Kārlis Streips: Izdevības gadījumā visai mazs skaits latviešu no rietumiem pārceltos uz Latviju 0
Nupat pagājušajās brīvdienās Kolorado štatā Amerikā bija slēpošanas pasākums, kuru saviem biedriem uzrīkoja Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība (ALJA).
Toronto latviešu pensionāru apvienība Kanādā ar prieku gatavojās koncertam, kurā uzstāsies koris Rota no Latvijas. Savukārt latviešu biedrība Stavangerē Norvēģijā plānoja masku balli 18. janvārim – tātad, šosestdien.
Šonedēļ komentāru veltīšu jēdzienam diaspora. Rosība, kāda minēta pirmajā rindkopā, apliecina, ka vairāk nekā 30 gadus pēc Latvijas Republikas valsts neatkarības atjaunošanas, letiņu kopienas ārpus valsts turpina darboties un attīstīties tālāk.
Raugi, Toronto vien dzīvo pietiekami daudz latviešu pensionāru, lai tie sev varētu organizēt asociāciju. Stavangerē Norvēģijā kopumā dzīvo ap 130 tūkstošiem cilvēku, bet acīmredzot pietiekami liels skaits no tiem ir latvieši, lai arī tur varētu būt latviešu biedrība.
Latviešu emigrāciju vēsturiski var sadalīt trīs posmos.
Kurzemes hercogiste, kā zināms ikkatram, kurš mācījies Latvijas vēsturi, uz kādu laiciņu piederēja kolonijas Gambijā Āfrikā un Tobago Karību jūrā.
Šomēnes allaž interesantajā žurnālā “Nezināmā vēsture” ir materiāls par cilvēku vārdā Jākobs Jusefss, kurš dzimis 1831. gadā Rīgā, jaunībā pārcēlās uz Ameriku, un ar laiku kļuva par vienu no diviem cilvēkiem, kuri valsts rietumu iedzīvotāju vajadzībām pagatavoja jauna veida tērpu – bikses no džinsa materiāla. Tobrīd latvietis sevi sauca par Džeikobu Deivisu, un kad viņš aizgāja mūžībā, viņš bija viens ļoti turīgs Džeikobs, nudien.
Krievijas impērijas laikā jauniešiem no Latvijas un Igaunijas iestāšanās karaskolā varēja būt loģisks lēmums, jo, pirmkārt, mācības bija bezmaksas, un, otrkārt, pēc mācībām varēja spīdēt laba karjera impērijas bruņotajos spēkos.
Tas ir viens iemesls, kāpēc impērijas pēdējās dienās tieši latviešu strēlnieki bija tie, kuri palīdzēja revolucionāriem no boļševiku kustības gūt uzvaru pret meņševikiem.
Laikā pirms pirmā pasaules kara bija latvieši, kuri dzīvoja ārzemēs tāpēc, ka tie bija izraidīti no Krievijas impērijas.
Rainis un Aspazija 15 gadus nodzīvoja trimdā, Šveicē. Atgriešanās bija milzīgs triumfs. Tūkstošiem cilvēku pulcējās, lai ieraudzītu savus varoņus.
Pirmā pasaules kara laikā bija liela bēgļu staigāšana. Latvijas gadījumā lielākoties tā bija austrumu virzienā. Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste pirmo veiksmi guva kā bēgļu palīdzības organizācijas viens no vadītājiem.
Domājot par trimdu latviešu kontekstā mēs domājam par 2. pasaules karu. Kā minēju, atsevišķi latvieši vēl Krievijas impērijas laikā devās aizjūrā.
Pats Kārlis Ulmanis pāris gadus pavadīja Amerikā, kur viņš ieguva augstāko izglītību lauksaimniecībā. Kādu brīdi Latvijas topošajam diktatoram piederēja piensaimniecība Teksasā.
Taču tad pienāca tā dēvētais Baigais gads, kura laikā komunistu iebrucēji darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu mūsu valsts (un, protams, ne tikai) inteliģenci. Kad karam ejot uz beigām rādījās, ka vācieši zaudēs un boļševiki atgriezīsies, ļoti liels skaits atlikušo inteliģentu nolēma, ka laiks piesist pēdu.
Tā dēvētajās dīpīšu nometnēs Vācijā (vārds no jēdziena angļu valodā “displaced person”) latvieši organizēja sabiedrisko un kultūras dzīvi, kolīdz tie bija iekārtojušies.
Lielākajās nometnēs bija latviešu skolas, latviešu teātra un operas trupas, latviešu laikraksti un žurnāli, latviešu grāmatu izdevēji.
