Kārlis Streips: Grūti spriest, kāpēc Donalds Tramps bija tik nenovēršams Krievijas prezidenta pakaļas skūpstītājs 61
Četros gados, kamēr Amerikas Savienoto Valstu prezidents bija korumpētais biznesmenis Donalds Tramps, pāris lietas bija pilnīgi droši zināmas.
Pirmkārt, katru reizi, kad prezidents atvēra savu muti, bija stipri ticams, ka izskanēs kaut kas nepatiess vai maldinošs. Tas nebija nekāds pārsteigums jebkuram cilvēkam, kurš bija sekojis Trampa kunga dzīvei pirms viņš nolēma kandidēt uz prezidenta amatu.
Laikā, kad viņš bija vienkāršs biznesmenis (kurš sešas reizes nobankrotēja), Donalds Tramps mēdza piezvanīt finanšu žurnālistiem un stāstīt par to, cik viņš ir veiksmīgs un lielisks, vien to darot nevis kā Tramps, bet gan kā publicists Džons Barons.
Trampam arī patika apgalvot, ka viņš pilnīgi viens pats nodrošināja savu veiksmi un bagātību, lai gan patiesībā viņa tēvs bija ļoti veiksmīgs un turīgs nekustāmā īpašuma magnāts, un nebūt nebija tā, ka mazais Donaldiņš būtu uzaudzis nabadzībā un badā.
Bet tad, kad viņš pašam sev un visai pasaulei par pārsteigumu uzvarēja vēlēšanās pret sievieti, kura bija kādreizējā pirmā lēdija, ārlietu ministre un senatore no Ņujorkas, tad slūžas bija vaļā. Pirmo dienu amatā Trampa administrācija pavadīja absurdi apgalvojot, ka viņa inaugurācijā piedalījās vairāk cilvēku nekā prezidenta Baraka Obamas inaugurācijā, lai gan bija fotogrāfijas, kurās nepārprotami bija redzams, ka tā tas nebija.
Trampam tas bija vienalga. Ja Donalds Tramps savā sirdī bija pārliecināts, ka viņam bija vairāk apmeklētāju, tad Donalds Tramps to apgalvos bez jebkādas aiztures. Tāpat, ja Donalds Tramps savās aknās bija pārliecināts, ka 2017. gadā Kongresa pieņemtā nodokļu reforma bija lielākais nodokļu samazinājums Amerikas un pasaules vēsturē, tad viņš tā apgalvos atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal, tajā skaitā uzrunā gaisa spēku bāzē dienā, kad bija pēcteča Baidena inaugurācija un Donalds Tramps kļuva par privātpersonu, lai gan arī tā nav un nebija taisnība.
Vienkāršais fakts ir tāds, ka Donalds Džons Tramps ir patoloģisks melis, kurš šķietami pats vairs nesaprot attiecības starp patiesību un nepatiesību. Ja kas, tad cilvēks, kurš to saprot, nebūtu cilvēks, kurš daudzu nedēļu garumā censtos pārliecināt sabiedrību, ka Džo Baidena uzvara bija kaut kāda mirāža, kuras pamatā bija prātam neaptverama krāpšanās, un tāpēc patiesībā uzvarēja otrs kandidāts. Normāls cilvēks tā neapgalvotu.
Bet otra lieta. Četros gados, kad Amerikas Savienoto Valstu prezidents bija korumpētais biznesmenis Donalds Tramps, arī bija skaidrāk par skaidru zināms, ka viņš nekad, nekad, nekad, nekad, nekad un vēlreiz nekad neteiks nevienu sliktu vārdu par Krievijas Federācijas caru Vladimiru piekto. Nekad. Teikšu vēlreiz. Nekad. Tā vietā, pēc tikšanās ar caru Helsinkos, Amerikas Savienoto Valstu prezidents preses konferencē un publiski pateiks, ka attiecībā uz jautājumu par to, vai Krievija 2016. gadā iejaucās ASV vēlēšanās, viņš vairāk tic cara Vladimira variantam par tēmu nekā tam, ko secināja paša ASV prezidenta drošības dienesti.
