Kārlis Streips: Ja godīgi, man ir pilnīgi pie vienas kājas, ko Aldis Gobzems te grib simbolizēt 158
To neizdomāja Hitlers un viņa nacisti. 1121. gadā mūsu ērā kalifāts mūsdienu Bagdādē izsludināja šādu dekrētu attiecībā uz tur dzīvojošajiem ebrejiem:
“Jānēsā divas dzeltenas zīmes, viena uz cepures un otra apkaklē. Turklāt katram ebrejam ap kaklu jānēsā svina gabals ar iegravētu vārdu ‘Dhimmi.’ Ap vidukli tam jānēsā josta. Sievietēm kājās jābūt vienai sarkanai, vienai melnai kurpei, kā arī ap kaklu vai uz kurpes mazam zvaniņam.”
Dhimmi — tas ir vārds arābu valodā, kas nozīmē ‘derības tauta.’ Viduslaikos to attiecināja uz islama valstīs dzīvojušiem cilvēkiem, kuri nebija musulmaņi. Jēdziens laika gaitā attiecināts uz ebrejiem, kristiešiem, hinduistiem, budistiem — visiem, kuri nebija islāmticīgi. Ne vienmēr, bet bieži vien tas bija diskriminējošs statuss.
Runa nav tikai par islāmistiem. 1227. gadā Romas Katoļu baznīcas sinodē izsludināta šāda pavēle: “Ar mērķi atšķirt ebrejus no citiem, mēs uzstājam, ka uz krūtīm tiem jānēsā pusapaļa zīme viena pirksta platumā un puses delnas augstumā.”
1274. gadā Anglijas karalis Edvards I izsludināja jaunu likumu: “Katram ebrejam pēc septītās dzimšanas dienas uz ārējām drānām jānēsā atšķirības zīme, ar ko domāti divi savienoti galdi, kuri uzšūti no dzeltena filca, sešas collas gari, trīs collas plati.”
Patinot vēstures lentu uz priekšu, 1772. gadā Krievijas cariene Katrīna lielā izsludināja dekrētu, kurā ebrejiem bija pateikts, ka viņiem jāpaliek savos ciematos, citur pārcelties tie nedrīkst.
1827. gadā cars Nikolajs I iesauca visus ebrejus zem 18 gadu vecuma un lika viņiem vispirms iet skolā un tad pavadīt 25 gadus militārajā dienestā, vienmēr ar centrālo mērķi, viņus kristīt.
1850. gadā komponists Rihards Vāgners anonīmi publicēja brošūru par ebrejiem mūzikā, vispirms tekstā uzbrūkot konkurentam Fēliksam Mendelsonam, kurš bija ebrejs, bet tad paplašinot domu, ka ebreji vispār vāciešu kultūrā bija kaitīgs un svešs elements, tie kontrolēja un manipulēja naudu un finanses, un tie vispār bija parazīti, kuri nebija spējīgi radīt patiesi “vācisku” mākslu.
Antisemītisms, jeb diskriminācija pret ebrejiem, ir mūžsens. Tā pamatu pamatos ir agrīnajā kristietībā paustā doma, ka ebreji nogalināja glābēju Jēzu Kristu.
Savdabīga doma, ja atceramies, ka no piedzimšanas brīža līdz krustā sišanas brīdim pats Kristus arī bija ebrejs, bet ar laiku šis neērtais fakts Romas katoļus vairs netraucēja.
Tikai pagājušā gadsimta 60. gados tā dēvētajā otrajā Vatikāna konsīlijā pāvests Pāvils VI izsludināja deklarāciju, kurā bija skaidri pateikts, ka apsūdzību par Jēzus krustā sišanu nedrīkst vērst “pret visiem ebrejiem bez atšķirības, gan vēsturiski, gan arī mūsdienās.”
Taču antisemītisma pamatā arī ir citas domas. Ebrejs ir mantkārīgs un negausīgs. Ebrejam ir dīvaini reliģiski un sadzīves rituāli. Ebrejs ir baņķieris, kurš krāpj citus. Ebrejs sabiedrībā ir uzbāzīgs un vulgārs. Ebrejs ir revolucionāri noskaņots. Ebrejs grauj civilizācijas morālo struktūru. Un ebrejs pārstāv rasi, kura ir zemākā statusā nekā citas.
Šie “principi,” protams, savu apogeju guva brīdī, kad caurkritušais mākslinieks un kādreizējais zaldāts Ādolfs Hitlers pārņēma varu Vācijā, un viņam bija vajadzīgs centrāls ienaidnieks, pret kuru vērst nacistu mitoloģiju par “izredzēto tautu,” “tūkstošgades reihu” u.tml.
1935. g. septembrī tā dēvētajos Nirnbergas likumos ebreji tapa pasludināti kā “rasu apkaunojums.”
