Kārlis Streips: “Kas notiktu, ja valdība nolemtu, ka tā negrib, lai cilvēki piedalās vēlēšanās, un nolemj, ka rezultātus noteiks režīms, nevis tauta?” 93
Latvijā piedalīties vēlēšanās nav nekas sarežģīts. Principā viss, kas ir vajadzīgs, ir pase un vēlme piedalīties. Atrast savējo iecirkni nav grūti, tie ir uzskaitīti Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā. 5. jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām paredzēti sākot no četriem iecirkņiem mazākajās pašvaldību teritorijās (Olaines un Salaspils novadi), līdz pat 37 Valmieras novadā.
Iecirknī ierodoties, kāds (vai patiesībā gandrīz bez izņēmuma kāda) noskanēs tavu pasi un ievadīs elektroniskajā tiešsaistes vēlētāju reģistrā, lai pārliecinātos, ka tev ir tiesības balsot, vienlaikus atzīmējot, ka esi tā izdarījis. Nāksies parakstīties reģistrā, un tad tu, vēlētāj, saņemsi čupiņu biļetenu. Pašvaldību vēlēšanu gadījumā patlaban vēl nav beidzies kandidātu sakrakstu iesniegšanas periods, tāpēc vēl nav skaidri zināms, cik katrā novadā vai pilsētā tādu būs. Komentāra rakstīšanas dienā (28. martā), piemēram, Jūrmalā sarakstu bija iesniegusi tikai Nacionālā apvienība. Salīdzinoši Jelgavā tā izdarīt jau bija paguvušas septiņas partijas, Daugavpilī piecas, Ventspilī trīs, un pagaidām pa vienam sarakstam Rēzeknē un Liepājā.
Saņem savus biļetenus, ieej kabīnītē, izvēlies sev tīkamo sarakstu, ja vēlies saliec krustiņus un svītrojumus, biļetenu ieliec aploksnītē, to aizlīmē, un tad aploksnīti ieliec kastē un atlikušos biļetenus — atkritumu tvertnē. Pērn augustā, kad bija ārkārtas vēlēšanas Rīgā, sistēma jau laikus palūdza vēlētājiem līdzi paņemt pašiem savu rakstāmspalvu, lai pandēmijas apstākļos iecirkņa rakstīšanas rīki nebūtu pēc katra lietotāja jādezinficē. Būdams apzinīgs pilsonis, tā es arī izdarīju. Attiecībā uz atlikušajiem biļeteniem, CVK mājaslapā izpalīdzīgā kārtā dots šāds padoms: “Neizmantotās vēlēšanu zīmes ieteicams izmest vēlēšanu iecirknī vai pie izejas paņemt tā saraksta zīmi, par kuru balsojāt, lai izejot no iecirkņa, jums rokās būtu pilns zīmju komplekts un neviens nevarētu uzzināt, kā esat balsojis.” Es personīgi vienkārši metu atlikušos biļetenus prom. Ārpus iecirkņa nav neviena, kurš pat teorētiski gribētu uzzināt, par kuru partiju esmu balsojis. Vispār, būdams žurnālists, es nekad to neesmu atklājis. Pateikšu vien tik, ka nav bijusi neviena partija, par kuru es savulaik esmu balsojis, kura ar laiku nebūtu pievīlusi manas ekspektācijas. Ir bijuši gadījumi, kad nonākot iecirknī, doma ir par vismazākā ļaunuma izvēli partiju sarakstu starpā, bet balsot iet es eju vienmēr.
5. jūnijs būs sestdiena. Iecirkņi būs atvērti no septiņiem no rīta līdz pat pulksten divdesmitiem. Kādam niez nobalsot pēc iespējas ātrāk, iepriekšējā balsošana būs pirmdien, 31. maijā no 16.00 līdz 20.00, ceturtdien, 3. jūnijā no 9.00 līdz 16.00, un vēl piektdien, 4. jūnijā no 13.00 līdz 20.00.
