Kārlis Streips. Daudzi dzīvoja pilnīgā burbulī, kur bija sajūta, ka Harisa uzvarēs “vienos vārtos” 0
Burbulis. Vārds, kurš ienāca prātā tad, kad dienā pēc Donalda Trampa uzvaras šīgada valsts prezidenta vēlēšanās Amerikā, ieraudzīju šo Tvītu: “Zinu, ka pāragri spriest, bet es laikam dzīvoju pilnīgā burbulī, jo bija sajūta, ka Kamala Harisa uzvarēs vienos vārtos.”
Šo ierakstu tur izvietoja sieviete vārdā Elīza. Es arī dzīvoju līdzīgā burbulī. Vakaros televīzijā skatos telekanālu MSNBC, kur visi pēc kārtas stāstīja, kā Kamalai Harisai bija viss iespējamais impulss. Viņas rallijos bija tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kamēr Trampa rallijos ļaužu bija maz, un viņi mēdza pēc pagarākas vāvuļošanas iet prom.
Biju pārliecināts, un tā arī teicu savos televīzijas raidījumos un rakstīju šeit portālā LA.LV, ka Kamala Harisa nudien “uzvarēs vienos vārtos” pirmkārt tāpēc, ka savā iepriekšējā termiņā amatā Tramps uztaisīja tā, ka Amerikas Augstākā tiesa Amerikas sievietēm atņēma pusgadsimtu senu precedentu par sievietes reproduktīvajām tiesībām.
Laikā kopš tam atkal un atkal esmu lasījis un redzējis stāstus par sievieti, kurai grūtniecībā ir radušies sarežģījumi, bet tā kā pēc minētā sprieduma štats, kurā viņa dzīvo, abortu un šāda veida aprūpi aizliedza pavisam, ārsti viņai liedz palīdzību, jo viņiem piedraudēts ar cietumsodu, un tāpēc nelaimīgā sieviete noasiņo slimnīcas stāvlaukumā vai arī nomirst mājās.
Man gribējās padomāt, ka visas Amerikas sievietes pēc kārtas būs pamatīgi noskaitušās par šādu gājienu. Vēl jo vairāk pēc tam, kad republikāņu kandidāts uz ASV Senāta vietu Ohaio sievietēm vecumā virs 50 pateica, ka viņām aborts nevar būt būtisks jautājums, jo viņu grūtniecības periods jau bija beidzies.
Biju pārliecināts, ka Kamalai Harisai tas nozīmēs uzvaru.
Nesanāca. Pirmais, ko es te gribu konstatēt, ir fakts, ka Donalds Tramps uz valsts prezidenta amatu ir kandidējis trīsreiz. 2016. gadā oponente bija sieviete, un viņš uzvarēja ar šauru vairākumu. 2020. gadā oponents bija vīrietis, un viņš zaudēja ar mazliet lielāku vairākumu. Un tad šogad atkal sieviete un uzvara.
Neesmu veicis pētījumu, lai konstatētu, cik lielā mērā seksisms manā dzimtenē joprojām cilvēkiem liek noraidīt sieviešu kārtas kandidātes, bet minētais fakts tomēr ir tāds, un to noliegt nevaram.
Fakts ir tāds, ka amerikāņi šogad nolēma amatā ievēlēt kriminālnoziedznieku. Jau pirms kāda laika Donalds Tramps tika notiesāts par faktu, ka laikā pirms 2016. gada vēlēšanām viņam bija seksuāla afēra ar pornogrāfisku filmu aktrisi, viņš to gribēja slēpt un tāpēc viņš viņai maksāja klusēšanas naudu.
Grāmatvedībā šie maksājumi pierakstīti citādāk, un tas bija grāmatvedības datu viltošanas piemērs. 34 reizes zvērinātās žūrijas priekšsēdētājs attiecīgajā lietā pateica vārdu “vainīgs.”
Vai zināt, kas te ir pats interesantākais? Soda noteikšana šajā lietā bija paredzēta īsi pēc tam, kad žūrija nāca ar savu spriedumu, bet tiesnesis piekrita Trampa juristiem, ka soda noteikšana laikā pirms vēlēšanām varētu ietekmēt vēlētājus, un tāpēc tiesnesis piekrita to atlikt līdz 26. novembrim.
Gandrīz noteikti pārliecināts, ka apsūdzētais vēlēšanās zaudēs, un tāpēc process varēs turpināties ar privātpersonu.