Visu to četru gadu garumā, ikkatru reizi, kad Amerikas prezidents un Krievijas cars tikās vai sarunājās pa telefonu, informācija par to nāca tikai un vienīgi no Kremļa un no Krievijas ziņu aģentūras TASS. Tas, protams, ļāva Maskavai noteikt toni attiecībā uz teikto un runāto. Vēl jo vairāk, tas arī ļāva Kremlim četru gadu garumā rīkoties pēc savas izpratnes un vēlmēm, zinot, ka Vašingtonā saimnieko cilvēks, kuram tas ir pie vienas resnas, jo resnas pakaļas.
Piemēru pietiek, bet te ir viens pavisam kliedzošs piemērs. Pērn jūnijā laikraksts “The New York Times” publicēja visnotaļ šokējošu ziņojumu par faktu, ka Krievijas slepenie dienesti jau labu laiku bija piedāvājuši naudu teroristiem Afganistānā, kuri nogalināja kādu no amerikāņu zaldātiem, kuri tur darbojās.
Laikraksts vēstīja, ka bija pamats domāt, ka vismaz dažos gadījumos šie galvu mednieki nudien saņēma naudu no Krievijas. Laikraksts arī vēstīja, ka Amerikas valdība par šo lietu bija uzzinājusi pāris mēnešus pirms tam, un nebija īpaši skaidrs, kāpēc no Baltā nama puses reakcijas nebija pilnīgi nekādas. Tas bija pērn jūnijā.
Šogad janvārī varu pateikt, ka līdz pat dienai, kad viņš aizgāja no amata, Donalds Tramps par šo tēmu nebilda ne vārda. Neviena vārda par faktu, ka pierādīts ienaidnieks bija maksājis naudu par amerikāņu zaldātu nomušīšanu. Prezidentam Trampam dikti patika lielīties, ka viņš bija bruņoto spēku vislielākais draugs un atbalstītājs.
Stājoties amatā, viņš apgalvoja, ka bruņoto spēku resursi bija pavisam izsmelti, noliktavās nebija ne lodes, ne šautenes. Kā vienmēr, tā bija klaja nepatiesība, bet ko gan zaldātiem padomāt, kad viņi uzzina, ka patiesībā viņu lielajam draugam par cīņas biedriem Afganistānā ir pilnīgi vienalga?
Grūti spriest, kāpēc Donalds Tramps bija tik nenovēršams Krievijas prezidenta pakaļas skūpstītājs. Agri viņa prezidentūrā cirkulēja dosjē, kuru bija apkopojis britu spiegs Kristofers Stīls jautājumā par Trampa kunga attiecībām ar Krieviju. Tajā skaitā par brīdi 2013. gadā, kad Tramps sarunāja tā gada Mis Visums konkursu rīkot Maskavā.
Ir zināms, ka viņš dikti cerēja, ka cars Vladimirs viņu pagodinās ar savu klātbūtni konkursā. Cars Vladimirs tā nedarīja, bet dosjē bija teikts, ka Krievijas slepenie dienesti kamēr Tramps bija Maskavā par viņu bija savākuši dažāda veida kompromitējošu informāciju, tajā skaitā un pat nofilmējuši divas prostitūtas, kuras viesnīcas numuriņā čurāja uz gultas kamēr Tramps skatījās.
Tas nekad nav pierādīts, bet vienalga, ja ir amerikāņu prezidents, kurš ienaidniekam Maskavā ļauj rīkoties pēc pilnas programmas, tajā skaitā maksājot par amerikāņu zaldātu nozumēšanu? Vai nav pamats domāt, ka ienaidniekam Maskavā nudien ir informācija, kuru tas var turēt pāri amerikāņu prezidenta galvai? Ja kas, Maskava zina, ko tā izdarīja 2016. gadā un vēlēšanu kontekstā.
Donalds Tramps kopš paša sākuma to ir saucis par raganu medībām un “fake news,” bet Maskava zina. Man šķiet, ka reālāks variants ir vienkārši tāds, ka Donalds Tramps sevī saskata kaut kādu autokrātu, un prezidentūras laikā viņš gribēja čupoties ar citiem autokrātiem. Ne tikai cars Vladimirs. Arīdzan Erdogans Turcijā. Arīdzan mazais dīvainais vīrelis Ziemeļkorejā.
