Kārlis Streips: Ir žurnālisti, kuriem nācies strādāt situācijā, kur viņu dzīvība reizēm ir briesmās 24
Esmu žurnālists. 1984. gadā es ieguvu bakalaura grādu raidorganizāciju žurnālistikā no Ziemeļilinoisas universitātes Amerikā. Nākamajā dienā pēc absolvēšanas sāku darbu mazā telekompānijā mana dzimtā Ilinoisas štata pašos, pašos dienvidos. Daudz vairāk iemācījos par lauksaimniecību un sojas pupām nekā likās nepieciešams. To visu laikā kopš tam esmu atkal veiksmīgi aizmirsis, bet žurnālists. No Latvijas Universitātes saņēmu maģistra grādu komunikāciju zinātnē. Žurnālists.
Viens, ko varu pateikt pavisam skaidri, man kā žurnālistam nekad nav draudējušas briesmas.
Jā, ja rodas izdevība, ļaudīm patīk komentēt to, ko esmu rakstījis vai vēstījis. Portālā XTV.LV, kur ir atrodami visi TV24 raidījumi, tajā skaitā manis vadītais “Vēlais ar Streipu,” komentāru ir maz un tie mēdz nākt no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Žurnāla “Ir” portālā ir tāpat. Gandrīz visus komentārus zem dažādajiem materiāliem raksta persona ar palamu “skaisle.”
Citādi, protams, ir šeit portālā LA.LV. Tāpat kā visi portāli mūsu valstī un citur pasaulē, LA.LV dievojas, ka tas ir par rēnu un pieklājīgu sarunu lietotāju starpā. Lika drusku pagaidīt. Šajā portālā, Delfos un citās plaša patēriņa interneta mājaslapā, ir grupa lietotāju, kuri uzskata, ka internetā viņi ir anonīmi, un tāpēc viņi var gvelzt pilnīgi visu ko pēc kārtas, kas ienāk prātā un, ja prātā ienāk doma kāda materiāla autoru nosaukt par “pediņ vectēv,” tad uz priekšu. Lai arī man nav bērnu un līdz ar to arīdzan nav mazbērnu, kā dēļ vectēvs neesmu nudien.
Šo rindkopu rakstot, tas ir apzinoties, ka cilvēks, kurš pagājušajā nedēļā mani nosauca par “pediņ vectēv” tagad salēksies priekā, ka esmu viņu pamanījis, un tas nozīmē, ka šonedēļ tāpat kā pagājušajā nakts stundās pēc pusnakts viņš savu bliezīs atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal.
Nabaga cilvēciņš. Tik vienmuļa viņam dzīve. Draugu droši vien nav. Atliek tik gānīties internetā, lai “pierādītu” sevi.
Mani šādi āksti netraucē. Man ir bieza āda, it īpaši attiecībā uz seksualitāti. Joprojām 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, sabiedrībā redzamu cilvēku, kuri ir atklāti geji, lesbietes vai transpersonas, ir ļoti maz. Manā personīgajā gadījumā fakts, ka esmu gejs ieradās Latvijā pirms es pats te uzrados. Arī trimdas latviešu sabiedrībā biju viens no pirmajiem atklātajiem.
Kādā baznīcas apkārtrakstā Floridā bija materiāls “No latviskā šūpuļa izkrītot,” un materiāls bija par to, cik ļoti maniem vecvecākiem bija palaimējies atstiept pēdas pirms būtu bijis jāuzzina baisais negods, kādu mazdēls bija uzvēlis viņu ģimenei.
Fakts ir tāds, ka mani vecvecāki tik naivi par savu mazdēlu nebija, bet jau tad man reizēm nācās uzklausīt dažādas nievas.
Nekas. Izdzīvoju, tajā skaitā nu jau tos pašus 30 atjaunotās neatkarības gadus esmu dzīvojis un strādājis Latvijā. Un nekad un nevienā brīdī neesmu jutis konkrētus draudus pret sevi. Katrā gadījumā ne no Latvijas valdības puses. Varbūt no atsevišķiem politikāņiem tādā šļupstu līmenī, bet ne no valdības vai pārvaldes sistēmas.
Ar šo ievadu gribu šonedēļ rakstīt par Nobela prēmijām un konkrēti par Nobela miera prēmiju. Šogad prēmijas organizētāji Norvēģijā nolēma miera balvu piešķirt diviem žurnālistiem, kuriem atšķirībā no manis nācies strādāt situācijā, kur viņu dzīvība tik tiešām reizēm ir briesmās.
Viena ir Marija Resa, kura ilgus gadus ir vadījusi sabiedriski politisku ziņu portālu ar nosaukumu Rappler viņas dzimtajās Filipīnu salās. Filipīnu salās 2016. gadā valsts prezidenta amatā ievēlēts cilvēks vārdā Rodrigo Duterte, kurš drīz vien izcēlās ar nudien barbarisku attieksmi pret īstiem vai iedomātiem narkotiku tirgotājiem un lietotājiem. Tūkstošiem cilvēku arestēti, spīdzināti, vienkārši nošauti bez tiesas, bez tiesībām. Prezidents bieži vien mudināja cilvēkus šo lietu ņemt pašiem savās rokās.
