Kārlis Streips: Izglītības sistēmā klapatu netrūkst – solīt sola, bet nedeva 0
Sākšu šonedēļ ar faktu, ka komentārs ir publicēts skolas gada pirmajā dienā. Pirmais septembris šogad sanāca svētdienā, un manā svētā Glābēja anglikāņu draudzē dievkalpojuma laikā bija speciāls aizlūgums par skolēniem, studentiem, skolotājām, augstskolu mācībspēkiem u.tml.
Sēdēju tur un padomāju, pirms pāris gadiem arī es būtu varējis piecelties kājās, bet es vairs neesmu mācībspēks.
Pirms par to, gribu paust vissirsnīgākos apsveikumus konkrēti tiem, kuri šodien sāka mācības pirmajā klasītē. Pieļauju, rets no tiem ir portāla LA.LV lasītājs vai patērētājs, bet varbūt šos vārdus lasa kāda mamma vai kāds tētis, kuram šodien bija lūzuma punkts attiecībā uz atvases pieaugšanu.
Pavisam, pavisam nesen viņa taču bija tik maziņa un dzīvespriecīga, kad viņu nesa uz rokām.
Pavisam, pavisam nesen viņš spēra pirmo nedrošo solīti un skatījās uz tevi ar lūdzošām actiņām, vai drīkst mēģināt tālāk?
Un nu dēls vai meita ir braši un drosmīgi pasmaidījis, ļāvusi pēdējoreiz sevi apkampt, un pazudis skolas gaiteņos, lai uzsāktu jaunu posmu savā dzīvē.
Ceru, ka ikkatram šodienas pirmklasniekam dienas laikā atradās jauni draugi vai draudzenes. Ceru, ka ikkatrs par spīti jēdzienam “pati pirmā diena” kaut ko iemācījās, kaut ko apguva.
Varbūt tā patlaban neliekas, bet skolā visticamāk katrs bērns atradīs sev kaut ko interesantu. Bērns jau grib būt policists vai kosmonauts, vai balerīna vai princese. Varbūt izrādīsies, ka interesē mūzika un māksla. Varbūt eksaktās zinātnes. Maz kas var gadīties.
Man pirmā skolas diena bija 1965. gadā. Amerikā skolas gads sākās pēc Darba dienas, kas bija septembra pirmajā pirmdienā.
Neatceros, konkrēti kādā datumā tas bija, bet mamma mani aizveda uz vietējo pamatskolu. Tā bija netālu no mājas, kuru mani vecāki bija nopirkuši pāris mēnešus pirms tam.
Specifika mazajam Kārlītim bija tāda, ka viņš tajā brīdī neprata ne vārda angļu valodas. Vecāki draudzējās ar citiem latviešu trimdiniekiem, un latviešu trimdinieku bērni draudzējās cits ar citu.
Audzinātāja par manu klātbūtni nebūt nebija svētlaimīga, jo visticamāk viņa pat nezināja, ka eksistē tāda Latvija un tāda latviešu valoda.
Angļu valodu apguvu raiti. Mājās mamma mani bija mācījusi. Pratu lasīt un rēķināt. Zināju savas mājas adresi un telefona numuru.
Uz visām lietām bērnudārza telpā man par godu bija zīmes — uz krēsla bija rakstīts “chair,” uz griestiem — “ceiling,” u.tml.
Reiz sapratu, par ko runā audzinātāja un skolasbiedri, sapratu, ka skolasbiedri nekādi gudrinieki nebija. Daudzi no tiem pat lasīt neprata.
Tas beidzās ar to, ka pēc bērnudārza pavadīju pāris laimīgas nedēļas pirmajā klasītē, un tad mani paņēma aiz čupra un ielika otrajā klasē.
Tas nebija jauki. Uzreiz par gadu jaunāks un it kā viedāks par pārējiem? Bet no otras puses, tā rezultātā es vidusskolu varēju pabeigt 16 gadu vecumā un doties tālākās dzīves gaitās.