Bet dievs ar Trampu. 20. janvārī amatā stājās Džo Baidens, un šonedēļ jaunais prezidents pa telefonu sarunājās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Šoreiz mēs par to zinām tāpēc, ka Baltais nams par to pastāstīja. Baltais nams pastāstīja, ka abi līderi bija runājuši par kodolieroču ierobežošanas līgumu, kuram ir paredzēts beigties 5. februārī. Abas puses piekrita, ka tas būtu slikti un solīja darīt visu iespējamo, lai līdz tam brīdim sarunātu un apstiprinātu jaunu variantu. Tik tālu viss skaidrs. Par to arī runāja Kremlis savā preses relīzē par minēto sarunu.
Taču ārpus tā starp Vašingtonas teikto un Maskavas teikto (vai pareizāk sakot — neteikto) bija atšķirības. Vašingtona teica, ka prezidents Baidens arī runāja par Krievijas centieniem destabilizēt Ukrainu. Prezidents Baidens arī runāja par faktu, ka pagājušā gada beigās krievu hakeri ielauzās vairākās ASV valdības aģentūrās un centās bojāt to datorsistēmas.
Prezidents Baidens arī runāja par faktu, ka Krievija nesen centās noindēt opozīcijas aktīvistu Alekseju Navaļniju. Prezidents Baidens arī runāja par faktu, ka pagājušajā nedēļas nogalē Krievijā bija masu protesti par Navaļnija likteni, kurus Krievijas varas iestādes centās apspiest.
Un, jā, prezidents Baidens arī runāja par faktu, ka Krievijas slepenie dienesti meklēja teroristus Afganistānā, kuri varētu nogalināt amerikāņu karavīrus. Varam būt pilnīgi droši, ka atšķirībā no priekšteča, jaunais prezidents Krievijas kolēģim teica, ka tā nevajag. Maskavas relīzē par šīm tēmām nebija ne vārda, bet attiecībās starp šīm divām pusēm ir sākusies jauna ēra, jauna slota.
Patlaban nav zināms, ko prezidents Baidens konkrēti plāno darīt, ja Krievija turpinās uzvesties slikti. Varbūt jaunas sankcijas, varbūt diplomātu izraidīšana. Bet nekādā gadījumā vairs ne pakaļas bučošana. Un par to varam būt svētlaimīgi arī mēs šeit Latvijā.
28. janvārī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Saeimā prezentēja ikgadējo ārpolitikas ziņojumu, un tajā viņš teica šādus vārdus: “Mēs gribam redzēt demokrātisku, iekšpolitiski stabilu Krieviju, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības un tiek garantētas pilsoniskās brīvības, kas respektē starptautisko tiesību normas un kaimiņvalstu teritoriālo nedalāmību.” Ņemot vērā to, ka mēs esam viena no tām kaimiņvalstīm, ir nepārprotami pozitīvi, ka Baltajā namā patlaban saimnieko kāds, kurš mūsu ministra cerībām pievienojas. Pagaidām tās visticamāk ir pavisam veltas cerības, bet tomēr.
Janvāra pēdējā komentārā LA.LV portāla lasītājiem arī gribu piedāvāt pārdomas par situāciju ap koronavīrusu mūsu valstī, un jau pašā sākumā atvainošos tiem lasītājiem, kuri citreiz komentāros ir rakstījuši, ka komentārs ar vairāk nekā vienu tēmu priekš viņiem ir daudz par sarežģītu un viņi to vispār nespēj pieciest.
Savukārt tiem, kuriem nervu sistēma nav tik vārga, nākšu ar šādu domu. Ministru kabinets pēc sēdes 28. datumā paziņoja, ka mērķis ir martā sākt vakcinēt 100 000 cilvēku nedēļā. Veselības ministrs Daniels Pavļuts pēc minētās sēdes bilda, ka lielās vakcīnu piegādes ir gaidāmas ne ātrāk kā aprīlī. Tas rada jautājumu par to, vai valdības kreisā roka ir iepazinusies ar valdības labo roku, nemaz nerunājot par to, vai tā viena zina, ko dara tā otra.
