Kārlis Streips: Disidenti un oponenti totalitāriem režīmiem ir varoņi, kuri ir pelnījuši mūsu visu cieņu 7
Jēdziens disidents ir visai sens. Pirmoreiz tas parādījās 1766. gadā, lai aprakstītu protestantus, kuri bija atšķīlušies no Romas katoļu baznīcas. Arī baznīca šajā ziņā nebija bez grēka, skarbi vēršoties pret īstiem vai iedomātiem ķeceriem.
Taču politiskā nozīmē jēdziens pirmoreiz lietots 1940. gadā un attiecībā uz Padomju savienību.
Staļina laikmetā, kā zināms, diktators saskatīja ienaidniekus aiz katra stūra, un lielās tīrīšanas laikā lodi pakausī vai izsūtījumu uz attālākiem PSRS reģioniem saņēma tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku.
Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas bija šķiru cīņā pamatotas masveida deportācijas, bet mēs visi zinām par varonīgiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri klusāk vai skaļāk pretojās uzspiestajam režīmam – Konstantīns Čakste, Gunārs Astra, Ints Cālītis, Eduards Berklavs, Lidija Doroņina-Lasmane, “Franču grupas” dalībnieki, Knuts Skujenieks un citi.
Citur Padomju savienībā represijas cieta tādi dižgari, kā Aleksandrs Solžeņicins un Andrejs Saharovs. Disidenti tika pret savu gribu ieslodzīti psihiatriskās slimnīcās vai arī nonāca soda nometnēs Sibīrijā.
Pagājušā gadsimta un 80. gados daudzās PSRS republikās, tajā skaitā mūsējā, parādījās tā dēvētās Helsinku grupas ar atsauci uz 1975. gada Eiropas drošības un sadarbības konferences samitu, kurā pieņemta deklarācija par valstu suverenitāti un integritāti.
Baltiešiem sevišķi bīstams bija teksts par robežu negrozāmību, kuru Brežņeva PSRS uztvēra kā garantiju par PSRS ilgtspēju.
Helsinku grupu galvenais mērķis bija informēt ārpasauli par apspiestību Padomju savienībā. Katrā gadījumā ne bez drosmīgajiem disidentiem mūsu valsts un citas Austrumu bloka valstis atguva savu neatkarību un suverenitāti.
Mūsdienās par disidentismu varam runāt attiecībā uz totalitārām valstīm, tajā skaitā uz Ķīnu, bet arī uz Vladimira Putina laikmeta Krieviju.
Cilvēki, kuri ir uzdrīkstējušies iebilst pret cara Vladimira “varas vertikāli,” ir nonākuši cietumā uz pagalam baltiem diegiem šūtu apsūdzību pamata (Mihails Hodorkovskis), vai arī ir dabūjuši lodi pakausī vai mugurā (Boriss Ņemcovs, turklāt pie pašiem Kremļa mūriem, žurnāliste Anna Poļitkovska un citi).
Citos gadījumos pret cara oponentiem vērsta indēšana.
Pirmais redzamais gadījums bija 2006. gadā, kad kādreizējais Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieks un vēlākais pārmucējs Aleksandrs Litviņenko kādā Londonas viesnīcā izdzēra tēju, kļuva smagi slims un pēc trīs nedēļām aizgāja mūžībā.
Izmeklēšanā konstatēts, ka Litviņenko kungs ir noindēts ar poloniju-210, kas ir radioaktīva viela, kuru vietējā aptiekā nenopirkt.
Un tad pienāca 2018. gada marts Salsburijā Anglijā, kur kādreizējais spiegs Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija saļima uz soliņa parkā un nonāca slimnīcā.
Šajā gadījumā gan tēvs, gan meita ar laiku atkopās, taču izmeklēšanā konstatēts, ka viela, ar kuru viņi saindēti, ir novičoks.
Tā ir viena no septiņām nervu sistēmai kaitīgām vielām, kādas laikā no 1971. līdz 1993. gadam ražoja konkrēta ķīmiskās pētniecības iestāde Krievijā un nekur citur.
Reiz viela bija identificēta, tas ļāva noteikt, no kurienes viela nākusi.
Skripaļu gadījumā par sliktu nenāca fakts, ka tie divi cilvēki, kuri viņu un meitu saindēja, bija gandrīz komiski, kad viņi paziņoja, ka viņi uz Salsburiju bija devušies kā vienkārši tūristi, gribēja vietējo katedrāli ar tās torni aplūkot.
