Kārlis Streips: “GKR bija Siāmas dvīnis Saskaņai tad, kad patvaļība un korupcija Rīgas domē sita pašu augstāko vilni” 0
Nupat aizgājušajās brīvdienās Rīga atzīmēja savu gadskārtu. Atbilstoši senajai Indriķa hronikai, pilsētas pirmsākums bija šāds:
“Savas konsekrācijas trešajā gadā Bīskaps Alberts, atstājis ķīlniekus Vācijā, ar krustnešiem, kurus varēja sadabūt, atgriezās Līvzemē, un tajā pašā vasarā uz plaša lauka, kuram līdzās varēja būt kuģu osta, tika celta Rīgas pilsēta.”
Atbilstoši tradīcijai, tas bija 1201. gads, un atbilstoši leģendai, tieši minētā gada 18. augustā Alberts ielika pamatakmeni. Nezinu, kam. Varbūt Doma katedrālei? Vai pilsētai kā tādai ir pamatakmens? Lai vai kā, šogad bija 822. gadskārta šim notikumam.
Pagājušajā piektdienā vakarā Lucavsalā bija paredzēts grandiozs dronu šovs. Nezinu, vai tas notika, jo pagājušajā piektdienā Dabas māte kārtējo reizi nolēma uzrīkot pati savu šovu. Tāds lietus, kas liecināja, ka Noasam drīz būs jāmeklē jauns šķirsts ar dzīvniekiem. Stundām ilgi debesīs zibens, zibens, zibens, Lasīju, Pierīgā tas arī skāra zemi un trīs cilvēkiem tas nozīmēja vešanu uz slimnīcu.
Kā vienmēr, lietus daudzas Rīgas ielas pārvērta par upēm un dīķiem, un ezeriem, un okeāniem. Pats piektdien biju Vecrīgā, ar labu draugu pasēdējām āra kafejnīcā, uzpīpējām pa cigāram. Kamēr tur sēdējām, lietus sākās. Nolēmām doties kaut kur iekštelpās un pa ceļam izmirkām tā pamatīgi.
Kad bijām pavadījuši laiku iekštelpās un bija laiks doties mājup, lietus bija aprimies. Tas bija jauki. Taču 17. trolejbusā uz savu Purvciemu braucot pamanīju, ka tas atkal bija sācies, un kā vēl. No pieturai līdz manas mājas durvīm milzīgi garš gabals nav, bet atkal izmirku līdz kaulam, plus vēl tāpēc, ka Ieriķu iela atgādināja Daugavu, kārtīgi arī izmērcēju kurpes. Gadās arī tā.
Dienu pirms Latvijas galvaspilsētas jubilejas tā aplaimota ar jaunu pilsētas galvu un jaunu pārvaldes koalīciju. Jaunais mērs ir Vilnis Ķirsis no Jaunās Vienotības.
Ceturtdien par viņu nobalsoja 33 no Rīgas domes 60 deputātiem. Tā bija laba, ja arī mazliet priekšlaicīga dāvana Ķirša kungam, kuram 20. augustā bija dzimšanas diena.
Vilnis Ķirsis ir Rīgas vienpadsmitais domes priekšsēdētājs kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tajā brīdī amatā vēl bija 1989. gada decembrī ievēlētā Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padome. Pirms vēlēšanām padomes priekšsēdētājs bija Latvijas vēstures kontekstā bēdīgi slavenais Alfrēds Rubiks. Minētā gada vēlēšanās galu galā ievēlēta dome, kurā Latvijas Tautas frontes frakcijai bija 61, bet pārpalikumiem no Latvijas PSR Kompartijas 59 mandāti. Par padomes priekšsēdētāju kļuva Andrejs Inkulis.
Pirmās Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas bija 1993. gada pavasarī. Pašvaldībām bija jāpagaida līdz nākamā, 1994. gada 29. maijam, kad bija pirmās vēlēšanas demokrātiskajā Latvijā. Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā sazini kāpēc 1994. gada vēlēšanas kā tādas ir atzīmētas, bet nav absolūti nekādas informācijas par partijām, kandidātiem un rezultātiem. Varu pateikt, ka pirmais Rīgas domes priekšsēdētājs pēc vēlēšanām bija Māris Purgailis no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības.
