Kārlis Streips: Eirovīzija ir vide, kurā cilvēki ar alternatīvu seksualitāti var justies pieņemti un populāri 0
Sākšu šo komentāru ar cerību, ka 12. maijā aplaimotas visas Latvijas mātes. Man personīgi mamma aizgāja mūžībā jau 1991. gadā, bet man ir pamāte, trīs māsas ar bērniem, pusmāsa ar bērniem un tante ar dēlu. Mātes dienā pieminēju tās visas.
Tomēr ārpus Mātes dienas brīvdienās bija šādi tādi citi pasākumi un notikumi. Pirmkārt, piemēram, sestdien no rīta piecēlos un Feisbukā atradu simtiem fotogrāfiju, kurās bija redzamas Ziemeļu gaismas.
Uzzināju, ka notikusi milzīga vētra uz saules, kuras rezultātā tā dēvēto Auroru varēja redzēt krietni daudz tālāk uz dienvidiem, nekā tas parasti notiek. Man pašam piektdienas vakarā neienāca prātā doma, ka vajag palūrēt pa logu vai balkona durvīm, jo ārā bija auksts, dzīvoklī vēss, un tāpēc pie televizora sēdot biju satuntuļojies.
Sestdien pa dienu lasīju, ka Ziemeļu gaismas, iespējams, parādīsies arī tovakar. Ik pa brīdim palūrēju pa logu. Debesis bija skaidras, un tajās spilgti bija redzams mēness, lai gan tikai naga galiņš. Auroru neredzēju. Varbūt kaut kas tur bija acīm neredzams, un ar telefonu es nekad neko neesmu fotografējis. Līdz ar to laikam būs jāgaida līdz citai reizei un iespējai.
Pagaidām varēju priecāties par bildēm, kādas uzknipsēja citi. Ne vainas.
Sevišķi elpu aizraujošas bija Ziemeļu gaismas virs skaistās Rundāles pils.
Zinu, jo par to lasīju internetā, ka Latvijas ledus hokeja valstsvienība pirmajā Pasaules čempionāta sērijā pieveica Polijas valstsvienību ar rezultātu 5:4. Atzīstos, neesmu īpaši liels hokeja fans, tāpēc neskatījos.
Ja mūsu puiši tiks līdz pusfinālam un tad finālam, tad gan skatīšos. Pērn redzēju bronzas medaļas spēli un auroju un jūsmoju kopā ar visiem pārējiem, kuri todien to skatījās.
Turēšu īkšķus, ka medaļas būs arī šogad!
Pagājušajā ceturtdienā Artūrs Šingirejs jeb Dons uzkāpa uz skatuves Malmē, nodziedāja savu dziesmu “Hollow,” un kļuva par pirmo mākslinieku no Latvijas kopš tālā 2016. gada, kuram izdevies pārvarēt pusfinālu un nonākt finālā.
Tas pats par sevi bija labs sasniegums. Ir bijuši pietiekami daudzi gadījumi, kurā Latvijas pārstāvis, pārstāve vai pārstāvji Eirovīzijas pusfinālā ir izgāzušies kā veca sēta.
Pirmoreiz, kad procesā iekļauts pusfināls, balsotāji Latvijā nolēma uz Stambulu nosūtīt Ivo Fominu un Tomasu Kleinu ar dziesmu latviešu valodā “Dziesma par laimi.” Duets ar 23 punktiem palika 17. vietā un līdz ar to fināls izpalika.
Latviešu valodu prot ļoti maz cilvēku ārpus Latvijas.
Eirovīzijas pirmsākumos no visiem māksliniekiem pieprasīja dziesmu savas valsts valodā, bet ar laiku šī prasība atcelta.
Pozitīvs pavērsiens zviedru grupai ABBA, kura 1974. gadā uzvarēja tā gada Eirovīzijas dziesmu konkursā ar dziesmu angļu “Waterloo.” Nav teikts, ja četrotne būtu dziedājusi zviedru valodā, veiksme būtu izpalikusi, taču ir fakts, ka neviens Eirovīzijas mākslinieks pēc piedalīšanās konkursa nav sasniedzis lielāku slavu par ABBA.
