Kārlis Streips: Ceru, ka oktobrī ievēlēsim sakarīgu Saeimu un novembrī Amerika nezaudēs savu statusu kā demokrātiska valsts 0
Līdz 14. Saeimas vēlēšanām šodien komentāra rakstīšanas dienā palikušas 165 dienas. Pieci mēneši un 12 dienas.
Kandidātu sarakstu iesniegšana sāksies 13. jūlijā un turpināsies līdz 2. augustam. Tad arī uzzināsim, cik daudz un dažādu sarakstu 1. oktobrī cerēs uz vēlētāju labvēlību.
Šogad attiecībā uz partijām bijis jauns noteikums, proti – vēlēšanās drīkstēs piedalīties tikai tās partijas, kuras ir dibinātas ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām ar ne mazāk kā 500 biedriem.
Iespējams, jauno noteikumu autori atcerējās, piemēram, Tautas partiju, kura dibināta 1998. gada 2. maijā. 7. Saeimas vēlēšanas bija tā paša gada 3. oktobrī.
Vai arī Jauno Laiku, kuru jātnieks uz balta zirga Einars Repše nodibināja 2002. gada 2. februārī gatavojoties uz tā paša gada 8. Saeimas vēlēšanām. Tās bija 5. oktobrī. Arī šajā gadījumā partija nebija dibināta vairāk kā gadu pirms vēlēšanām, bet šogad bija tāda prasība un tāpēc pēdējā mirklī neviens ar sarakstu šogad uzrasties nevarēs.
Un tā nu mūsu valsts redzamākie demagogi savas jaunās partijas visi nodibināja jau pērn. Pirmais bija bļaustīgais epidemioloģisku prasību noliedzējs Aldis Gobzems, kurš partiju ar savu raksturu vērā ņemot baisi ironiski nosauca par “Likums un kārtība.” Tas bija 2021. gada 8. janvārī.
Laikā kopš tam partijas nosaukums nomainīts uz neko īpaši neizsakošo jēdzienu “Katram un katrai.”
Nākamā bija ar kādreizējo buldozeru Aināru Šleseru saistītā partija, kura pašam censonim bija septītā vai astotā pēc kārtas. Savulaik viņam bija Latvijas Pirmā partija, kura nebija pirmā partija Latvijas vēsturē. Pērn 14. augustā dibināta nacionālistiski, protekcionistiski vai ksenofobiski nosauktā “Latvija pirmajā vietā.”
28. augustā – vien 33 dienas pirms pēdējās iespējamās dienas – sekoja ar Vjačeslavu Dombrovski saistītā un lakoniski nosauktā partija “Republika.” Tā tad arī bija pēdējā partija, kura dibināta laikus, lai šogad kandidētu vēlēšanās.
Pirms četriem gadiem 2018. gadā uz 13. Saeimas vēlēšanām sacerējās veselas 16 partijas un apvienības. Mandātus ieguva septiņas no tām, un tas nozīmē, ka deviņas palika kandidātos.
To starp Latvijas Centra partija, kura uzskatāmi uzrāda faktu, ka ne visiem mūsu republikas iedzīvotājiem ir nepieciešamie talanti un prasme, lai uzmeistarotu veiksmīgu politisku partiju.
Centra partijas pirmsākumi bija visai tālajā 2005. gadā, kad dibināta partija ar nosaukumu “Vislatvijas partija 21. gadsimts.” Laika gaitā nosaukums nomainīts uz kustība “Solidaritāte,” tad – “Latvijas centriskā partija,” un visbeidzot “Centra partija.”
Partija sevi reklamē ar vārdiem “patriotiska, kristīgi konservatīva partija, kas pārstāv Latvijas sabiedrības vairākumu.”
13. Saeimas vēlēšanās Centra partija saņēma pašu mazāko balsu skaitu no visām 16 partijām un apvienībām, kuras tur piedalījās.
897 balsis tā saņēma. Būtu jākonstatē, ka 895 ir visai tālu no jēdziena “vairākums” valstī, kur pilsoņu un līdz ar to balsstiesīgo skaits atbilstoši 2020. gada datiem bija 1 768 480.
897 nav pat vairākums Latvijas mazākajā – Varakļānu novadā, kurš pēc lielajām administratīvi teritoriālajām reformām viens palika maziņš un vientuļš pateicoties visai neērtā brīdī izsludinātam Satversmes tiesas spriedumam.