Marija Resa un viņas portāls par to daudz rakstīja, aizrādot, ka civilizētā valstī likums tā nedarbojas.
Pret viņu desmitreiz izvirzītas kriminālapsūdzības saistībā ar goda un cieņas aizskaršanu. Nobela prēmiju Norvēģijā saņēma viens no viņas pārstāvjiem, jo pašai Marijai ir liegts izceļot no valsts.
Otru balvu savukārt saņēma žurnālists Dmitrijs Muratovs, kurš 1993. gadā bija viens no laikraksta Novaya Gazeta dibinātājiem. Interesantā kārtā, viens no laikraksta galvenajiem finansētājiem bija neviens cits kā pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Viņš Nobela miera prēmiju ieguva 1990. gadā, bet acīmredzot nebija ar to izšķērdīgs, jo ar daļu no saņemtās naudas viņš Novaya Gazeta redakciju varēja apgādāt ar datoriem. Vēl šobaltdien Gorbačova kungam pieder 10% laikraksta akciju.
Domāju, man lasītājiem nav īpaši jāskaidro, kādās briesmās ir žurnālisti mūsu dārgajā kaimiņvalstī, ja viņi iedomājas iepīkstēties pret režīmu un tā autoritārismu.
Jau 15 gadi pagājuši kopš drosmīgā žurnāliste Anna Politkovskaja, kura daudz rakstīja par Krievijas barbarisko karu Čečenijā, mājās nākot savā kāpņu telpā tika nošauta. Pāris nedēļas pēc tam kādreizējais Krievijas drošībnieks un pēc tam opozicionārs Aleksandrs Litviņenko publiski apgalvoja, ka Annas slepkavību ir pasūtījis Krievijas cars Vladimirs. Pāris dienas pēc tam kāds Litviņenko kunga tējas krūzītē ievadīja radioaktīvu poloniju, un drīz vien arī Aleksandra Litviņenko starp dzīvajiem vairs nebija. Tādu stāstu Krievijā ir daudz.
Nezinu, kā konkrēti Novaya Gazeta visus šos gadus un it īpaši kopš varu pārņēma pašreizējais cars ir spējusi izturēt. Pret tās žurnālistiem vērsta tā pati kacināšana un knibināšana kā pret citiem. Kaut viens rublis no ārvalstu atbalsta, laikraksts tiek pasludināts par “ārzemju aģentu” ar visu no tā izrietošo. Ceru, ka tur viss būs labi.
Pats būdams žurnālists, priecājos, ka kolēģi profesijā saņēma atzinību no Nobela organizācijas. Nebija tā pirmā reize. 20 gadsimta sākumā itāļu žurnālists saņēma miera prēmiju par atbalstu pacifismam, bet 1936. gadā — vācietis, kurš bija rakstījis par nacistu Vācijas apbruņošanos pretēji Versaļas līguma noteikumiem. Vācietis mūžu beidza koncentrācijas nometnē tikai pāris gadus pēc minētajiem rakstiem laikrakstos.
Nav šaubu, ka Marija Resa un Dmitrijs Muratovs ir varoņi.
Viņi strādā prātam neaptveramos apstākļos, bet vienalga dara savu darbu. Viņi grib savus lasītājus informēt, izglītot, izklaidēt. Tāda ir žurnālistikas būtība.
Turklāt abos gadījumos runa ir par pētniecisko žurnālistiku, kas ir vēl augstāka plaukta process manā profesijā, jo tas prasa daudz laika, daudz resursu un daudz naudas.
Latvijā izcili šajā ziņā darbojas atsevišķi televīzijas raidījumi, žurnāls “Ir” un vairāki interneta portāli. Delfos, piemēram, ir sadaļa “Plus,” kur ir visādi ļoti interesanti izmeklēti un izpētīti materiāli, tajā skaitā par leģendāriem krogiem Rīgas vēsturē, kā arī par kriminogēno situāciju dažādos Rīgas mikrorajonos. Sadaļa daudz nemaksā, pāris eiro mēnesī, bet es to summu maksāju ar prieku un bez jebkādas aiztures.
Un nobeigumā vēl piebildīšu, ka Nobela komiteja informāciju par izvirzītām personām glabā aiz septiņām atslēgām un uz 50 gadiem, taču, ja kāds, kas ir izvirzījis kandidātu (tie var būt valsts galvas, vadoši politiķi, augstskolu profesori u.tml.), pats par to vēlas pastāstīt, tad tas nav aizliegts.
Tā mēs zinām, ka šogad izvirzīti balvai arī tika Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, trīs sievietes no Baltkrievijas, kuras spēlējušas vadošu lomu protestos pret faktu, ka pērn Baltkrievijas diktators valsts prezidenta vēlēšanas vienkārši nozaga, pilsonisko un konkrēti vēlēšanu tiesību aktīviste Džordžijas štatā Amerikā. Un kādreizējais ASV prezidents Donalds Tramps, kuru izvirzīja viens konkrēts parlamenta deputāts Norvēģijā. Tur arī šonedēļ apstāšos. Pieļauju, visi lasītāji zina, ko domāju par kādreizējo ASV prezidentu.