Šogad pirmoreiz pašvaldību vēlēšanās arī drīkstēs piedalīties valstspiederīgie, kuri dzīvo citur pasaulē. 27. martā sākās un līdz 24. aprīlim turpināsies laika posms, kurā potenciālais vēlētājs var pieteikties balsošanai pa pastu no ārvalstīm.
Tas būs jādara laikus, jo vispirms sistēmai būs jāpārliecinās, ka potenciālais vēlētājs atbilst vienai no prasībām – attiecīgajā pilsētā vai novadā vai nu reģistrēta dzīvesvieta 90 dienas pirms vēlēšanu dienas, vai arī pašvaldība, kurā vēlētājam pieder likuma kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Vēlēšanās arī drīkst piedalīties citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, bet tikai tādā gadījumā, ja vismaz 90 dienas pirms vēlēšanām viņi ir piereģistrēti Latvijas iedzīvotāju reģistrā. Ja kāds šogad nav paguvis tā izdarīt, nu ir par vēlu — 90 dienas pirms vēlēšanām bija 7. martā.
Ņemšanās ap kaudzīti biļetenu, kuri uzdrukāti uz papīra, manā uztverē rada divas problēmiņas, ne viena, ne otra no kurām nav graujoša. Pirmkārt, milzīgs papīra patēriņš tur sanāk, un no vides aizsardzības viedokļa tas var būt apšaubāmi. Otrkārt, tā kā visi tie biļeteni ir jāskaita ar roku, plus vēl jāsarēķina kopā visi plusiņi un svītrojumi, tas nav pats žiglākais no procesiem, un visbiežāk rezultāti sāk pienākt tikai visai vēlu vakarā. Tiem, kuri vēlēšanu naktī vada raidījumus televīzijā līdz ar to ierastajās raidlaika stundās nav nekā īpaša ko diskutēt. Te es saku no personīgas pieredzes.
Ar visu to, ka vēlēšanas mūsu valstī ir salīdzinoši vienkāršs process, katru reizi ir pietiekami liels procents darba ļaužu, kuri tāda vai cita iemesla dēļ nolemj nepiedalīties. Otra lielākā vēlētāju līdzdalība Latvijas vēsturē bija Satversmes sapulces vēlēšanas 1920. gadā — 89,13%, un tas bija atbrīvošanas kara apstākļos. Divos gadījumos vēlēšanas bija jārīko vēlāk, jo attiecīgajās dienās tur joprojām atradās frontes līnijas. 1. Saeimas vēlēšanās 1923. gadā uz iecirkņiem aizgāja 82,2% vēlētāju, 2. Saeimas vēlēšanās 74,89%, 3. vēlēšanās 79, 35%, un 4. Saeimas vēlēšanās visi 80,04% vēlētāju. Tā dēvētajās “Tautas Saeimas” vēlēšanās 1940. gadā režīms paziņoja, ka piedalījās gandrīz 100% vēlētāju un gandrīz 100% no tiem nobalsoja par “Darba tautas bloku.” Šiem skaitļiem varam neticēt.
Vislielākā vēlētāju līdzdalība mūsu valsts vēsturē bija 1993. gadā, kad ievēlēta 5. Saeima. 23 dažādi saraksti tika iesniegti, un 89,9% vēlētāju tos apsvēra un nolēma mandātus nodrošināt astoņiem no tiem. Visvairāk Latvijas ceļam ar savu “sapņu komandu.” 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā vēlētāju līdzdalība saruka līdz 72,65%, 7. Saeimas vēlēšanās 71,79%, 8. vēlēšanās 71,51%, 9. vēlēšanās 60,98%, 10. Saeimas vēlēšanās 62,63%, ārkārtas 11. vēlēšanās 60,55%, 12. vēlēšanās 58,8%, un tad 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā — vien 54,59% vēlētāju.
