Kārlis Streips: Čekistam ir jādomā par to, vai rietumu reakcija uz iespējamu agresiju pret kaimiņvalsti būs panesama. 121
Autors: Kārlis Streips
Bruņotiem spēkiem reizēm ir jāpiedalās mācībās. Šī gada pašā sākumā portālā Sargs.lv bija atrodams šāds rezumējums par procesu pērn:
“2021. gadā Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze piedalījušies vairāk nekā 120 Latvijas un starptautiska mēroga militārajās mācībās, stiprinot kaujas spējas un pilnveidojot savietojamību ar sabiedroto valstu bruņotajiem spēkiem.”
Plašākās mācības bija “Namejs 2021,” kas turpinājās no 30. augusta līdz 3. oktobrim un darbojās visā valstī.
Sargs.lv vēstīja, ka mērķis bija “pārbaudīt un pilnveidot vienību gatavību izvērsties valsts aizsardzības uzdevumu izpildei gan patstāvīgi, gan arī kolektīvās aizsardzības sistēmas ietvaros.
“Mācībās piedalījās aptuveni 9300 dalībnieku, tostarp Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku karavīri, zemessargi, rezerves karavīri, tai skaitā, Latvijas pilsoņi, kas apgūst rezervistu militārās apmācības kursu, Aizsardzības ministrijas darbinieki un Iekšlietu ministrijas struktūru personāls.”
Latvijas Aizsardzības ministrija nesen izziņoja plānu, šogad augustā organizēt militārās apmācības kursu, kura mērķis būs “brīvprātīgi valsts aizsardzībā iesaistīt pēc iespējas vairāk Latvijas pilsoņu, dodot iespēju iepazīt militāru vidi un apgūt militārās pamatzināšanas.”
Tiesa, šis aicinājums par “pēc iespējas vairāk Latvijas pilsoņiem” nav universāls. Procesā pieteikties varēs tikai tie mūsu līdzpilsoņi, kuri ir vecumā no 18 līdz 50 gadiem.
No otras puses, process ir atvērts gan vīriešiem gan sievietēm. Pērn no visiem, kuri iestājās bruņotajos spēkos kā profesionāli kareivji, apmēram 20% bija daiļā dzimuma pārstāves.
Latvijas Jūras spēki pērn aprīlī piedalījās mācībās “Atvērtais gars” Somu jūras līcī pie Igaunijas krastiem. Lieki teikt, Latvijai milzīgu jūras spēku nav, un mācībās piedalījās kuģi un jūrnieki no astoņām valstīm, kā arī no NATO.
Šīs mācības nebija domātas jūras spēku kaujas gatavības pārbaudīšanai. Jau ļoti sen mūsu valsts jūras spēki ir specializējušies mīnu un citu sprādzienbīstamu objektu meklēšanā un neitralizēšanā. “Atvērtā gara” mācības bija domātas tieši šo spēju tālākai attīstīšanai.
Taču iedomāsimies, ka minētās valstis un NATO būtu nolēmušas mācības rīkot nevis Somu jūras līcī, bet gan, teiksim, Melnajā jūrā un pie Krievijas anektētās Krimas un pašas Krievijas dienvidrietumu krastiem.
Kā mūsu lielā kaimiņvalsts uz tā kaut ko reaģētu? 2018. gada novembrī Krievijas robežsardze apšaudīja trīs Ukrainas jūras spēku kuģus un tos sagrāba. Kuģi devās uz Mariupoli, bet Krievija uzstāja, ka kuģi atradās tās ūdeņos.
Maskava apgalvoja, ka kuģi bija devušies uz priekšu bīstamā veidā, plus vēl to apkalpe nebija reaģējusi, kad Krievijas spēki centās ar to sazināties pa radio. Trīs ukraiņu apkalpes locekļi guva ievainojumus, kad Krievijas spēki tos atkal apšaudīja. Visu 24 ukraiņu jūrnieki tika aizturēti.
Ukrainas prezidents Petro Porošenko uzskatīja, ka notikušais varbūt liecināja par invāziju. Krievija atkal apgalvoja, ka incidents bija provokācija īsi pirms 2019. gada Ukrainas valsts prezidenta vēlēšanām.
Tiesa Krimā nolēma, ka 12 no 24 jūrniekiem bija aizturami uz 60 dienām. Drīz vien tas pats notika atlikušajiem jūrniekiem. Viņus visus aizveda uz Maskavu.
Amerikas jūras spēki nosūtīja divus karakuģus uz Melno jūru. Kanāda, ASV un Eiropas savienība ieviesa sankcijas pret Krievijas pilsoņiem un uzņēmumiem, kuri bija piedalījušies uzbrukumā pret ukraiņu kuģiem.
Tikai 2019. g. septembrī jūrniekus atdeva Ukrainai pret vairākiem krievu cietumniekiem. Viens no tiem bija aculiecinieks jau minētajai Malaizijas lidmašīnas nogāšanai.
Ukraina notikušo pasludināja par kara gājienu no Krievijas puses. Ukrainas Nacionālā drošības un aizsardzības padome sprieda, ka Krievijas rīcība pārkāpa vairākus Apvienoto nāciju rezolūcijas pantus.
Rezolūcija definēja agresiju, nosakot, ka agresija nozīmēja ostu vai krastu blokādi citai valstij, vai arī uzbrukums pret valsts bruņotajiem spēkiem sauszemē, jūrā vai gaisā.
Krievija, protams, to noliedza un apgalvoja, ka pie incidenta vainīga bija Ukraina.
To visu šonedēļ pieminu tāpēc, ka Krievija pirms kāda laika paziņoja, ka tā rīkos jūras spēku mācības ar īstiem ieročiem Īrijas jūrā, sākot 4. februārī.