Nesen izskanēja ziņa, ka valsts aparātā bija kāds, kas saņēma piedāvājumu no vakcīnu ražotājiem Pfizer un Moderna un pateica nē, paldies, nevajag. Ja tā, tad tas ir ārprāts. Vakcīnas Latvijā ir bijušas pieejamas kopš pagājušā gada beigām. Mēnesis pagājis, un 27. janvārī ziņu aģentūra LETA varēja publicēt virsrakstu “Otrdien pirmo poti pret Covid-19 saņēmuši tikai 30 cilvēki, bet otro līdz šim lielākais cilvēku skaits.” Tas lielākais cilvēku skaits — 818. Jauki tiem 818 cilvēkiem, kuri tagad ir pabeiguši vakcinācijas kursu, bet kā būs ar atlikušajiem teju vai 1,9 miljoniem cilvēku mūsu valstī?
Vēl trakāk ir cita ziņa, kāda nesen izskanējusi. Pētījumu aģentūra SKDS veica aptauju, kurā konstatēts, ka tikai 50% respondentu noteikti vai drīzāk vakcinēsies tad, kad būs tāda iespēja. 18% teica, ka noteikti tā nedarīs un 20% — ka drīzāk nē. Te sapratīsim vienu lietu pavisam skaidri. Koronavīrusa Covid-19 epidēmija patiesi beigsies tad, kad būs vakcinēts pietiekami liels procents iedzīvotāju, lai veidotos tā dēvētā pūļa imunitāte.
Tā savulaik pasaule atbrīvojās no poliomielīta, no bakām un no citām transmisīvām un lipīgām slimībām. Ja Latvijā vakcīnu pieņems tikai puse no iedzīvotājiem, nekas nebūs līdzēts. 28. janvārī lielā vienprātībā Saeimas deputāti pieņēma pieprasījumu no opozīcijas par bērnu un jauniešu sportu.
Nevaram likt sīčiem nīkt mājās, tāds bija centrālais arguments. Bet nianse šajā pieteikumā ir rodama šajā vēstī, kāda publicēta Delfos: “Visām Saeimas frakcijām balsojot par, ar 93 deputātu balsīm Saeima pieņēma opozīcijas ierosinātu lēmumu par uzdevumu Ministru kabinetam nodrošināt bērnu un jauniešu sporta nodarbību nepārtrauktību arī Covid-19 izplatības laikā … tiklīdz to ļauj epidemioloģiskā situācija.” Tur tas suns aprakts, tur ir jautājuma sāls. Patlaban epidemioloģiskā situācija to nepieļauj.
28. datumā Slimību profilakses un kontroles centrs vēstīja par vairāk nekā 900 jaunām infekcijām, kā arī, ka Covid-19 bija nogalinājusi jaunieti vecuma grupā 20-25. Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta direktore Liene Cipule nesen kādā intervijā teica, ka patlaban veidojas trešais vīrusa vilnis, un stacionāros paredzamajā nākotnē varētu nonākt 3000 cilvēku. Joprojām var atkārtot premjera Kariņa savulaik teikto: Draugi, nav labi.
Kaut kad atkal pienāks tas brīdis, kad mēs universālveikalā varēsim nopirkt ne tikai desu, bet arī rotaļlietu sīcim, kuram drīz būs dzimšanas diena. Varēsim doties uz restorānu, teātri vai kino. Varēsim ceļot uz ārzemēm. Man vispār ir cerība jūnijā braukt ciemos pie māsām Čikāgā, bet patlaban šķiet labākajā gadījumā 50:50 vai tobrīd tam būs gatava i Latvija, i Amerika.
Nekas no tā nebūs iespējams kamēr nebūs vakcinēta attiecīgā sabiedrības daļa. Atteikties tā darīt tāpēc, ka cilvēks ir saklausījies kaut kādas idiotiskas sazvērestības teorijas no Krievijas un tās informatīvajiem atbalstītājiem Latvijā? To citādi kā par pretīgu savtīgumu neuzskatīt. Kolīdz vakcīna būs pieejama, es došos potēties.
Ja pēc trīs nedēļām būs vajadzīga vēl viena doza, pieņemšu arī to, un ļoti ceru, ka visi portāla lasītāji pēc kārtas darīs tāpat. Jo citādi, diemžēl, mums ar tām maskām un tiem ierobežojumiem un to nepieciešamību sēdēt un dirnēt mājās būs jāsadzīvo vēl ilgi, jo ilgi. Un gribu cerēt, ka to tā pa īstam negribam mēs neviens.
