēc šonedēļ komentāru veltīšu Jāņiem, sākot ar cerību, ka visiem lasītājiem svētki bija jauki. Neraksturīgā kārtā Dabas māte jāņubērnus kārtīgi palutināja ar skaistiem laika apstākļiem, lai gan Feisbukā nākamajā rītā viens lietotājs pasūdzējās, ka gan saulrietu, gan arī saullēktu bija aizseguši mākoņi. Galvenais – lietus nebija, un svinētājiem tas noteikti bija patīkami.
Pirms 35 gadiem, 1988. gadā, pēc ilgāka pārtraukuma Jāņi okupētajā Latvijā atkal tapa atļauti. Tautas atmoda bija sākusi uzņemt apgriezienus, un Latvijas PSR Augstākā padome pakāpeniski sāka liberalizēt visādus noteikumus, tajā skaitā attiecībā uz svētku un atzīmējamām dienām.
Minētā gada 9. jūnijā laikrakstā Padomju Jaunatne publicēts materiāls ar virsrakstu “Oficiāli Līgo svētki – tas ir normāli.” Tas ir citāts no dzejnieka Māra Čaklā daiļrades. Kā autors materiālam uzrādīts Andris Lejiņš, “tautas tradīciju kopas Budēļi dalībnieks,” un materiāls sākas šādi:
“Vēl dažas nedēļas, un Līgo svētki būs klāt. Kā gatavojamies? Kā svinēsim? Vai pietiekami bagāts būs kultūras pūrs, lai ģimenē, draugu pulkā šie svētki būtu saturīgi?”
Tālāk autors piedāvā atskatu par to, kā Jāņi atzīmēti okupācijas laikā:
“Manas, četrdesmitgadīgo un piecdesmitgadīgo, paaudzes klātbūtnē notikusi Līgo svētku ienākšana Padomju Latvijā. Pirmajos pēckara gados tie bija prieka un līksmes svētki, dzīvības uzbangojums pēc kara melnās nakts. Piecdesmitajos gados šie svētki mēģināja sakņoties deformētajā zemkopju vidē ar populārajām kolhoznieku vai traktoristu Līgo dziesmām (vai tās nāca no tautas vai tika nestas tai – lai izšķir literatūrzinātnieki).”
Komentāru gatavojot paskatījos un atradu šādu ne īpaši “tautisku” Līgo dziesmu no 1958. gada:
Teic, Jānīti, jelgavniekus, līgo, līgo,
Raiņa parka cēlājiņus, līgo.
Latvenergo zibens vīri, līgo, līgo
Pirmie darbus pabeiguši, līgo.
Tālāk savā materiālā Budēļu kopas dalībnieks citēja dzejoli no Ziedoņa Purva, kāds publicēts žurnālā Zvaigzne. Tas beidzas šādi:
“Un tu zini: šajā svētku brīdi
Tautas spēku lielo sajust var.”
Un Andris Lejiņš raksta tālāk: “Tik ļoti gribas noticēt šim burvīgajam svētku aprakstam, sevišķi pēdējai rindai. Kāds no tā laikam nobijās, jo tad sekoja veto uzkliedziens un buržuāziskā nacionālisma birkas piekāršana jebkādai Līgo svētku izpausmei. J
au kuro reizi parādījās aizliedzēju analfabētisms, jo Līgo jeb vasaras saulgriežu svētki ir visinternacionālākie – tos svin vai atceras svinētus ļoti daudzas pasaules tautas.
Un buržuāzijai ir vismazākā daļa gar šiem īstenajiem tautas svētkiem – tie bija, pirms vēl vēstures vista buržuāzijas olu bija pasaule ligzdā iedējusi, un būs vēl aizmūžos pēc buržuāzijas iznīkšanas. Pēc liktenīgā aizlieguma, mums visiem aktīvāk vai pasīvāk līdzdarbojoties, Līgo no svētkiem degradējās līdz paslepenai vai vēlāk atklātai liela alkohola daudzuma patērēšanai naktī ugunskura gaismā. Muzikālajā noformējumā – dopingoti Līgo auri magnetofona un pudeļu šķindas pavadījumā.
Materiālā teikto, ka okupācijas pirmajos gados okupantiem pret Jāņu svinēšanu nebija nekādu iebildumu, bet vēlāk tādi bija – to varēju pārbaudīt Latvijas Nacionālā arhīva portālā Periodika.lv. Tur attiecībā uz tēmu uzgāju šādus materiālus:
Padomju Jaunatne 1945. g. 14. jūnijā ar materiālu, kuram virsraksts bija “Tev, dzimtene, mūsu domas un darbs. No Ogresgala pagasta jauniešu dzīves.” Tālāk atrodami šādi vārdi. “Līgo vakarā, kad visiem tīrumi būs apkopti, kartupeļi iedēstīti, Ogres krastos atmirdzēs jāņugunis tik spoži, kā vēl nekad. Līgos tā, kā līgot prot tikai brīvi ļaudis. Komjaunieši gatavojas svētkiem. Zāļu vakarā tautas namā būs sarīkojums, un jaunieši demonstrēs savu pašdarbības pulciņu veikumu.”
