Kārlis Streips. Beigsim, lūdzu, 4. maiju saukt par baltā galdauta svētkiem – tā ir Latvijas neatkarības atjaunošanas diena 0
Šonedēļ būs trīs brīvdienas. Pirmdien 1. maijs, ceturtdien 4. maijs, un tad 5. maijs kā pārlikta darbadiena.
Attiecībā uz 1. maiju, pirms runāt par tā nozīmi Latvijā, gribu konstatēt, ka divos gadījumos tas ir datums, kuram ir saistība ar ziediem.
Pirmkārt, 2007. gadā grupa studentu Londonā nolēma iestādīt saulespuķes dobē, kas atradās tuvu Lielbritānijas parlamentam. Sacīts, darīts. Tuvojoties vasarai, ziedi bija skaisti un piesaistīja tūristu uzmanību.
Laikā kopš tam katru gadu 1. maijs attiecīgajā sabiedrības daļā pazīstams kā partizānu saulespuķu stādīšanas diena.
Latviešiem ziedi patīk. Kāpēc tāpat nedarīt šogad?
Otrkārt, 1. maijs Havaju salās ir ziedu vītņu (lei) diena. Tās ir vītnes, kādas tiek pasniegtas ikkatram minēto salu viesim. Arī tas ir jauki.
1. maijs Latvijā piedāvā trīs iespējamus iemeslus svinībām.
Senākais no tiem ir saistīts ar darba svētkiem. 1889. gadā Parīzē tikās Starptautiskais marksistu un sociālistu kongress, kurā pieprasītas masu demonstrācijas, lai atbalstītu astoņu stundu darba dienu un citas strādnieku prasības.
Konkrēti 1. maijs izvēlēts tāpēc, ka trīs gadus pirms tam Amerikā sākās plašs darbinieku streiks.
1919. gadā svinības Rīga bija sevišķi košas, jo īslaicīgi pie teikšanas bija Pētera Stučkas vadītā boļševiku valdība. Tā piešķīra 5 miljonus rubļu pasākuma organizēšanai.
Organizēšanas vadību uzņēmās rakstnieks un vēlākais tautas nodevējs Andrejs Upīts.
Padomju savienībā, protams, uzsvars bija tieši uz strādnieku šķiru, un līdz ar to 1. maijs tur bija teju vai kulta statusā. Interneta starptautiskajā enciklopēdiju portālā par to vēstīts šādi:
“Nekur 1. maijs netika svinēts ar lielāku aizrautību, kā Padomju Savienībā un tās pakļautajās valstīs.”
“Tāpat kā citur, tā bija svētku diena, kurā demonstrēta strādnieku solidaritāte, taču sākoties Aukstajam karam, tā arvien vairāk kļuva par iespēju propagandēt padomju tehnoloģiskos sasniegumus un militāro spēku.
“Sarkanajā laukumā karavīri demonstrēja jaunāko tehniku milzīgu organizētu pūļu priekšā. Prezidenti no draudzīgām valstīm aicināti inspicēt parādes zem tādu sociālisma varoņu, kā Ļeņins un Markss attēliem.
“Bija sinhronizēta dejošana, mūzika un karogu plivināšana. Šīs parādes un manifestācijas bija viena no retajām reizēm, kad rietumiem ļāva palūrēt pa Dzelzs priekškara spraugu un ieraudzīt šovu, kura mērķis bija iedvesmot vai nu apbrīnu, vai arī bailes.
“Padomu režīms 1. maija parādes arī horeogrāfēja atbilstoši globālās politikas jautājumiem. 1946. gadā uzmanības centrā bija Sarkanarmija, kura neilgi pirms tam bija sakāvusi fašismu Eiropā.
“1963. gadā īsi pēc Kubas raķešu krīzes 1. maijs bija izaicinošs militārā un tehnoloģiskā spēka demonstrējums ar jaunāko ieroču izrādīšanu Sarkanajā laukumā.”
Tāds, lūk, stāsts par 1. maiju kā darba svētku ieganstu.
1920. gada 1. maijā darbu sāka aprīlī ievēlētā Latvijas Republikas Satversmes Sapulce. Vēlēšanās piedalījās 84,9% reģistrētu vēlētāju.
Sevišķi liels entuziasms konstatēts Kalnciema pagastā, kur no 637 reģistrētiem vēlētājiem savu balsi nodeva 632 no tiem.
Piedāvājumā bija 57 dažādi kandidātu saraksti. Vislabāk veicās Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai ar 57 mandātiem. Otrajā vietā Latviešu Zemnieku savienība (26) un tad Latgales Zemnieku partija (17).
