Kārlis Streips: Ievadot “gūglī” jēdzienu “latvieši citu valstu parlamentos”, nekas prātīgs neparādās 20
Ievadot “gūglī” jēdzienu “latvieši citu valstu parlamentos”, nekas prātīgs neparādās, nedz jautājumu uzdodot latviešu, nedz arī angļu valodā.
PSRS okupācijas laikā bija tautieši, kuri atrada sev vietu valsts politiskajā sistēmā. Sevišķi būtiskas bija PSRS Tautas deputātu padomes vēlēšanas 1989. gada martā. Tā bija pirmā iespēja iepriekšējā gadā dibinātajai Latvijas Tautas frontei pārbaudīt savus muskuļus. Izdevās. 40 no 52 ievēlētajiem deputātiem no Latvijas atbalstīja LTF programmu.
Deputātu starpā bija LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns, žurnālisti Andrejs Cīrulis, Viktors Avotiņš un Edvīns Inkens, komponists Raimonds Pauls, māksliniece Džemma Skulme un daudzi citi latvieši.
Tajā skaitā Viktors Alksnis, kurš bija nikns Latvijas neatkarības centienu oponents un pēc PSRS sabrukuma kādu laiku bija Krievijas domes deputāts. Alksnis cita starpā bija viens no tiem Latvijas PSR Augstākās padomes deputātiem, kuri boikotēja 1990. g. 4. maija neatkarības deklarācijas balsojumu. 1992. gadā Latvija viņu pasludināja par persona non grata.
Vismaz, cik man zināms, neviens latvietis nekad nav bijis ASV Kongresa deputāts. Pamēģināju kādu letiņu atrast citu demokrātisko valstu parlamentos, bet velti.
Taču pagājušās svētdienas parlamenta vēlēšanās Vācijā viena no Sociāldemokrātu partijas veiksmīgajām kandidātēm bija Liepājā dzimusī Zanda Martena. Attēlā pie šī komentāra redzams viņas kampaņas plakāts. Stipra, sociāla, demokrātiska, tā tur teikts. Par labu Diseldorfai Bundestāgā. Aplītī vārdi pareizā izvēle, un tad apakšā sociāla politika priekš tevis.
Zanda pēc profesijas ir juriste. Intervijā Latvijas televīzijā pirms kāda laika viņa teica, ka viņa pārstāvēja arodbiedrību darbinieku tiesības, kas netieši nozīmēja atbalstīt sociālisma idejas. Pirms četriem gadiem viņa iestājās Sociāldemokrātiskajā partijā, lai, kā pati ir teikusi, gūtu jaunu pieredzi. Ne uz ko viņa īpaši necerēja.
Diseldorfā Kristīgie demokrāti saņēma nepilnu procentpunktu vairāk balsu nekā sociāldemokrāti, taču Zanda Martena vienalga bija viena no 206 kandidātiem, kuri ieguva vietas Vācijas parlamenta apakšpalātā.
Nākamais, ko te piebilst, ir fakts, ka Delfos komentāros zem ziņas par Zandas Martenas ievēlēšanu parlamentā (lielākoties, kā vienmēr, ņirgāšanās un gānīšanās), kāds bija uzrakstījis “Polijai pirms kādiem diviem gadiem bija finanšu ministre no Daugavpils, kur viņa uzaugusi. Tikai studijām universitātē pārcēlusies uz Poliju. Bet par to neviens taču nerakstīja tolaik.”
Rakstīja gan. 2018. g. 9. janvārī Latvijas Avīze bija kolēģa Ģirta Vikmaņa reportāža zem virsraksta “Polijas finanšu ministre — no Daugavpils.”
Materiāls kā tāds sākās šādi: “Par Polijas jauno finanšu ministri šodien kļuvusi Latvijā dzimusī Terēza Červinska, kura pārstāv partiju ‘Likums un taisnīgums’ (‘PiS’). Viņa dzimusi 1974. gadā Daugavpilī Ludmilas un Boguslava Tumanovsku ģimenē. Vēlāk Terēze apprecējusies, mainījusi uzvārdu un pārcēlusies uz Poliju.” Lūk, kā.
