Kārlis Streips: “Ideālā gadījumā mēs nenonāksim stingrā karantīnā.” 13
“Ideālā gadījumā mēs nenonāksim stingrā karantīnā. Es tādu neieviesīšu. Šī administrācija to neieviesīs. Cerams, lai arī kas notiktu nākotnē, kas zina, kura administrācija tā būs, man šķiet, to pateiks laiks, bet es jums varu pateikt, ka šī administrācija stingro karantīnu neieviesīs.”
Pieļauju, lasītāji sapratīs, no kurienes nācis šis vārdu savārstījums.
Jā, runa ir par ASV prezidentu Donaldu Trampu, šie vārdi izskanēja pagājušajā piektdienā, un tā bija pirmā reize, kad cilvēks šķita atzīstam un saprotam, ka trešajā novembrī vēlētāji ievēlēja nevis viņu uz otru termiņu, bet gan sāncensi, kādreizējo ASV viceprezidentu un ilggadīgo ASV senatoru Džo Baidenu.
Atklātā tekstā Tramps un viņa cilvēki patlaban, vairāk nekā pusotru nedēļu pēc vēlēšanām, to nav atzinuši. Arvien grūtāk un grūtāk saprast, uz kādiem pamatiem viņi to dara. Ir bijuši centieni tiesās apgalvot, ka vēlēšanās notika drausmīga krāpšanās, protams, tāda, kura tikai un vienīgi kaitēja Donaldiņam.
Visos gadījumos tiesas ir teikušas kā lūdzu? Ko jūs te īsti apgalvojat? Vai jums ir kādi īsti, nevis sasapņoti vai samurgoti pierādījumi par to? Nav? Prasība atteikta. Viss.
Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo pagājušajā nedēļā, jautāts par to, kāda būs pāreja no vienas administrācijas uz nākamo, atbildēja, ka būs ļoti jauka pāreja uz otro Trampa administrāciju.
Ārlietu ministrs! Vai tiešām šie cilvēki domā, ka citur pasaulē neviens uz šo ampelēšanos neskatās? Potenciāli diktatori nepieraksta piezīmes? Tāpat ir bubinājuši citi pašreizējā Baltā nama okupanta tuvi stāvoši cilvēki, bet šī komentāra rakstīšanas brīdī līdz Džo Baidena inaugurācijai palikušas 66 dienas. Deviņas nedēļas un trīs dienas. Būs Džo Baidena inaugurācija. Nu saskaitītas balsis visos 50 štatos un Kolumbijas distriktā, kur atrodas ASV galvaspilsēta.
Džo Baidenam Elektorālajā koledžā sanākušas 306, bet Donaldam Trampam — 232 balsis. 306 — precīzi tas pats skaits, kādu Trampa kungs ieguva pirms četriem gadiem un tad nenorimis apgalvoja, ka tā esot bijusi pati lielākā un varenākā uzvara visā ASV politiskajā vēsturē, lai arī tā ir krasa nepatiesība.
Ja aplūkojam visas prezidenta vēlēšanas un konstatējam, kuriem prezidentiem Elektorālajā koledžā bija vislielākais procents, tad Trampa kungs no 59 vēlēšanām ir 47. vietā. Lieki teikt, Baidena kunga savākto balsu skaitu (46. vieta) aizejošais prezidents tā neapraksta.
Un vienīgais īsti atlikušais jautājums ir par to, cik lielu postažu šis cilvēks paspēs izdarīt pirms viņa laiks amatā būs beidzies.
Taču šonedēļ galvenā tēma man ir cita, proti, pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Satversmes tiesa nāca ar spriedumu, kurš, šķiet, pirmoreiz Latvijas jurisprudences vēsturē atzina, ka mūsu valstī nav tā, ka vienīgais cilvēku savstarpējo attiecību modelis ir viens vīrietis un viena sieviete. Atzina, ka tiesības ir arī divām sievietēm, kuras ir likumīgi precētas.
Pirms par to runāt tālāk, droši vien to lūgšu velti, bet vienalga lūgšu visiem tiem, kuri izlasot tekstu par divām sievietēm aizrijās nepatikā, nomierināties.
