Kārlis Streips: Ja mēs paceļam acis no sava pīļu dīķa, varam konstatēt, ka citviet politiķi joprojām domā, ko iesākt ar Vecgada vakaru 191
Ceru, ka visiem portāla lasītājiem bija jauki Ziemassvētki. Pēc pērnā gada, kad tieši svētku laikā bija jāievēro mājsēde, šogad bija jauki paciemoties ar radiem.
Labi paēdām, aprunājāmies, dāvanas atvērām. Noklausījāmies tekstu no Lūkasa evaņģēlija par Jēzus piedzimšanu. Nodziedājām “Klusa nakts, svēta nakts.”
Bijām visi vakcinēti. Tāpēc varējām bez īpašām rūpēm pulcēties. Tā tas bijis jau labu laiciņu. Vakcinētie cilvēki drīkst darīt lietas, kuras nevakcinēti cilvēki nedrīkst darīt. Veikalos zaļa zona, sarkana zona. Attiecīgie valdības noteikumi.
Loģiski, ka tā. Patlaban plosās pandēmija, pret kuru ne tikai ir iespējams vakcinēties, bet pret kuru komentāra rakstīšanas dienā jau bija vakcinējušies gandrīz deviņi miljardi cilvēku pasaulē. 3,8 miljardi ir pabeiguši pilnu vakcinācijas kursu.
Latvijā attiecīgi 2,5 miljoni dozu un 1,25 miljoni pabeigtu kursu (67%). Gribētos cerēt, ka šie cipari vismaz dos vielu pārdomām tiem, kuri joprojām uzskata, ka vakcīnas pret Covid-19 koronavīrusu ar kaut kādā ziņā nepārbaudītas vai pārāk eksperimentālas, vai citādi kaut kā nepareizas.
Gandrīz deviņi miljardi dozu uzrāda, ka tā tas vienkārši nav. Lūk, faktu pasaule atšķirībā no tās, kurā dzīvo sazvērestības teorētiķi un citi tiem tamlīdzīgi ļaudis.
67% pilnībā vakcinēto – tas vēl ir patālu no vajadzīgā līmeņa. Cita starpā trešās papildvakcīnas izplatība joprojām ir lēna. Pats trešo poti saņēmu pirms pāris nedēļām.
Pasaules Veselības organizācijas vadītājs nesen teica, ka pasaules bagātajās valstīs trešās vakcīnas izplatīšana ir teju vai amorāla ņemot vērā faktu, ka daudzviet pasaulē nav pat uzsākts pirmais vakcinācijas raunds.
Varbūt. Saprotu, ka pasaule pavisam ar šo pandēmiju nebūs tikusi galā, kamēr vakcinācijas un saslimstības līmeņi dažādās valstīs un reģionos būs krasi atšķirīgi.
Tomēr attiecībā uz savu personīgo veselību negribu domāt globālā kontekstā. Man trešā vakcīna pret koronavīrusu bija pieejama, un es tai aizgāju pakaļ. Ceru, ka pasaule atradīs veidu, kā nodrošināt plašāku vakcīnas pieejamību visur uz mūsu planētas, taču nedomāju, ka mana viena pote to būs padarījusi par neiespējamu.
Vairāk nekā 300 Latvijas iedzīvotāju Ziemassvētkus šogad pavadīja slimnīcā Covid vīrusa dēļ. Ne pati jaukākā vieta, kur atrasties un, protams, tukšs krēsls pie svētvakara mielasta galda.
Kopumā ņemot, Covid-19 vīruss joprojām ņemas un plosās. Nosacīti jaunais omikrona variants, izrādās, ir dikti daudz lipīgāks nekā iepriekšējais deltas variants, toties sākotnējie dati rāda, ka tiem, kuri saķer omikrona variantu, iespējams, slimības gaita var būt maigāka.