Ja nu vienīgi Selīna Diona, kura 1988. gadā pārstāvēja Šveici par spīti faktam, ka viņa dzimusi un augusi Kanādā. Tiesa, Dionas dziesma bija franču, ne angļu valodā.
Kopš Fomina un Kleina latviešu pārstāvji Eirovīzijā gandrīz vienmēr ir dziedājuši angļu valodā (bieži vien ne īpaši labā un saprotamā angļu valodā). Izņēmums bija grupa Bonaparti.lv 2007. gadā, kas dziedāja itāļu valodā.
Intars Busulis 2009. gadā Eirodziesmā uzvarēja ar dziesmu “Sastrēgums,” bet uz lielo konkursu to sagatavoja nevis angļu, bet gan krievu valodā.
Pats par sevi tas nebija pārsteigums. Tajā gadā, kad Eirovīzija, pateicoties Marijas Naumovas uzvarai, bija Rīgā, Latvijas televīzija mani un operatoru, sazini kāpēc, nosūtīja uz Zviedrijas Eirodziesmas finālu.
Tas bija savdabīgi tādā nozīmē, ka nekāda teksta mums tur nebija. Viss process notika zviedru valodā, un skatītāji Latvijā dzirdēja mani sakām, piemēram, lūk, viens no māksliniekiem. Viņš ir tajā pašā viesnīcā kā mēs, un šorīt viņš brokastīs ēda ceptu olu.
Bet ne par to šis stāsts. Uzvarēja dāma vārdā Lēna Filipsone, kura dziedāja zviedru valodā. Pēc koncerta viņai pajautāju, vai arī Eirovīzijā viņa paredzēja dziedāt zviedriski. Viņa uz mani paskatījās ar acīm, kas liecināja, ka stulbāku jautājumu sieviete nekad nebija dzirdējusi. “Nē,” viņa atbildēja. “Es, protams, dziedāšu angļu valodā.”
Lēnai izdevās. Viņa 2004. g. Eirovīzijā izcīnīja piekto vietu. Savukārt Intars 2009. gadā ar dziesmu krievu valodā piedalījās otrajā pusfinālā un ar tikai septiņiem punktiem palika pašā pēdējā 19. vietā. Togad uzvarēja gados jaunais baltkrievs no Norvēģijas Aleksandrs Ribaks ar savu vijoli un dziesmu par pasaciņu.
Latvija pirmoreiz Eirovīzijā piedalījās 2000. gadā, kad grupa Prāta Vētra (dziedot angļu valodā) izcīnīja augsto trešo vietu.
Nākamajā gadā Latvija uz konkursu Dānijā nosūtīja Arni Medni ar dziesmu “Too Much” (par daudz). Varēja to saukt par “Too Little” (par maz), jo Arnis palika dalītajā 18. vietā no 23 priekšnesumiem.
Tolaik pusfinālu vēl nebija, un šīs neveiksmes dēļ bija paredzēts, ka 2002. gadā Latvija Eirovīzijā nepiedalīsies.
Taču savu iemeslu dēļ no procesa togad nolēma izstāties Portugāle, ceļa zīmi saņēma Latvija, un tas bija tas gads, kad uz konkursu Tallinā devās Marija Naumova un mājās atgriezās ar uzvaru.
2003. gadā Rīgā Latviju pārstāvēja šķietama super grupa ar Lauri Reiniku, nelaiķi Mārtiņu Freimani un Yanu Kay. Kaut kas sagāja dēlī, un dziesma “Hello From Mars” palika priekšpēdējā vietā.
Nākamais bija pirmais gads ar pusfinālu un Fomina un Kleina neveiksmi. Tad sekoja četri gadi finālā ar Valteru un Kažu (5. vieta), a kapela grupu Cosmos (11.), jau minētie Bonaparti.lv (16. vieta), un tad grupa Pirates of the Sea (12. vieta).
Nākamos sešus gadus pusfinālā tukša loze, bet 2015. gadā no pusfināla izkļuva un finālā augsto 6. vietu izcīnīja Aminata (rasisms, kādu viņa saņēma Latvijā pēc uzvaras Supernovā, bija vienkārši pretīgs un kretīnisks). Nākamajā gadā Aminata palīdzēja sacerēt dziesmu, kas ļāva Justam Sirmajam izkļūt no pusfināla un finālā iegūt 15. vietu.