Varakļānu novadā 2020. gadā dzīvoja 2990 cilvēku. 897 nav pat trešdaļa no šī skaita, kur nu vēl vairākums.
Katrā gadījumā te runa ir par partiju, kurā ambīciju ir krietni vairāk nekā spēju un iespēju. Daudz mums ir tādu.
5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā bija 23 sarakstu ar 4% barjeru. Tur visspilgtākie rezultāti šī vārda negatīvā nozīmē bija partijai “Liberālā Alianse,” kura ieguva tikai 525 balsis.
Kāds atceras Liberālo aliansi? Varbūt Latvijas Vienības partiju (1070 balsis)? Ja nē, tad varbūt Saimnieciskās rosības līgu (8333 balsis)? Pilsoņu kopu “Mūsu zeme” (8976)? Vēlēšanu apvienību “Latvijas laime” (9814)?
Ir mums arī bijušas kādreiz varenas politiskas partijas, kuras pie siles tikušas izrādījušas visai rukšiem līdzīgas un līdz ar to ar laiku atkal no politiskās skatuves ir pazudušas.
To var teikt par 5. Saeimas vēlēšanu nepārprotamo čempionu savienību “Latvijas ceļš.” Tā dēvētā sapņu komanda ar lielākajām zvaigznēm no okupētās Latvijas līderības un no latviešu trimdas citur pasaulē izkaroja 32,41% balsu un 36 mandātus likumdevējā. Nekad pirms tam, nedz arī kopš tam neviena partija nav tikusi pie tik labiem rezultātiem.
Ceļam sakāpa galvā. 8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā – mazāk nekā desmit gadus pēc lielā triumfa – Latvijas ceļš saņēma tikai 4,87% balsu. Pie vainas bija skandāls ar skrejlapiņām, kurās kāds centās apmelnot konkurējošo Tautas partiju.
Kāds pieminēja Tautas partiju? Ak, jā. 7. Saeimas vēlēšanās pirms mazāk nekā gada dibinātie “oranžie” tika pie 24 deputātu vietām. 8. vēlēšanās 20 mandāti. Tur TP nonāca opozīcijā Einara Repšes valdībā. Tai īslaicīgi sekoja Induļa Emša valdība.
Pēc tam pie grožiem stājās TP izvirzītais Aigars Kalvītis, kurš ar lielu bravūru solīja septiņus treknus gadus Latvijas tautsaimniecībai. Ar šādu solījumu viņš un partija devās 9. Saeimas vēlēšanu virzienā.
Tajā skaitā ar kampaņu televīzijā, kurā sabiedrībā redzami ļaudis slavināja Tautas partiju un tās ministrus aizgūtnēm vien. Šī skaitījās dikti “neatkarīga” kampaņa, lai gan ar laiku sabiedrība uzzināja, ka to vadīja neviens cits kā Aigara Kalvīša biroja vadītājs. Atradusies “neatkarīga” kampaņa.
Par spīti šai krāpniecībai, Tautas partija devītajās Saeimas vēlēšanās 2006. gadā saņēma gandrīz 20% balsu un 23 mandātus.
Taču drīz vien ap to sāka ostīties Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un ar laiku par krāpšanos 8. Saeimas priekšvēlēšanu laikā uzliktais KNAB sods bija tik liels, ka Tautas partija vienkārši nolēma pašlikvidēties un līdz ar to no soda samaksāšanas izvairīties.
Veiksmīgāka vēsture Latvijas politikā bijusi četriem politiskiem jēdzieniem. Pirmkārt nosacīti kreisā kustība, kura 5. Saeimā bija pārstāvēta jēdzienā “Saskaņa Latvijai, Atdzimšana tautsaimniecībai.” Pēc daudzām un dažādām maiņām un pārmaiņām sausais atlikums mūsdienās ir “Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija.”
1993. gada vēlēšanās 119 tūkst. balsu un 12 mandātus izkaroja Latvijas Zemnieku savienība. Tai ir gara bārda vēl no pirmā Latvijas brīvvalsts laika, kur LZS – tiesa, tolaik Latviešu, nevis Latvijas Zemnieku savienība – bija viena no divām lielajām partijām.
Tieši LZS sarūkošā veiksme 4. Saeimas vēlēšanās bija iegansts LZS līderim Ulmanim veikt savu apvērsumu.
Otra lielā partija pirmskara Latvijā bija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kura 1. Saeimas vēlēšanās 1922. gadā ieguva 30 mandātu (LZS – 17).