Taču arī jaunā varianta gadījumā, tāpat kā tas ir ar iepriekšējiem, vīruss ir un paliek daudzreiz bīstamāks nevakcinētiem cilvēkiem. Jā, katru dienu Slimību profilakses un kontroles centra datos par iepriekšējā diennaktī konstatētām infekcijām, ir gan nevakcinēti, gan daļēji vakcinēti, gan pilnībā vakcinēti cilvēki.
Tomēr te vajag arī aplūkot smagās saslimšanas un letālu rezultātu jomu. Tur aina ir pavisam citāda, jo vakcinēts cilvēks arī inficēts ļoti, ļoti daudz retāk nonāk situācijā, kurā vajadzīga intensīva aprūpe ar ventilatoru un visu pārējo.
25. decembra SPKC ziņojumā par iepriekšējo diennakti atrodami šādi vārdi:
“Saņemti ziņojumi par sešiem mirušajiem. Visi nevakcinēti vai vakcinācijas kursu nepabeiguši.”
Tur bija piebilde, ka viens no mūžībā aizgājušajiem bija 60-69 gadu vecumā, kamēr atlikušajiem pieciem bija starp 80 un 89 gadiem.
Tas nozīmē, ka stipri lielāka iespēja ir tam, ka tur arī bija citas veselības problēmas, kādas gados jaunākos cilvēkos ir retākas.
Bet vienalga tieši uz Ziemassvētkiem, kādam aizgāja mūžībā paps vai mamma, ome vai opītis. Kurš varbūt nebūtu nomiris, ja vien būtu pieticis veselā saprāta attiecībā uz vakcinēšanos,
Te, savukārt, pievērsīsimies pie galvenā, ko šonedēļ vēlos pārrunāt. Proti, Ministru kabineta 21. decembra lēmums, Vecgada vakarā būtībā atcelt pastāvošos noteikumus par to, cik ilgi katru vakaru drīkst strādāt dažādas ēdināšanas un citas iestādes.
Tāpēc, ka te ir Latvija, vēsts par šo lēmumu izpletās daudz ātrāk nekā, piemēram, Ekonomikas ministrijas skaidrojums pāris dienas vēlāk, ka uz naktsklubiem un deju zālēm tas neattieksies, tām tāpat būs jābūt slēgtām.
Jautājums ir par vietām, kuras zem pašreizējiem noteikumiem darbojas zaļā režīmā, tātad vismaz teorētiski pirms ienākšanas telpās visiem ir jāuzrāda vakcinācijas sertifikāts un personu identificējošs dokuments.
Tomēr arī tā ir joma, kurā patlaban noteikums ir par to, ka bāri, restorāni un izlaides iestādes nedrīkst strādāt ilgāk par 23.00. Tas ir tas, ko valdība nolēma atlaidināt “ņemot vērā Jaungada sagaidīšanas tradīcijas,” kā tas bija paskaidrots valdības lēmuma kontekstā.
Pērn arī Vecgada vakaru mēs visi pavadījām mājsēdē ar striktiem noteikumiem par to, kur drīkstam un nedrīkstam atrasties un no cikiem līdz cikiem obligāti jābūt mājās.
Man personīgi gabals nenokrita. Tāpat neesmu cilvēks, kuram patīk tusoties līdz vēlai nakts stundai, un tāpēc mierīgi paliku mājās. Kad aiz loga dzirdēju salūta ducināšanu, gāju skatīties, vai no maniem logiem to var redzēt. Oficiālas uguņošanas, protams, mājsēdes laikā nebija, bet privātpersonas bija parūpējušās pašas par saviem krājumiem.
Tomēr Ministru kabineta lēmums par šī gada Vecgada vakaru, manuprāt, ir apsverams divos kontekstos.
Pirmais: Ja reiz zaļais režīms ir nodrošinājis konkrētu infekciju līmeni, tad kāda vaina vienas nakts garumā noteikumu grožus atlaist mazliet vaļīgāk?
Uz to man atbilde konkrēti domājot par krogiem ir tāda, ka vakaram ieilgstot un patērētā alkohola daudzumam palielinoties, cilvēkiem var sākt pazust izpratne un veselais saprāts.
