Kārlis Streips: “Brīvības statuja, ja varētu, tad noteikti raudātu” 0
Vai dieniņ, cik sarežģītā pasaulē mēs patlaban dzīvojam! 17. martā sāku jaunu nedēļu TV24 raidījumā “Streips pārlūko pasauli,” un par ko gan visu varēju stāstīt!
Pētījumu centrs Eiropas Savienības paspārnē ir atradis piecas valstis Eiropā, kurās tiek grauta demokrātija. Ungārija šajā ziņā ir vectētiņš, bet arī Bulgārija, Slovākija, Horvātija un Itālija.
Amerikā turpinās valsts pārvaldes sistēmas graušana, tajā skaitā nupat paziņots par radio stacijas Amerikas balss likvidēšanu. Padomju okupācijas laikā daudz cilvēku veltīja milzīgas pūles, lai klausītos Amerikas balsi un it īpaši Radio Brīvā Eiropa, jo režīms tās centās bloķēt, bet aizliegtais auglis bija jo salds.
Maestro Raimonds Pauls savulaik kādā intervijā stāstīja, ka viņš iemācījās džezu no Amerikas balss: Klausījās un tad dzirdēto pārlika klavieru vajadzībām.
Taču Amerikas prezidentam šķiet, ka ārvalstu informēšana ir velti tērēta nauda.
Amerikā nupat brīvdienās plosījās ārprātīgi negaisi ar tornado un milzīgu vēju un plūdiem un visu pārējo. Droši vien būtu pārspīlēti nākt ar domu, ka varbūt Dabas māte ir noskaitusies sakarā ar to, ka režīms arī ir krasi samazinājis štatus un finansējumu tajā ASV iestādē, kura nodarbojas ar laika prognozēšanu, tajā skaitā brīdinot par tauvojošām vētrām. Varbūt Dabas māte vienkārši nolēma izmantot izdevību.
Lietuvā patlaban valdība domā par patvērumiem, ja gadījumā pienāks vajadzība. Igaunijā valdošā koalīcija izmeta no savām aprindām sociāldemokrātus, patlaban atlikušās divas partijas cenšas atrast kopsaucēju par ministriju sadali un darāmajiem darbiem.
Vatikāns nupat laida klajā fotogrāfiju, kurā Romas pāvests redzams slimnīcas kapelā un lūgšanas laikā. 88 gadus vecais pāvests jau mēnesi tur ārstējas, un viņš ir teicis, ka viņš negrib, lai par to un par ārstēšanas kursu informācija tiktu turēta slepenībā.
Serbijā protesti pret valdību sākās pērn novembrī, kad sabruka nesen uzceltas dzelzceļa stacijas nojume un sabiedrība ātri saprata, pie vainas bija līdz kliņķim korumpēta valsts iekārta, kura bija ļāvusi to uzbūvēt pavirši un bez vajadzīgās drošības pakāpes. It īpaši augstskolu studenti Serbijā jau ir panākuši premjerministra un tās pilsētas, kur notika traģēdija, mēra demisiju, bet ar to vēl nav pieticis.
Francijā viens no Eiropas parlamenta deputātiem ir nācis ar domu, ja reiz Amerikā varu tagad ir pārņēmis režīms, kurš neatbilst pat minimāliem demokrātijas principiem, tad būtu laiks Brīvības statuju atdot atpakaļ Francijai, kura to pieskatīs, kamēr amerikāņi ar savu jezgu paši tiks galā.
Brīvības statuju Francija Amerikai uzdāvināja 1886. gadā par godu ASV neatkarības deklarācijas simtgadei. Uz tās pamatnes ir iegravēts sens dzejolis par atvērtību migrantiem un pasaules nabadzīgajiem ļaudīm, kuri ir laipni aicināti meklēt labāku dzīvi tur.
Pašreizējais ASV prezidents ir par visiem 180 grādiem pretējā virzienā no šīs domas pagriezies. Pašreizējais ASV prezidents, piemēram, lika arestēt augstskolas doktorantu un viņu deportēt.
Kāpēc? Jo pērn šis students savā augstskolā palīdzēja organizēt protestus pret ASV atbalstu Izraēlai laikā, kad Izraēla veica genocīdu Gazas joslā.
Students Amerikā atrodas likumīgi un ar visiem papīriem, bet pašreizējais režīms, lūk, atbalsta Izraēlas režīmu ar visām rokām un kājām un palestīniešus uzskata par necilvēkiem.
Brīvības statuja, ja varētu, tad noteikti raudātu.
Tomēr 17. martā arī ir liela svētku diena vienai konkrētai tautai mūsu pasaulē, un tāpēc, lai pārāk nesērotu par visām mūsu pasaules daudzajām negācijām, šonedēļ padomāsim par to.
17. marts jau sen bijis pazīstams Īrijā un citur pasaulē kā svētā Patrika piemiņas diena.