Zinu, katru nedēļu viena daļa šī portāla lietotāju to vien gaida, kā Streipa teksta nopublicēšanu, lai pilnīgi neatkarīgi no tā, par ko teksts ir vai nav, viņi varētu rakstīt tādas replikas kā “Manuprāt, Streips ir psihiski nenormāls īpatnis, iespējams, šizofrēniķis un megalomaniaks.” Vai arī “Streips runā tikai par to ko viņam maksā. Ir lietas, kuras varētu pieminēt, bet vai ir vērts? Tāpēc arī ir zilais.”
Vai arī “Apbrīnoju TV 24, kas joprojām rāda to zilo mērkaķi! Kuram par dārgu biļetes zoo, lai ieslēdz TV un apskatās reptili ar latviešu vārdu.” Un no kāda, kuram acīmredzot tehnika klibo attiecībā uz pareizrakstību latviešu valodā: “Sita cilveka raidijumi ir naidu kurinosi, bezgaumigi, zultaini, vai nebutu laiks tos aizliegt?”
Saprotu, ir mūsu valstī ļautiņi, kuru vecāki kaut kā piemirsa jēdzienu “pieklājība” iemācīt. Saprotu arī, ka šim kontingentam nebūt neesmu vienīgā aprejamā persona.
Šajā pašā portālā stāsts par Veselības ministres Viņķeles kundzes pārdomām par Ziemassvētkiem pandēmijas laikā izsauca šādu atbildi: “Šī kuce jau noteikti nebūs tā, kura regulēs mani kur un kā ZS un JG svinēt!” Cik “jauki.”
Bet atgriežoties pie tēmas. Runa ir par juristi Evitu Gošu un kādreizējo sportisti un olimpieti Līgu Kļaviņu. Viņas ir precētas sievietes. Ar friziera Pēra palīdzību vispirms Evita un Līga tika pie dēla un, nezinu, vai ar Pēra vai kāda cita vīrieša palīdzību, bet arī pie meitiņas.
Evitai kā juristei ienāca prātā fakts, ka Latvijas darba likumā ir teikts, kad piedzimst bērns, tēvam ir tiesības uz divu nedēļu atvaļinājumu, kura laikā viņš var iepazīties ar mazulīti un sniegt atbalstu sievietei pēcdzemdību laikā. Tēvs turklāt šajā laikā saņem 80% savas algas subsīdiju no valsts. Ļoti civilizēti, tā teikt, kā pie cilvēkiem. Taču Evitas un Līgas gadījumā vārds “tēvs” ir nevietā. Šajā gadījumā Evita ir “nebioloģiskā māte.” Un jautājums, kādu viņa uzdeva Satversmes tiesai bija par mūsu valsts konstitūcijas 110. pantu – to pašu, kuru 2005. gadā Saeimas gudrās galvas konkrēti nevajadzīgi grozīja, lai pateiktu, ka jēdziens “laulību” – tā ir “savienība starp vīrieti un sievieti.”
Saku nevajadzīgi, jo tas jau bija nodefinēts Civillikumā. Taču pilnais panta teikums skan šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Evitas Gošas prasībā uzsvars bija uz vārdu “ģimene.” Un attiecībā uz šo vārdu Satversmes tiesas spriedumā atrodam šādas domas:
“Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saknei vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un personu, kas šo bērnu aprūpējusi, atkarībā no tā, vai viņi dzīvo kopā, viņu attiecību ilguma un kvalitātes, kā arī pieaugušā lomas attiecībās ar bērnu var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības. Ciešu personiski saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā.”
Garš un sarežģīts juristu teksts, bet lietas būtība te ir vienkārša: “Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts pozitīvais pienākums aizsargāt un atbalstīt ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā izveidotu ģimeni.”
Dzīves realitāte mūsu valstī ir tāda, ka šis tiesas jēdziens pirmkārt un galvenokārt attiecas uz heteroseksuālām personām. Likumā ir garš, detalizēts un specifisks process, lai noteiktu paternitāti tajos gadījumos, kad vīriešu kārtas persona nav stājusies likumīgās laulībās ar sieviešu kārtas personu, kura ir dzemdējusi bērnu.