Galvenais elements Vācijas vēlēšanās, savukārt, bija fakts, ka pirmoreiz ilgākā laika posmā Kristīgie demokrāti cīņā devās bez Angeles Merkeles ģenerāļa lomā. Viņa jau pirms pāris gadiem paziņoja, ka ar 16 gadiem amatā pietiks.
Angela Merkele ir dzimusi Hamburgā ar uzvārdu Kasnere, bet trīs mēnešu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Brandenburgu Vācijas Demokrātiskajā republikā, jo tēvs, kurš bija luterāņu mācītājs, atrada darbu vienā no vietējām draudzēm.
Angela auga kā kārtīga sociālisma sistēmas meitene. Viņa iestājās Brīvo Vāciešu jaunatnes organizācijā, kas bija ekvivalents Komjaunatnei mūspusē. Skolā meitenei sevišķi neveicās marksisma un ļeņinisma mācībās. “Dzīve Vācijas Demokrātiskajā republikā reizēm bija gandrīz ērta,” tā viņa daudzus gadus vēlāk atcerējās kādā intervijā. “Vienkārši bija dažas lietas, ko cilvēks nevarēja ietekmēt.”
Nepieciešamību mācīties, ko divi 19. gadsimta filozofi domāja par dzīvi un sabiedrību, acīmredzot bija viena no tām lietām.
Pirmais grāds augstskolā Angelai bija ķīmijā. Viņa cerēja atrast mācībspēka darbu kādā inženierzinātņu augstskolā, taču tur viņai pateica, ka darbs būs tikai tad, ja viņa piekritīs izspiegot kolēģus un sniegt ziņojumus par tiem VDR slepenajiem dienestiem. Merkele ir teikusi, ka viņa atbildēja, ka viņa bija pārāk pļāpīga, lai pie sevis turētu noslēpumus, tāpēc darbs aizgāja secen.
Studiju laikā Angela Kasnere apprecēja Ulrihu Merkelu, tā tiekot pie jaunā uzvārda. Pāris pēc pieciem gadiem izšķīrās. Angela atgriezās augstskolā un ar laiku ieguva doktora grādu ķīmijā.
Pēc Berlīnes mūra krišanas Vācijas Demokrātiskajā republikā bija vienas un tikai vienas vēlēšanas. Angela Merkele iestājās jaunā partijā Demokrātiskā atmoda, pēc vēlēšanām kļūstot par pirmā un vienīgā VDR premjerministra preses sekretāra vietnieci.
Drīz Demokrātiskā atmoda apvienojās ar Kristīgo demokrātu apvienību, un 1990. gadā Angela Merkele kļuva par Bundestāga deputāti no vēlēšanu apgabala, kuru viņa pārstāvējusi visu laiku kopš tam.
Kanclers Helmuts Kols bija sava veida Angelas Merkeles patrons. Viņa valdībā viņa vispirms bija sieviešu un jaunatnes lietu, un pēc tam vides aizsardzības un kodoldrošības ministre. Kols mēdza kolēģi saukt mein Mädchen, jeb mana meitiņa. Mūsdienās tāda attieksme noteikti nebūtu pieņemama. Cits laikmets.
1998. gadā Angela Merkele kļuva par Kristīgo demokrātu ģenerālsekretāri un pēc diviem gadiem par partijas priekšsēdētāju. Sekoja laiks opozīcijas frakcijas vadītājas lomā, taču 2005. gada vēlēšanās Kristīgie demokrāti saņēma 35,2% balsu kamēr aizejošā kanclera Gerharda Šrēdera Sociāldemokrāti 34,2%. Pēc garām un intensīvām sarunām abas lielās partijas nolēma veidot kopēju koalīciju, kurā Angela Merkele būs kanclere, bet sociķiem būs astoņi no 16 ministru posteņiem viņas valdībā.
Gerhards Šrēders pēc aiziešanas no politikas būtībā sevi pārdeva Krievijas naftas industrijai. Viņš patlaban ir naftas kompānijas Rosneft valdes priekšsēdētājs.
Angela Merkele savukārt savus Kristīgos demokrātus veda uz uzvaru 2009. un it īpaši 2013. gada parlamenta vēlēšanās. 2013. gadā pietrūka tikai piecu mandātu Bundestāgā, lai Kristīgie demokrāti varētu valdīt vieni paši un bez nepieciešamības veidot koalīciju.