Kopumā Satversmes sapulcē ievēlēti 152 deputāti, tajā skaitā piecas sievietes. Sapulce tikās tajā pašā namā Vecrīgā, kur mūsdienās darbojas Saeima.
Sapulces priekšsēdētājs bija vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Centrālais uzdevums, protams, bija izstrādāt jaunās valsts pamatlikumu.
Satversmes pirmo daļu sapulce pieņēma 1922. g. februārī. Bija paredzēta otra daļa par cilvēka tiesībām un pienākumiem, taču to vairākums noraidīja.
Satversme pie cilvēka tiesību nodaļas tika tikai 1998. gadā, kad tādu apstiprināja 6. Saeima.
Tomēr Satversmes sapulce arī bija likumdošanas iestāde. Darba laikā bija 213 kopsēdes, kuru laikā pieņemti 205 likumi, 291 noteikums ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumi.
Viens no pirmajiem lēmumiem bija par sen pastāvošo aristokrātu tiesību un privilēģiju likvidēšanu.
Visgarākās debates bija par agrāro reformu, kas prasīja gandrīz divus gadus apspriešanas pirms apstiprināti attiecīgie likumi.
Savas pastāvēšanas laikā Satversmes Sapulce apstiprināja divas valdības. Vienu vadīja Kārlis Ulmanis bet otru – Zigfrīds Meierovics.
Satversmes Sapulce pārstāja eksistēt 1922. g. 7. novembrī pulksten 12.00, kad uz savu pirmo sēdi sanāca 7. un 8. oktobrī ievēlēta pirmā Saeima.
1990. gada oktobrī Latvijas PSR Augstākā padome apstiprināja svētku dienu 1. maijā ar aprakstu “Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena.”
Trešais iemesls 1. maija atzīmēšanai ir fakts, ka todien 2004. gadā Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti.
Ne mūsu valsts vien. Togad bija lielākā paplašināšanās savienības vēsturē, un uzreiz tur iestājās 10 valstis. Trīs Baltijas valstis, kā arī Malta, Kipra, Ungārija, Polija, Slovākija, Čehija un Slovēnija.
Laikā kopš tam par dalībvalstīm kļuvusi Rumānija, Bulgārija un Horvātija. Dažādās pakāpēs sarunās par iestāšanos ir Ziemeļu Maķedonija, Melnkalne, Albānija, Serbija, Ukraina, Bosnija un Hercegovina, Moldova, Gruzija un Kosova.
Ukraina, Moldova un Gruzija, protams, ir valstis kurās Kremļa fašista valsts ir konfiscējusi teritorijas un patlaban konkrēti Ukrainā nodarbojas ar genocīdu un kara noziegumiem.
Kamēr tas nebūs atrisināts, tālākas sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā (nemaz nerunājot par NATO) būs neiespējamas.
Latvija mērķi iestādies tā laika Eiropas Ekonomiskajā kopienā uzstādīja tūdaļ pat pēc neatkarības atjaunošanas.
1992. gadā ar kopienu parakstīts līgums par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisku sadarbību. Nākamajā gadā kopienas padome atzina, ka valstis vidus un Austrumeiropā varēs kļūt par dalībvalstīm.
Pirms tam gan bija jādemonstrē gatavība uzņemties dalībvalsts saistības un pienākumus:
• Demokrātisku institūciju stabilitāte
• Likuma vara
• Cilvēka tiesības
• Funkcionējoša tirgus ekonomika
• Spēja izturēt konkurenci Eiropas iekšējā tirgū
• Spēja uzņemties pienākumus, tajā skaitā virzoties tuvāk politiskai, ekonomiskai un monetārai savienībai.
1999. gadā Eiropas Komisija rekomendēja sarunu sākšanu ar Latviju. 2002. gadā publicēts pēdējais progresa ziņojums par kandidātvalstīm un rekomendēta tālāku sarunu pabeigšana.
Līgums par iestāšanos Eiropas Savienībā parakstīts Atēnās un 2003. gada aprīlī. Tajā brīdī Latvija un pārējās kandidātvalstis guva novērotāja tiesības dažādās savienības iestādēs.
2003. gada septembrī Latvijā bija referendums par iestāšanos. 66,97% vēlētāju bija gudri un nobalsoja par, kamēr 32,26% dažādu pagalam muļķīgu iemeslu bija pret.
2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. 2014. gadā pievienojāmies eiro zonai, un 2015. gada pirmajā pusē Latvija bija prezidējošā valsts Eiropas Savienības padomē.