Sociķi starpkaru laikā tikai vienā valdībā bija koalīcijā. Taču visa pirmā neatkarības perioda laikā līdz pat minētajam apvērsumam LSDSP pārstāvji bija Saeimas priekšsēdētāji. Vispirms Frīdrihs Vesmanis, tad Pauls Kalniņš.
Laikā kopš neatkarības atjaunošanas sociāldemokrāti būtībā ir pazuduši no Latvijas politiskās skatuves.
Saskaņa apgalvo, ka tā esot sociāldemokrātiska. Ej nu sazini. Pati LSDSP 13. Saeimas vēlēšanās kandidēja kopsarakstā ar Kristīgo Demokrātu savienību un jēdzienu “Gods kalpot Latvijai.” Šis tandēms saņēma tikai 0,2% balsu.
Piektajās Saeimas vēlēšanās partija Latvijas Nacionālā neatkarības kustība saņēma 13,3% balsu un 15 mandātus, kamēr vēlēšanu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” izcīnīja 5,3% balsu un 6 mandātus.
Zināmā mērā te runa ir par politiķiem, kurus atmodas laikā neapmierināja Tautas frontes lēnīgums un mērenums politiskajos procesos. Kādu laiku Latvijā darbojās visnotaļ nacionālistiski noskaņotais Pilsoņu kongress, kuram viens no galvenajiem jēdzieniem bija Latvijas pilsonību latviešiem jā, bet nevienam citam nē.
Pati Tautas fronte, kura 1990. gadā izcīnīja izcilu uzvaru okupētās Latvijas pēdējās Augstākās padomes vēlēšanās, arī piedalījās 5. Saeimas vēlēšanās. Daudzi LTF līderi pārgāja uz Latvijas ceļu. Vien Ivars Godmanis palika uzticīgs frontei, taču tā saņēma knapi divarpus procentus balsu. Moris savu ir izdarījis …
Taču LNNK un T/B turpināja darboties veiksmīgi, mūsdienās runa ir par Nacionālo apvienību “VL-TB/LNNK,” kur ir abi politikas dinozauri plus gados jaunākais dinozaurs “Visu Latvijai.”
Un tad vēl kādreizējā Latvijas centrālās bankas vadītāja un ekscentriķa Repšes partija “Jaunais laiks.” Arī tā laika gaitā ir izgājusi cauri dažādām permutācijām un maiņām, un mūsdienās tā ir “Jaunā Vienotība.”
Citas partijas, it īpaši pagājušā gadsimta 90. gados, ir bijušas uz mirkli veiksmīgas viendienītes. Tā tas it īpaši bija 6. Saeimā, kura ievēlēta 1995. gadā.
Tur mūsdienu Saskaņa bija Tautas Saskaņas partija (6 mandāti), plus vēl atsevišķi startēja Latvijas Sociālistiskā partija (5).
Zemnieku savienība togad startēja kopsarakstā tika pie astoņiem mandātiem. Latvijas Zaļā partija, kura vēlāk kļūs par ilggadīgo LZS partneri, togad startēja kopā ar LNNK (8). Tēvzemieši 1995. gadā startēja vieni paši un izcīnīja 14 vietas.
Pirmajā vietā togad bija jēdziens Demokrātiskā partija “Saimnieks” (18 vietas). Otrajā vietā bija jau minētais “Latvijas ceļš” (17), un trešajā vietā Tautas kustība “Latvijai,” kura arī bija pazīstama kā Zīgerista partija par godu tās visnotaļ savdabīgajam baltvāciešu dibinātājam Joahimam Zīgeristam.
Tautas kustība “Latvijai” izveidoja frakciju 6. Saeimā, kura sāka jukt un brukt jau gandrīz tūdaļ pat. Bija jāgaida līdz pat pašreizējai Saeimai un jēdzienam “KPV”, lai redzētu tikpat haotisku partiju un frakciju.
“Saimnieks” saglabāja stabilitāti, lai gan valdību veidot tās pārstāvim Ziedonim Čeveram neizdevās. Tomēr 7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā tas zaudēja visus mandātus. Tāpat visus zaudēja Tautas kustība “Latvijai.”
Kā minēju, laiks rādīs, cik sarakstu būs šogad 1. oktobrī. Un patiesībā vairāk šonedēļ gribu rakstīt par vēlēšanām, kuras būs šogad 8. novembrī.