Viņi abi ir Krievijā un pasargāti aiz neizdošanas mūriem, taču, kā zināms, novičoks nesen parādījās no jauna.
Šoreiz runa ir par ievērojamo Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju, kurš visvairāk ir pazīstams kā bargs korupcijas pretinieks.
Cita starpā viņš publicēja dokumentus, kuros bija redzama korumpētība dažādās valsts iestādēs un uzņēmumos, un 2017. gadā iznāca dokumentāla filma, kurā bija uzrādīta prātam neaptveramā bagātība, kādu bija sarausis kādreizējais Krievijas premjers un prezidents Dmitrijs Medvedevs.
Navaļnija kungs arī centās piedalīties politikā. 2013. gadā viņš bija kandidāts uz Maskavas mēra amatu, izpildot visas prasības par kandidāta piereģistrēšanu.
Drīz pēc tam viņam piespriesti pieci gadi cietumā par it kā krāpniecību, bet apelācijas laikā Navaļnijs turpināja kampaņu, un minētā gada 8. septembrī viņš saņēma 27,24 procentus balsu, kamēr Sergejs Sobjanins saņēma 51,37%, tā knapi izvairoties no otras balsošanas kārtas.
Lieki teikt, ka procesā bija visnotaļ ievērojama krāpšanās, bet 27,24% tomēr bija visnotaļ vērā ņemams rezultāts.
Šogad augustā Aleksejs Navaļnijs bija Tomskā, kur viņš tikās ar atbalstītājiem. Gaidot reisu uz Maskavu, viņš lidostā, tāpat kā savulaik Aleksandrs Litviņenko, uzdzēra tēju.
Lidojuma laikā Navaļnijs sāka justies nevesels, un drīz vien sākās konvulsijas un milzīgas sāpes. Lidmašīna nosēdās Omskā, nevis Maskavā, un Navaļnijs tika aizvests uz slimnīcu.
Vācija momentā uz Omsku nosūtīja lidmašīnu, jo Vācijā ir klīnika, kura tieši specializējas saindētu cilvēku diagnosticēšanā un ārstēšanā. Slimnīca Omskā sākotnēji apgalvoja, ka pacients ir pārāk slims, lai viņu vestu uz citu valsti, bet tad tomēr ļāva viņu aizvest.
2. septembrī Vācijas valdība oficiāli paziņoja, ka Navaļniju nepārprotami saindēja tieši ar novičoku.
Tikai vakar viņš iznāca no inducētas komas, kādā ārsti viņu bija turējuši. Klīnika Berlīnē teica, ka viņš spēja atbildēt uz jautājumiem, bet patlaban ir pārāk agri zināt, kādi būs saindēšanās efekti ilgtermiņā.
Krievija, protams, ir noliegusi, ka valstij bija jebkāda loma Alekseja Navaļnija saindēšanā, bet tāpat kā tas bija ar Aleksandru Litviņenko un Sergeju Skripaļu, viela, kura tika izmantota nav ikdienas prece, un tās pirmsākumus tāpēc var noteikt ar visai lielu precizitāti.
Atklāts joprojām ir jautājums, vai un cik lielā mērā šajos procesos ir bijis iesaistīts pats cars Vladimirs. Pārsteigums nebūtu. Reizi čekists, uz mūžu čekists, tā par mūsu kaimiņvalsts nosacīto diktatoru var teikt.
Taču mums Latvijā ir viss iemesls bažīties par šādu patvaļu.
Tā arī ir izpaudusies teritorijas atņemšanā Gruzijā un Ukrainā, marodēšanā Ukrainas dienvidaustrumos un Tuvajos austrumos u.c.
Varam būt pateicīgi, ka esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, jo abos gadījumos organizācijas Navaļnija saindēšanu ir nosodījušas pēc pilnas programmas.
Cerēsim, ka sankcijas pret Krieviju, kādas ieviestas pēc Krimas sagrābšanas, tiks saglabātas tik ilgi, kamēr Krievija tomēr labosies (un, ja kas, to pašu varam teikt attiecībā uz Aleksandru Lukašenko Baltkrievijā, kur protesti pret augustā notikušajām valsts prezidenta “vēlēšanām” turpinās vēl šobaltdien).
Disidenti un oponenti totalitāriem režīmiem tomēr ir varoņi, kuri ir pelnījuši mūsu visu cieņu. Un ļoti ceru, ka Aleksejs Navaļnijs atlabs un varēs turpināt savu ļoti būtisko darbu.
