Kārlis Streips: Diez vai Krievijas bruņotie spēki ir īpaši lielā sajūsmā par situāciju, kurā cars Vladimirs to ir ierāvis 69
“Solidarizējoties ar Ukrainu un ukraiņiem, kuru vidū ir arī Rimi Baltic darbinieki un klienti, kā arī krasi iestājoties pret militāro agresiju, ko Krievija izvērsusi Ukrainā, Rimi Baltic lēmis pārtraukt Krievijā ražotu preču tirdzniecību.”
Šāda preses relīze šorīt bija manā e-pasta kastītē. Esmu Rimi klients. Citā e-pastā šorīt uzņēmums mani informēja, ka “īpašie šīs nedēļas nogales piedāvājumi ir klāt.”
Nezinu, vai šajos īpašajos nedēļas nogales piedāvājumos pagājušajā nedēļā bija kaut kas, kas ražots Krievijā, bet tagad vairs nebūs. Ja godīgi, nekad īpaši preces izcelsmes valstij īpašu uzmanību neesmu pievērsis. Ja tas ir kaut kas, kas man patīk/garšo/ir vajadzīgs, tad ņemu rokā daudz nedomādams par to, vai tas ražots Latvijā, Krievijā, Ķīnā vai Vanuatu.
Šodien ir otrā diena kopš Krievijas Federācijas fīrers Putins uzsāka savu lielo avantūru kaimiņvalstī Ukrainā. Vakar visu pēcpusdienu un vakaru biju TV24. Ierakstīju savu raidījumu. Pēcāk paliku piedalīties dažādās diskusijās par tēmu.
Zinājām, ka kaut kādā brīdī savu tautu uzrunās Amerikas prezidents Džo Baidens, un mans uzdevums bija viņa preses konferenci pārtulkot latviešu valodā mūsu skatītāju vajadzībām.
Preses konference bija paredzēta pusastoņos vakarā pēc mūsu laika. Pēc kāda brīža pienāca ziņa, ka tā atlikta līdz pusdeviņiem. Galu galā Amerikas prezidents pie podesta parādījās ap 20:45. Pārtulkoju viņa teikto, un tad piedalījos vēl vienā diskusijā.
Esmu neizsakāmi lepns par TV24. Vakar principā no astoņiem no rīta līdz 21:30 vakarā bija viens garš specizlaidums. Mūsu raidījumu vadītāji runāja ar daudziem, daudziem cilvēkiem.
Kolēģis Ansis Bogustovs kopā ar operatoru devās uz protestu pie Krievijas vēstniecības, intervēja vairākus no dalībniekiem.
Studijā gan klātienē, gan neklātienē bija daudz viesu, tajā skaitā kādreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis.
Pēdējais studijā nosēdēja trīs stundu garumā un piedāvāja savas eksperta zināšanas. Daudz bija tādu cilvēku, un paldies viņiem visiem pēc kārtas.
Bet šorīt portāls mani palūdza padomāt par to, kā uz notiekošo Ukrainā būtu jāreaģē mums, vienkāršajiem Latvijas pilsoņiem. Sākšu ar faktu, ka mūsu valstī dzīvo vairāk par 40 tūkstošiem ukraiņu vai ukraiņu izcelsmes cilvēku. Pieņemu, viņiem šodien ir daudz spiedīgākas pārdomas nekā jautājums, vai Rimi turpmāk būs atrodamas Krievijā ražotas preces.
Rimi relīzē bija atzīts, ka pirms Krievijas galvenais fašists nolēma iebrukt kaimiņvalstī, Krievijā ražotās preces veidoja ne vairāk kā vienu procentu kopējā sortimenta. Taču reaģējot uz Krievijas barbarismu, ikkatrs sīkums būs izpalīdzīgs.
Internetā vakar un šodien esmu redzējis citas pārdomas un ieteikumus par to, kā būtu jāreaģē uz Krievijas nepiedodamo agresiju.