Tajā skaitā, lai nonāktu pie sapratnes, ka konkrēti šai vīriešu kārtas personai, lūk, pienākas Darba likumā paģērētais divu nedēļu bērna kopšanas atvaļinājums. Pirmkārt te gribas teikt, ka vienu vai divas nedēļas vecam zīdainim visticamāk ir pavisam vienalga, vai tās divas personas, kuras stāv pie viņa šūpuļa un viņu ucina un ūjina, ir viens vīrietis un viena sieviete, divas sievietes vai divi vīrieši. Bet, otrkārt, dzīves īstenība mūsu valstī arī ir tāda, ka pietiekami daudz bērnu aug un dzīvo ģimenē kopā ar mammu un, iespējams, ar informatīvu atbalstu no vecmāmiņas, jo tēvs kā tipisks postpadomju vīrietis vai nu pāragri ir aizgājis pie tēviem, vai arī pusmūža krīzes laikā ir nolēmis nomainīt sievu pret jaunu un spīdīgāku modeli.
Evitai Gošai un Līgai Kļaviņai nepārprotami ir ģimene. Viņām ir kopīpašums, viņas kopā lēma par pirmā bērna un tad otra bērna piedzimšanu.
Viņas zina, ka nav taisnība tiem politikāņiem, kuri jau sen ir apgalvojuši, ka divi viena dzimuma partneri visas savas attiecības var nokārtot pie notāra.
Pagājušajā nedēļā arī lasīju garu interviju portālā Delfi ar Ingusu Balandinu, kurš bija slepkavībā nogalinātā Pāvela Rebenoka dzīvesbiedrs. Intervijā Balandina kungs nāca ar šādu atzinumu: “To, cik neaizsargāti ir viendzimuma pāri, tā pa īstam var saprast, nonākot tik neapskaužamā juridiskajā situācijā, kādā pašlaik esmu nonācis es.
Tam, ko mēs abi kopā ar Pāvelu 13 gados kopā izdarījām, vienā dienā tika pārvilkta svītra. Viss, kas mums bijis kopīgs, uz mani vairs neattiecas, jo mantojuma tiesību stāstā manis nav. [..]
Par laimi, man ir labas attiecības ar Pāvela tuviniekiem — visu, kas pieder man, viņi atdos. Bet citiem pāriem var būt pavisam citādas attiecības: tuvinieki nereģistrētā partnera jūtas un lūgumus var pilnībā noraidīt.”
Tieši tā. Mantojuma tiesības un pirmtiesības nav kaut kas tāds, ko var noteikt vai noraidīt notārs. Tādu piemēru ir daudz. Un attiecībā uz Evitas un Līgas ģimeni kā tādu, vēl viens būtisks citāts no Satversmes tiesas sprieduma: “Sabiedrībā pastāvoši stereotipi nevar kalpot par konstitucionāli attaisnojamu pamatu noteiktas personas vai personu grupas pamattiesību liegšanai vai ierobežošanai demokrātiskā tiesiskā valstī.”
Sabiedrībā pastāvoši stereotipi. Es te vēl pieliktu klāt aizspriedumi un tas, ko angļu valodā sauc par “bigotry.” Sausais atlikums Satversmes tiesas spriedumam ir tāds, ka konkrētais Darba likuma pants par tēva atvaļinājumu būs atcelts 2022. g. 1. jūnijā, ja Saeima nebūs lēmusi to grozīt. Spriedums galīgs un nepārsūdzams.
2022. gada rudenī paredzētas 14. Saeimas vēlēšanas. Patlaban tās vēl ir aiz visai tāliem kalniem, bet patlaban mēs jau esam redzējuši, kā labi cilvēki trīsreiz ir savākuši parakstus portālā Manabalss par dzīvesbiedru likumu, par kopdzīves reģistrācijas likumu, un katru reizi Saeimas “gudrās galvas” būtībā ir paraustījušas plecus un pateikušas nē. Atsaukties uz jau minēto 110. pantu, kā to pēc sprieduma darīja labklājības ministre Ramona Petraviča (“Šodienas satversmes tiesas spriedums ir apdraudējums ģimeniskajām vērtībām un izpratnei par tradicionālu ģimeni”) ir intelektuāls slinkums.
