Kārlis Streips: Ja to jau paveica abas mūsu kaimiņvalstis, tad labas cerības ir arī mums 130
Pirms ķerties klāt pie šīs nedēļas galvenās tēmas, mazliet par pagājušās nedēļas komentāru. Pēc ārpus kārtas komentāra, kurā runāju par lasītāju bieži vien rupjo un nepieklājīgo uzvedību, komentāri zem raksta par 11. septembra gadadienu lielākoties bija rāmjos.
Jā, atkal uzradās pāris cilvēki, kuri gribēja rakstīt rupjības par manu seksualitāti. Freids bija tas, kurš teica, ka vīrieši, kuri visskaļāk uzbrūk gejiem, ir vīrieši, kuri ir nedroši paši par savu seksualitāti.
Nezinu, vai tas attiecas uz personu, kurai ir tik izcila iztēle, ka viņš varēja vien izdomāt sev lietotāja vārdu “X” un rakstīja “Vai tiešām tu, nolāpītais zilīti, pederastu vectēv, neaizvērsi savu smirdīgo muti?” (atļāvos izlabot “x” pieļautās pareizrakstības un pieturas zīmju kļūdas).
Ceru, ka viņš nav pārāk naidīgs attiecībā pats uz savu seksualitāti, jo tas droši vien ir grūti un smagi panesams. Nabaga cilvēciņš. Nabaga mazais cilvēciņš.
Bet galvenais no pagājušās nedēļas sarunas man bija kas cits, proti, grūti iedomāties un saprast kā otrajā globusa pusē un 20 gadus pēc 11. septembra notikumiem Latvijā ir cilvēki, kuri acīmredzot ir akceptējuši dažādas sazvērestības teorijas attiecībā uz to, kas todien notika.
Tās ir no tās pašas operas, kā mūsu valsts dārgo antivakseru sacerētās pasaciņas par Bilu Geitsu un viņa ļaunprātīgajiem nolūkiem saistībā ar Covid-19 vakcīnām.
Acīmredzot vienalga ir cilvēki, kuri tām tic, vai vismaz izliekas, ka tām tic. Dīvaini gan.
Bet pie lietas. 17. datumā bija 30 gadi kopš Latvijas Republika kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju organizācijas dalībvalsti.
Tas bija mazliet mazāk par mēnesi pēc puča izgāšanās Maskavā un vienpadsmit dienas pēc tam, kad mūsu valsts neatkarību bija atzinusi PSRS Augstākā padome. Rezolūcija par Latvijas uzņemšanu pulciņā bija lakoniska:
46/5 Latvijas Republikas uzņemšana kā Apvienoto Nāciju organizācijas dalībvalsti
Ģenerālasambleja ir saņēmusi Drošības padomes 1991. g. 12. septembrī apstiprināto rekomendāciju par to, ka Latvijas Republika būtu uzņemama Apvienoto Nāciju organizācijā kā dalībvalsts;
Tā ir apspriedusi Latvijas Republikas iesniegto pieteikumu, lai kļūtu par dalībvalsti;
Un tā ir lēmusi akceptēt Latvijas Republiku kā Apvienoto Nāciju organizācijas dalībvalsti. Pati vienkāršība.
Tāda pati rezolūcija, vien nomainot valsts nosaukumu, arīdzan apstiprināta attiecībā uz kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu. Igaunijas rezolūciju ģenerālasambleja apstiprināja kā pirmo, tad Latvijas un pēc tam Lietuvas.
Taču vēl pirms tam ANO saimē uzņēma četras citas valstis. Divos gadījumos runa ir par valstīm Klusajā Okeānā, kuras sastāv no milzīga skaita dažādu salu un saliņu.
Abos gadījumos pēc 2. pasaules kara tās bija Amerikas Savienoto Valstu protektorāta statusā, tajā skaitā amerikāņi konkrētā vietā veica kodolieroču testus, kuru dēļ attiecīgajā teritorijā nevar dzīvot neviens vēl šobaltdien.
Bet ar rezolūcijām 46/2 un 46/3 ANO Ģenerālasambleja tajā pašā 1991. g. 17. septembrī arī uzņēma Māršala salu republiku un Mikronēzijas štatu federāciju.