Purgaiļa kungs amatā noturējās visa sasaukuma garumā līdz pat 1997. g. 7. martam, kad bija nākamās pašvaldību vēlēšanas. Kandidātu sarakstus piedāvāja 19 partijas un apvienības. Tolaik pašvaldību, tajā skaitā Rīgas vēlēšanās barjeras vairs nebija un pie mandātiem tika 17 no partijām. Acīmredzot vajadzēja pacensties, lai paliktu kandidātos, bet tas “izdevās” Latvijas Vienības partijai un Demokrātu partijai.
Vislabākie rezultāti bija kopsarakstam, kurā kandidātus deleģēja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Latvijas Sociāldemokrātiskā partija. 18,34% balsu un 11 mandātu. Otrajā vietā apvienība Tēvzemei un Brīvībai – 10 vietas. Trešajā savienība Latvijas ceļš ar deviņiem mandātiem. Tālāk Demokrātiskā partija Saimnieks, Politiskā organizācija Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā, Latvijas Zemnieku savienība, LNNK, Zīgerista partija, Zaļā partija, Tautas saskaņas partija, Nacionālā progresa partija, Krievu partija, Latvijas Nacionāli demokrātiskā partija, Latvijas Kristīgo demokrātu savienība, Latvijas Sociālistiskā partija, Politiskā partija Reformu savienība un Latvijas Konservatīvā savienība, un visbeidzot Kristīgā tautas partija, pēdējās piecas no sarakstā minētajām – katra ar tikai vienu mandātu domē.
Par mēru kļuva Andris Bērziņš no Latvijas ceļa. Tas nav tas pats Andris Bērziņš, kurš 2011. gadā kļuva par valsts prezidentu. Pirmais Andris Bērziņš bija darba valsts ministrs Valda Birkava, labklājības ministrs Māra Gaiļa un tad atkal darba lietu valsts ministrs pirmajā Andra Šķēles valdībā. Mēra amatu viņš saglabāja līdz 2000. gadam, kad krita Šķēles trešā valdība un valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu pierunāja kļūt par nākamo valdības vadītāju.
Līdzīgi, kā gan Valdis Dombrovskis, gan Krišjānis Kariņš tā paša iemesla dēļ atteicās no mandāta Eiropas Parlamentā.
Bērziņa kungs ministru prezidenta amatu saglabāja līdz 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā, kurās Latvijas ceļš saņēma mazāk par 5% balsu un tātad nesaņēma nevienu mandātu.
Rīgas domē par nākamo priekšsēdētāju kļuva Andris Ārgalis no TB/LNNK. 2001. gada martā bija nākamās pašvaldību vēlēšanas, un arī šoreiz vislabākais rezultāts bija LSDSP. Par mēru kļuva partijas pārstāvis Gundars Bojārs. Viņš amatu saglabāja visa sasaukuma garumā.
2005. gada vēlēšanās LSDSP saņēma tikai septiņus mandātus. Visvairāk vietu domē – 13, izcīnīja Jaunais laiks, un par nākamo pilsētas galvu kļuva partijas pārstāvis Aivars Aksenoks. 2007. gada februārī dome viņu atstādināja no amata, un par priekšsēdētāju kļuva Jānis Birks no TB/LNNK.
2009. gads bija tas gads, kad uz pašvaldības skatuves uznāca kādreizējais televīzijas žurnālists Nils Ušakovs ar partiju Saskaņas centrs. Šajās vēlēšanās bija piecu procentu barjera, un mandātus saņēma tikai četras partijas. Viena no tām bija viens no daudzajiem politikas buldozera Šlesera politiskā biznesa projektiem LPP/LC. Abām partijām kopā bija 38 mandāti domē, un Ušakovs kļuva par mēru un Šlesers – par viņa vietnieku. Opozīcijā palika Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība.
2013. gada vēlēšanās Saskaņas centrs izveidoja kopsarakstu par partiju Gods kalpot Rīgai, un šis tandēms Latvijas galvaspilsētā saņēma 58,54% balsu un 39 mandātus pašvaldībā. Opozīcijā bija Nacionālā apvienība un partija Vienotība. Lieki teikt, tāds pārsvars valdošajai grupai deva iespēju nodarboties ar ļoti pamatīgu patvaļu. Ušakovs palika mēra krēslā.