Turklāt arī pieļauju, ka būs ne tikai daži bāri, kuri uz sertifikātu klātesamību skatīties caur pirkstiem, ja prasība nozīmēs mazāku klientu pieplūdumu, nekā ir vēlams peļņas nodrošināšanai.
Tas būs jautājums likuma sargiem.
Otrs, kas jāpatur prātā saistībā ar ministru lēmumu, ir fakts, ka komentāra rakstīšanas dienā līdz 14. Saeimas vēlēšanām nākamā gada 1. oktobrī bija palikuši deviņi mēneši un piecas dienas.
Mēs neviens nevaram zināt, kāda būs situācija ar pandēmiju nākamgad oktobra sākumā. Ja joprojām tā būs smaga, tad pašreizējā valdošā koalīcija vismaz varēs atgādināt, ka Vecgada vakarā tā ļāva cilvēkiem papriecāties ilgāk nekā tas bija iespējams iepriekšējā vakarā un vakarā pēc tam.
Tomēr te galvenais, manuprāt, ir jautājums par signālu, kādu Ministru kabinets nosūtīja ar minēto lēmumu.
Jā, mums ir dažādi noteikumi saistībā ar Covid-19, bet vajadzības gadījumā mēs tos varam atlaidināt arī tad, ja patiesībā situācija to īpaši nepieprasa.
Lēmuma rezultātus mēs redzēsim divas nedēļas pēc Vecgada vakara, kad sāks uzrādīties infekcijas no divām nedēļām pirms tam.
Nupat esam tikuši cauri Ziemassvētku sezonai, un gribu cerēt, ka visi LA.LV lasītāji arī svētku dienās bija neapdraudošā situācijā.
Tomēr, ja mēs paceļam acis no pašiem sava pīļu dīķa un paskatāmies mazliet plašāk, tad varam konstatēt, piemēram, ka Lielbritānijā politiķi joprojām domā, ko iesākt ar Vecgada vakaru.
Pirms Ziemassvētkiem Borisa Džonsona valdība stingri paziņoja, ka nekādu papildu ierobežojumu konkrēti Ziemassvētku laikā nebūs.
Tomēr attiecībā uz Vecgada vakaru, stingrākus ierobežojumus jau ir uzlikusi Skotija, Velsa un Ziemeļīrija, tā atstājot tikai Angliju vēl neizlēmušu.
Nupat jaunus ierobežojumus ieviesusi Šveice, jo tur jauno infekciju skaits un procents atkal sāka kāpt debesīs.
Jaunus ierobežojumus noteikusi Beļģija. Tāpat daudzas valstis Āfrikā, tajā skaitā Dienvidāfrika.
Jo vīruss ir vīruss. Vīrusam ir pilnīgi vienalga, kādēļ kāds ir nolēmis pret to nevakcinēties. Vīruss tādu cilvēku inficēs pilnīgi neatkarīgi no tā, vai cilvēks baidījās no Bila Geitsa vai vienkārši no vakcīnas kā tādas.
Patlaban ir nepārprotami un skaidri zināms, ka saslimšana ar Covid-19 ir sliktāka nekā jebkas, kas var notikt vakcinēšanās rezultātā.
Zinu, sazvērestības teoriju gaņģos joprojām klīst it kā “informācija,” ka patiesībā pasaulē no Covid-19 mirstot daudz vairāk vakcinētu cilvēku nekā nevakcinētu. Allaž ar piebildi “tradicionālie mediji jums tā kaut ko neatklās.”
Jā, tāpēc, ka tradicionālie mediji vismaz pēc idejas nedrukā nepārbaudītu, kur nu vēl klaji nepatiesu informāciju. Atkārtošos, bet gandrīz deviņi miljardi cilvēku pasaulē ir saņēmuši vismaz vienu potes dozu, un atkal, ārpus tā, kas top apgalvots demagogu vidū, nekādu īpašu problēmu vai seku tur nav bijis.