8. novembrī Amerikā būs vēlēšanas, kurās taps pārvēlēta visa Kongresa apakšpalātā, plus vēl viena trešdaļa ASV senatoru.
Politiskā tradīcija Amerikā jau sen ir noteikusi, ka pēc Amerikas valsts prezidenta vēlēšanām, nākamajās vēlēšanās pēc diviem gadiem sevišķa veiksme ir tai partijai, kuru prezidents nepārstāv.
Tā tas bija 1992. gadā, kad par prezidentu kļuva Bils Klintons no Demokrātu partijas. Brīdī, kad viņš stājās amatā, apakšpalātā viņa partijai bija vairākums 258-176. Senātā vairākums bija 57-43.
1994. gadā Republikāņu partija ieguva 54 papildu mandātus apakšpalātā un izveidoja vairākumu 230-204. Tā bija pirmā reize, kad ASV Kongresa apakšpalātā vairākums bija republikāņiem kopš ļoti tālā 1995. gada.
ASV Senātā republikāņi 1994. gadā ieguva vairākumu 52-48.
2000. gadā ievēlēts ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais. Bušam stājoties amatā viņa pārstāvētajiem republikāņiem bija vairākums 221-212 apakšpalātā un 54-46 Senātā.
Šajā gadījumā pirmajās vēlēšanās pēc valsts prezidenta ievēlēšanas republikāņi saglabāja vairākumu abās palātās. Tāpat arī 2004. gadā, kad Bušs ievēlēts uz otru termiņu amatā.
Šajā gadījumā maiņa bija pēc diviem gadiem otrajā termiņā, kad Demokrāti atjaunoja vairākumu apakšpalātā 233-202, Senātā 51-49.
2008. gadā Demokrātu partijas kandidāts uz prezidenta amatu Baraks Obama piesaistīja ļoti daudz uzmanības un atbalsta, un brīdī, kad viņš stājās amatā, kopā ar viņu likumdevējā bija 257 demokrāti apakšpalātā (pret 178), kā arī 57 demokrāti Senātā (pret 41).
Prezidentam Obamam lielākais sasniegums pirmajos divos gados bija veselības apdrošināšanas programma, kura kļuva pazīstama zem jēdziena “Obamacare.”
Demokrāti šo programmu Kongresā apstiprināja bez nevienas republikāņu balss vispār. Republikāņi to centās prezentēt kā prātam neaptveramu federālās valdības iejaukšanos amerikāņu tiesībās pašiem lemt par savu veselības aprūpi un apdrošināšanu.
Ar šādu vēsti republikāņi devās pie vēlētājiem 2012. gadā un atrada dzirdīgas ausis. Republikāņi apakšpalātā palielināja mandātu skaitu par 63 un līdz 242 (demokrātiem 193). Demokrāti saglabāja vairākumu Senātā, bet tikai līdz 2014. gadam, kad zaudēts arī tas (54-44).
Prezidenta Obamas pēdējos divos gados otrajā termiņā, Senāta vairākuma (republikāņu frakcijas) vadītājs Mičs Makonels nonāca pie patiešām ļaunprātīga lēmuma.
2016. gada februārī nomira Augstākās tiesas tiesnesis Antonins Skalija. Atbilstoši ASV Konstitūcijai, prezidents Obama izvirzīja kandidātu, un Makonels pilnīgi neatbilstoši Konstitūcijai, paziņoja, ka viņa Senāts kandidātu vispār neapspriedīs.
Šīs bezkaunības pamatā bija apgalvojums, ka būtu nekorekti apstiprināt Augstākās tiesas tiesnesi vēlēšanu gadā. Tā bija klaja melošana. Patiesībā Makonels negribēja apstiprināt Augstākās tiesas tiesnesi, jo cerēja, ka 2016. gada valsts prezidenta vēlēšanās uzvarēs Republikāņu partijas pārstāvis, un tad varēs sākt no jauna.
Cilvēks, kurš saņēma partijas nomināciju un tad novembrī šauri uzvarēja Elektorālajā koledžā, protams bija Donalds Tramps. Brīdī, kad viņš stājās amatā, republikāņiem bija vairākums abās Kongresa palātās.
Pirmie divi gadi amatā Trampam bija haosa pilni, un 2018. gadā, atbilstoši minētajai tradīcijai, Demokrātiju partija bez īpašas piepūles atguva vairākumu Kongresa apakšpalātā. 235-199.
