Kārlis Streips: “Ja es būtu Rīgas domes deputāts, man būtu vairāki tūlītēji priekšlikumi…” 0
Droši vien es varētu no šī brīža līdz pastarajai dienai katru nedēļu LA.LV portālam rakstīt komentāru par to, kas darās ar pārvaldi manā dzimtenē.
Es tev pateikšu! Amerikāņi pērn sev ievēlēja notiesātu noziedznieku, un tie, kuri tā darīja cerībā, ka viņš pirmajā dienā amatā samazinās cenas – nu, nācies pievilties.
Tas, ko patlaban dara Amerikas prezidents, nav nekas jauns. Kremļa fašists jau sen nolēma, ka tiesas spriedumi, kas viņam nepatīk, ir ignorējami, plus vēl tiesas vajag piebīdīt pilnas ar “savējiem.”
Ja Kremļa fašistu kāds nokaitināja, rezultāts varēja būt lode pakausī vai mugurā (Ņemcovs, Politskaja) vai nomocīšana gulagā (Navaļnijs).
Līdzīgi, Amerikas prezidents viņdien parakstīja dekrētu, kurā ASV Tieslietu ministrijai likts atklāt kriminālizmeklēšanu pret diviem vārdā nosauktiem cilvēkiem, kuri strādāja prezidenta pirmajā administrācijā, bet uzdrīkstējās viņam runāt pretī. Viņa acīs tā teju ir valsts nodevība.
Barbarisms pret migrantiem (tā ir tā joma, kurā Amerikas pašreizējā administrācija ir izrādījusies visgatavākā sev netīkamus tiesu spriedumus vienkārši ignorēt).
Globālais tirdzniecības karš, kuru Amerikas prezidents uzsāka tāpat vien un aiz gara laika, par kuru es rakstīju pagājušajā nedēļā.
No tā, ka jau nākamajā dienā šis cilvēks mainīja savas domas un pateica “ups” – no tā nesamazinās fakts, ka man ir ļoti grūti saprast, kā Amerika un pasaule izturēs tos trīs gadus, deviņus mēnešus un astoņas dienas, kādas palikušas līdz 2029. g. 21. janvārim, kad amatā stāsies pašreizējā prezidenta pēctecis.
Ja vien tas tā būs. Amerikas prezidents tāpat kā Kremļa fašists arī ir rīkojies ar acīmredzamo mērķi nodrošināt, ka vēlēšanas turpmāk būs butaforija, un viņš varēs būt savas valsts fašists līdz pastarajai dienai.
Es jūlijā došos ciemos pie māsām Čikāgā. Nezinu, vai tā būs pēdējā reize, jo varbūt pēc gada tādas Amerikas vairs vispār nebūs. Nākamgad 4. jūlijā paredzēta valsts dibināšanas 250. gadskārta. Vēl viena impērija, kura pārrēķinājās un kurai līdz ar to ir lemts iekrist vēstures mēslainē tāpat kā citām impērijām, kuras eksistēja pagātnē.
Piedodiet, ka tik apokaliptiski, bet nudien – tas brīdis, kad politikānis nolemj ignorēt tiesas spriedumus? Tas jau velk uz tiesiskuma beigām.
Mums šeit Latvijā bija sērija politikāņu, kuri gandrīz trīs gadu garumā ignorēja Satversmes tiesas spriedumu par viendzimuma pāru tiesībām. Tas nebija sabiedriski eksistenciāls jautājums, un ar laiku politikāņi sadūšojās un pieņēma pašu, pašu minimālāko minimumu, kāds bija iespējams.
Taču arī tas no tiesiskuma viedokļa bija gan kretīniski, gan arī bīstami.
Šonedēļ Amerikas agonijai pielikšu punktu, jo mūspusē taču pavisam drīz būs vēlēšanas! 6. jūnijā ļaudis dažādās pašvaldības teritorijās lems par to, kuriem taps uzticēta pilsētas vai novada vadība nākamo četru gadu garumā.
Pagājušajā nedēļā Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja kārtību, kādā būs sakārtoti biļeteni dažādajos iecirkņos. Zinu, politoloģijā ir vesela nozare, kura pēta, vai ir iemesls domāt, vai no fakta, ka tava partija kaudzītē ir pirmajā vietā, ir pierādāms labums vai kaitējums.
Austrālijā ir citādāk. Tur 3. maijā būs parlamenta vēlēšanas, un tur izloze ir par kandidātu kārtību katras partijas biļetenā.
Austrāliešiem ir izdevība balsot par sev tīkamo kandidātu un viņa vārdam blakus ierakstīt ciparu “1.” Taču arīdzan izvēlēties otru tīkamāko kandidātu ar ciparu “2,” un tā tālāk pa strīpu.