Vēl trakāk bija pagājušā gada Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, kur līdz iecirkņiem aizvilkās tikai 40,58% pilsētas vēlētāju. Pēdējās Eiropas vēlēšanās 2019. gadā tikai 33,5% balsstiesīgo pilsoņu izmantoja izdevību. Biju viens no tiem. Esmu balsojis pilnīgi visās vēlēšanās un referendumos pēc kārtas, kādi 30 gados, kopš esmu dzīvojis Latvijā, ir bijuši pieņemami. Uzskatu to par savu pilsoņa pienākumu, plus vēl ierodoties iecirknī rodas tāda patriotiska un saviesīga sajūta kopā ar citiem pilsoņiem, kuri tur ir ieradušies. Bet žēl, ja knapi puse manu līdzpilsoņu nolemj balsot nacionālā parlamenta vēlēšanās, viens četri no desmit pašvaldības un tikai mazliet vairāk par trešdaļu Eiropas vēlēšanās. Visai nožēlojami.
Tomēr galvenais ir tas, ka šī mums ir pilnīgi brīva izvēle un, ja mēs izvēlamies izmantot attiecīgo izdevību, tad nekas netraucē mums tā darīt. Turklāt reiz rezultāti ir saskaitīti, nav mums iemesla domāt, ka procesā ir notikusi kaut kāda krāpšanās. Šad tad atjaunotās Latvijas vēsturē ir uzpeldējuši mazi skandāliņi attiecībā uz balsu pirkšanu. Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, kad pirmoreiz tika izmēģināta jauna elektroniska sistēma un, kā tas mūsu valstī mēdz būs visnotaļ raksturīgi, sistēma daļēji kliboja, izrādījās, ka pāris iecirkņos biļetenu aploksnītes bija ne tā aizzīmogotas. Atsevišķas sīkpartijas par to centās uzkurbulēt lielu skandālu, bet vēlēšanu rezultātus Rīgā situācija nemainīja nemaz.
Savukārt iedomāsimies, kas notiktu, ja mūsu valdība nolemtu, ka tā negrib, lai cilvēki piedalās vēlēšanās, un pavisam konkrēti nolemj, ka vēlēšanu rezultātus noteiks režīms, nevis tauta.
Kaimiņvalstī Baltkrievijā neviena no valsts prezidenta vēlēšanām nav bijusi godīga un atbilstoša civilizētas valsts principiem, taču pēdējā piegājienā pērn Baltkrievijas diktators pārrēķinājās attiecībā uz apgalvoto balsu vairākumu, un protesti tur, kā zināms, turpinās vēl šobaltdien. Arī Krievijā nekad nav nekādu šaubu par to, kas uzvarēs valsts prezidenta vēlēšanās. Alternatīvus kandidātus var iespundēt cietumā. Režīma kontrolētie mediji tos ignorēs pilnībā, un 2018. gadā, piemēram, cars Vladimirs varēja paziņot, ka par viņu nobalsojuši 76,69% darba ļaužu, plus vēl, kā zināms, pēcāk cars Vladimirs pārliecināja klēpja sunīšus Krievijas valsts domē grozīt valsts konstitūciju tā, lai cars Vladimirs varētu palikt pie varas uz mūžīgiem laikiem, vai vismaz līdz tam brīdim, kad arī viņš neizbēgami noliks karoti. Gan Baltkrievijas, gan it īpaši Krievijas gadījumā ir vērts padomāt, ja ne baidīties, par to, kas notiks pēc tam, kad attiecīgi Lukašenko un Putins būs pazuduši no skatuves.
