Kārlis Streips: Biju plānojis komentāru par Tuvajiem Austrumiem, bet “pēdējā Eiropas diktatora” režīms pacentās 20
Biju plānojis šonedēļ komentāru rakstīt par notikumiem Tuvajos Austrumos, kur kārtējo reizi ļaudis, kuri Dievu sauc par Jahvju, bombardēja ļaudis, kuri Dievu sauc par Allāhu un otrādi. Tas ir sarežģīts stāsts ar senu vēsturi un garu bārdu.
Taču tam būs jāpagaida, jo aizgājušajā svētdienā, 23. maijā, uzdarbojās tā dēvētais pēdējais diktators Eiropā. Lasītāji stāsta fabulu zinās.
Ryanair lidmašīna ceļā no Atēnām uz Viļņu. Pa ceļam tā pagriezās citā virzienā, pasažieri blakus lidojam ieraudzīja kara lidmašīnu, un galu galā lidmašīna nosēdās nevis Lietuvas, bet gan Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā.
“Skaidrojums” par notikušo vispirms nāca no Minskas lidostas, kur tapa paziņots, ka it kā saņemts anonīms ziņojums par sprāgstvielām minētajā reisā.
Mazliet vēlāk kāds Viļņas lidostā bilda, ka viņš bija padzirdējis, ka lidmašīnas salonā esot bijis konflikts starp kādu pasažieri un apkalpes locekļiem. Vienādi vai otrādi, Ryanair lidmašīnas maršruts tika mainīts. Kara lidmašīnas klātbūtnē.
Lasītāji arī zinās patieso iemeslu šim notikumam. Lidmašīnā atradās viens no Minskas režīma viedokļa raugoties patiesi “interesants” pasažieris. Tas bija redzamais režīma oponents Romāns Protasevičs.
Romānam ir 26 gadi, jau pusaudža gados viņš sevī sajuta iebildumus pret Aleksandra Lukašenko autoritāro režīmu. Puiša aktivitātes piesaistīja režīma uzmanību jau pasen. 2017. gadā pret viņu celtas apsūdzības par piedalīšanos nelikumīgā pasākumā, taču Romānam izdevās ar dokumentiem pierādīt, ka attiecīgajā brīdī viņš atradās pavisam kur citur.
Pirms tā visa Romāns Protasevičs iestājās Baltkrievijas valsts universitātē ar mērķi studēt žurnālistiku, bet tobrīd viņš jau bija zināms kadrs, drīz vien viņš atkal tapa izslēgts. Par spīti formālas izglītības trūkumam, Romāns atrada darbu Baltkrievijas medijos, tajā skaitā Radio Brīvā Eiropa birojā Minskā.
2019. gada novembrī Baltkrievijas varas iestādes sacerēja apsūdzības pret vēl vienu opozicionāru Vladimiru Čudencovu. Režīms viņam inkriminēja nelikumīgu narkotiku glabāšanu, lai gan asins pārbaude liecināja, ka tajās nekādu narkotiku nebija.
Romāns Protasevičs bija pirmais, kurš publiski ziņoja par safabricēto lietu, viņam nācās piesist pēdu un aizmukt uz Poliju. Tur viņš pērn janvārī pieprasīja politisku patvērumu.
Pērn augustā, savukārt, kārtējo reizi kaimiņvalstī pienāca valsts prezidenta vēlēšanas. Aleksandrs Lukašenko bija sovhoza vadītājs brīdī, kad Padomju savienība sāka jukt un brukt.
1990. gadā viņš ievēlēts Baltkrievijas PSR Augstākajā padomē, kur Lukašenko sevi prezentēja kā pārliecinātu cīnītāju pret korupciju. Cita starpā, bez īpašiem pierādījumiem, viņš dažādos koruptīvos grēkos apsūdzēja Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdētāju, kā arī valsts premjerministru.
1994. gadā bija pirmās demokrātiskās valsts prezidenta vēlēšanas Baltkrievijas vēsturē. Lukašenko vēlētājiem stāstīja, cik viņš ir aktīvs pretkorupcijas jomā. Pirmajā kārtā kādreizējais sovhoza direktors saņēma 45,1% balsu. Otrā vietā bija jau minētai valsts premjerministrs ar tikai 17,4%. Otrajā kārtā Lukašenko saņēma 80,1% balsu.
Divus gadus pēc ievēlēšanas, jaunais prezidents saorganizēja referendumu, kura centrālais mērķis bija stiprināt viņa personīgo varu, tajā skaitā pagarinot viņa pirmo termiņu amatā pa diviem gadiem.
Referendumu kā negodīgu apstrīdēja starptautiskās instances, bet tas arī Lukašenko ļāva padzīt esošo parlamentu un tā vietā iecelt parlamentu ar sev lojāliem un uzticamiem kadriem.
Ilgus gadus pēc tam Aleksandrs Lukašenko savā valstī varēja justies droši. Viņa pārvēlēšana uz jaunu termiņu amatā vienmēr bija visai baltiem diegiem šūta.
Rietumu pasaule ieviesa dažādas sankcijas, kas vienubrīd diktatoram lika raudzīties lielās kaimiņvalsts Krievijas virzienā. Tās ir bijušas visai šizofrēniskas attiecības.
No vienas puses, Lukašenko grib lielā kaimiņa aizsardzību, bet no otras puses, baltkrieviem tomēr ir pašiem sava valsts un tauta.
Lukašenko arī ir centies veidot labas attiecības ar rietumu spēkiem, piemēram, piedāvājot Minsku kā vidutāju sarunās par Krievijas marodēšanu Ukrainas dienvidaustrumos.