2017. gadā bija lielas cerības Saskaņas/GKR režīmam pielikt punktu, taču kārtējo reizi “latvisko” politisko partiju bija milzum daudz, tās sašķēla to vēlētāju kontingentu, kurš gribēja tā darīt, un SC/GKR šoreiz saņēma 50,82% balsu un 32 mandātus. Šoreiz vēl piecas citas partijas tika pāri pieciem procentiem.
2019. gadā patvaļīgajam un korumpētajam režīmam nudien tika pielikts punkts tad, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija viņu atstādināja no amata par “sistemātisku, bezkaunīgu likumu pārkāpšanu.” Ušakovs nenokāra degunu. Divus mēnešus vēlāk bija Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un Ušakovs aizmuka uz Briseli.
Domē sākās juku laiki. Uz brīdi domes priekšsēdētāja vietas izpildītājs bija Oļegs Burovs no GKR. 2019. gada 31. maijā pašvaldības deputāti saorganizējās tiktāl, lai amatā ievēlētu vēl vienu GKR pārstāvi, šoreiz Daini Turlo. Viņš amatā palika līdz tikai 20. jūnijam, tātad mazliet mazāk par trim nedēļām. Vietas izpildītāja amatā atgriezās Burovs, bet ap to vietu VARAM un Saeimai domes haoss bija piegriezies, un 2020. gada februārī parlaments pieņēma lēmumu par visas domes atstādināšanu.
No minētā gada 25. februāra līdz 2. oktobrim pašvaldības darbu vadīja valdības iecelta pagaidu administrācija, kurā darbojās VARAM, Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Bija paredzēts, ka ārkārtas vēlēšanas būs aprīlī, bet tobrīd smagi plosījās Covid-19 vīruss, un tās tika atliktas līdz 29. augustam.
Šoreiz Saskaņas/GKR tandēmam nudien tapa parādītas durvis. Partijas kandidēja atsevišķi, un kopā tas izcīnīja tikai 17 mandātus. Veiksmīgākais saraksts bija apvienība Attīstībai/Par Progresīvie ar 18 mandātiem, un par nākamo pilsētas galvu kļuva apvienības pārstāvis Mārtiņš Staķis.
Amata pildīšanas laikā Staķis paziņoja par izstāšanos no savas partijas, un tad šī gada 5. jūlijā pēc strīda ar koalīcijas biedriem par iespējamas korupcijas izmeklēšanu Rīgas Satiksmē viņš arī aizgāja no mēra amata.
Vasarā ļaudis dodas atvaļinājumā, darbs palēninās, un tikai 17. augustā Rīgas dome ievēlēja jaunu mēru jau minētā Viļņa Ķirša personā. Viņš izveidoja koalīciju, kurā darbojas viņa pārstāvētā Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība, deputātu bloks Kods Rīgai, kura četri deputāti domē ievēlēti no laikā kopš tam nebūtībā aizgājušās Jaunās Konservatīvās partijas, trīs deputāti no Latvijas attīstībai un divi no kustības Par, kā arī pieci deputāti no Gods kalpot Rīgai.
Tas nozīmēja partijas Progresīvie atstāšanu opozīcijā kopā ar Saskaņu un Latvijas Krievu savienību. Vēlēšanās tik veiksmīgā apvienība Attīstībai/Par Progresīvie izjuka pa vīlēm.
Man personīgi radušies jautājumi par GKR klātbūtni koalīcijā, lai gan saprotu, ka bez viņiem cita varianta īpaši nebija. GKR bija Siāmas dvīnis Saskaņai tad, kad patvaļība un korupcija Rīgas domē sita pašu augstāko vilni. Nezinu, varbūt šajā koalīcijā deputāti pratīs uzvesties kārtīgi.
Rīgas domes priekšsēdētāja amats izveidots 1890. gadā. Pirmie trīs domes vadītāji bija baltvācieši, ceturtais bija vēlākais valsts prezidents Gustavs Zemgals. Tobrīd amata tituls bija Rīgas pilsētas galva, un šie četri kungi pašvaldību vadīja līdz Pirmajam pasaules karam.
1917. gadā amata nosaukums bija Rīgas pilsētas pārvaldes priekšnieks, un laikā līdz valsts neatkarības pasludināšanas amatā bija baltvācietis Pauls Hops un tad uz īsu brīdi atkal Zemgals. Zemgals amatā arī palika pēc neatkarības pasludināšanas, kad amata nosaukums bija Rīgas pilsētas pārvaldes priekšnieks. Stučkas valdības laikā domi vadīja divi Kompartijas kadri.