Kad bēgļi sāka doties citur, lielā mērā viņi nonāca lielākās pilsētās, kur bija vieglāk atrodams darbs. Parādījās pirmās latviešu kolonijas Eiropā, Amerikā, arīdzan Austrālijā un Dienvidamerikā.
Aukstā kara laikā latviešu dzīvi ārzemēs kūrēja centrālas organizācijas. Amerikas latviešu apvienība, Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, Eiropas latviešu apvienība u.tml.
Ar laiku šīs dažādās organizācijas sanāca kopā un nodibināja Pasaules Brīvo latviešu apvienību. Tā un citas organizācijas visa Aukstā kara garumā nodrošināja, ka Amerika nekad neatteiksies no savas neatzīšanas politikas attiecībā uz okupētajām Baltijas valstīm.
Ārpus tā, latvieši arīdzan sev veidoja infrastruktūru, kas ļaus saglabāt latvietību arī trimdas apstākļos. Pirmajos gados vēl daudz cilvēku cerēja, ka rietumu sabiedrotie liks kādreizējam sabiedrotajam Staļinam vākties prom no Baltijas valstīm, bet Aukstā kara laikā tā kaut kas nebija iespējams.
Līdz ar to latviešiem vajadzēja sevi organizēt svešumā. Pirmais solis bija noorganizēt draudzes, vispirms īrējot telpas kādā baznīcā un ar laiku vai nu nopērkot gatavu baznīcas celtni vai ceļot pašiem savu.
Daudzviet latviešiem bija sestdienas un/vai svētdienas skolas. 1965. gadā Mičiganā atklāta Garezera vasaras vidusskola. Jau 1946. gadā dibināta Minsteres latviešu ģimnāzija.
Pats esmu šo procesu rezultāts. Uzaugu Čikāgā, kur bija sestdienas skola un svētdienas skola. Esmu Krišjāņa Barona latviešu skolas Čikāgā, Garezera Vasaras vidusskolas, kā arī Minsteres latviešu ģimnāzijas absolvents.
Bērnībā man visi draugi bija latvieši, jo mani vecāki, kur Amerika ieradās tikai gadus piecus vai sešus pirms manas parādīšanās uz šīs zemes virsmas, dabīgi draudzējās ar citiem latviešiem, un līdz ar to dažādu ģimeņu atvases arī kļuva par draugiem.
Mums mājās par valodas lietošanu nekāda jautājuma nebija. Tikai un vienīgi latviešu valodā runājām.
Daudzas latviešu ģimenes Amerikā akceptēja domu, ka Savienotās valstis bija tāds “kausējamais katls,” kurā visi pēc kārtas ir pirmkārt amerikāņi un tikai pēc tam kaut kas cits.
Mani vecāki šādu filozofiju neakceptēja.
Blakus politikai, latviešu trimda arī bija aktīva kultūras jomā. Pirmā latviešu dziesmu diena Kanādā bija Toronto un 1952. gadā. Nākamajā gadā bija pirmie dziesmu svētki Amerikā. Te bija Čikāgā ar 22 koriem un kādiem 5,000 klausītāju.
Pirmie dziesmu svētki ārpus Latvijas, bet Eiropā, bija 1964. gadā un Hamburgā.
1979. gada jūnijā bija Pasaules Brīvo latviešu dzimu dienas Gotlandes salā. Doma bija būt vistuvākajā vietā Latvijas krastiem un cerēt, ja dziedās sevišķi skaļi, tad skaņa arī sasniegs tēvzemi.
Arī es tur biju.
Man galvenā atmiņa ir fakts, ka man iedzēla lapsene un es gandrīz nomiru, bet laimīgā kārtā bija dakteris ar vajadzīgo šprici un tāpēc izglābos.
Man kā trimdiniekam ļoti aizkustinoši bija 1990. gada XX Vispārējie latviešu dziesmu svētki Latvijā. Tie bija pirmie, kuros aicinātas piedalīties arī bija tautas deju kopas un kori no kādreiz PSRS propagandā nīstās “emigrācijas.”
Trešais emigrācijas vilnis mūsu valstī savukārt sākās 2004. gadā, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un vairākas citas dalībvalstis momentā atvēra savu darba tirgu jaunpienācējām dalībvalstīm.
Emigrācija sākās lēnām, bet kļuva par milzīgu cunami straumi 2008. gadā, kad bija globālā finanšu krīze, kura Latvijai trāpīja smagāk nekā jebkurai citai valstij.
Milzum daudz cilvēku ticēja Aigara Kalvīša valdībai, ka nu būs “septiņi trekni gadi” un pareizā būs “gāze grīdā” filozofija.
Bankas principā meta naudu cilvēku virzienā un kredītu veidolā, bet, kad sabruka pasaules tautsaimniecība, arī sabruka cilvēku spēja nomaksāt savus kredītus.