Tā pati Padomju Jaunatne 1959. g. 19. jūnijā: “Sakarā ar to, ka 24. jūnijā ir latviešu nacionālie līgo svētki, Latvijas PSR Ministru padome, ievērojot darbaļaužu vēlēšanos, nolēmusi pārcelt izejamo dienu no 21. jūnija uz 24. jūniju.”
Un tad vēl 1974. g. 24. jūnijā, atkal Padomju Jaunatnē: “23. jūnijā Ogres rajona kolhoza Lāčplēsis laukkopji, mehanizatori, lopkopji un daudzi viesi sapulcējās lauksaimniecības arteļa klubā, kur notika svinīga sanāksme sakarā ar augsta vadības apbalvojuma – Ļeņina ordeņa pasniegšanu kolhozam. [..] Vakarā kolhoza parkā, Daugavas krāšņajā krastā, atmirdzēja ugunskuru liesmas. Līdz vēlai naktij neapklusa Līgo dziesmas un svētku jautrība.”
Rakstot 1988. gadā, tradīciju kopas Budēļi dalībnieks Andris Lejiņš bija spiests atzīt dažas dzīves reālijas Padomju Savienības norieta posmā:
“No šodienas viedokļa raugoties var teikt, ka Līgo izpausmēs vērojamā pretdabiskā transformācija sakņojās tajā jēdzieniskajā plaisā, kas šķir kādreizējo zemkopi no mūslaiku lauksaimniecības darbinieka, īstenu savas zemes saimnieku no viendienas patērētāja, kam nekas nav svēts. Iespējams, sava nozīmē ir arī faktam, ka divas trešdaļas Latvijas Jāņu dzīvo un strādā pilsētās, un arī, ka ārkārtīgi daudz potenciālo līgotāju ir nelatviskas cilmes un te iebraukuši, kad Līgo svētki vairs neskanēja. Jāatzīst, ka pēdējos pāris gados Dabas un vēstures kalendārā un preses izdevumos esam lasījuši dažas kautrīgas publikācijas par Jāņu dienu. Galvenokārt, seno tradīciju aprakstus. Neapšaubāmi, tas ir pozitīvs fakts, taču būsim reālisti. Cik no tā iespējas realizēt urbanizētajam līgotājam? Viņš izlasa, nopūšas un savu priekšsvētku enerģiju veltī, lai atrastu piemērotu neskartas dabas stūrīti līgošanai un lai sagādātu iespējami daudz dzeramā. Neviens nav padomājis, kā varētu atšķirties senlaiku izslavētais miestiņš no šodienas spirtotajām dzirām.”
Es arī “urbanizēts līgotājs.”
Es Jāņu nakti pavadīju mājās televīziju skatoties un vīnu dzerot. Tā ir mana “spirtotā dzira.”
Gulēt aizgāju tad, kad ārā joprojām saule nebija norietējusi. Sapņos grimstot atcerējos veco Jāņu dziesmu par to, kas gulēja Jāņu nakti, ar solījumu, kad tad nāksies gulēt visu vasariņ. Tāpat kā katru gadu nākamajā rītā pamodos, un nekāda lāča hibernācija nesanāca. Labi vien bija.
To starpā, kuri devās svinēt un priecāties, bija daži, kuriem prāta nepietika. Delfos svētdien bija materiāls ar virsrakstu “Jāņu dienā daudz avārijās cietušo un aizturētu dzērājšoferu; iztikts bez bojāgājušajiem.”
Tomēr iepriekšējā dienā reģistrēti 56 ceļu satiksmes negadījumi, kuros cietuši 22 cilvēki. 23 vadītāji aizturēti par automašīnas vadīšanu alkohola reibumā. Portālā arī šāds fakts konstatēts: “15 aizturētie vadītāji pie transportlīdzekļu stūres bija sēdušies tik nopietnā reibumā, ka viņiem piemērots kriminālsods, līdz ar to konfiscēs transportlīdzekli vai piedzīs transportlīdzekļa vērtību.” Tie ir 15 cilvēki, kuriem Jāņu svinēšana šogad beidzās bēdīgi. Bezatbildība tomēr kaut ko maksā.