Atkal seši gadi tukšuma, sākot ar Triānas parku 2017. gadā un beidzot ar “Sudden Lights” pērn. “Sudden Lights” savā pusfinālā bija 11. vietā, tātad pietrūka pavisam maz – vien trīs punktiņi.
Attiecībā uz Dona priekšnesumu, manuprāt, 16. vieta bija likumsakarīga. Puisis stāvēja uz skatuves un dziedāja.
Pirms viņa bija īriete, kurā bļāva, rēca, kliedza un aktīvi lēkāja pa skatuvi raganas lomā. Pēc Dona bija Olijs Aleksandrs no Lielbritānijas, kurš daļu dziesmas dziedāja augšpēdus un ar kājām uz studijas griestiem.
Dzirdēju latviešu komentētāju Latvijas televīzijā sakām, ka viņš kopš pusfināla bija daudzmaz izfunktierējis, kā mākslinieks to dabūja gatavu. Es pusfinālu neskatījos un tāpēc biju puslīdz ar žokli uz grīdas.
Kopumā ņemot, fakts ir tāds, ka ļoti daudz mākslinieku uz Malmi aizveda lielu šovu ar gaismām, dejošanu un visu pārējo. Nav teikts, ka nevar uzvarēt klusāka dziesma. 2010. gadā vāciete vārdā Lēna uzvarēja ar dziesmu “Satelīts” – viņa, ģitāra un viss.
Divus gadus pirms Marijas Naumovas uzvaras triumfēja divi opīši no Dānijas ar dziesmu “Lidosim uz mīlestības spārniem.”
Taču raksturīgāka uzvara ir bijusi, piemēram, ugunīgajai Ruslanai no Ukrainas ar dziesmu “Trakās dejas,” vai somu smagā roka grupai Lordi ar dziesmu “Smagā roka aleluja.” Ja gribas dziedāt vienkāršu dziesmu, tad tai jābūt ar aizraujošu odziņu, un Dona dziesma, lai arī manā izpratnē ļoti laba, tāda tomēr nebija. Līdz ar to, kā minēju, 16. vieta man šķita likumsakarīga.
Reiz bija nodziedājuši 12 mākslinieku, un sākās pārtraukums, es devos gulēt. Ne vairs tas vecums, kad ganīties līdz vēlai nakts stundai. Par Eirovīzijas rezultātiem uzzināju svētdien no rīta, kad piecēlos.
Dons savā pusfinālā bija 7. vietā no 10. Feisbukā piektdien no rīta redzēju video, kurā viens no viņa pavadītājiem uzfilmēja jūsmīgo brīdi, kad paziņots, ka Latvija ir iekļuvusi finālā. Tā bija pirmā vakara vadītāju nosauktā valsts, tāpēc skatītājiem Latvijā pietaupīti nervi.
Igauņi Donam iedeva maksimālos 12 punktus. Finālā mākslinieks izcīnīja 15. vietu no žūrijām un 16. vietu no telebalsojuma. Kopumā, kā minēju, 16. vieta. 64 punkti. Lietuvai 90 punkti un 14., bet Igaunijai – 37 punkti un 20. vieta.
Uzvarēja šveicietis. Pirmā uzvara Alpu kalnu valstij kopš jau minētās Selīnas Dionas tālajā 1988. gadā. Nākamgad Eirovīzija acīmredzot būs Ženēvā vai kaut kur citur Šveicē.
Nemo Metlers, tā sauca puisi, kurš ar savu dziesmu saņēma 591 punktu un otrās vietas ieguvējus no Horvātijas pārspēja ar 44 punktu starpību.
Viņš sevi apraksta ar vārdu nebinārs, kas nozīmē, ka Nemo sevi pilnībā neuzskata ne par vīrieti, nedz par sievieti. Uzvarošās dziesmas nosaukums bija “Kods,” un mākslinieks ir teicis, runa ir par dzimumu kodu, kādu sabiedrība cenšas cilvēkiem uzspiest, bet kuru viņš pats noraida.