Taču visu laiku Aleksandrs Lukašenko ir stingri savās rokās turējis varu. Ir bijuši gadījumi, kad laikā pirms valsts prezidenta vēlēšanām, preventīvi ir atrastas fabricētas un baltiem diegiem šūtas apsūdzības pret jebkuru cilvēku, kurš uzdrīkstas pieteikt kandidatūru pret caru tētiņu.
Katru reizi režīms jau ātri pēc iecirkņu slēgšanas paziņo, ka Lukašenko ir atkal ievēlēts ar apmēram 80% balsu.
Bet pērn valsts prezidenta vēlēšanas no diktatora viedokļa nogāja greizi. Centās viņš tāpat kā vienmēr jau laikus no trases novākt redzamākos oponentus, tajā skaitā un it īpaši populāro blogeri un YouTube zvaigzni Sergeju Tihanovski.
Baltkrievijas čeka viņa dzīvoklī it kā atrada milzīgu summu skaidrā naudā un no tā uztamborēja apsūdzību par korupciju. Sergejs Tihanovskis aiz restēm ir joprojām. Ik pa brīdim režīms termiņu pagarina pa diviem mēnešiem, trim. Skaidrojuma nekad nav.
Taču pēc Sergeja aresta, notika kaut kas negaidīts. Viņa vietā kā kandidāte parādījās sieva Svetlana, un ātri vien viņa izrādījās esam kandidāte, kura prata uzrunāt tautu un pulcināt visnotaļ lielas grupas atbalstītāju.
Vēlēšanas bija pērn 9. augustā un, kad kārtējo reizi režīms paziņoja, ka diktators ir saņēmis 80% balsu un oponente knapi 10%, šoreiz neticību pauda ne tikai civilizētā ārpasaule, bet arī Baltkrievijas tauta.
Pēc minētā paziņojuma Minskā un citur Baltkrievijā izcēlās nepieredzēti plašas demonstrācijas un manifestācijas.
Pati Svetlana Tihanovska bija spiesta mukt. Jau pirms vēlēšanām viņa bērnus nosūtīja pie vecmāmiņas ārzemēs, un īsi pēc vēlēšanām Svetlana uzradās Lietuvā, kura viņai solīja aizsardzību.
Vēlēšanu naktī kandidāte izplatīja šādu paziņojumu: “Vēlos lūgt miliciju un karavīrus atcerēties, ka viņi ir daļa no tautas un lūgt savus vēlētājus novērst provokācijas. Nevajag dot iemeslu spēka pielietošanai pret jums. Es zinu, ka baltkrievi rīt pamodīsies jau jaunā valstī, un ceru, ka rīt būs tikai labas ziņas. Lūdzu, apturiet vardarbību. Pirmkārt, virsnieki, es zinu, ka jūs to varat izdarīt.”
Protesti turpinājās vairāku nedēļu garumā, bet ar laiku tie apsīka, ne mazums tāpēc, ka pasaules uzmanība tika pievērsta citiem tematiem. Plosījās Covid-19 pandēmija. Amerikā novembrī bija izšķiroši svarīgas vēlēšanas.
Grūti spriest, kāpēc Lukašenko nupat atkal nolēma parādīt nagus un ragus. Viņam taču jāzina, ka ārpasaules reakcija uz notikušo būs skarba.
Tā sagadījās, ka nākamajā dienā pēc pirātisma sākās kārtējā Eiropas Savienības padomes līderu sēde. Tur bija paredzēts diskutēt klimata maiņu un attiecības ar Krieviju, taču acīmredzot arī nācies runāt par situāciju ar Baltkrieviju.
Eiropas savienība 24. maijā izsauca uz tepiķa minētās valsts vēstnieku, baroties par “jau atkal klajiem centieniem, apklusināt opozīciju.”
Cita starpā zināms, ka kopā ar Romānu Protaseviču arī aizturēta viņa draudzene. Eiropas Savienība grib zināt, kas ar viņu noticis, un stingri ir pieprasījusi arī opozicionāra atbrīvošanu, it īpaši ņemot vērā, ka viņš ir lūdzis patvērumu vienā no savienības dalībvalstīm.
Latvijas ārlietu ministrs Rinkēvičs aicināja Latvijas aviokompāniju airBaltic atturēties no Baltkrievijas gaisa telpas šķērsošanas, ja reiz tā ir kļuvusi nedroša. Ministrs arī aicināja atturēties no tālākas sadarbības ar Baltkrievijas aviolīniju Belavia.
Pēc apstrīdētajām vēlēšanām Eiropas Savienība un pasaule Baltkrievijai uzlika jaunu sankciju kārtu, kopš Lukašenko stājās amatā, jau ceturto sankciju kārtu.
Nu acīmredzot nāksies runāt par piekto sankciju kārtu. Ja nekas iepriekš nav šo cilvēku gāzis no amata, tad grūti iedomāties, ka jaunas sankcijas tā kaut ko paveiks.
Taču gribu cerēt, ka vienam mēs varam piekrist visi pēc kārtas. Baltkrievijas tauta nav pelnījusi dzīvot valstī, kas ir starptautiska parija tāpēc, ka uz kakla tai ir uzsēdies autoritārs diktators.
Ir iespējams, ka pērn augustā viņš patiesībā vēlēšanās zaudēja. Jācer, ka tauta drīzāk un nevis vēlāk atradīs veidu, kā no viņa atbrīvoties.
Jo gaisa pirātisms 21. gadsimtā? Tam būtu jābūt pilnīgi neiedomājamam. Mūsu ārlietu ministrs notikušo aprakstīja ar vārdiem “pilnīgi nepieņemami.” Tur atliek tikai pierist.