Bērnudārzā gāju piecu gadu vecumā. Zinu, Latvijā pastāv visnotaļ dīvainā doma, ka bērni ir kaut kādas sniegpārsliņas, kuras ir jāsaudzē un jāčubina un nekādi nevar sūtīt skolā, iekams bērns nav sasniedzis septīto dzimšanas dienu.
Tajā galā vēl varbūt tik traki nav, bet mācību procesa otrajā galā būs puisis, par kuru nesen lasīju Feisbukā. Viņam pēc pāris dienām būs 18 gadu, un viņš šodien sāka mācības 12. klasē.
Vidusskolas skolēni ar bārdu un ūsām un skolnieces ar pieaugušas sievietes figūru. Tas kaut kā šķiet neloģiski.
Pēc vidusskolas pabeigšanas es sešus mēnešus pavadīju Vašingtonā un strādāju ASV Senātā kā pāžs, jeb izsūtāmais zēns.
Sekoja gads Minsteres Latviešu ģimnāzijā Vācijā. Jau biju mācījies Krišjāņa Barona latviešu skolā Čikāgā, kā arī Garezera Vasaras vidusskolā.
Vāciešiem skola ilgst 13 gadus, bet amerikāņiem un citiem vien 12, tāpēc bija diezgan daudz latviešu izcelsmes jauniešu, kuri nolēma vienu papildu gadu pavadīt Minsterē.
Man galvenais atklājums bija fakts, ka bioloģija latviešu valodā nav par sprīdi interesantāka, nekā tā ir angļu valodā, ar ko gribu teikt, ka man personīgi tā nekad nav bijusi interesanta.
Esmu analītiska ķīmiķa dēls. Ābols, kurš ne tikai nokritis no zara, bet ābols, kurš ābeli vispār nekad nebija saticis un nepazina. Eksaktās zinātnes — ne mans lauciņš.
Pēc atgriešanās no Minsteres iestājos Ilinoisas universitātē ar domu, ka varētu kļūt par juristu. Drīz vien konstatēju, ka tas man īpaši interesanti nebija, un tāpēc pārslēdzos uz žurnālistiku.
Pirms tam gan uz kādu laiku izstājos no augstākās izglītības pavisam, jo gribēju vākties prom no vecāku mājas, dzīvot pats savā dzīvoklī. Atradu darbu, bet salīdzinoši drīz atjaunojās vēlme studēt tālāk. Mamma teica tev patīk rakstīt, varbūt pamēģināsi žurnālistiku?
Sacīts, darīts. Ziemeļilinoisas universitāte Dekalbā, kas bija lauku pilsētiņa, kura vislabāk pazīstama ar faktu, ka tieši tur savulaik kāds izgudroja dzeloņstiepli. Tam, protams, ar augstāko izglītību nekāda sakara nebija, bet bija tāds fakts.
Pabeidzu universitāti 1984. gadā un nākamajā dienā darbu sāku televīzijas stacijā Ilinoisas pašos dienvidos. Tāda būtu mana vēsture izglītības jomā.
Ukrainā šorīt (pirmdien, 2. septembrī) jaunā skolas gada sākums sagaidīts ar raķešu un dronu lietu no Kremļa fašista puses.
Tāpat kā vienmēr, ukraiņiem izdevās labu daļu šo ieroču izšaut no debesīm. Pāris cilvēki ievainoti, tad, kad tā rezultātā uz zemes nokrita draza.
Ukrainā jau īsi pēc genocīda sākuma pieņemts likums, kurā teikts, ka visās skolās jābūt bumbu patversmei, ja nē, tad mācības rīkojamas neklātienē un internetā.
Ukrainas austrumos, kur karošana bijusi visbaisākā, mācības visu laiku ir bijušas neklātienē. Lasīju rakstu internetā, kur bija teikts, ka Kijivā mācības lielākoties notiek klātienē arī tad, ja kaut kur tālumā dzirdama sirēnas kaukšana.