Svētais Patriks dzīvoja 5. gadsimtā mūsu ērā un ir Īrijas galvenais patrons. Leģenda par viņu ir šāda:
Patriks piedzima turīgā britu ģimenē Romas impērijas okupācijas laikā. Taču 16 gadu vecumā viņu nolaupīja īri, kuri viņu padarīja par vergu. Sešus gadus Patriks pavadīja Īrijā kā lopu gans, bet tajā laika posmā viņa apziņā ieskanējās Dieva balss.
Dodies uz krastu, tāda bija instrukcija no debesīm. Tur būs kuģis, kas tevi pārvedīs mājās. Tā tas arī bija, un Patriks devās atpakaļ uz Angliju, kur viņš kļuva par katoļu priesteri.
Taču Īriju gados jaunais garīdznieks neaizmirsa. Tradīcija vēsta, ka neilgi pēc savas ordinācijas, Patriks atgriezās Īrijā ar mērķi konvertēt turienes pagānus un panākt, ka tie pieņems kristīgo ticību. Vairākus gadu desmitus viņš tur esot pavadījis, un cita starpā ar laiku izstrādāta pasaka, kurā teikts, ka Īrijā čūsku nav, jo Patriks tās visas ar stabules skaņu ir aizvedis līdz krastam un licis tām doties jūrā, kur tās noslīka.
Mūsdienās svētā Patrika diena ir svētku diena Īrijā, taču to atzīmē visā pasaulē. Cilvēki tērpjas zaļās drānās un varbūt dodas uz īru krogu, kāds laikam ir atrodams ikkatrā pasaules pilsētā, kurai nav kauns pašai par sevi.
Manā dzimtajā Čikāgā pašvaldība katru gadu pirms svētā Patrika dienas panāk, ka Čikāgas upe, kura plūst cauri pilsētas centram, ir spilgti zaļa. Formula pulverim, kāds tiek tur iebērts šai vajadzībai, skaitās dziļi slepena, bet uz kādu laiku Čikāgas upe nudien ir spilgti zaļa.
Čikāgā ir milzīgi daudz īru izcelsmes cilvēku, un tāpēc Patrika dienā tiek rīkotas parādes un dažādi citi pasākumi. Tāpat tas arī ir citur Amerikā, kur īri savulaik pulcējušies.
Cita starpā, atbilstoši tradīcijai, konkrēti svētā Patrika dienā īriem ir tiesības atteikties no gavēšanas, kāda citādi ir paredzēta kristiešu Gavēņa laikā. Tajā skaitā konkrēti tajā dienā arī drīkst lietot alkoholu, no kā izriet, ka svētā Patrika dienas ballītes var sist ļoti augstu vilni, nudien.
Īri uz citām pasaules malām sāka migrēt jau 18. gadsimta laikā, taču tieši 19. gadsimta vidū tur izcēlās situācija, kurā pilnībā iznīka kulinārijā būtisko kartupeļu raža. Draudēja badošanās, un tāpēc vairāki miljoni īru devās meklēt savu laimi citur.
Tie, kuriem rocība bija mazāka, devās uz tuvējo Angliju vai Velsu. Turīgāki īri varēja nopirkt biļeti pāri Atlantijas okeānam uz tā dēvēto jauno pasauli. Lai gan patiesībā viszemākās klases biļete kuģī īpaši daudz arī tajos laikos nemaksāja.
Tāpat kā tas ir bijis ar citiem etnosiem, īri sākumā Amerikā ar īpašu labvēlību netika uzņemti. Viņi lielākoties angļu valodu neprata, no kā vidējā amerikāņa izpratnē veidojās kaut kāds dīvains cilvēks, kurš droši vien līdz ar to bija vai nu netīrs un slims ar infekcijām, vai arī kaut kāds ļaundaris.
Īri tāpat kā itāļi un citas eiropiešu grupas, ar laiku izveidoja paši savas bandas savu tiesību aizstāvēšanai. Taču tāpat kā tas bija ar visām grupām, jo tālāk no emigrācijas brīža ģimenes locekļi bija, jo mazāk tie vēlējas runāt vecmodīgajā īru valodā, un tiem bija vairāk intereses kļūt par amerikāni nekā par īru.
1900. gada tautas skaitīšanā konstatēts, ka iepriekšējā pusgadsimta laikā Īrijas iedzīvotāju skaits samazinājies par vienu pusi. Īri devās daudzviet pasaulē. 2001. g. tautas skaitīšanā Lielbritānijā konstatēti apmēram 869 tūkstoši iedzīvotāju, kuri dzimuši Īrijā. Vairāk nekā 10 procentiem Lielbritānijas iedzīvotāju vismaz viens no vecvecākiem bijis īrs. Tas cita starpā ļauj iegūt Īrijas pilsonību.
Līdzīgā ziņā arī trimdas latvieši pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā un vidū varēja iegūt Latvijas pilsonību, ja bija pierādāmas ģimenes saites ar tiem, kuri te dzīvoja līdz PSRS okupācijas sākumam.
Īrija kā tāda ir sala, kura ap 12. tūkstošo gadu pirms mūsu ēras atdalījās no Britānijas salas. Savukārt Britānijas sala ap 6100. gadu pirms mūsu ēras atdalījās no kontinentālās Eiropas.
Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka cilvēki Īrijā sāka darboties pirms apmēram 12 tūkstošiem gadu, bet laikā kopš tam atrasti pierādījumi par to klātbūtni jau pirms 33 tūkstošiem gadu. Pastāvīgas apmetnes pirmoreiz veida ap 8000. gadu pirms mūsu ēras.
Īru valodas pirmsākumi ir vairāk miglā tīti. Tā ir ķeltu valoda, un ir zināms, ka ķeltu tautas sāka virzīties pa Eiropas kontinentu ap 1200. gadu pirms mūsu ēras. Precīzi kura cilts ieradās Īrijā un līdz ar to sāka veidot īru valodu, tas nav precīzi zināms.
Tā vai citādi īri savu valodu migrācijas laikā sev veda līdz. 1890. gadā Kanādas tautas skaitīšanā atrasts gandrīz ceturtdaļmiljons, kuri runāja īru valodā. Ņūfaundlendā izveidojās unikāls valodas paveids, bet 20. gada sākumā tas pazuda.
Mūsdienās īru valoda Īrijā joprojām ir oficiāla valoda. Īrijas parlamenta nosaukums ir Dáil Éireann, deputāts ir Teachta Dála, un premjerministra amata nosaukums ir Taioseach.
Tomēr ar to visu, gandrīz viss darbs Īrijas parlamentā un sabiedrībā notiek angļu valodā. Zināmā mērā īru valodu Īrijā var salīdzināt ar basku valodu Spānijā – vietējā un tradicionālā valoda, ap kuru plešas daudz lielāka lingvistiska sistēma.
Salas vēstures pamatā pirmkārt ir reliģiski jautājumi. Īrijā tāpat kā citur Eiropā pirmā iesakņojās Romas katoļu baznīca. 1541. gadā Lielbritānijas karalis Henrijs VIII, kurš bija aizgājis no katoļiem un izveidojis pats savu protestantu sektu, sevi pasludināja par Īrijas karali.
Sekoja sērija konfliktu un sacelšanās starp protestantiem, kuri Īrijā bija mazākumā, bet bagātāki, un katoļiem, kuri veidoja trūcīgākas masas. 1801. gadā Īrijas pašpārvaldes parlaments likvidēts un izveidota Lielbritānijas un Īrijas apvienotā karaliste. Katoļiem pilnas tiesības deva tikai 1829. gadā, un pāris gadu desmitus pēc tam sekoja jau minētā sliktā raža un no tās izrietošā badošanās.
1. Pasaules kara laikā Īrijā izcēlās jauni nemieri, un 1922. gadā sekoja īss karš pēc kura Īrijas republika ieguva savu neatkarību – visa sala izņemot sešus reģionus valsts ziemeļos, kur izveidota Ziemeļīrija. Plašākā valsts kļuva par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti.
Ziemeļīrija laikā kopš tam ir bijis problemātisks veidojums. Tieši tur milzīgā cīņa starp protestantiem un katoļiem sasniedza savu apogeju, tajā skaitā ar terorismu un represijām un ārprātīgiem konfliktiem. Nosacīts miers sasniegts 1998. gadā ar tā dēvēto Lielās piektdienas līgumu.
Īrija Apvienoto Nāciju organizācijā iestājās 1955. gadā un Eiropas Savienībā vien 1973. gadā kopā ar Lielbritāniju.
Ilgus gadus Īrijas ekonomika stagnēja, bet pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Eiropas Komisija sāka palīdzēt ar tautsaimniecības attīstību, un drīz vien Īrija bija pazīstama kā “ķeltu tīģeris.”
Tas tā turpinājās līdz 2008. gadam, kad globālā finanšu krīze Īrijai trāpīja sevišķi smagi. Banku glābšanai Īrija veltīja summu, kas bija ekvivalenta 25% no IKP – absolūts pasaules rekords šai konkrētai vajadzībai.
Taču vēl pirms tam Īrija varēja būt kā piemērs valstīm Austrumeiropā, kuras cierēja Eiropas Savienības virzienā un cerēja savu tautsaimniecību pārstrukturēt konkrētajā virzienā. Atceros no sava laika Latvijas ārlietu ministrijā, ka īri bija sevišķi izpalīdzīgi pirmajos atjaunotās neatkarības gados.
Katoļu baznīcas loma Īrijā ir ievērojami samazinājusies, tajā skaitā 1992. gadā izcēlās skandāls par bīskapu, kuram slepeni bija draudzene ar kuru viņam kopā bija bērns. Plus vēl masīvais pedofilijas skandāls, kurš Romas Katoļu baznīcu un tās priesterus ievilka smagās nepatikšanās daudzu gadu garumā.
Viens efekts tam visam bija tas, ka 2011. gadā Īrija slēdza savu vēstniecību Vatikānā. Svētajā pilsētā tādu patlaban ir 92, tajā skaitā Latvijas vēstniecība.
Lūk, stāsts par Īriju un īriem. Ceru, ka visiem bija lieliska svētā Patrika diena arī tad, ja nemaz neapzinājās, ka šodien tāda ir atzīmējama!
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