Piemēram, atteikties no tālākas Rīgas Dinamo hokeja komandas piedalīšanās Kontinentālajā Hokeja līgā. Mūsu hokejisti līgā nekad nekādus diženus rezultātus nav uzrādījuši. Varbūt nudien patlaban ir pienācis laiks atvadīties un meklēt citas spēlēšanas iespējas?
Futbola līga UEFA vakar paziņoja, ka maijā paredzētais čempionāta līgas fināls Sanktpēterburgā nebūs Sanktpēterburgā. Otrs jautājums līgai ir par Pasaules kausa spēlēm. Zviedrija, Čehija un Polija jau ir paziņojušas, ka patlaban tās nav gatavas spēlēt Krievijā. Ukraina saprotamā kārtā ir aicinājusi Krieviju izslēgt no visām turpmākām spēlēm un turnīriem. Piekrītu.
Krievijas agresija arī ir ierosinājusi jaunu sarunu par tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā ar domu, ka nu būtu laiks to beidzot nojaukt.
Neesmu nekāds šī pieminekļa fans. Savulaik kāds par mani iesniedza oficiālu sūdzību pēc tam, kad es to nosaucu par zīmulim līdzīgu priekšmetu. Tomēr pieminekli aizsargā starptautiski līgumi, un nedomāju, ka patlaban būtu prāta darbs kacināt Krievijas lielo lāci šādā nozīmē.
Tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka patlaban ir laiks mūsu dārgo kaimiņvalsti izolēt pēc iespējas pilnīgāk.
Tas mūs noved pie energoresursiem. Portāls mani palūdza apskatīties, “kuros benzīna tankos ir krievu degviela, kuros nav.”
Pats neesmu sēdējis pie mašīnas stūres gandrīz 30 gadu garumā, un līdz ar to šis nav jautājums, kāds man ir aktuāls. Aplūkoju Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas mājaslapu, kur bija uzrādīts, ka visi asociācijas biedri ir vai nu ar vietējo kapitālu, vai arī pieder uzņēmumiem rietumos.
Pēc Krimas okupācijas Latvijas DUS tirgū notika rokāde. Uzņēmums Lukoil, piemēram, visas sev piederošās DUS pārdeva uzņēmumam Austrijā. Nezinu, cik daudz no degvielas, kāda atrodama attiecīgā uzņēmuma pumpjos, nāk no Tuvajiem Austrumiem, cik – varbūt no Krievijas.
Laika gaitā ir bijušas ziņas par nelegālas degvielas kontrabandu mūsu valstī. Ir arī bijuši politiski jautājumi. 2011. gadā Krievija paziņoja par pilnīgu degvielas eksporta pārtraukšanu uz ārvalstīm, tajā skaitā uz Latviju, jo pašā Krievijā degviela bija kļuvusi par deficītu.
Šīs ziņas kontekstā vēstīts, ka uzņēmums DUS Latvijā degvielu saņēma no Lukoil rūpnīcas Ņižņijnovgorodā. Tās ir tās stacijas, kuras pāris gadus pēc tam Lukoil pārdeva uzņēmumam Austrijā.
Tekstu rakstu savā dzīvoklī Purvciemā. Dzīvoklī ir patīkami silts, jo mājā ir centrālapkure. Rīgas Siltuma mājaslapā vēstīts, ka apkuri tas nodrošina ar dabasgāzi un šķeldu. Apmēram puse patērēto energoresursu ir atjaunojamie resursi.
Dabasgāzi mēs ilgu laiku varējām saņemt tikai no Krievijas. Kopš atjaunoti sakari ar uzņēmumu Mažeiķos Lietuvā, arī no turienes tā var nākt.
Krievija ir laika gaitā konkrēti dabasgāzi izmantojusi kā šantāžas ieroci. 2006. gada pirmajā janvārī pilnībā pārtrauca gāzes piegādi Ukrainā. Ziemas spelgonī to pārtrauca. Līdzīgi pārtraukumi arī bija 2015. gadā pēc Krimas aneksijas.