Brīvības cīņām nākot uz beigām, amatā atkal atgriezās Gustavs Zemgals, šoreiz ar amata nosaukumu Rīgas pilsētas galva. Viņš bija viens no sešiem amata turētājiem līdz Ulmaņa apvērsumam. Tā dēvētā Vadoņa režīma laikā amata nosaukums bija Rīgas pilsētas lielvecākais, un autoritārā režīma laikā amatā bija trīs cilvēki.
Pēc Latvijas okupācijas par Rīgas pilsētas pagaidu izpildkomitejas priekšnieku kļuva Arnolds Deglavs. Vācu okupācijas laikā amata nosaukums bija Rīgas komisāriskais oberbirģermeistars. Tas atkal bija baltvācietis.
Atgriežoties Staļina režīmam, amata nosaukums bija Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pirmais bija jau minētais Deglavs, un laikā līdz neatkarības atjaunošanai bija desmit cilvēku, tajā skaitā sākumā minētais Rubiks un Inkulis.
Ķirša kunga veidotā koalīcija sevi ir nosaukusi par “Sadarbības koalīciju.” Preses konferencē pēc balsojuma, kurā tā tapa apstiprināta ar 33 balsīm par, pārstāvji teica, ka cita starpā nolemts iesaldēt deputātu algas.
Tas nekādu milzīgu upurēšanos neprasa. Pērn Saeima apstiprināja jaunu atlīdzības reformu paketi, kura principā nozīmēja pamatīgu paaugstinājumu dažādu amatpersonu algās. Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna alga pieauga par visiem 75 procentiem.
Pašvaldībā Rīgas domes priekšsēdētāja alga pieauga no 3851 līdz 6415 eiro mēnesī, mēra vietniekiem par 1,6 reizēm (te jaunā koalīcija mazliet ietaupīs, jo iepriekšējo trīs mēra vietnieku vietā būs tikai divi), kamēr ierindas deputātiem alga palielināta par vairāk nekā 600 eiro līdz 1934 eiro mēnesī. Nebūs nevienam no šiem ļautiņiem kaklā jākar ubaga kārba, ja tagad algas būs iesaldētas.
Jaunā koalīcija solīja atjaunot Rīgas domes Pretkorupcijas komisija, kura izveidota 2008. gadā – gadu pirms varu pilsētā pārņēma Ušakova/Šlesera banda, kurai pretkorupcija skaitījās pavisam vērā neņemama. Jaunā koalīcija sola atjaunot komisiju ar pārstāvjiem no visām RD frakcijām.
Tāpat solīts turpināt Rīgas attīstības programmas no 2022-2027. gadam ieviešanu, kā arī kapitālsabiedrību pārvaldības organizēšanu atbilstoši OECD vadlīnijām. Tāpat koalīcija solīja atbalstīt sociāli mazaizsargātas grupas, palielināt bērnu un jauniešu iesaisti pilsētas dzīvē, attīstīt sporta un kultūras infrastruktūru un pasākums, kā arī atbalstīt civiliedzīvotājus no Ukrainas līdz brīdim, kad Ukraina būs uzvarējusi karā pret Kremļa fašista režīmu un ukraiņi atkal varēs doties mājās.
Jaunā koalīcija arī iecerējusi labāku iedzīvotāju apkalpošanu bez nevajadzīgām saskaņošanas un kontroles procedūrām, tajā skaitā nodrošinot iesniegumu izsekojamību. Domes darbinieki būs mudināti demonstrēt radošumu, iniciatīvu un atbildību.
Mūsu nu jau 822 gadus vecā Rīga laikā gaitā ir izgājusi cauri visādiem laikiem un posmiem. Viduslaikos tā principā bija tikai ar mūri apjoztā Vecrīga. Krievijas impērijas laikā Rīga kļuva stāvus bagāta kā otra lielākā ostas pilsēta aiz Sanktpēterburgas.
Rīgā patlaban dzīvo ap 600 tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā es. Es personīgi nekur citur Latvijā dzīvot nevarētu. Zinu, ka Rīgas nekad nebūs gatava, nebūs pabeigta. Taču man dzīve šajā pilsētā patīk ļoti, un ļoti ceru, ka jaunā koalīcija Rīgas domē izrādīsies lietas koks esam.