Seksuālas attiecības un laulības starp āriešiem un ebrejiem stingri aizliegtas, un visiem ebrejiem, tajā skaitā tiem, kuri bija tikai pa pusei vai ceturtdaļai ebreji, atņemta pilsonība.
Pirmoreiz noteikts, ka visiem ebrejiem jānēsā atšķirības zīme, šajā gadījumā dzeltena Dāvida zvaigzne ar vārdu “jūds.”
1938. g. 9. novembrī, tā dēvētajā kristāla naktī, nacisti (un ne tikai) uzbruka ebreju īpašumiem, sinagogām un mājvietām, daudzo ko iznīcinot, daudz ko nodedzinot, daudzus ebrejus vienkārši nogalinot.
Pirmās koncentrācijas nometnes nacistu Vācijā nebija domātas ebrejiem.
Kopā ar viņiem par “nevēlamu tautu” pasludināti romu tautības cilvēki, jeb čigāni. Buhenvaldē un citur tieši viņi bija pirmie ieslodzītie.
1939. gada septembrī nacistu Vācija iebruka Polijā, tā uzsākot 2. Pasaules karu. Momentā okupantiem sekoja SS kadri, kuru uzdevums bija atrast un apcietināt visus ebrejus pēc kārtas.
Nelaime bija tāda, ka ebreju skaits Polijā bija 3,5 miljoni, daļēji tāpēc, ka masīvs antisemītisma vilnis Krievijas impērijas pēdējās dekādēs bija spiedis daudzus ebrejus mukt rietumu virzienā.
Okupētajā Varšavā un citur nacisti izveidoja tā dēvētos geto, kur visi attiecīgās pilsētas ebreji bija spiesti dzīvot kamēr nacisti izdomāja, ko ar viņiem iesākt.
1941. g. 31. jūlijā reiha maršals Hermanis Gērings savam vietniekam uzrakstīja vēstuli, aicinot nodrošināt “nepieciešamo sagatavošanos ebreju jautājuma galīgajai atrisināšanai.”
“Galīgais risinājums,” protams, bija nāves nometnes ar gāzes krāsnīm. Oficiāli process, kurā ebreji no visas Eiropas transportēti uz šīm nometnēm, apstiprināts 1942. g. 20. janvārī netālu no Berlīnes.
Miljoniem cilvēku šī procesa laikā gāja bojā. Geto un masu slepkavība arī notika Latvijā un nacistu okupācijas laikā — Rumbulā, Biķernieku mežā un citur.
Pazīstu sievieti Amerikā, kura emigrēja kopā ar saviem vecākiem kā zīdainis un daudzus gadus vēlāk man intervijā stāstīja, kā visa viņas ģimene Latvijā tika apslaktēta, izņemot vienu tēvoci, kuram bija “palaimējies” tapt deportētam uz Sibīriju 1941. g. 14. jūnijā.
Attiecībā uz zvaigzni kā simbolu, dizaina nozīmē tā atšķīrās no vienas okupētas valsts uz citu. Vienīgā nacistu okupētā valsts, kurā zvaigzne vispār neizmantota, bija Dānija, kuras karalis Kristians desmitais paziņoja, ka valsts ebrejiem liks tādu nēsāt, tad arī viņš, karalis, tā darīs.
Runa, starp citu, nebija tikai par ebrejiem un dzelteno zvaigzni. Otra lielākā nacistu upuru grupa pēc ebrejiem, bija homoseksuāli cilvēki, kuriem simbols bija augšpēdus prezentēts rozā trīsstūris.
Politiskiem cietumniekiem bija sarkans trīsstūris. Noziedzniekiem zaļš, bet ārvalstu spaidu darbu darītājiem — zils trīsstūris.
Melns trīsstūris izmantots, lai identificētu dažādus “asociālus” elementus nacistu sabiedrībā — jau minētos romu tautības cilvēkus, garīgi slimus cilvēkus, alkoholiķus un narkomānus, ubagus, prostitūtas u.tml.
Ja jebkurš no šādiem cilvēkiem papildus bija ebrejs, tad melnais un dzeltenais trīsstūris savienots vienā vienotā simbolā.
Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka laikā kopš jaunās koronavīrusa Covid-19 pandēmijas sākuma, pasaulē ir bijuši atsevišķi cilvēki, kuri dažādu valstu uzliktos ierobežojumus attiecībā uz pandēmiju ir sākuši salīdzināt ar prasību nacistu Vācijā, cilvēkiem nēsāt dzelteno zvaigzni.
Proti, tāda pati diskriminācija it kā sanāk pret cilvēkiem, kuri ir nolēmuši nevakcinēties un ignorēt dažādās prasības un ierobežojumus.