Latvijā, kā zināms, ir viena no lielākajām dabasgāzes krātuvēm Inčukalnā. Vēstīts, tur patlaban ir pietiekami gāzes šai ziemai. Kā būs nākotnē, to grūti spriest. Varbūt tas pamudinās mūsu valdību ciešāk piedomāt pie alternatīviem resursa avotiem.
Kopumā ņemot, Krievijai nebūs ne silts, ne auksts, no tā, ka Rimi ir izņēmusi preces no apgrozījuma. Nedz arī no tā, ka čempionu līgas fināls Sanktpēterburgai ies secen. Un visvairāk ne no tā, ka Feisbukā teju vai visi latvieši, ar kuriem man tur ir sakars, savu fotogrāfiju ir papildinājuši ar Ukrainas karoga ikonu. Arī es tā izdarīju.
Taču, kā jau teicu, esmu pārliecināts, ka patlaban ir laiks Krieviju izolēt pavisam. Tas ir fašista Putina šaurais režīms, kurš patlaban visu valsti ir ierāvis karā pret citu valsti. Zinu, ka cilvēkiem nepatīk, kad tā saku, bet pirmajā karošanas dienā uz kaujas lauka krita simtiem krievu karavīru. Vienā ziņā vēstīts pāri 3000, kāds cits teica ne vairāk kā 800, bet arī pie zemākā cipara tā ir vesela traģēdija 800 ģimenēm Krievijā.
Gribu padomāt, ja tā tas turpināsies, un fīrers Putins turpinās vāvuļot par “cilvēka tiesībām” un “fašismu” un “krievu pasaules aizsargāšanu” Ukrainā un uzstāt, ka jāturpina karot, viens variants lielajā kaimiņvalstī varētu būt militārs apvērsums.
Diez vai Krievijas bruņotie spēki ir īpaši lielā sajūsmā par situāciju, kurā cars Vladimirs to ir ierāvis.
Krievijas impērija sabruka cita starpā tāpēc, ka bruņotie spēki vairs nebija gatavi cīnīties pirmajā pasaules karā.
Bet kamēr tas tā nav noticis, nudien nekādu Krievijas piedalīšanos sportā, nekādu piedalīšanos kultūrā, nekādu piedalīšanos nekur, nekur, nekur. Konkrēti sportā Krievija jau sen ir sevi diskvalificējusi ar masveida krāpšanos un dopingu. Kultūras jomā, arī tiem mūsu valsts mūziķiem, kuriem galvenais noieta tirgus ir kaimiņvalstī, ir pienācis laiks izšķirties, vai tiešām tas ir svarīgāk par brīvības un suverenitātes aizsargāšanu valstī, kurā tā tiek smagi apdraudēta.
Viens, ar ko mūsu valstij tuvākajā laikā būs jārēķinās, būs bēgļi no Ukrainas. Nezinu, vai tas liks uzdarboties mūsu tautas lielajiem migrācijas pretiniekiem, kuri tad, kad bija runa par bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem, brīžiem izrādīja vienkārši prātam neaptveramu marasmu.
Gribu cerēt, ka šajā gadījumā visa tauta būs gatava bēgļiem no Ukrainas pateikt laipni lūdzu.
Pieļauju, Latvijā ir dažs labs uzņēmums, kurš pēc kara Gruzijā un pēc Krimas aneksijas joprojām nediversificēja savu noieta tirgu tā, kā to izdarīja lielais vairums kompāniju mūsu valstī. Nu nākas kost pirkstos, bet arī tur patlaban ir nepieciešams pārtraukt sadarbību.
Fašista Putina ālēšanās kaitē visai pasaulei. Jācer, ka šis karš beigsies ātrāk un nevis vēlāk. Jācer, ka tam beidzoties Ukraina joprojām būs brīva un neatkarīga. Jo, ja fašistam Putinam izdosies to pakļaut, tad kas liktu domāt, ka viņš nesāks raudzīties arī mūsu virzienā? Mūsu visu interesēs ir nodrošināt, ka pret fašistu Putinu tiek uzlikts pietiekami liels spiediens, lai viņš un, galvenais viņa tauta saprastu, ka tālāk vairs nevar.