2017. gadā rezultāts starp abām partijām bija teju neizšķirts. Sarunas par koalīciju ilga vairākus mēnešus, bet galu galā Kristīgie demokrāti un Sociāldemokrāti atkal piekrita tā dēvētajai lielajai koalīcijai. Nākamajā gadā kanclere paziņoja, ka tas būs viņas pēdējais termiņš amatā. Viņai patlaban ir 67 gadi.
Nākamajā dienā pēc vēlēšanām britu laikraksts The Guardian savu rakstu par tām sāka šādi: “Vācijai priekšā stāv nedēļām vai pat mēnešiem ilgas koalīcijas sarunas pēc tam, kad sacīkstes, lai atrastu pēcteci Angelai Merkelei pēc 16 gadiem, nedeva skaidru rezultātu.”
Komentāra rakstīšanas brīdī oficiālie vēlēšanu rezultāti vēl nebija pieejami, bet viss liecināja, ka Sociāldemokrātiskā partija guva šauru uzvaru ar 25,7% balsu. Kristīgajiem demokrātiem 24,1%, kas bija sliktākais rezultāts partijas 70 gadu vēsturē.
Trešajā vietā bija Vācijas Zaļā partija ar gandrīz 15% balsu. Nepārprotami, tā taps bildināta no abu lielo partiju puses domājot par nākamo koalīciju.
Mandātus vēlēšanās arī saņēma Brīvo demokrātu partija (92), radiāli labējā Alternatīva Vācijai (67), un partija Kreisie, kura knapi, knapi pārrāpās pāri nepieciešamajiem pieciem procentiem balsu (39 mandāti). Bija 39 citas partijas, kuras nesaņēma nevienu mandātu. Viszemākais rezultāts tā dēvētajai Kalnu partijai — tikai 222 balsis visā plašajā Vācijā.
Brīvdienās parlamenta vēlēšanas arī bija Islandē, un tur valdošā koalīcija mandātu skaitu palielināja par diviem un līdz ar to visticamāk būs valdošā koalīcija arī turpmāk. Lielais jautājums bija, vai izdosies ievēlēt vairāk nekā pusi sieviešu deputāšu. Uz brīdi likās, ka jā — 33 no 63 mandātiem, bet pēc balsu pārskaitīšanas vienā no apgabaliem izrādījās, ka tomēr būs tikai 30. Vienalga, Islandes parlamentā 48% deputātu ir sievietes, un tas ir augstākais procents Eiropā.
Brīvdienās arīdzan bija referendumi divās valstīs. Sīkajā Sanmarīno iedzīvotājus lūdza lemt, vai arī turpmāk valstij būtu jābūt tikai vienai no četrām valstīm Eiropā, kur aborts kā grūtniecības pārkāpšana ir aizliegts pavisam, vien izņemot gadījumus, kad grūtniecība apdraud mātes dzīvi.
Romas katoļu baznīca kā vienmēr skaļi iebilda, bet šoreiz Sanmarīno iedzīvotāji nolēma melnsvārčus ignorēt. Referendumā piedalījās mazliet vairāk nekā 40% balsstiesīgo, bet no tiem 77% nobalsoja par sistēmu, kurā mākslīga grūtniecības pārtraukšana būs atļauta līdz 12. grūtniecības nedēļai.
Personīgi nekad neesmu sapratis šī jautājuma politizēšanu, kas ir sevišķi izteikta manā dzimtenē. Runa ir par medicīnisku procedūru, un runa pilnīgi noteikti ir par faktu, ka sievietei tomēr ir tiesības pašai lemt par savu dzīvi un savu organismu. Šajā ziņā Sanmarīno tagad ir pievienojusies civilizēto valstu saimei.
Šveicē, kur referendumi tiek rīkoti bieži, pagājušajā sestdienā tādu bija divi. Viens bija par nodokļiem, un tur šveicieši pateica nē. Otrs bija par to, vai viendzimuma pāriem, kuriem kopdzīves tiesības ir bijušas kopš 2007. gada, ļaut oficiāli laulāties un adoptēt bērnus. Šajā gadījumā 64,1% balsotāju pateica jā. Un nevienam, uzsveru — nevienam gabals tāpēc nenokrita.