Man personīgi grūti iedomāties, ka tiesnesis nolems, ka cilvēks, kuram pēc pāris mēnešiem paredzēts ievākties Baltajā namā, būtu liekams cietumā. Bet fakts ir tāds, ka šis ir cilvēks ar 34 notiesājošiem spriedumiem, plus vēl desmitiem citu apsūdzību citās lietās.
Apdraudētas ir divas federālas lietas. Viena ir par faktu, ka laikā pēc 2020. gada vēlēšanām Donalds Tramps uzkurbulēja vardarbīgu pūli pret Kapitoliju ar konkrētu mērķi bloķēt Elektorālās koledžas balsu skaitīšanu.
Otra par faktu, ka no Baltā nama aizejot, cilvēks sev līdz paņēma lielu kaudzi dokumentu, tajā skaitā slepenu un pat ļoti slepenu dokumentu. Pēc tam viņš par to meloja, centās izvairīties no dokumentu atdošanas, un pats trakākais, tos glabāja savā vulgārajā īpašumā Floridā, kur tie bija pieejami jebkuram, kurš gribēja paskatīties.
Tramps pilnīgi noteikti iecels tieslietu ministru, kurš abas minētās apsūdzības vienkārši apspiedīs un atcels. Par to, ka cilvēks mēģināja sagraut Amerikas demokrātisko iekārtu, nekas viņam nebūs. Arī par to, ka viņš slēpa Amerikas visnopietnākos noslēpumus un, iespējams, tos rādīja Amerikas ienaidniekiem – nekas nebūs.
Taču tieslietu ministrs nevar atcelt divas lietas, kuras ir štata līmenī. Stāsts par pornogrāfisko filmu aktrisi bija Ņujorkas štata tiesā, un tas bija Ņujorkas štata spriedums.
Džordžijā ir lieta par faktu, ka laikā kopš 2020. gada vēlēšanām Tramps centās piespiest štata pārstāvjus viltot vēlēšanu rezultātus, lai radītu iespaidu, ka tur ir uzvarējis viņš un nevis Džo Baidens.
Šīs lietas turpinās, lai gan grūti iedomāties, ka prokurori Džordžijā varēs panākt Amerikas esošā prezidenta klātbūtni tiesas zālē.
Tomēr galvenais šajā lietā ir par Trampa plāniem. 2016. gadā viņa lielais “plāns” bija par mūra uzbūvēšanu gar ASV dienvidu robežu ar Meksiku un par pārliecību, ka pati Meksika nosegs mūra būvēšanas izmaksas.
Meksikas tālaika prezidents kolēģi no ziemeļiem pasūtīja visas trīs mājas tālāk un mūris tā arī netika uzcelts. Tramps dikti pacentās, tajā skaitā vienubrīd viņa pirmā termiņa laikā visa valdība bija slēgta tāpēc, ka viņš uzstāja, ka budžeta jāparedz miljardi mūra būvēšanai, bet Kongress ar to nebija mierā.
Šogad vislielākie aplausi no faniem nāca brīdī, kad Tramps runāja par Amerikas dienvidu robežu un migrantiem. Nenoguris viņš bļāva, ka nelikumīgi migranti Amerikā veido bandas, kuras uzbrūk miermīlīgiem iedzīvotājiem, var ierasties virtuvē un pārgriezt cilvēka rīkli, un dažos gadījumos laupa un apēd cilvēku kaķus un suņus.
Šai ārprāta propagandai es personīgi daudz uzmanības nepievērsu. Eksperti saka, ka Amerikā ir ap 10 miljoniem tā dēvēto nedokumentēto migrantu. Tramps regulāri brēca par 20 miljoniem, 30 miljoniem un vairāk.
Re, re – opītis atkal ākstās!
Taču nu amerikāņi varu ir uzticējuši cilvēkam, kurš minētajos rallijos arī piedāvāja “risinājumu.” Amerikā tiks veidotas milzīgas koncentrācijas nometnes. Likuma sargi dosies medībās visā Amerikā un meklēs nedokumentētos migrantus. Tie visi tiks salikti minētajās nometnēs un pēc tam tiks deportēti.
Nedokumentēto migrantu starpā ir cilvēki, kuri Amerikā ir dzīvojuši jau gadiem un gadu desmitiem ilgi, jo valsts sistēma par pilsonības piešķiršanu ir smagi salūzusi jau sen. Ja Trampa administrācija sāks medīt tādus, tad tur būs tēvi un mātes un draugi un kaimiņi un kolēģi.