Jo pirmkārt, tas nav pants, kuru ir nodiktējis Dievs tas kungs, un tāpēc tas ir negrozāms uz mūžīgiem laikiem un līdz pēdējam āmen.
Un, otrkārt, nudien ir laiks pārdomām par to, kas konkrēti ir “ģimeniskās vērtības” un “tradicionāla ģimene.” Jo, teikšu vēlreiz, jau sen mūsu valstī vistipiskākais modelis nav bijis viens vīrietis un viena sieviete, kura apprecas baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, pēc tam rada bērnus, visu mūžu dzīvo kopā un tā tālāk. Ja reiz tas ir saprasts, tad ir viss pamats tālāk padomāt par tām “alternatīvajām” ģimenēm, un vai tiešām ir pamats tām liegt citiem paredzētās tiesības tikai tiesas “sabiedrībā pastāvošo stereotipu” dēļ. Pačukstēšu priekšā: Nav.
Ne reizi vien LGBTQ+ kopiena savu tiesību atbalstu ir sagaidījusi pirmkārt no tiesām kamēr politikāņi tūļājas. Savulaik Saeima bija spiesta ar ļoti gariem zobiem un negribīgi jau minētajā Darba likumā iebalsot aizliegumu pret diskrimināciju pret LGBTQ+ cilvēkiem konkrēti nodarbinātības jomā, jo citādi būtu bijušas smagas sankcijas no Eiropas Savienības.
Amerikā 2015. gadā viendzimuma laulības bija atļautas pietiekamā skaitā štatu, lai ASV Augstākā tiesa varētu pateikt labi, tagad tās būs atļautas visā valstī, jeb pareizāk sakot, to aizliegšana tagad ir pretkonstitucionāla. Mūsu Satversmes tiesa nekad nav atbildējusi uz jautājumu, vai 110. panta teksts par “vienu vīrieti un vienu sievieti” tik tiešām atbilst pamatlikuma pantam, kurā ir teikts, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir vienlīdzīgi likuma priekšā.
Arī Eiropas Cilvēka tiesību tiesa šajā jomā nav pateikusi pēdējo vārdu, lai gan pēdējo gadu laikā pakāpeniski ir virzījusies tajā virzienā. Droši vien no 13. Saeimas nevaram sagaidīt apgaismību attiecībā uz cilvēka tiesību nedalāmo raksturu. Tur mums ir pietiekami daudz “gudro galvu,” kuras ir aizrāvušās ar to, cik ļoti “tikumiskas” un “tikumīgas” tās ir.
Un viena pēdējā piebilde no kategorijas lapsa kā vistu kūts sargs. Galvenais tiesiskuma aizstāvis mūsu valstī skaitās tieslietu ministrs. Patlaban tieslietu ministrs mums ir Jānis Bordāna kungs no Jaunās Konservatīvās partijas. Jānis Bordāna kungs no Konservatīvās partijas sen ir apgalvojis, ka viendzimuma pāri visas lietas var nokārtot pie notāra, lai arī viņš būdams jurists labi zina, ka tās ir pupu mizas.
Taču pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Tieslietu ministrs paziņoja, ka viņš kļūs par vienu no 12 reklāmas sejām … Romas katoļu baznīcai! Būtu Jānis Bordāna kungs privātpersona, man nebūtu ne iebilduma. Taču Latvijas Republikas Tieslietu ministrija ir atbildīga par reliģisko konfesiju reģistrēšanu un uzraudzīšanu.
Ja tieslietu ministrs nu ir nolēmis konkrēti reklamēt vienu no tām, vai tas nav visai kliedzošs interešu konflikts? Nemaz nerunājot par Satversmes pantu, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka baznīca mūsu valstī ir atdalīta no valsts?
Nupat viens valdības ministrs zaudēja amatu sakarā ar Rīgas domes stāvvietām. Tas kaut kā šķiet maznozīmīgāk nekā cita ministra lēmums iesaistīties nepārprotamā interešu konfliktā ar nozari, kuras uzraudzīšana ir viņa kompetencē.
Satversmes tiesas spriedums pagājušajā nedēļā bija laba ziņa Latvijai un tās iedzīvotājiem. Arī tiem, kuri vismaz patlaban tā nedomā.