To grūti iedomāties, sēdēt skolas solā ar urdošu domu, ka varbūt notiks kaut kas slikts. Dievs zina, Kremļa fašists ir uzskatāmi pierādījis savu barbarismu. Ja arī ir svētulīgi apgalvojumi par uzbrukumiem militāriem mērķiem, rezultāts — kā esam redzējuši mēs visi pēc kārtas — ir sagrauti dzīvojamie nami, tirgi, veselības aprūpes iestādes un arīdzan skolas un bērnudārzi.
Kā zināms, Ukraina pēdējā laikā ir iebrukusi Krievijā, jau labu laiku kontrolē teritoriju ap Kursku. Vēstīts, kamēr ārpasaule turpina ķimerēties ap jautājumu, vai ukraiņiem ļaut ārvalstu piegādātu ieroču izmantošanu uzbrukšanai Krievijā (vai dieniņ, negribam konflikta paplašināšanu!), ukraiņi ķērušies paši pie saviem ieročiem.
Ukrainai jau kopš PSRS laikiem bijusi aizsardzības industrija, un tā, protams, tagad pārkārtota valsts aizsardzības vajadzībām, tajā skaitā — ražojot dronus.
Nupat pēdējā laikā šie droni izmantoti dziļi kaimiņvalsts teritorijā un ar efektu. Bombardētas naftas pārstrādes iestādes un militāras bāzes.
Šis ir viens dīvains militārs konflikts. Katru vakaru bombardēšana šurpu, turpu, bet uz zemes kustība minimāla. Laikam Kremļa fašists cer, ka ārpasaule nogurs un atteiksies no tālāka atbalsta Ukrainai. Ja šogad novembrī amerikāņi zaudēs visu pēdējo veselo saprātu un Baltajā namā atgriezīs Trampu, tas tā varētu notikt vismaz Amerikas gadījumā.
Eiropa un NATO uz šo iespēju jau ir gatavojusies, atrasti līdzekļi atbalsta uzturēšanai arī tad, ja amerikāņi aizies pa pieskari.
Zinu, daudzās skolās Latvijā šodien arī savu izglītību sāks vai turpinās bēgļu bērni no Ukrainas. Ceru no sirds, ka visur tie tiks uzņemti ar atbalstu un sirsnību un izpalīdzību.
Arīdzan ceru, ka ikkatrs latviešu bērns, kurš šodien sāka vai turpināja savu izglītību, atradīs tieši sev pareizo nodarbošanos tālākā dzīvē.
Zinu izglītības sistēmā klapatu netrūkst. Solīt sola, bet nedeva — šīs tautasdziesmas vārdi akurāti apraksta attiecības starp valsti un izglītības darbinieku arodbiedrību.
Zinu, daudzviet trūkst skolotāju un atbalsta personāla. Liels jautājums ir par atteikšanos no krievu valodas kā otras svešvalodas izglītības sistēmā. Turpmāk būs mācāmas Eiropas savienības dalībvalstu oficiālās valodas.
Personīgi uzskatu, diez vai pēdējo pāris mēnešu laikā kopš šī likuma pieņemšanas un izsludināšanas, izdevies izglītot ievērojamu skaitu jaunu skolotāju, kuri pratīs mācīt, piemēram, portugāļu vai maltiešu valodu.
Vispār par to esmu pavisam pārliecināts, un gribu piedāvāt domu, ka tādā gadījumā vismaz šogad un vēl uz pāris gadiem vajag atteikties no prasības, skolas bērniem mācīties divas svešvalodas.
Lai paliek angļu valoda, kura ir un vēl ilgi būs pasaules galvenā valoda daudzās jomās, industrijās un sektoros. Fakts, ka tā ir lietderīga valoda, ir redzams apstāklī, ka Rīgā un ne tikai uz ielas bieži vien dzirdāmi jaunieši, kuri cits ar citu sarunājas angļu valodā.
Vai arī latviešu valodā ar daudziem iestarpinājumiem no angļu valodas — so es viņai teicu, well, manuprāt varētu būt u.tml.
Joprojām mūsu valstī ir skolas, kurās skolēni valsts valodu apgūst nepietiekamā līmenī. Katru reizi, kad par tādu lasu, pārdomāju pie sevis, kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši vairāk nekā 30 gadi, par ko mēs te vispār runājam?