Austrālijas politoloģijā ir jēdziens “vēlētājs mūlis,” kurš pie pirmā uzvārda rakstīs “1,” pie nākamā “2”, u.tml. Tādu minētās valsts politikā esot ap desmit procentiem.
Latvijā mēs kandidātu sarakstu varam pārkārtot ar plusiņiem un svītrojumiem, bet ar to arī viss ir pateikts.
Pirmās brīvvalsts laikā vēlētājiem bija iespēja izvēlēties biļetenu, bet tad no citiem biļeteniem atsevišķi pierakstīt klāt citu kandidātu uzvārdu.
Man personīgi tā būtu bijusi laba izdevība pērn, kad kārtējo reizi vēlējām Eiropas Parlamenta deputātus. Vairākos sarakstos bija cilvēki, par kuriem man šaubu nebija, ka tie Briselē darīs pozitīvu darbu. Taču sistēma bija tāda, kāda tā bija, un tāpēc bija jāizvēlas viens saraksts ar vienu vai diviem kandidātiem, un pāris citi favorīti bija jāatstāj, tā teikt kandidātos.
Pirms aplūkot gaidāmās pašvaldību vēlēšanas sīkāk, vēl tikai piebildīšu, ka priecājos, ka pirmoreiz kopš 2016. gada mans televīzijas raidījums ir par ārlietām un nevis par politiku mūsmājās.
Par to ieminos tāpēc, ka Latvijā pirms katrām vēlēšanām tiek noteikts 120 dienu garš priekšvēlēšanu laiks, kura laikā raidorganizāciju raidījumu vadītājiem ir jābūt “neitrāliem.”
Ko tas nozīmē praksē? Nevarēju es savā raidījumā pateikt, piemēram, ka Centra partijai šī ir septītā reize, kad tā ir piedalījusies vēlēšanās, nekad nav bijis vairāk par nulle-komma-nullpadsmit procentiem balsu, un tāpēc arī šogad nekas nesanāks.
Tā nedrīkstēju, jo acīmredzot politikas pārliecība bija tāda, ja Streips savā raidījumā pateiks kaut ko negatīvu par Centra partiju, tad Centra partijas izredzes būs tuvu nullei.
Tas, ka Centra partijas izredzes ir tuvu nullei pilnīgi neatkarīgi no tā, ko par to saka vai nesaka žurnālisti televīzijā, tas acīmredzot politikāņiem nav būtiski.
Man gan galvenais nav cenzūra kā tāda, bet gan absurdais fakts, ka tā tiek mums uzspiesta veselu četru mēnešu garumā.
Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām “priekšvēlēšanu periods” sākās laikā, kad vēl pat nebija iesniegti kandidātu saraksti, nemaz nerunājot par to sarindošanu rindas kārtībā.
Kanādā premjers izsludināja šīgada vēlēšanas 23. martā. Vēlēšanas būs 28. aprīlī. Mazliet vairāk par mēnesi.
Lielbritānijā pērn premjers vēlēšanas izsludināja 22. maijā, tās bija 4. jūlijā. Mazliet vairāk par mēnesi.
Turklāt gan Kanādā, gan Lielbritānijā televīzijas žurnālisti par kandidātiem un partijām var runāt pavisam atklātā tekstā un bez aiztures līdz pat brīdim, kad sākas balsošana kā tāda. Ir noteikumi par reklāmām televīzijā. Ja nemaldos, Lielbritānijā tādas ir aizliegtas ar šķiru.
Bet process no izsludināšanas līdz vēlēšanām ir ātrs. Vien mūsu nožēlojamajā dievzemītē vajadzīgi veseli četri mēneši, kuru laikā valsts cenzē mediju saturu bez kaut mazākā pamatotā iemesla, kāpēc tas tiek darīts.
Taču raidījums “Streips pārlūko pasauli” ir par ārvalstu preses saturu, un līdz ar to par partijām, politikāņiem un to daudzajiem trūkumiem nākas runāt citu valstu kontekstā, bet mūsējās – nē.
Nekas. LA komentāros varu paust savu viedokli pavisam atklāti, un tāpēc rīdziniekiem es uzdošu sākotnēju jautājumu:
Atceraties, kāda bija galvaspilsētas pašvaldība tajā desmitgadē, kad pie teikšanas bija Saskaņa un kas nebūt tajā brīdī bija otra partija, kura gribēja ar Saskaņu veidot koalīciju?
Atceraties pasakaini dārgo Dienvidu tiltu? Atceraties stāstu par dārgu “nanoūdeni,” kurš izrādījās vienkāršs krāna ūdens esam?
Atceraties kriminālapsūdzības pret ilggadīgo pilsētas bosu Ušakovu, kuru rezultātā viņš bija spiests aiziet no amata, un sekoja tāds haoss, ka Rīgas dome tika padzīta kā šķira?