Taču nav par visu varu vajadzīgs autoritārisms. Iedomāsimies situāciju, kurā Latvijas valdība nolemj, ka Daugavpilī dzīvo pārāk daudz krievu, un tāpēc paklusām būtu jādara viss iespējamais, lai samazinātu šīs tautības vēlētāju skaitu. Iespējams, pilsētas rajonos, kuros krievu iedzīvotāju ir vairākums, samazināt iecirkņu skaitu. Nevis 29 iecirkņi, kā tas ir paredzēts 5. jūnija vēlēšanām, bet, teiksim, tikai 10. Varbūt astoņus. Iepriekšējo dienu vēlēšanu iespēju samazināsim no trim dienām uz tikai vienu, un tajā vienā dienā tikai uz pāris stundām, nevis visas dienas garumā. Nolemsim arī, ka ar pasi vēlētājam Daugavpilī nepietiks, viņam arī būs jāuzrāda cita veida identifikācija. Ja cilvēks gribēs balsot pa pastu, tad pa pastu sūtāmais biļetens būs jāautorizē notāram.
Lasītājs teiks, tas taču būtu absurds? Piekrītu, bet tā nu reizi ir sanācis, ka tieši ar šāda veida nedarbiem patlaban cenšas nodarboties viena no divām lielajām partijām manā dzimtenē Amerikā, proti – republikāņi. Pirms par to runāt tālāk, katru reizi, kad šajos komentāros pieminu Ameriku kā savu dzimteni, būs kāds, kurš komentāros zem teksta pajautās kā tas var būt, un kas tādā gadījumā man ir Latvija. Atbilde ir vienkārša. Amerika ir mana dzimtene tāpēc, ka manai mammai gadījās atrasties Amerikā, konkrēti Čikāgā un vēl konkrētāk Swedish Covenant slimnīcā brīdī, kad nolēmu pieteikties pasaulē. Latvija, savukārt, man ir tēvzeme. Tas nav sarežģīts reizes rēķins.
Bet par to absurdumu. Pērn Amerikas vēlēšanās piedalījās neparasti liels vēlētāju skaits, jo pandēmijas apstākļos štati un pašvaldības nodrošināja daudz plašākas iespējas attiecībā uz balsošanu pa pastu un neklātienē, iespēju savu biļetenu deponēt konkrētā kastītē, nevis to nest uz iecirkni un gaidīt rindā u.tml. Vēlēšanās piedalījās apmēram 66,7% vēlētāju, salīdzinot ar tikai 55,7% 2016. gadā. Konkrēti Džordžijas štatā valsts prezidenta vēlēšanās piedalījās 67,7% vēlētāju, un šogad 5. janvārī, kad bija otrās kārtas vēlēšanas divām vietām ASV Senātā, vēlētāju līdzdalība bija vēl lielāka, tajā skaitā vairāk nekā 3 miljoni štata iedzīvotāju nobalsoja jau iepriekš un nevis vēlēšanu dienā.
Džordžija ir štats, kur Republikāņu partija ir zirgā. Partija ir kontrolējusi abas štata parlamenta palātas kopš 2005. gada. Pēdējo reizi, kad Džordžijas gubernators bija no Demokrātu partijas bija 2002. gadā. Pēdējā reize, kad Džordžijas vēlētāji nobalsoja par Demokrātu partijas kandidātu valsts prezidenta vēlēšanās bija 1992. gadā, kad kandidāts bija Bils Klintons. Un 2004. gadā bija pēdējā reize, kad vismaz viens no diviem ASV senatoriem no Džordžijas bija demokrāts.