Un tad vēl ar rezolūciju 46/1 — abas Korejas. Laikā pēc 2. pasaules kara, Korejas pussalā izveidotas divas daļas, ziemeļi un dienvidi. ANO oficiāli atzina Korejas dienvidus, bet pēc pāris gadiem ziemeļi veica dienvidu invāziju. ANO saorganizēja starptautiskus spēkus dienvidu aizstāvēšanai.
Tas, starp citu, bija iespējams tikai tāpēc, ka Staļina PSRS tobrīd boikotēja ANO darbu, jo ANO bija kā dalībvalsti uzņēmusi Ķīnas republiku (mūsdienu Taivānu), kamēr Maskava gribēja vietu atdot lielajai un komunistiskajai Ķīnai.
Katrā gadījumā, Korejas karš ilga pāris gadus un būtībā beidzās neizšķirti. Miera līgums nav parakstīts vēl šobaltdien. Drīz pēc tam Dienvidkoreja kļuva par ANO novērotāju valsti. 1971. gadā, kopā ar lēmumu vietu ANO un tās Drošības padomē atņemt Taivānai un atdot Ķīnai, arī Ziemeļkorejai dots novērotājas valsts statuss.
Laikā kopš tam Dienvidkoreja divreiz ir bijusi nepastāvīgā Drošības padomes dalībvalsts, un laikā no 2006. līdz 2016. gadam ANO ģenerālsekretārs bija Ban Kimūns no Dienvidkorejas. Lieki teikt, Ziemeļkoreja nav bijusi Drošības padomē, un ar savu ņemšanos ap kodolieročiem un visu pārējo, tā būtībā ANO ietvaros ir smags rūpju bērns, lai neteiktu smagāk.
Latviju dienā, kad mūsu valsts uzņemta ANO, Ņujorkā pārstāvēja Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un ārlietu ministrs Jānis Jurkāns.
Savā uzrunā Ģenerālasamblejas priekšā Gorbunova kungs teica: “Latvijas tauta un valsts var daudz mācīties no rūgtās vēstures pieredzes. Lai šis būtu mūsu ieguldījums cilvēces pieredzē.”
Viņš arī atgādināja skaudru patiesību par pusgadsimta okupāciju, proti, ja tā būtu turpinājusies, tad latvieši paši savā teritorijā būtu kļuvuši par mazākumtautību.
Savos 30 gados kā ANO dalībvalsts Latvija ir piedalījusies dažādās komitejās un procesos.
Šogad martā Ģenerālasambleja vienbalsīgi pieņēma Latvijas izstrādātu rezolūciju par dezinformācijas apkarošanu.
Šajā kontekstā varu pieminēt ralliju, kādu aizgājušajās brīvdienās saorganizēja mūsu politikas kādreizējais buldozers Šlesers, lai vāktu kopā tos, kuri uzskata, ka prasības par maskas nēsāšanu un vakcinēšanos ir teju vai baisākais cilvēka tiesību pārkāpums cilvēces vēsturē.
Lai paliek fakts, ka šis pasākums bija kliedzošs pašreizējo noteikumu par pulcēšanos pandēmijas laikā pārkāpums.
Visticamāk, vismaz daži no tiem, kuri tur bļaustījās, pēc pāris nedēļām būs slimnīcā un nožēlos savu neapdomību, taču komentāra vajadzībām izmantošu faktu, ka viens no apgalvojumiem balagāna laikā bija, ka Latvijas Valsts prezidents Egils Levits esot pārāk bailīgs, lai nāktu un aprunātos ar protestētājiem.
Līdzīgus apgalvojumus dzirdējām augustā, kad līdzīgu ralliju organizēja otrs lielais antivakseru aktīvists Aldis Gobzems.
Nezinu, kā bija toreiz (pieņemu, ka Valsts prezidentam nelikās, ka būtu vajadzīgs runāties ar cilvēkiem, kuri attiecībā uz Covid-19 pandēmiju visnotaļ uzskatāmi ir zaudējuši veselo saprātu), bet šajā gadījumā fakts bija tāds, ka Valsts prezidents Levits rallija dienā devās uz Ņujorku, kur 21. septembrī viņš būs kārtējais Latvijas prezidents, kurš uzrunā Ģenerālasambleju 76. sesijas atklāšanas nedēļā.