Grupa īru zvejnieku apgalvoja, ka Krievija plānoja mācības rīkot tieši tur, kur zvejnieki meklēja dažādas zivis un garneles.
Viens no grupas vadoņiem paziņoja, ka 60 zvejas kuģi no Īrijas 2. datumā dosies uz minēto vietu. Ja Krievijas jūras spēki centīsies tos padzīt, zvejnieki mierīgi pateiks nē.
27. janvārī Krievijas vēstniecība Īrijā uzaicināja divus no zvejnieku pārstāvjiem tikties ar Krievijas vēstnieku. Tie tā arī darīja, un pēcāk apgalvoja, ka vēstnieks tiem esot devis absolūtu garantiju, ka jūras spēki nebūs zvejniecības teritorijā. Tie arī teica, ka vēstnieks bija solījis bufera zonu starp jūras spēkiem un zvejniekiem.
Zvejnieki arī teica, ka vēstnieks bija apgalvojis, ka mācības jūrā būšot minimālas.
Vēstnieks esot tiem pastāstījis, kādus ieročus Krievijas spēki to laikā lietošot.
Ļoti drīz pēc tam Krievijas vēstniecība noliedza, ka vēstnieks tā kaut ko būtu teicis. Tomēr 30. datumā vēstniecība paziņoja, ka valsts aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu bija solījis, ka jūras spēki tomēr neveiks mācības Īrijas ekskluzīvajā zonā.
Zvejnieku pārstāvis teica, ka viņš ir gandarīts par lēmumu, bilstot, ka varbūt Krievija vienkārši bija pārrēķinājusies attiecībā uz mācībām zvejniecības teritorijā. “Īrijas zvejniecības industrija nekādā gadījumā netaisījās piekāpties,” tā viņš paziņoja.
Brašo zvejnieku plānus piesaistīja uzmanību visā pasaulē. Droši vien tieši tas bija tas, kas tomēr lika Maskavai piekāpties.
Īrija nav NATO dalībvalsts. Tās jūras spēkiem ir tikai pieci kuģi un mazliet vairāk par tūkstoti jūrnieku. Tie lielākoties nodarbojas ar zvejniecības teritoriju sargāšanu, kontrabandas novēršanu un tamlīdzīgiem procesiem.
Tiesa, kopš 2017. gada Īrijas jūras spēki ir arī piedalījušies Eiropas savienības misijā Vidusjūrā, kur uzsvars ir uz humanitāru palīdzību un apmācībām.
1999. gadā Īrija pievienojās NATO Partnerattiecības mieram programmai, piedaloties miera uzturēšanas, glābšanas un cita veida procesos. Īrija tradicionāli ir ieturējusi neitralitāti, un tas ļauj tai piedalīties misijās, kuras organizē ANO Drošības padome.
Kopš 1999. gada īru spēki ir piedalījušies miera uzturēšanas operācijā Kosovā, kā arī ierobežotos apjomos NATO karā Afganistānā. Tāpat tā nosūtīja personālu uz Bosniju un Hercegovinu tad, kad tur bija vajadzīga miera uzturēšana.
Tomēr NATO aliansē Īrija nevēlas un nevar iestāties kamēr atklāts paliek jautājums par salas ziemeļu daļas nākotni. Ziemeļīrija joprojām ir daļa no Apvienotās Karalistes, un domas tur ļoti dalās attiecībā uz jautājumu par apvienošanos ar pārējo Īriju.
Tiesa, NATO ļoti intensīvi domā par Kipras aicināšanu pulciņā, lai arī daļu no salas kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ir okupējusi Turcija. Turcija jau tagad ir NATO dalībvalsts, un visticamāk tieši tā bloķē tālākas sarunas par tēmu.
Jādomā, ka Kremļa vēlme rīkot jūras spēku mācības netālu no Īrijas krastiem ir daļa no tā vēlmes kacināt rietumus, kuri draud smagas sankcijas, ja Krievija uzsāks agresiju pret Ukrainu.
Protams, agresija jau tagad notiek Donbasā. Kā minēju, neviens netic, ka tur neatrodas krievu kareivji. Iespējams, ka tieši tur Krievija plāno kaut kādu diversiju.
Grūti spriest, kas čekistam, kurš Krievijā ir uzkundzējies ar savu “varas vertikāles” procesu, ir prātā. Kā esmu rakstījis citreiz, visticamāk, čekistam ir jādomā par to, vai rietumu reakcija uz iespējamu agresiju pret kaimiņvalsti būs panesama.
Jau sen čekists ir runājis par domu, ka Krievijas pirmsākumi ir meklējami tieši mūsdienu Ukrainas teritorijā, un līdz ar to, Ukraina patiesībā ir daļa no Krievijas.
9. gadsimtā mūsu ērā izveidota tā dēvētā Kijevas Krievzeme, kura pastāvēja līdz pat 13. gadsimtam. Tieši tāpēc radies mīts par Krievijas pirmsākumiem, kuru valdošais čekists uztur kā aizbildinājumu agresijai pret kaimiņvalsti.
Laiks rādīs, kas šajā gadījumā notiks tālāk. Varam būt pateicīgi, ka Latvija ir NATO dalībvalsts.
Galvenais, par ko mums būtu jāraizējas, ir iespēja, ka invāzijas gadījumā mūsu virzienā dotos ievērojams skaits bēgļu no Ukrainas.
Ne visi Latvijā par tā kaut ko priecātos. Un tāpēc tāpat, kā rakstīju pagājušajā nedēļā, lūgsim Dievu, ka pašreizējā situācija atrisināsies diplomātisko sarunu ceļā un mierīgi.
Un mierināsim sevi ar izpratni, ka arī mūžseni čekisti, kuri savu pieredzi lieto politiskām vajadzībām, mūžīgi nedzīvos.
