Kārlis Streips: Gados vecāki lasītāji atcerēsies, cik ļoti netīra bija Padomju savienība un tās okupētās valstis 0
Netālu no Sanfrancisko Kalifornijā atrodas pilsēta vārdā Santa Rosa. Tā atrodas Kalifornijas vīna ražošanas industrijas centrā. Tur ilgus gadus dzīvoja un strādāja mākslinieks Čārlzs Šulcs, kurš zīmēja un rakstīja komiksus un ar laiku arī televīzijas raidījumus un kinofilmas par bērniem zem nosaukuma The Peanuts. Visticamāk pat tie, kuri par viņu neko nezina, būs kādreiz pamanījuši aktīvo un allaž interesanto suni Snūpiju. The Peanuts pirmoreiz laikrakstā parādījās 1950. gadā un turpinājās līdz 2000. gadam. Fantastiska karjera, un es bērnībā biju liels “Pīnatu” fans.
Šī komentāra vajadzībām gan Santa Rosu aplūkošu no cita viedokļa, proti, pagājušajā nedēļā 72 stundu laikā no otrdienas līdz piektdienai nokrita gandrīz 32 centimetri lietus. Vietējie meteorologi to aprakstīja ar vārdiem “reizi tūkstošgadē vētra.”
Tas gan nebija vētras radītais rekords. Mazā un attālā pilsētiņā vārdā Venado tajā pašā laika posmā nokrita 57,3 centimetri lietus (!). Paredzamā kārtā daudzviet sākās plūdi.
Tālāk uz ziemeļiem Amerikas ziemeļrietumos pagājušajā nedēļā plosījās vētra ar nozīmīgo nosaukumu “eksplozīvais ciklons,” kura ietvaros dažu mēnešu lakā vairāk nekā 700 tūkstošiem cilvēku izsista elektrība. “Eksplozīvs ciklons” notiek tad, kad gaisa spiediens … nu, ja godīgi, neesmu meteorologs, nemācēšu precīzi pateikt, kas ar to spiedienu notiek, bet veidojas apstākļi, kuru ietvaros ir iespējamas ļoti smagas vētras ar sniegu un visu pārējo.
Arī Anglijas ziemeļaustrumos nupat bijusi pamatīga snigšana, un Anglija nav tā valsts, kura pie tādām lietām īpaši ir pieradusi. Ņūkāslas lidostā telekanāls BBC atrada vīrieti, kuram svētdien no rīta bija paredzēts pulksten 9.00 lidot uz Krakovu Polijā, bet sniega dēļ reiss atcelts un lidostā bija jādirn sešu stundu garumā.
“Ryanair mums piešķīra trīs mārciņu kuponu atspirdzinājumiem,” teica vīrietis. “Kā varat iedomāties, ar tādu naudu tu tālu netiksi.”
Kamēr ļaudis Santa Rosa laipoja pa milzīgām peļķēm un ļaudis ASV Ziemeļrietumos un Anglijas Ziemeļrietumos tika galā ar lielu snigšanu, Amerikas austrumkrastā Ņujorkā un Ņūdžersijā radusies pretējā problēma – liels sausums, kura dēļ krasi samazināts ūdens līmenis upēs, ezeros un rezervuāros, tā radot iespēju, ka minētā reģiona lielpilsētās varētu sākt pietrūkt ūdens.
Šeit Latvijā mēs sestdien piecēlāmies, lai konstatētu, ka ārā visu bija apklājusi sniega kārta. Nebija iemesls sapīkt, galu galā novembra trešā dekāde, un mūsu ziemeļnieciskajos platuma grādos tas nav nekas neparasts.
Tiesa, mans dators mani informē, ka pirmdien, 25. novembrī, ārā būšot +8 grādi, un tad pa nedēļu otrdien +6, trešdien +7, ceturtdien +5 un piektdien +4. No tā laikam varam secināt, ka brīvdienās uzkritušais sniegs jau rīt pateiks čau un dosies atpūtā.
Man jau šķiet, ka rudens šeit Latvijā šogad bija visnotaļ jauks un pretimnākošs. Daudzu nedēļu garumā gaisa temperatūra pat naktī nepaslīdēja zem nulles. Doties uz pludmali un sauļoties nebija iemesla, bet no skapja arī nebija jāvelk ārā smagākais ziemas mētelis. Nesūdzos.
Anglijā vētra ar sniegu un neadekvātiem atspirdzinājuma kuponiem lidostā bija pietiekami nozīmīga, lai tai piešķirtu vārdu Berts. Amerikas dienvidaustrumos un Karību jūrā šogad orkānu sezona bijusi itin aktīva.
Septembrī runa bija par orkānu Helēne. Tas ietriecās Floridas štata rietumkrastā no Karību jūras, bet tas bija pietiekami spēcīgs, lai turpinātu postījumus tālāk ziemeļu virzienā, tajā skaitā Ziemeļkarolīnā. Komentāra rakstīšanas dienā internetā atradu vēsti, ka vienā mazpilsētā tikai iepriekšējā dienā bija atjaunota ūdens piegāde, bet ne visi patērētāji uzticējās piegādātā ūdens kvalitātei. Gandrīz divi mēneši bija pagājuši.