Vidējam amerikānim tas droši vien ir pie kājas. Arī šeit Latvijā mēs laika gaitā esam dzirdējuši visfantastiskākos apgalvojumus par ļaunprātīgiem migrantiem. Pēdējā laikā visvairāk par tiem, kuri braukā pa Rīgu un citām pilsētām izvadājot pārtikas un citas preces.
Kas tas tāds? Kā viņš te ieradās? Vai viņš strādā oficiāli? Nodokļus maksā? Nemaksā?
Amerikas gadījumā arī ir fakts, ka tai ir robeža ar tikai divām valstīm. Uz dienvidiem ir Meksika, un lai arī ir tiesa, ka liels vairums migrantu Amerikā nonāk no turienes, fakts ir tāds, ka viņi nāca ne tikai no Meksikas, bet arī no Nikaragvas, Hondurasas, Salvadoras, arī no Venecuēlas un tālāk uz dienvidiem.
Trampa demagoģijas stāstījumā migrantu starpā arī ir teroristi no Tuvajiem austrumiem, garīgi slimnieki no pasaules psihiatriskajām slimnīcām, cietumnieki, kādus pasaules valstis ir atbrīvojušas un nosūtījušas kaitēt Amerikai.
Tās vienmēr ir bijušas satrakotā opīša fantāzijas. Par migrantu “karavānām” un noziedzīgajiem migrantiem Republikāņi ir aurojuši jau sen, it īpaši tad, kad tuvojas vēlēšanas.
Medīt padsmit miljonus, likt viņus koncentrācijas nometnē un tad pārmest pāri robežai ar valsti, ar kuru tiem nav nekāda sakara?
Pieļauju, starptautiskajām cilvēka tiesību organizācijām par tā kaut ko būtu šis tas sakāms.
Uz ziemeļiem, savukārt Amerikai robeža ir ar Kanādu, un nākamajā dienā pēc Trampa uzvaras, es Toronto Star laikrakstā atradu materiālu ar virsrakstu “Esi starp tiem, kuri tagad grib pārcelties uz Kanādu? Lūk, kas tev ir jāzina.”
Arī pēc 2016. gada vēlēšanām bija amerikāņi, kuri solīja emigrēt uz Kanādu vai citur. Es personīgi no Amerikas devos prom jau 1989. gadā, kad Amerikas prezidents bija Džordžs Bušs vecākais. Līdz ar to, lai arī Amerikā dzimis, es uz savas dzimtenes politisko haosu varu raudzīties, tā teikt, no attāluma.
Tomēr citādi man ir kā latvietim, un mani baida fakts, ka viens, kas par Donaldu Trampu ir pavisam skaidri zināms, ir fakts, ka viņam patīk čupoties ar pasaules diktatoriem, un it īpaši ar Kremļa fašistu Maskavā.
Maskavā paukšķēja šampanieša korķi par ziņu, ka amerikāņi ir ievēlējuši cilvēku, kurš ap Kremļa fašista pakaļu ir laizījies jau ļoti sen. Sākot ar brīdi, kad viņš gatavojās Maskavā rīkot Mis Visums konkursu un Tviterī saldsērīgi rakstīja “vai domājat, ka arī Putins atnāks uz finālu? Varbūt viņš man kļūs par labu draugu?”
Reiz “labais draugs” bija kļuvis par ASV prezidentu, pasaulei nācās noskatīties vienkārši vienreizējo skatu, kad Amerikas Savienoto Valstu prezidents uz skatuves Helsinkos paziņoja, ka viņa specdienesti varbūt bija secinājuši, ka 2016. gadā Kremlis aktīvi iejaucās tā gada vēlēšanās, bet draugs Vladčiks, kurš stāvēja turpat blakus un smīnēja, pateica, ka Krievija tā nedarīja, un tāpēc Amerikas prezidents ir nolēmis ticēt viņam un nevis pats saviem specdienestiem. Vienreizēji, un nebūt ne pozitīvā nozīmē.
Tramps savā uzvaras runā apgalvoja, ka viņš panāks, ka konflikts Ukrainā beigsies “24 stundu laikā.” Viņš ar Kremļa fašistu sarunās darījumu, un punkts un āmen.