Atceraties nelaiķes Jutas Strīķes paziņojumu, ka Rīgas pašvaldībā korupcija bija “sistēmiska,” piedevām solot, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs korumpantiem “aizies pakaļ?”
Atceraties buldozera lomu tajā visā? Solījumu, ka pirmā termiņa laikā pašvaldība radīs 50 tūkstošus jaunu darbavietu?
Buldozers mums vispār ir tāds savdabīgs gadījums. Cik var spriest, viņam vienalga, vai Saeima un valdība vai pašvaldība, ka tik viņam ir iespēja bīdīt savas šeptes, tajā skaitā, piemēram, bēdīgi slavenā gadījumā dodot augstu amatu vienā no Rīgas uzņēmumiem puisim, kura tēvs kādreiz bija bijis buldozera šoferis.
7. Saeimā Ainars Šlesers ienāca ar “Jauno partiju.” 8. Saeimā viņš ievēlēts no partijas “Latvijas Pirmā partija” saraksta (lieki teikt, tā nebija pirmā partija Latvijas vēsturē, bet tādi sīkumi buldozeram neinteresē).
9. Saeimā Latvijas Pirmā partija apvienojās ar pārpalikumiem no kādreiz varenā Latvijas ceļa un izveidoja jēdzienu LPP/LC. Arī togad Šlesers tika pie mandāta.
Kādu laiku Šlesers darbojās valdībā, visilgāk kā satiksmes ministrs. Vairākiem premjeriem nācās viņu atbrīvot no amata.
2009. gadā puisis nolēma pamēģināt veiksmi Rīgas pašvaldībā, lai gan viņš pats dzīvoja un dzīvo Jūrmalā. Izdevās. LPP/LC ieguva mandātus un izveidoja koalīciju ar Ušakovu un Saskaņas centru. Tas bija tas brīdis ar tiem tukšajiem solījumiem par 50 tūkstošiem darbavietu Rīgā.
Ilgi pašvaldībā gan censonis nepalika. Uz 10. Saeimas vēlēšanām viņš bija pirmajā vietā biļetenā apvienībā “Par Labu Latviju,” bet vairāk par astoņiem mandātiem likumdevējā šī grupa nesaņēma.
Gan 11. ārkārtas vēlēšanās, gan arī 12. vēlēšanās buldozers startēja, bet partija piecu procentu barjeru nepārvarēja. 13. Saeimas vēlēšanās viņš nepiedalījās, bet uz 14. parlamenta vēlēšanām izveidota atkal jauna partija, šoreiz ar nosaukumu “Latvija Pirmajā vietā,” un tur saņemti deviņi mandāti.
Tiesa, dirnēt opozīcijā šim cilvēkam nekad nav bijis interesanti, un tāpēc šogad Rīgas vēlēšanās atkal piedalīsies viņš. Kā teicu, vienalga, vai valsts vai pašvaldības līmenī, ja vien pieejama ir šeptēšanās.
Pēc lielā haosa pēc Ušakova atstādināšanas no amata, rīdzinieki ārkārtas vēlēšanās ievēlēja domi, kurā Saskaņa un tās Siāmas dvīnis vairs nebija pie varas un teikšanas.
Nevarētu teikt, ka zem Mārtiņa Staķa un Viļņa Ķirša vadības dome būtu bijis pats izcilākais no veidojumiem. Joprojām daudz kas pilsētā nav īsti kārtībā.
Būtu es Rīgas domes deputāts, man būtu vairāki tūlītēji priekšlikumi:
1. Obligāti displeji visās sabiedriskā transporta pieturās un visos tramvajos, autobusos un trolejbusos.
2. Sapratne, ka soliņš pieturā, kurš ir tikai pusotru metru plats, nebūs adekvāts vairāk nekā divām būdīgām dāmām, kuras turklāt ziemā būs tērptas pufaikās.
3. Noteikt, ka mašīnu ielas malā drīkst likt tikai tā, ka mašīnas purns ir satiksmes virzienā un nevis kā pagadās. Tas ir drošības jautājums.
4. Vecrīgā auto satiksmi aizliegt pavisam ar izņēmumiem ārkārtas vajadzības transportam, kā arī iespēja no rīta piegādāt produktus restorāniem un vakarā aizvest gružus. Ārpus tā, ap Vecrīgu varētu pa lēto uzcelt garāžas, kurās vecpilsētas iedzīvotāji varētu savus spēkratus glabāt pa velti, bet pārējiem par to prieku būtu jāmaksā.
Tā apmēram. Galvenais, ceru, ka rīdzinieki nenolems, ka pašreizējā pārvalde ir tik neadekvāta, ka varu vajag atkal atdot tiem iepriekšējiem.
Nevajag.