Zinātnieki jau ļoti sen ir zinājuši, ka klimats mūsu pasaulē mainās tāpēc, ka sākot ar industriālā laikmeta pirmsākumiem, cilvēki debesīs, jūrā un citur ir metuši un emitējuši visu pēc kārtas, kas pagadījies.
Industriālo revolūciju pirmkārt veidoja tvaiks, kas nav piesārņojoša viela, bet arī un it īpaši ogles, kas ir ļoti piesārņojošas. Kad 19. gadsimtā atklāta nafta, arī tā ļoti ātri ieņēma savu vietu tautsaimniecības attīstīšanā.
Gados vecāki lasītāji atcerēsies, cik ļoti netīra bija Padomju savienība un tās okupētās valstis. Tajā skaitā ilgus gadus gan bruņotie spēki, gan arī citi meta visu pēc kārtas Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī, jo, saki – ūdens taču tur ir milzum daudz. Kāda vaina tur izmest vairs nevajadzīgas mantas?
Tā ir tā pati “filozofija,” kura vēl šobaltdien nozīmē, ka reizi gadā tā dēvētās Lielās talkas ietvaros ļaudis no mežiem un citām teritorijām iznes burtiski tonnām dažādu atkritumu, kādus cilvēki tur ir izmetuši vai atstājuši.
Mūsdienās savukārt klimata maiņas radītie efekti ir radījuši milzīgus orkānus, milzīgus plūdus, milzīgus sausuma periodus, un milzīgas cita veida dabas katastrofas. Par to nav šaubu, jo to visu mēs esam varējuši redzēt televīzijā un internetā.
Bet nelaime te ir tāda, ka pasaule šķiet negatava šai situācijai atrast risinājumus.
Ilgus gadus zinātnieki brīdināja, ja pasaules vidējā gaisa temperatūra palielināsies par vairāk nekā 1,5 grādiem Celsija skalā no līmeņa, kāds bija industriālā laikmeta pirmsākumos, tad labi nebūs.
Pērn pasaules vidējā gaisa temperatūra palielinājās par 1,45 grādiem. Prognozēts, ka šogad tā būs virs minētajiem 1,5%.
Azerbaidžānā nupat beidzās tā dēvētais COP samits, kurā valstis ik pa laikam tiekas ar mērķi diskutēt klimata maiņu un spriest par tās risināšanu.
Azerbaidžāna ir valsts, kuras ienākumu struktūrā milzīgu lomu spēlē naftas produkti un dabasgāze. Līdz ar to Azerbaidžānas pārstāvji konferencē dikti centās deķīti vilkt savā pusē ar domu, ka varbūt tik traki nav, varbūt tie produkti tik ļoti piesārņojoši nav, varbūt, varbūt, varbūt …
Principā, uzticēt konferenci par klimata maiņas jautājumiem Azerbaidžānā ir tas pats, kas konferenci par mieru uz mūsu pasaules uzticēt Donbasam Ukrainā. Nav tur miera. Azerbaidžāna nav gatava nopietni runāt par klimata maiņu un tās patiesajiem cēloņiem.
Konferences dalībvalstis pieņēma galīgo deklarāciju, kurā paredzēts finansējums klimata maiņas seku risināšanai, bet ne tuvu ne tik daudz, cik patiesībā ir vajadzīgs.
Te ir mūžsens strīds. Attīstības valstis uzskata, ka, pirmkārt, no tām nevar gaidīt atteikšanos no piesārņojošiem energoresursiem, jo alternatīvu būvēšana ir dārgs prieks, plus vēl tās ir attīstības valstis, tāpēc arī nekādu naudu no tām prasīt nevar.
Šo “attīstības” valstu starpā ir divas no pasaules lielākajām valstīm Indija un Ķīna. Ķīna ir sapratusi lietas nopietnību un veltījusi milzīgus resursus atjaunojamo energoresursu attīstībai.
Indijā patlaban ir režīms, kuram galvenais šķiet esam hinduistu nacionālisms, un nekas cits nav svarīgs.
Liela, masīva nelaime vides aizsardzības jomā ir fakts, ka amerikāņi pirms pāris nedēļām atkal nolēma Baltā nama atslēgas uzticēt cilvēkam, kuru šajā jomā citādi kā par ienaidnieku neuzskatīt.
Sava pirmā termiņa laikā Donalds Tramps atteicās no Parīzes līguma par klimata maiņu, apgalvojot, ka līgums konkrēti Amerikai bija dikti kaitīgs.
Pirms novembra vēlēšanām taujāts par to, ko viņš gribēs darīt, reiz atkal būs pie stūres, kandidāts atbildēja, ka pirmkārt viņš slēgs dienvidu robežu ar Meksiku, un otrkārt mēs “urbsim, urbsim, urbsim!”