Ukrainas prezidents apsveica Trampu ar uzvaru un braši bilda, ka viņš cer, ka attiecības arī turpmāk būs rezultatīvas. Pieļauju Ukrainas prezidents atceras, kā pirmā termiņa laikā Amerikas prezidents centās viņu šantažēt ar draudu apturēt ieroču piegādi, ja Ukrainas prezidents nepalīdzēs ar negatīvas informācijas meklēšanu par potenciālo oponentu Džo Baidenu un viņa dēlu Hanteru.
Par to bija pirmais no diviem impīčmentiem pret Trampu Kongresa apakšpalātā. Šantažēt citu valsti un meklēt palīdzību priekšvēlēšanu kontekstā ir noziegums.
Ko gan Tramps un Putins varētu sarunāt? Šaubu nav. Ukraina padosies. Ukraina uz visiem laikiem atteiksies no Krimas un Donbasa, un Ukraina apņemsies nekad, nekad, nekad vairs nevirzīties NATO virzienā.
Lieki teikt, Ukrainai tā kaut kas nebūtu pieņemams, un tāpēc galvenais drauds ir par to, ka Trampa administrācija vienkārši piegriezīs krānu attiecībā uz finansējumu Ukrainai. Amerikas jaunais viceprezidents J.D. Venss tieši tā arī ir teicis – Amerikai pašai vajag naudu, kāpēc to sūtīt ukraiņiem?
Nevaru iedomāties, ka Tramps spētu Volodmiru Zeļenski piespiest piekrist tādam darījumam. Bet Tramps tā grib, un viegli nebūs. Jauki, ka valstis Eiropā ir braši solījušas turpināt palīdzību Ukrainai arī tad, ja Amerika no procesa izstāsies. Nav šaubu, būtu daudz labāk, ja amerikāņi šonedēļ nebūtu uzticējuši varu otrreiz Kremļa fašista (un arī Ķīnas diktatora; un arī Ziemeļkorejas diktatora; un arī Izraēlas autokrāta; un arī Ungārijas autokrāta) labākajam draudziņam. Bet tā tie izdarīja, un Kijivai patlaban ir iemesls baidīties.
Pašā Amerikā Tramps grasās visu valsts veselības aprūpes sistēmu uzticēt Robertam Kenedijam no leģendārās Kenediju dinastijas, kurš šī gada sākumā kandidēja Demokrātu partijas priekšvēlēšanās, bet ar laiku pievērsās Trampam.
Kenedijs jau ļoti sen ir bijis pirmkārt pazīstams kā ļoti aktīvs antivakseris, it īpaši bīdot domu, ka vakcīnas rada autismu. Neskaitāmos pētījumos konstatēts, ka tā tas nav, bet Kenedijs un citi antivakseri turpina tā apgalvot.
Tas pats par savi nav pārsteigums. Covid-19 laikā šeit Latvijā bija n-tie ļaudis, kuri bija gatavi akceptēt “pārliecību,” ka vakcīnas ir inde un Bils Geits gribēja visos letiņos iedēstīt mikročipu ar mērķi – nu, šie censoņi nekad nebija spējīgi paskaidrot, kāda mārrutka pēc Geitsa kungs tā kaut ko gribētu darīt, bet tā tas bija.
Nevienu no šiem ākstiem Latvijas valdība nav likusi veselības ministra amatā. Tramps savam antivakserim ir solījis dot virsvadību visās ASV ar veselības aprūpi saistītās aģentūrās. Kas gan ar to varētu saiet dēlī?
Otrs, kurš šogad nolēma pieslieties Trampam, bija ekscentriskais miljardieris un dienvidafrikānis Īlons Masks, kurš cita starpā nopirka un būtībā iznīcināja Tviteru.
Tramps atkārtoti ir teicis, ka Maskam viņš uzticēs procesu, kura ietvaros veikt plašu revīziju Amerikas valsts aģentūrās un piemeklēt divus triljonus ASV dolāru, kurus varētu ietaupīt, samazinot valsts dažādās funkcijas.
Tā būtu apmēram trešdaļa no valsts kopējā budžeta. Svēta govs vienmēr ir bijusi aizsardzības finansējuma joma, bet ārpus tā viss varētu būt uz galda. Jebkas, ko trakie republikāņi uzskata par pārāk “woke” (nezinu, kā to pateikt latviešu valodā, jo, ja godīgi, republikāņu izpildījumā tas arī angļu valodā nenozīmē neko izņemot domu, ka tur ir kaut kas, kas republikāņiem nepatīk), vai arī, kas neatbilst republikāņu pārliecībai par dzīvi.