Bet tad pienāca pagājušā gada velēšanas. Visiem par pārsteigumu, Džo Baidenam izdevās apsteigt Donaldu Trampu ar 11 779 balsu vairākumu. Visiem par vēl lielāku pārsteigumu 5. janvārī abi Republikāņu partijas kandidāti, abos gadījumos jau esoši ASV senatori, zaudēja Demokrātu partijas kandidātam, un tas cita starpā nozīmēja, ka demokrātiem Senātā bija 50 vietas no 100. Tādos gadījumos, ja rezultāts balsojumā ir neizšķirts, izšķirošā balss pieder Senāta prezidentam, kas ir ASV viceprezidents vai patlaban viceprezidente Kamala Harisa. Tieši tā Senāts pirms pāris nedēļām pieņēma 1,9 triljonu dolāru tā dēvēto Amerikas glābšanas plānu Covid-19 pandēmijas seku likvidēšanai. Par to nebalsoja neviens republikānis, un tas demokrātiem būs ļoti izdevīgs priekšvēlēšanu kampaņas jautājums nākamgad, kad taps vēlēta visa Kongresa apakšpalāta un trešdaļa Senāta. Es, lūk, balsoju par to, lai jūs, dārgo vēlētāj, saņemtu ievērojamu finansiālu palīdzību, lai pamatīgi paplašinātu vakcinācijas programmu, lai palīdzētu jūsu bērnam atgriezties skolā … un mans oponents šajās vēlēšanās balsoja nē. Viņš negribēja jums dot finansējumu, negribēja paplašināt vakcinēšanas programmu, un negribēja, lai jūsu bērns skolā atgriežas ātrāk un nevis vēlāk.
Taču republikāņiem Džordžijā un plašākā nozīmē Amerikā milzīgais vēlētāju skaits pērn bija šoks. Un laikā kopš vēlēšanām visos štatos, kuros Republikāņu partija ir pie teikšanas, ir bijuši centieni pieņemt likumus, kuri tieši sašaurinās vēlētāju skaitu nākamajā piegājienā un konkrēti sašaurinās skaitu ASV tumšādaino kopienas un jauniešu kontekstā, jo tie ir ļaudis, kuri parasti balso par demokrātiem un katrā gadījumā bija ļaudis, kuri pērn pirmoreiz paaudzes laikā nodrošināja divu Demokrātu partijas senatoru ievēlēšanu konkrēti Džordžijā, kur kādu laiku pirms tam tas būtu bijis pilnībā neiedomājami.
Pagājušajā nedēļā, 25. martā, Džordžijas parlamenta apakšpalāta no rīta un Džordžijas parlamenta Senāts pēcpusdienā apstiprināja gandrīz 100 lappušu garu likumu par jauniem vēlēšanu noteikumiem, un tās pašas dienas vakarā Džordžijas gubernators Braiens Kemps to parakstīja. Skaidrojums šīm pārmaiņām no republikāņu puses ir tāds, ka pēc pagājušā gada vēlēšanām kādreizējais ASV prezidents Donalds Tramps sacēla milzīgu traci par rezultātiem, apgalvoja, ka vēlēšanās notika ārprātīga krāpšanās, un tāpēc republikāņiem tagad, lūk, ir jārīkojas, lai nākotnē nodrošinātu vēlēšanu “integritāti,” tā tas tiek skaidrots. Tas nekas, ka visu laiku kopš vēlēšanām Amerikā nav atrasts neviens gadījums, kurā būtu notikusi masīva krāpšanās, lai kaitētu Trampam un palīdzētu Baidenam. Parakstot jauno likumu, Kempa kungs paziņoja, “ar šo likumu mēs nodrošināsim, ka būs vieglāk balsot, bet būs grūtāk krāpties.”
Likumā paredzēts mazāks iecirkņu skaits konkrēti tumšādainu cilvēku apdzīvotās teritorijās. Pamatīgi samazināts laika posms starp pirmās un otrās kārtas vēlēšanām, acīmredzot ar mērķi nodrošināt, ka oponentiem būs mazāk laika saorganizēties. Uzliktas jaunas prasības attiecībā uz balsošanu neklātienē vai pa pastu. Likumā noteikts, ja republikāņu vairākumam Džordžijas štata parlamentā nepatīk rezultāti kādā no nākamajām vēlēšanām, tie var atbrīvot no amata visus vēlēšanu darbiniekus apstrīdētajā teritorijā un tur ielikt savējos. Un likumā arī ir noteikts, ka brīžos, kad vēlēšanu dienā rindas būs ļoti garas, turpmāk būs kriminālnoziegums kādam, kurš dirn tajā rindā piedāvāt glāzi ūdens vai kādu našķi. Kriminālnoziegums.