Senātā nē. Senātā republikāņi saglabāja šauru 53-47 vairākumu. Tas nozīmēja, pirmkārt, ka Demokrātu vairākums apakšpalātā varēja pieņemt jebkādu progresīvu likumu, bet Makonels Senātā ikkatram no tiem uzlika savu ķepu un pateica nē, vispār neapspriedīsim.
Pēdējā gadā pirms 2020. gada prezidenta vēlēšanām turklāt Makonels un viņa republikāņi izrādīja vienkārši pretīgu liekulību attiecībā uz Augstāko tiesu. 2016. gadā viņi turēja tukšu vietu Augstākajā tiesā gandrīz precīzi viena gada garumā, kā minēju, it kā tāpēc, ka vēlēšanu gadā būtu nekorekti spriest par AT tiesnesi.
2020. gada 26. oktobrī – astoņas dienas pirms tā gada vēlēšanām un laikā, kad amerikāņi jau bija sākuši balsot pa pastu un neklātienē – ASV Senāta republikāņi ar 52 balsīm pret 48 tiesā iebīdīja reakcionāru tiesnesi, turklāt viņu tur ieliekot leģendāri liberālās tiesneses Rutas Beideres Ginsburgas vietā. Bezkaunība ir vārds, kurš pat nesāk aprakstīt šo liekulību.
Pienācis 2022. gads. 2020. gadā Džordžijas štats Amerikas dienvidos pārsteidza visu politisko pasauli, ASV Senātā uzreiz ievēlot nevis vienu, bet gan divus senatorus no Demokrātu partijas.
Tas ir nozīmējis, ka Senātā ir 50 demokrātu un 50 republikāņu, bet tā kā Senāta prezidējošā persona ir ASV viceprezidents, tad ar pašreizējo viceprezidenti Kamalu Harisu demokrātiem ir vienas balss vairākums.
Tas nav nozīmējis lielu progresu, pirmkārt tāpēc, ka Demokrātu partijas frakcijā ir divi senatori, kuri sev vien zināmu iemeslu dēļ ir nolēmuši teikt nē prezidenta Baidena lielajiem plāniem par sabiedrības attīstību.
Plus vēl ar retiem izņēmumiem Senātā ir vajadzīga nevis 51, bet gan 60 balsis, lai kaut ko apstiprinātu, un Republikāņu partija būtībā ir pateikusi, ka tā neatbalstīs pilnīgi neko, kas nācis no prezidenta Baidena un demokrātiem.
Tas ir tāpēc, ka republikāņi cer, ka šogad rudenī saglabāsies ierastā tradīcija, un viņi varēs pārņemt vairākumu vienā vai abās no Kongresa palātām.
Cita starpā apgalvojot lūk, lūk, demokrāti tad, kad viņi ir bijuši pie teikšanas, nav panākuši neko.
Tā nav taisnība. Kopš prezidents Baidens stājās amatā, tikai ar Demokrātu balsīm pieņemta plaša palīdzības programma Covid-19 seku likvidācijai. Pieņemta plaša infrastruktūras attīstības programma, šajā gadījumā vairākiem republikāņiem balsojot jā un par spīti kādreizējā prezidenta Trampa histēriskai bļaušanai, ka tā nevajag.
Tomēr šajā pusotrā gadā kopš Vašingtonā ir saimniekojis Džo Baidens, republikāņi nav sēdējuši, rokas klēpī salikuši.
Ir vairākas jomas, kurās tie ir bijuši pat ļoti aktīvi tajos štatos, kur republikāņiem ir vairākums.
Pirmkārt, liegt sievietēm tiesības lemt pašām par savu organismu konkrēti jautājumā par grūtniecības pārtraukšanu. Aborti Amerikā ir bijuši likumīgi kopš 1973. gada, kad tā sprieda Augstākā tiesa.
Visu laiku kopš tam republikāņi ir centušies pieņemt likumus pret abortu, kuri nepārkāps minēto tiesas spriedumu. Lielākoties federālās tiesas šādiem centieniem ir pateikušas nē, un arī pati Augstākā tiesa vairākkārt ir no jauna apstiprinājusi centrālo principu.
Taču tagad Augstākajā tiesā ir ne tikai viens, ne tikai divi, bet veseli trīs Donalda Trampa izvirzīti un Miča Makonela apstiprināti tiesneši, un reakcionāriem ļautiņiem ir cerības, ka nu Augstākā tiesa abortus atkal aizliegs, vai vismaz padarīs daudz grūtākus.