Lieki teikt, viena daļa sabiedrības Latvijā un citur par šo cilvēku sacēla pilnībā nevajadzīgu traci. Eirovīzija ir jautrs pasākums, un bieži vien tur piedalās cilvēki ar alternatīvu seksualitāti, jo tā ir vide, kurā ar viņi var justies pieņemti un populāri.
1999. gadā, kad Latvijas televīzija pirmoreiz demonstrēja Eirovīziju un es biju raidījuma vadītājs, uzvarēja izraēļu transpersona Dana International.
2014. gadā, kad vairs nebiju raidījuma vadītājs, uzvarēja persona vārdā Tomass Noivirts, kurš uzstājas zem segvārda Končita Vursta. Uz skatuves ar dziesmu “Celies kā fēnikss” mākslinieks parādījās garā, elegantā kleitā un ar melnu bārdu. Arī par viņu muļķīgi cilvēki sacēla lielu traci.
Ne par viņu, ne par Danu, nedz arī par Nemo Metleru nevienam gabals nenokrita. Tā teikt, ja nepatika, varēji neskatīties.
Man personīgi kā gejam pie sirds negāja sievietes, kuras uz skatuves gorījās un lēkāja īsās kleitiņās un ļoti seksuālā veidā, bet nekad mūžā es neteiktu, ka tām nav tiesību tur atrasties.
Kopumā Latvija Eirovīzijā ir piedalījusies 24 reizes. Pirmās četras bija bez pusfināla, un atlikušajos 20 gadījumos 12 reizes mākslinieki palikuši pusfinālā.
Nevienā brīdī man nav licies, ka Latvijai šo neveiksmju dēļ būtu no Eirovīzijas jāatsakās. Lai vai kā, bet ikkatram māksliniekam, kurš tur ir piedalījies, nekad laikā kopš tam nav bijusi lielāka auditorija. Arī tad, ja no tā neizriet plašāka starptautiska karjera, vismaz tik daudz, un tas tomēr nav maz.
Nākamgad pamēģināsim atkal. Par Eirovīziju vien vēl pateikšu, ka padsmit gadus es biju raidījuma balss Latvijā.
Svētdien pēc fināla vairāki cilvēki Feisbukā man rakstīja, ka būtu bijis jauki, ja arī vakar tas būtu bijis es.
Atbildēju paldies, man iebildumu nebūtu, taču ir arī fakts, ka Toms Grēviņš un Lauris Reiniks vakar studijā nosēdēja līdz diviem naktī, kamēr viss bija saskaitīts un paziņots. Es divos naktī jau pāris stundas bija gultiņā un snaudu. Līdz ar to, vēlo nakti es viņiem nenoskaužu nemaz.
Komentāra beigās pāris domās par pagājušās nedēļas plenārsēdi mūsu Saeimā. Viens nosacīti labs lēmums un viens slikts lēmums.
Nosacīti labais lēmums bija galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi Izglītības likumā attiecībā uz svešvalodu mācīšanu Latvijas skolās.
Tur centrālais elements ir fakts, ka turpmāk skolēniem vairs neliks mācīties krievu valodu, ja tie to vairs negrib. Līdz 21. jūnijam vecākiem būs jānosūta depeša uz skolu, un likumā ir teikts, ka tādā gadījumā jaunajā skolas gadā būs piedāvāta cita svešvaloda.
No tā laikam izriet, ka nākamo pāris mēnešu laikā līdz 1. septembrim valsts trieciena tempā meklēs vai apmācīs skolotājus, kuri varēs mācīt zviedru, franču, portugāļu vai kādu citu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.
Vai kāds tic, ka tas būs iespējams? Es arī nē. Manuprāt, doma par atteikšanos no Kremļa fašista valodas visās iespējamās jomās ir apsveicama laikā, kad Kremļa fašista valsts nodarbojas ar genocīdu Ukrainā.
Taču tas nenozīmē, ka visās Latvijas skolās šogad 1. septembrī būs citi varianti. Man sen ir licies, tādā gadījumā risinājums ir acīmredzams – kamēr nav to citu valodu skolotāju, vajag atteikties no prasības pēc divām svešvalodām.