Tajā skaitā un konkrēti likvidējot Nacionālo okeānu un atmosfēras administrāciju, jo tā turpina uzstāt, ka klimata maiņa ir smaga lieta, kura rada arvien skarbākus un skarbākus laikapstākļus un krīzes situācijas.
Republikāņi savu iemeslu dēļ jau sen ir apgalvojuši, ka tādas lietas, kā klimata maiņa nav. Tad, kad klimata maiņas efekts rada nepieredzēti skarbus orkānus Amerikas dienvidu krastā vai masīvus meža ugunsgrēkus valsts vidienē, tie paši republikāņi bļauj, ka no federālās valdības vajag naudu glābējiem un seku likvidēšanai. To var uzskatīt par sava veida liekulību, lai neteiktu krietni smagāk.
Pats trakākais par to, kas gaidāms Amerikai un pasaulei, ir fakts, ka pirms gada un vairāk radikāli labējā domnīca Heritage Foundation laida klajā 900 lappušu tekstu ar nosaukumu “Projekts 2025.”
Tajā detalizēti izklāstīts viss tas, ko varētu darīt Trampa otra administrācija, tajā skaitā nošaut ziņnesi attiecībā uz klimata maiņu (un pilnībā no valsts rīcības dokumentiem izskaust vārdus “klimata maiņa”), bet arī ieviest nacionālu aborta aizliegumu, pilnībā aizliegt pornogrāfiju, likvidēt ASV Izglītības ministriju, atcelt jebkādu aizsardzību LGBTQ+ kopienai u.tml.
Pats Tramps ir 78 gadus vecs, un nav nekādu šaubu, ka viņa garīgā veselība ir sarukusi. Rallijos pirms vēlēšanām viņš izskatījās noguris un apjucis. Nepārtraukti vāvuļoja par pasaku tēlu Hanibalu Lekteru un par jautājumu vai jūras avārijas gadījumā ir labāk nomirt elektrošoka vai haizivs dēļ.
Viņš nav vesels cilvēks. Un tas nozīmē, ka ļaunprātīgi un viltīgi cilvēki, kādi būs viņam apkārt, varēs darīt pašu sliktāko apziņā, ka prezidents nepamanīs, un prezidents par to neinteresēsies.
Pirmajā termiņā Trampam apkārt bija nopietni cilvēki, kuri viņam neļāva ieslīgt ekscesos. Nu ir pavisam skaidri pateikts, ka tādu nebūs. Kabinetā un valsts amatos Tramps liks cilvēkus ne tāpēc, ka viņi ir profesionāli, bet tāpēc, ka viņi ir lojāli konkrēti Trampam.
Zemākā līmenī no amata tiks padzīti visi civildienesta darbinieki, un arī tur tiks sabīdīti lojālisti.
Par to, ko šāda pieeja nozīmē, Amerika un pasaule pārliecinājās 2020. gadā, kad plosījās Covid 19 pandēmija, un Amerikas prezidents ignorēja ārstu un speciālistu padomu un teica, ka vīruss nekas nopietns nav, drīz tas būs pazudis pavisam. Varbūt to var ārstēt ar spilgtu gaismu vai dzerot balināmo līdzekli. Maskas nebija vajadzīgas. Testēšana nevajadzīga.
Vairāk nekā miljons cilvēku Amerikā nomira Covid pandēmijas laikā, un daudzos gadījumos tas bija konkrēti administrācijas nekompetences rezultātā.
Šajā otrajā piegājienā Dievs pasargi, ka radīsies jauna pandēmija vai pasaules krīze. Taču pat bez tā Amerika nu ir lemta četriem gadiem labākā gadījumā nedrošības un vēl ticamāk un sliktākā gadījumā absolūtai autokrātijai.
Mēs esam NATO dalībvalsts, kurai ir iemesls raizēties par Trampa negācijām attiecībā uz aliansi. Turēsim īkšķus, ka viņam neizdosies Ukrainas prezidentu pārliecināt par piekāpšanos Kremļa fašista priekšā. Tāpat turēsim īkšķus, ka Eiropa šajos četros gados darīs ļoti daudz vairāk, lai sargātu sevi.
Jo amerikāņi šonedēļ nolēma amatā ievēlēt garīgi neveselu kriminālnoziedznieku. Cik ļoti žēl, ka tā ir viena no nozīmīgākajām valstīm pasaulē.