Pirmās tiesas prāvas pret šo absurdu tika iesniegtas apmēram piecas minūtes pēc tam, kad gubernators to bija parakstījis. Visticamāk daudz no tā, ko republikāņi te ir pastrādājuši, tiesā ātrāk un nevis vēlāk tiks noraidīts. Atklāts ir jautājums, kā pret šādiem centiem ar laiku vērsīsies ASV Augstākā tiesa, kur, kā zināms, Trampam un republikāņiem Senātā izdevās iebīdīt nevis vienu vai divus, bet veselus trīs tiesnešus. Laikā pirms pagājušā gada vēlēšanām kandidāts Tramps atklātā tekstā teica, ja rezultāti viņam būs negatīvi, šie tiesneši Augstākajā tiesā viņu izglābs – tiesa, nekad nepasakot kā konkrēti. Kad Augstākajā tiesā pienāca viena no daudzajām prāvām, kādas Trampa atbalstītāji iesniedza tiesā ar apgalvojumu, ka Džordžijā, Pensilvānijā, Mičiganā, Viskonsinā vai kur citur bija notikusi ārprātīga krāpšanās, zemākās tiesas visos gadījumos šos censoņus pasūtīja trīs mājas tālāk, un Augstākā tiesa vienā teikumā pateica, ka tā tos pat neapspriedīs, zemākās tiesas lēmums apstiprināts.
Mēs varam justies laimīgi, ka mēs latvieši dzīvojam valstī, kur šāda veida nonsenss nenotiek. Protams, mums ir daudz vairāk par tikai divām partijām, un tādā situācijā būtu daudz sarežģītāk vērsties pret kādu konkrētu vēlētāju grupu.
Taču ar visu to, spēja balsot un izvēlēties savus priekšstāvjus nākamajiem četriem, vai Rīgas domes gadījumā — nākamajiem pieciem gadiem, tomēr ir privilēģija, kuru nedrīkstam novērtēt pārāk zemu. Kā esmu teicis bieži vien, varbūt tu neinteresējies par politiku, lasītāj, bet politika pilnīgi noteikti interesējas par tevi.
Un šonedēļ komentārā vēl viena piezīme par Donaldu Trampu, daļēji tā, lai gļēvuļiem, kuri anonīmi zem teksta rakstīs ārprāts, ārprāts, pidars atkal par Trampu, būtu iespēja tā darīt — sveiki, čabulīši! Prieks par jums. Bet visvairāk tāpēc, ka pat priekš Donalda Trampa viņa paziņotais pirms pāris dienām bija ārprāts. Lasītāji atcerēsies 6. janvāri, kad vardarbīgs un Trampa uzkurbulēts pūlis iebruka ASV Kapitolijā un vairāku stundu garumā tur būtībā netraucēti marodēja. Vairāk nekā simts cilvēku guva dažādas pakāpes ievainojumus, pieci, tajā skaitā viens policists, gāja bojā.
Un lūk, ko kādreizējais ASV prezidents par šo notikumu pagājušajā nedēļā paziņoja telefona sarunā ar viņa iemīļoto Fox News propagandas kanālu: “Tur nebija nekāda drauda, no paša sākuma nekāda drauda. Viņi tur iegāja, nevajadzēja tā darīt, bet daži no viņiem tur iegāja, un viņi apkampa un skūpstīja policistus un sargus, vai zināt, viņiem bija izcilas attiecības.” Te atkārtošos. Vairāk nekā 100 cilvēku guva ievainojumus, tajā skaitā ievērojams skaits “policistu un sargu,” kurus kādreizējais prezidents te minēja. Bet nekāda drauda, vispār nekāda drauda. Ir labi zināms, ka Donalds Tramps nelieto alkoholu. Grūti spriest, kas cits varētu būt pamatā šādam fantāzijas lidojumam. Demence? Vienkārši cilvēks tāds nenormāls? Ej nu sazini, bet normāli tas nav nudien.