Bet pats atceros, kā katru gadu jaunā skolas gada sākumā man bija jauni zīmuļi un piezīmju grāmatas un penāļi, un katru gadu es braši pie sevis nodomāju, nu, šogad es pacentīšos un būšu veiksmīgs.
Kaut kad salīdzinoši agri izglītības procesā konstatēju, ka bez īpašas piepūles varu iegūt vidējo atzīmi tā ap 4+ piecu punktu skalā. Tas diemžēl veicināja slinkumu, bet pabeidzu pamatskolu, vidusskolu, augstskolu. Viss notika.
Vairāk nekā 20 gadu garumā biju mācībspēks Latvijas universitātē, kur es jauniešiem mācīju žurnālistikas pamatprincipus. Pandēmijas laikā vadīju lekcijas neklātienē, bet ap to pašu laiku universitāte man paziņoja, ka mani pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi.
Man nekad nav bijuši tie augstie akadēmiskie grādi, kādi vajadzīgi akadēmiskā iestādē. Lieta tāda, ka žurnālistika nav akadēmiska lieta, tajā ir pavisam praktiski principi un paņēmieni attiecībā uz intervēšanu un tekstu rakstīšanu un visu pārējo.
Nelaiķe Inta Brikše saprata, ka esmu profesionāls žurnālists, kurš studentiem var mācīt profesionālas lietas. Citiem, diemžēl, svarīgāka laikam šķiet akadēmiskā, pētniecības un tamlīdzīgā pieeja. Tāpēc nolemts, ka manas lekcijas tur vairs vajadzīgas nav.
Studenti uz universitāti nenāk ar domu, nu es tagad apgūšu diskursa un cita veida teorijas un kļūšu par profesoru. Studenti uz Komunikāciju zinātņu fakultāti nāk tāpēc, ka viņi grib kļūt par žurnālistiem. Varbūt tagad to viņiem māca kāds cits ar “pareizākiem” papīriem.
Zinu, pirmoreiz, kad nemācīju ziņu rakstīšanas pamatus, bet joprojām mācīju otrās pakāpes rakstīšanu žurnāliem un garākiem materiāliem, izrādījās, ka par pamatprincipiem studenti nezināja neko. Nācās pāris lekcijas veltīt glābšanas darbiem.
Vārdu sakot, neesmu nemaz pārliecināts, ka Latvijas Universitātes lēmums par manis sūtīšanu pensijā bija prāta darbs.
Bet tas nekas. Cita starpā šodien debitēs mans jaunais raidījums TV24 “Streips pārlūko pasauli,” kur katru vakaru aplūkošu to, kas vēstīts pasaules ziņu medijos.
TV24 šonedēļ atzīmē savu desmitgadi. Esmu ļoti lepns, ka jau kopš 2016. gada man tur atradusies, tā teikt, mājvieta. Raidījums “Vēlais ar Streipu” tika līdz 1969 sērijām, pirms kolēģi tam pielika punktu. Arī par šī lēmuma viedumu neesmu pavisam pārliecināts, bet tāds tas bija, un priecājos arī par jauno variantu.
Vēl pēdējo reizi — mācieties kārtīgi, bērniņi, kuri šodien sākāt skolu. Vēl nesen pandēmijas apstākļos izglītības sistēma mūspusē un pasaulē mainīta pavisam, un sekas šim periodam mēs jūtam joprojām. Ja kas, šovasar Covid vīruss atkal sācis uzņemt apgriezienus. Dievs pasargi!
Klišeja, ka bērni ir mūsu nākotne, bet ne tāpēc mazāk patiesa doma. Varbūt šodien pirmajā klasē sāka mācīties viens no nākamajiem Latvijas valsts prezidentiem vai viena no nākamajām Latvijas zinātniecēm, vai kāds, kurš kļūs par operzvaigzni vai sporta varoni. Iespējas visdažādākās. Prieks par visiem, kuriem dota iespēja pacensties!