Kentuki pirms pāris dienām kļuva par pirmo štatu, kurā Republikāņu partijas vairākums vienkārši aizliedza abortus kā šķiru. Noteica visādas prasības ārstiem jomās, piemēram, par dažādu veidlapu izpildīšanu laikā, kad pats štats vēl pat nebija izstrādājis attiecīgās veidlapas.
Te situācija vienkārša. Kentuki republikāņi cer, ka Augstākā tiesa kaut kad paredzamajā nākotnē vienkārši atcels pati savu 1973. gada spriedumu.
Otra joma ir centieni it kā “vēlēšanu integritātes” vārdā apspiest vēlētāju tiesības pēc iespējas vairāk, it īpaši cenšoties represēt tumšādainus cilvēkus, jauniešus un citus, kuri nav ierastie Republikāņu partijas atbalstītāji.
Pusotru gadu kopš Džo Baidens ir stājies amatā, Donalds Tramps turpina savos rallijos un citur apgalvot, ka patiesībā uzvarēja viņš.
Un tieši šis apgalvojums ir ļāvis līdz kliņķim ciniskiem republikāņiem apgalvot, ja arī nekādu pierādījumu par krāpšanos 2020. gada velēšanās nebija (un nav), tad vismaz cilvēkiem bija aizdomas, un tāpēc minētās “vēlēšanu integritātes” vārdā ir pamatoti vēlēšanu procesu kā tādu padarīt pēc iespējas sarežģītāku un nepieejamāku.
Un trešā joma ir tā dēvētie kultūras kari. Te minēšu tikai vienu elementu. Augstākās izglītības līmenī pastāv jēdziens kritiskā rasu teorija, kuras pamatā ir doma, ka rasisms Amerikā ir endēmisks un par tādu arī ir uzskatāms.
Republikāņi te saskatīja iespēju baltādainiem vēlētājiem pateikt – lūk, lūk, liberāļi jūs visus grib padarīt par rasistiem. Tajā skaitā absolūti bez kaut mazākā pamata apgalvojot, ka kritiskā rasu teorija arī tiek mācīta pamatskolās un līdz ar to baltādainiem bērniņiem māca, ka tie ir rasisti.
Konkrēti Florida reaģējot uz to ir sākusi aizliegt dažādas mācību grāmatas. Tajā skaitā 51 gadījumā matemātikas grāmatas ar apgalvojumu, ka arī tur ir atrodams kaut kas no minētās teorijas. Neviens republikānis Floridā nav varējis uzrādīt kaut vienu piemēru par to, kā algebru vai trigonometriju ietekmē teorija par rasi, bet tas republikāņiem arī nav vajadzīgs. Viņiem vajag nobaidīt baltādainus vēlētājus cerībā, ka šogad rudenī tie palīdzēs republikāņiem atgūt vairākumu Vašingtonā.
Tā būtu katastrofa, un tas būtībā uzrāda, kas notiek, ja kādā valstī principā ir tikai divas politiskas partijas. Ja viena no tām pilnībā zaudē visu veselo saprātu un sev parauj līdz ievērojamu daļu vēlētāju (ar Kremļa valsts televīzijai līdzīgu propagandu no telekanāla Fox News), tad situācija kļūst pagalam bīstama.
Un tāpēc, jā, es personīgi uzskatu, ka šeit Latvijā partiju vienkārši ir par daudz, jo pietiekami daudzos gadījumos starp divām vai vairāk partijām ideoloģisku atšķirību nav īpaši daudz, ir tikai cilvēku un konkrētu cilvēku ambīcijas.
Bet Amerikā partijas principā ir tikai divas. Un patlaban nudien viena no tām ir nobraukusi no sakarības sliedēm pavisam. Kā savulaik komentāros par hokeju teica sporta komentētāju leģenda Gunārs Jākobsons – bī-ī-ī- ī- ī- ī- ī- ī- ī- ī- ī- ī-stama situācija pie vārtiem!
Ceru, ka oktobrī mēs ievēlēsim sakarīgu Saeimu. Un ceru, ka novembrī Amerika nezaudēs savu statusu kā demokrātiska valsts. Abos gadījumos nezinu, vai runa ir par pēdējo glābiņu vai par muļķa mierinājumu. Bet abos gadījumos ceru, ka būs labi.