Lai bērni mācās universāli izplatīto angļu valodu, no kuras dzīvē būs daudz vairāk labuma nekā no krievu vai jebkuras citas svešvalodas. Miers un Bērziņš.
Muļķīgais lēmums bija grozījumi alkoholisko dzērienu aprites likumā, tiesa – pagājušajā nedēļā vien otrajā lasījumā, kas nozīmē, ka “gudrās galvas” vēl varēs padomāt vēlreiz.
No komisijā apstiprinātās domas, ka vecuma cenzs alkoholisko dzērienu iegādei un patērēšanai būtu jāpaceļ no 18 uz 20 gadiem, deputāti atteicās. Pareizi. Nevar būt situācija, kurā 18 gados jaunietis tiek iesaukts bruņotajos spēkos ar visu no tā izrietošo, bet pēc smagas dienas armijā viņš nevar sev nopirkt pudeli alus.
Savukārt likumā joprojām palikusi doma, ka turpmāk darba laiks veikalos, kura laikā būs pieļaujama alkoholisko preču tirdzniecība, būs saīsināms no plkst. 22.00 uz 20.00.
Nezinu, kā ar citiem, bet es atceros to dienu, kad valsts auklītes nolēma, ka alkoholu drīkstēs tirgot tikai līdz plkst. 22.00.
Ielas otrajā pusē no mājas Rīgas centrā, kurā dzīvoju, bija diennakts veikals. Kādu laiku tas centās knapināties ejā, kur bija tie alkoholiskie dzērieni, pēc pulksten desmitiem izslēdzot gaismu, vai arī plauktus pārklājot ar plēvi.
Taču ar laiku veikals padevās un plkst. 22.00 slēdza durvis pavisam. Jēdziens diennakts veikals no aprites pazuda pavisam.
Iemesls, kāpēc Saeima tobrīd nolēma tā rīkoties, bija doma, ka tas garantēs alkohola patērēšanas samazināšanos.
Lika drusku pagaidīt. 15 gadus pēc aizlieguma Pasaules Veselības organizācija veica pētījumu, kurā konstatēts, ka tā laikā alkohola patēriņš mūsu valstī nevis samazinājies, bet tieši otrādi – gandrīz divkāršojies.
Tas bija tāpēc, ka alkohola tirgošana naktī nogāja pagrīdē, un tur, protams, netika tirgots augstākās kvalitātes konjaks un sarkanvīns.
Piepeši veikaliem pateikt, ka viena daļa ir jābloķē divas stundas ātrāk, nekā parasts (svētdienās – visas četras stundas) – tirgotājiem un pircējiem tas garantēs milzīgas neērtības. Ja ir pierādīts, ka šāda auklītes attieksme iecerēto efektu nepanāca, tad būtu viss iemesls par jaunu auklītes uzstājību padomāt vēlreiz un droši vien tai pateikt nē.
Amerika pagājušā gadsimta 20. gados pieņēma Konstitūcijas grozījumu, lai alkohola apriti aizliegtu kā šķiru. Tur, tāpat kā Latvijā alkohola patēriņš tieši palielinājās, un arī tur tas bija tāpēc, ka process nogāja pagrīdē.
Tas pats notika Padomju Savienībā tad, kad vispirms Andropovs un tad Gorbačovs nolēma aizliegt alkohola izplatīšanu. Amerikā pagrīdi kontrolēja mafija, kurai bija pieejami visdažādākie alkoholiskie padzērieni. Okupētajā Latvijā cilvēki dzēra odekolonu un citas bīstamas vielas.
Saprotu deputātu vēlmi uzstāties sabiedrības sargu lomā. Bet šis nebūs tas gadījums.
Es personīgi varu savu dzīvi saorganizēt tā, lai nodrošinātu, ka vakaram vajadzīgos padzērienus varu iegādāties līdz plkst. 20.00, ja valsts tā noteiks, bet nudien – kāpēc, cienījamie deputāti, tā kaut kas būtu vajadzīgs? Kādēļ?