Ar to domājot naftas produktu urbšanu. Trampa ļaudis jau ir paziņojuši, ka no valdības un tās dažādo iestāžu mājaslapām, dokumentiem un citur pats jēdziens “klimata maiņa” kā tāds bez žēlastības tiks izskausts un izdzēsts.
Amerika ir pasaules lielākais piesārņotājs. Prezidenta Baidena administrācija piešķīra lielāko finansējumu seku likvidēšanai Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Būvēti solārie paneļi un vēja turbīnas. Daudz kas darīts, bet amerikāņi – Dievs ar viņiem, tomēr nolēma varu atkal uzticēt cilvēkam, kurš ir solījis to visu graut un visticamāk tā arī darīs.
Klusajā okeānā ir vairākas salu valstis, kurām nākamo desmitgažu laikā draud pazušana zem jūras viļņiem, jo siltāka pasaule nozīmē jūras līmeņa celšanos. Maldīvu salās prognozēts, ka laikā līdz 2050. gadam 80% valsts teritorijas būs zem ūdens.
Siltāka pasaule arī nozīmē siltāku okeānu, un siltāks okeāns nozīmē lielāku skaitu un smagāku orkānu rietumu puslodē un taifūnu austrumu puslodē.
Karību jūrā lielas vētras nekad nav bijušas retums, taču pēdējā laikā orkāni ir kļuvuši krietni daudz spēcīgāki. Seku likvidēšana ASV austrumkrastā maksās miljardiem un miljardiem dolāru. Bet konkrēti amerikāņi un konkrēti amerikāņu muļķīgais gals nav gatavs atzīt situācijas cēloņus. Nedz arī darīt to, kas šo cēloņu smagumu samazinātu.
25. novembrī no rīta nudien viss sniegs, kāds bija redzams Rīgā iepriekšējā dienā, bija pazudis. Mūsu valsts nav tendēta uz ārkārtīgiem meteoroloģiskiem notikumiem, lai gan arī mūspusē šad tad ir bijušas pamatīgas vētras ar pamatīgām sekām.
Aizpērn janvāri viena tāda pamatīgi papluinīja Latvijas centrālo daļu. Rīgas Centrāltirgū daļēji norauts jumts dārzeņu paviljonā. Daudzviet gāzti koki, bojājumi bijuši pamatīgi.
Nav tā, ka “orkāns” 2022. gada janvārī bija pats briesmīgākais. Padomju okupācijas laikā ari šad tad uznāca kaitīgi laikapstākļi, vien Aizspogulijā, kāda bija PSRS, par tiem īpaši ziņots netika.
Taču kopumā atzīts, ka vispostošākā vētra Latvijas pierakstītajā vēsturē bija 1967. gada oktobrī, kad vēja ātrums vidēji sasniedza 29,25 metrus sekundē ar brāzmām līdz pat 48 metriem sekundē. Pie leģendārā Jūras pērles restorāna Jūrmalā krasts izskalots tik ļoti, ka apdraudēti restorāna pamati.
Varbūt kāds padomās, kas par to, ja Maldīvu salas pazudīs zem okeāna? Nemaz nezinu, kur tādas salas atrodas, nekad netaisos turp doties, kas par to?
Vien atceroties, ka arī Latvija ir valsts uz jūras, un krasi pacēlumi jūras līmenī neizbēgami ietekmēs arī mūsu piekrastes zonas no Ainažiem līdz Kolkasragam un no Kolkasraga uz dienvidiem līdz Liepājai un Rucavas apgabalam valsts dienvidrietumos.
Cilvēce pasauli ir sagandējusi pavisam pamatīgi. Daudzu gadu un gadsimtu garumā šķita, ka vietējā upe, ezers, jūras līcis, nemaz nerunājot par plašo kosmosu virs mums, ir tik milzīgi, tik neizbeidzami, ka neko mēs tiem padarīt nevaram.
Pēdējās desmitgades laikā ikkatrs gads ir bijis vidēji karstāks par iepriekšējo. Eiropā tas ir nozīmējis nāvējošus plūdus vienuviet, kamēr citur kontinentā pastāv ilgstošs sausums ar visu no tā izrietošo.
COP konference Azerbaidžānā nupat pierādīja, ka pasaule nav gatava šo lietu risināt tā, kā tas ir vajadzīgs. Ja kas, varbūt vairs nav iespējams vidējo gaisa temperatūru samazināt atpakaļ līdz kaut kādam pieņemamam līmenim.
Bet pasaules valstīm ir iespēja nolemt, vai izdot vairāk naudas par naftas raktuvēm un ogļu raktuvēm, vai tieši pretēji, veicināt atjaunojamo resursu tālāku attīstību.
Tādas valstis, kā Azerbaidžāna un Amerika, uz šo jautājumu ir atbildējušas ar “urbsim, urbsim, urbsim.” Un tas nozīmē, ka mēs visi pēc kārtas esam un vēl ilgi būsim gūstekņi.