Kopumā Rīgā šogad startēs 16 saraksti. Tajā skaitā Centra partija, par kuru te teikšu, ka tai nav nekādu izredžu vispār. Tas pats sakāms par Latvijas Atdzimšanas partiju, kurai sarakstā ir tikai viens vienīgs kandidāts vārdā Silvestrs Rubīns. Tādu nepazīstu, bet ambīcijas acīmredzot pietiekamas.
Jaunā konservatīvā partija atkal mēģinās tikt pie mandātiem. Visnotaļ noiets etaps. Vēl noietāks ir Latvijas Sociālistiskās partijas etaps. Ko gan šie aizvēsturiskie buki cer panākt mūsdienu kapitālismā un demokrātiskā iekārtā?
Politiskais jēdziens “Suverēnā Vara”, Apvienība Jaunlatvieši? Nekas nesanāks. “Platforma 21? Nesanāks. Politiskā partija “Pašcieņa”, “Tauta. Zeme. Valstiskums.” Interesants nosaukums, bet nekas nespīd.
Redzamākas partijas Rīgā ir Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija, kura 14. Saeimas vēlēšanās izgāzās kā veca sēta. Kādreizējie Saskaņas gultas biedri no partijas “Gods kalpot Rīgai” šogad startē kopā ar Zaļo un zemnieku savienību, kurai Latvijas galvaspilsētā pašai par sevi nav bijusi nekāda veiksme.
Jaunā Vienotība, “Latvijas attīstībai,” “Progresīvie,” Šlesera pašreizējā partija. Redzēsim.
Ventspilniekiem šogad pirmoreiz ļoti daudzu gadu laikā būs iespēja atbrīvoties no notiesātā (pārsūdzētā) noziedznieka, kurš tur pie teikšanas vai nosacītas teikšanas ir bijis kopš PSRS okupācijas laikiem. Arī šogad viņš kandidē, lai gan visai pieticīgā kārtā viņš ir palaidis vienu no kolēģiem sev priekšā un kandidē vien kā otrais numurs.
Ventspilniekiem būs iespēja izvēlēties no astoņiem dažādiem sarakstiem. Tos apspriežot, būtu vērts atcerēties, ka notiesātais (pārsūdzētais) noziedznieks nudien ir notiesāts (pārsūdzēts) noziedznieks, un vai tiešām pilsētniekiem nebūtu kauna ārzemju viesiem atzīt, ka pašvaldībā viena un redzamākajām personām ir žuļiks visīstākais? Kā nekā, sankcijas pret viņu uzlikušas dažādas starptautiskas instances, kuras karstu nemēdz strēbt.
Kopumā šogad Latvijā ievēlējamo deputātu skaits ir 741. Procesā piedalās 340 dažādi saraksti, tajā skaitā, piemēram, optimistiski nosauktā “Sarauj, Latgale!”, vai arī “Mēs – Talsiem un novadam.”
Kopumā kandidātu skaits šogad būs 5943 jeb apmēram 17 kandidātu uz katru brīvo vietu.
Tas nozīmē, ka neviens nevarēs teikt, ka nav par ko balsot. Pēdējoreiz, kad bija pašvaldību vēlēšanas, līdz iecirknim aizvilkās knapi trešdaļa vēlētāju (34,01%). Gadu pirms tam Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās 40,58%, kas arī nebija nekas spīdošs, bet tur nudien izvēle bija starp iesūnojušu un līdz kliņķim korumpētu variantu un kaut ko jaunu.
Es 7. jūnijā balsošu obligāti. Esmu piedalījies visās vēlēšanās, gan pašvaldību, gan Saeimas, gan Eiropas vēlēšanās, kā arī visos referendumos, kādi tautai likti priekšā.
Uzskatu to par pilsoņa pienākumu, bet arī zinu, ka iecirknī mēdz būt tāda visai saviesīga kompānija. Tā, piemēram, Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās telpā ienāca gados veca kundze, kura apskatījās sev apkārt un teica “jūs visi esat mani mazbērni.”
Es pasmaidīju, teicu man 60 gadu, es drīzāk jūsu dēls.
Arī atceros, todien ārkārtas vēlēšanās es izvēlējos konkrētu sarakstu vienkārši tāpēc, ka viens no kandidātiem bija man labs draugs. Labā drauga partija tika pie mandātiem, bet labais draugs bija pirmais zem svītras un palika kandidātos.
Gadās arī tā.
Nebalsosi, tev pēc tam nebūs nekādu tiesību kreņķēties par to, ko tava pašvaldība dara vai nedara. Zinu, tu tā darīsi vienalga, bet tas būs nesmuki no tavas puses, jo tu attiecīgajā dienā nepacenties. Piedalīšanās vēlēšanās nav zobu raušana. Šogad būsim visi apņēmības pilni nodrošināt, ka vēlētāju līdzdalība vēlēšanās būs krietni augstāka, nekā tā bija pēdējoreiz.
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