Līdz ar to neskaitāmi daudzos gadījumos vīrs devās peļņas meklējumos, kamēr sieva palika mājās ar bērniem.
Citos gadījumos peļņā devās abi vecāki, bērnus audzināja vecmāmiņa. Abos gadījumos nopelnītā nauda rietumos bija ļoti lietderīga mājās.
Taču emigrācijā tolaik arī devās daudzi vieninieki, kuri vienkārši gribēja izmēģināt savu laimi.
Tie ir tie cilvēki, kuri lielākoties veido pašreizējo latviešu diasporu ārpus tēvzemes. Daudzos gadījumos ļaudis ir apprecējušies, ir bērni, ir darbs, un tajā brīdī sarežģītāks kļūst jautājums par visas dzīves pārcelšanu citur.
Manuprāt, šīs jaunās trimdas dalībnieki ir sapratuši to pašu, ko vairākas desmitgades pirms viņiem saprata klasiskās trimdas ļaudis.
Proti, izdevības gadījumā visai mazs skaits latviešu no rietumiem pārceltos uz Latviju. Kad es tā pateicu paneļdiskusijā Minsteres latviešu ģimnāzijā, tapu pamatīgi sabārts par patriotisma trūkumu.
Likteņa ironija, ka tieši es biju viens no pirmajiem rietumos augušajiem latviešiem, kuri uz tēvzemi pārcēlās uz dzīvi.
Taču kopumā ņemot man bija taisnība. Nav daudz “vecās” trimdas locekļu, kuri ir darījuši tāpat.
Savukārt “jaunās” trimdas dalībniekiem nākas darīt to pašu, ko senāk darīja mani vecāki un vecvecāki. Latviskuma saglabāšana pirmkārt un galvenokārt ir ģimenes jautājums, bet procesu padara daudz vieglāku kopienas esamība ģimenes tuvumā.
Priecē, ka manas un nākamās paaudzes latvieši Amerikā un citur pasaulē šķiet esam gatavi latvietību turpināt dot tālāk savām atvasēm.
Garezera Vasaras vidusskolā tāpat kā daudzviet citur, dzīve apstājās Covid-19 pandēmijas laikā, taču gan pirms tam, gan arī kopš tam skolēnu skaits ir bijis apmēram tikpat liels, kā tas bija pagājušā gadsimta 70. gados, kad tur mācījos es.
Kāda ir latviešu valodas kvalitāte bērniem, kuri tur mācās patlaban, tas ir cits jautājums. Man sen ir licies, ka GVV un tamlīdzīgām iestādēm vajadzētu piedāvāt intensīvu latviešu valodas apguves kursu tajās sešās nedēļās, kādas jaunieši tur pavada katru vasaru.
Nezinās cilvēks latviešu valodu, viņam neinteresēs, kas ir otra garāka upe Latvijā vai cik pilsētu mūsu valstī ir.
Taču galvenais nudien ir sapratne, ka latviskums var būt arī ārpus titulārās valsts. Vecās trimdas gadījumā izvēles nebija. Latviju bija okupējusi totalitāra un militarizēta diktatūra.
Mūsdienās, protams, tā nav. Taču arī patlaban ir iemesli, kāpēc kādam dzīve ir Dublinā vai Barselonā vai Londonā vai Hamburgā, un tā nav dzīve, no kuras ir vienkārši atteikties un pārcelties citur.
Joprojām ir fakts, ka daudzās profesijās cilvēks Dublinā vai Barselonā vai Londonā vai Hamburgā var nedēļas laikā nopelnīt tikpat daudz, cik attiecīgajā profesijā viņš Latvijā nopelnītu trīs vai četru mēnešu laikā.
Bet tā nav nekāda traģēdija. Mani allaž mulsina visai bieži dzirdētais apgalvojums, ka latviešu nācija esot uz izmiršanas robežas.
Nebūt ne.
Mūsu pasaulē ir ap diviem miljoniem. Lībiešiem ir iemesls raizēties par savu nākotni. Mums nē.
Un, ja 2026. gadā būs dziesmu svētki Grandrapidā Mičiganā, kā tas arī būs? Tas ir tikai un vienīgi pozitīvi tāpat kā pozitīvi būs fakts, ka svētki mūsu valstī būs jau šogad.
Latvieši Rīgā, latvieši Tīnūžos, latvieši Čikāgā, latvieši Melburnā – mēs visi esam latvieši, un tas, kur mēs atrodamies, nav no svara nemaz.
Dievs, svētī Latviju un latviešus! Un paldies, ka esi tā darījis gan mūsu dievzemītē, gan arī citur.