Latvijas vēstnieks Apvienoto Nāciju organizācijā patlaban ir diplomāts Andrejs Pildegovičs. Visaugstāk stāvošā ANO amatpersona no Latvijas ir ģenerālsekretāra vietniece cilvēka tiesību jautājumos Ilze Brands-Kehre. Latvija ir iesniegusi pieteikumu, 2026. un 2027. gadā kļūt par ANO Drošības padomes nepastāvīgu dalībvalsti.
Lietuva divu gadu termiņu padomē ieguva 2014., bet Igaunija – 2020. gadā. Vēlēšanas, kurās mūsu valsts varētu pievienoties nepastāvīgo dalībvalstu sarakstam būs 2025. gada vasarā, un tur Latvijai būs jāgūst atbalsts no divām trešdaļām ANO Ģenerālasamblejas dalībvalstu.
Gribas padomāt, ja to jau paveica abas mūsu kaimiņvalstis, tad labas cerības ir arī mums. Laiks rādīs.
Tajā pašā dienā, kad Latvija kļuva par ANO dalībvalsti, Latvija arī atjaunoja statusu kā Starptautiskās Olimpiskās komitejas dalībvalsts. Pirmās brīvvalsts periodā mūsu valsts piedalījās četrās vasaras un trīs ziemas spēlēs.
1932. gada spēlēs Losandželosā Jānis Daliņš izcīnīja sudraba medaļu 50 km soļošanā. Pēc četriem gadiem Berlīnē Adalberts Bubenko tajā pašā disciplīnā tika pie bronzas, bet cīkstonis Edvīns Bietags — pie sudraba medaļas.
1992. gada ziemas Olimpiskās spēles bija paredzētas Albertvilā Francijā. Tiesības pilsētai piešķirtas 1986. gadā, kad rets cilvēks varēja paredzēt, ka pēc pāris gadiem sāksies procesi, kuru rezultātā sabruks viena no pasaules lielvarām Padomju savienība.
Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā nebija jautājuma par to uzņemšanu spēļu saimē. Latvija uz spēlēm Francijā nosūtīja 23 sportistus, un visi 23 no tiem atgriezās mājās bez nevienas medaļas vispār.
Vistuvāk tika kamaniņu braucēji Anna Orlova un Alberts Polis tandēmā ar Robertu Suharevu. Abos gadījumos 11. vieta.
Krievija un pārējās sabrukušās PSRS republikas 1992. gada ziemas un vasaras Olimpiskajās spēlēs piedalījās zem spēļu karoga un ar nosaukumu “Vienotā komanda.”
Ziemas spēlēs piedalījās sešas valstis, kuru sportisti kopumā izcīnīja 23 medaļas, tajā skaitā deviņas zelta medaļas. Vasaras spēlēs Barselonā piedalījās visas 12 kādreizējās PSRS republikas, sportistiem iegūstot 135 medaļas, tajā skaitā 54 augstāka kaluma balvas.
Latvijas sportisti minētajos 30 gados ir izcīnījuši 21 medaļu vasaras un deviņas medaļas ziemas spēlēs. Piecas zelta, četrpadsmit sudraba, vienpadsmit bronzas.
Šogad no Tokijas, kā zināms, zelta medaļu pārveda mūsu 3×3 basketbolisti, bet svarcēlājs Artūrs Plēsnieks — bronzas medaļu. Kopumā mūsu valsti Japānā pārstāvēja 33 sportisti.
Paralimpiskajās spēlēs, kā vienmēr, “veselajiem” sportistiem pogas izgrieza tā dēvētie invalīdi. Daiga Dadzīte savās ceturtajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļu diska mešanā un bronzas medaļu šķēpmešanā. Jājējs Rihards Snikus ieguva vispirms vienu un tad otru sudraba medaļu.
Sākotnēji likās, ka titulētais sportists Aigars Apinis šoreiz paliks bez medaļām, diska mešanā iegūstot 4. vietu, bet tad izrādījās, ka bronzas medaļas ieguvējs bija startējis nepareizajā medicīniskajā klasē, un tāpēc medaļu saņēma Aigars. Kopumā piecas medaļas.
Un nobeidzot, Krievijā brīvdienās bija vēlēšanas. Pārsteigumu nekādu īpašu nebija. Par to varbūt jaunnedēļ.