Fakts te 2021. gada pēdējās nedēļas sākumā ir skaudrs un vienkāršs. Ar 70% vakcinēto mūsu valstī nepietiek un ar 48,3% pilnībā vakcinētiem cilvēkiem pasaulē arī nepietiek.
Mums visiem jauno gadu gaidot priekšā ir vienkārša izvēle. Gribam mēs padoties un pieņemt, ka maska mums būs jānēsā un restorānos vakcinēti cilvēki no nevakcinētajiem būs jāatdala mūžīgi.
Vai arī mēs tomēr kā valsts un sabiedrība nolemsim, ka pandēmija tomēr ir jāpārvar.
Tas, mani lasītāji, ir pirmkārt adresēts tiem, kuri divus gadus pēc pandēmijas sākuma un gadu kopš vakcīnas pret Covid-19 mūsu valstī bijušas brīvi pieejamas un bez maksas.
Man ir pilnīgi pie kājas, kāds tev ir bijis iemesls vai “iemesls” nevakcinēties. Neviens no tiem nekad nav bijis nedz pamatots, nedz racionāls.
Un tāpēc pārvari pats sevi un dodies uz vakcinācijas punktu. Ja vien tevī ir palikusi kāda kripatiņa veselā saprāta, tad saproti, lūdzu, vai nu pote, vai arī stipri lielāka iespēja, ka kaut kad paredzamajā nākotnē tu būsi slimnīcā, zem respiratora un nespēsi pats vairs elpot.
Plus vēl tā pote arī nodrošinās, ka tu vairs nebūsi viens no tiem līdz kliņķim savtīgajiem dabas bērniem, kuri ir nolēmuši, ka viņu personīgā “brīvība” ir būtiskāka par sabiedrības veselību. Arī tas būs labi.
Un par visu vairāk tu nekļūsi par vienu no tiem cilvēkiem, kuri paši sava marasma dēļ nonāks slimnīcā un tur sagaidīs visaugstāko aprūpes kvalitāti. Acīmredzot nesaprotot, ka ārstus un medmāsas nevar klonēt. Cik viņu ir, tik viņu ir, un man personīgi būtu grūti kaut vienam no tiem skatīties acīs, ja es intensīvās aprūpes gultā nonāktu pats savas vainas dēļ.
Saprotu, visapņēmīgākie no mūsu valsts tā dēvētajiem antivakseriem neko no tā, ko esmu te rakstījis neņems pierē. It īpaši tāpēc, ka autors esmu es.
Un tāpēc tiem lasītājiem, kuri piekrīt domai, ka vajag vakcinēties. Ja jums ģimenē, darba kolektīvā vai citur ir kāds, kurš joprojām ir negribīgs, ejiet ar viņu aprunāties. It īpaši, ja esat ar ārsta vai veselības aprūpes cilvēka izglītību, izrunājiet visu, visu, kas cilvēkam ir uz sirds, un tad aiz rociņas aizvediet uz to vakcinācijas centru.
Jo kurā brīdī mēs atkal visi varēsim ēst restorānā bez plastmasas barjerām starp galdiņiem un grupiņu, kura stāv ārā uz ielas tāpēc, ka nav sertifikāta?
Kad mēs varēsim braukt sabiedriskajā transportā un lielākoties dusmoties par to, ka trolejbuss ir pārpildīts un nevis tāpēc, ka kādam uz ģīmja nav maska vai tā nav uzlikta pareizi?
Kad mums veikalos vairs nebūs jāturas divi metri prom citam no cita?
Tas viss būs tad, kad Covid 19 vīrusam vairs nebūs, kur pieķerties. Un par to, kurā brīdī, vai tuvā vai tālākā, tas atkal notiks, par to esam atbildīgi mēs visi pēc kārtas. Es mazāk, jo man jau pāris nedēļas organismā ir visas trīs ieteiktās potes. Kā, lasītāj, ir ar tevi?