Pirmā, kuru pamanīju tā darām, bija republikāņu kongresmene Mardžorija Teilora Grīna no Džordžijas štata. Šī ir viena nudien aptrakota dāmīte.
Viņa ir tā dēvētā QAnon jēdziena atbalstītāja, kura pamatā principā ir doma, ka visu pasauli kontrolē grupa pedofilu un mazu bērnu asiņu dzērāju, kuru starpa pirmkārt ir Demokrātu partijas pārstāvji, tajā skaitā un it īpaši Hilarija Klintone.
Grīna kundze ir paudusi domas pret islāmticību, tik radikālas, ka īsi pēc viņas ievēlēšanas Kongresa apakšpalātā 2020. gadā, viņas pašas pārstāvētā Republikāņu partijas frakcija viņu izslēdza no visām palātas komisijām.
Attiecībā uz ebrejiem, jau 2018. gadā Grīna kundze atrada skaidrojumu, kāpēc Kalifornijā bija daudz mežu ugunsgrēku.
Tie bija lāzeri, tā viņa skaidroja. Tie bija lāzeri no kosmosa. Un tie bija ebreju kontrolēti lāzeri no kosmosa.
Šogad maijā kongresmene kādā radio intervijā paziņoja, ka Kongresa apakšpalātas spīkeres Nensijas Pelosi nostādītie noteikumi par drošību pandēmijas laikā viņai, Grīna kundzei, atgādināja “laiku vēsturē, kur cilvēkiem tika pateikts, ka jānēsā zelta zvaigzne.
Viņus ielika vilcienos un aizveda uz gāzes nometnēm nacistu Vācijā. Tieši tāpat patlaban dara Nensija Pelosi.”
Lieki teikt, šis paziņojums izsauca milzīgu furoru. 15. jūnijā Grīna paziņoja, ka viņa bija apmeklējusi muzeju par holokausta tēmu, saprata, ka viņai nevajadzēja salīdzināt masku nēsāšanu ar to, un atvainojās.
Pie sevis padomāju, diez vai tīģeris tik viegli un vienkārši ir mainījis savas strīpas.
18. jūnijā tvītā M. Teilora Grīna rakstīja par vidusskolas pēdējo ballīti pēdējā gada skolēniem, kurā “tiem, kuri nevarēja uzrādīt vakcinācijas kartīti, uz rokas uzrakstīts cipars. Tā ir diskriminācija!”
Šoreiz kundzīte pamanījās to nesalīdzināt ar nacistu holokaustu. Vismaz tik daudz.
Bet tad aizgājušajās brīvdienās Feisbukā es atradu fotogrāfiju, kura ir pievienota šim komentāram. Saeimas deputāts un caurkritušais advokāts un kandidāts premjerministra amatam Aldis Gobzems ar dzeltenu zvaigzni uz krūtīm.
Garu tekstu censonis bija sacerējis blakus šim attēlam. Cita starpā: “Es neesmu vakcinēts pret bīstamo, tāpēc pieliku dzelteno zvaigzni. Simboliski.”
Ja godīgi, man ir pilnīgi pie vienas kājas, ko Aldis Gobzems te grib simbolizēt, tāpat, kā pie vienas vietas man ir tas, ko par to domā Mardžorija Teilora Grīna vai jebkurš cits cilvēks, kurš ir nolēmis tā darīt.
Dzeltenā zvaigzne simbolizē procesu, kura laikā nogalināti vismaz seši miljoni cilvēku, viņu skaitu Eiropas kontinentā pāris gadu laikā samazinot par apmēram 70 procentiem.
Tā kaut ko salīdzināt ar prasību par maskas nēsāšanu vai vakcinēšanos?! Tiešām?
Tik ļoti apspiests ir Aldis Gobzems, ka viņš savu sāpi var salīdzināt ne tikai ar sešiem miljoniem bojā gājušo, bet arī ar šo cilvēku draugiem un ģimenes locekļiem, kuriem notikušais ir nodrošinājis mūža sāpi?
Tajā skaitā ar minēto kundzi Amerikā, kuras tēvocis no holokausta izglabās tikai tāpēc, ka pret viņu veikts cits noziegums pret cilvēci — deportācijas?
Manuprāt te ir darbs Drošības policijai, jo būtībā ņirgāties par simbolu, kurš pārstāv kaut ko tik ārprātīgi baisu, manā uztverē tā ir etniska naida kurināšana.
Krimināllikumā ir konkrēti panti par to. Ceru, ka drošībnieki reaģēs.
Un vēl, zinu, ka mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka pie mums nekāda antisemītisma, rasisma, homofobijas, vai tamlīdzīgu grēku nav.
Aicinu palasīt, ko darba ļaudis būs uzrakstījuši zem šī teksta, un esmu visnotaļ pārliecināts, ka jūs, savukārt, varēsit pārliecināties, ka tā tas nebūt nav.