Cita starpā atceros, ka prezidentūras centrālā mītne bija pavisam neilgi pirms tam atvērtajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Sešu mēnešu garumā bibliotēkas apmeklētājiem bija jāiet, tā teikt, pa sētas pusi un durvīm.
Nākamā prezidentūras iespēja būs 2028. gada otrajā pusē.
Tad vēl 4. maijs. 1990. gada martā un aprīlī Latvijā bija Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas.
Tobrīd jau vēsturē bija 1986. gada Čatakvas konference, kurā pirmoreiz okupētās Latvijas iedzīvotājiem bija iespēja tiešraidē sarunāties ar tautiešiem trimdā.
Vēsturē Latvijas Tautas frontes dibināšana 1988. gada rudenī. Pirmajā kongresā fronte uzmanīgi sprieda par plašāku autonomiju PSRS ietvaros.
Gadu vēlāk saruna jau bija par neatkarības atgūšanu.
Tautai jau bija pieredze ar nosacīti demokrātiskām vēlēšanām. 1989. gada martā un aprīlī bija PSRS Tautas Deputātu kongresa vēlēšanas.
Tautas Deputātu kongresu PSRS līderis Gorbačovs izveidoja principā tā paša iemesla dēļ, kāpēc pēc 1905. gada revolūcijas Krievijas impērijas cars Nikolajs II pieļāva Valsts domes izveidošanu.
Doma bija nolaist sabiedrisko tvaiku.
Vēlēšanas Latvijā bija absolūts triumfs Tautas frontei, kura izcīnīja apmēram 80 procentus mandātu, kādi pienācās Latvijas PSR.
Baltiešu deputāti Maskavā cita starpā panāca bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta denuncēšanu un atzīšanu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.
1989. gada decembrī Latvijas PSR bija pašvaldību vēlēšanas, un ļoti daudz uzmanības pievērsts Rīgai, kur nelatviešu procents bija krietni augstāks nekā citur Latvijā.
Reiz visas balsis bija saskaitītas, Rīgas domē izveidota LTF frakcija ar 61, bet opozīcijas frakcija – ar tikai 59 mandātiem.
Gatavojoties uz Augstākās padomes vēlēšanām, mans uzdevums bija pārrakstīt kandidātu biogrāfijas datorā. Dažam labam bija visnotaļ nesaprotams rokraksts, bet kaut kā tiku galā.
Reiz Augstākā padome bija gatava sākt darbu, man piedāvāja iespēju tulkot notiekošo visai ievērojamajam ārvalstu žurnālistu baram, kāds tur bija sapulcējies. Protams – piekritu.
Darbu sāku 3. maijā, kad Augstākā padome sāka savu organizatorisko darbu. Par tās priekšsēdētāju ievēlēts Anatolijs Gorbunovs un par viņa vietnieku – Dainis Īvāns.
Īvāna kungs arī spēlēja lomu tautas atmodas pirmsākumos, kad viņš laikrakstā Literatūra un Māksla nopublicēja dvēseles kliedzienu pret vēl vienas hidrospēkstacijas celšanu uz Daugavas.
Pirmoreiz okupētās Latvijas vēsturē izdevās tādu infrastruktūras projektu apturēt. Tas, kā arī fakts, ka tauta apturēja metro būvēšanu Rīgā, ļoti palīdzēja pilnveidot tautas pašpārliecību.
4. maijā debates bija par neatkarības deklarāciju. Oponenti dikti centās stiept gumiju.
Opozīcijas frakcija dokumentus saņēmusi tikai nesen, tie bija valodā, kuru atsevišķi deputāti neprata, bija vajadzīgs laiks tā visa iztulkošanai!
Vispirms jautājums būtu jāizskata AP komisijās un tikai tad plenārsēdē! Tāda taču bija ierastā procedūra.
Pārāk nopietns jautājums likumdevējam, būtu jārīko referendums! Ar šo domu sevišķi uzstājīgi nāca Alfrēds Rubiks, kurš pusotru gadu pēc tam kļuva par pirmo un pēdējo Latvijas Republikas iedzīvotāju, kurš notiesāts par valsts nodevību.
Kad pienāca brīdis balsošanai, aiz Saeimas logiem bija sapulcējies milzīgs pūlis cilvēku, kurus par notiekošo informēja Latvijas radio.
Gorbunova kungam nācās vairākkārt pūli apsaukt, vienā brīdī izmisumā vaicājot, vai tad tiešām tautai nepietika takta paklusēt.
Nepietika. Atpakaļ skatoties, esmu pārliecināts, ka Tautas frontes frakcija nebūtu lietu likusi uz balsošanu, ja tā nebūtu bijusi pārliecināta par vajadzīgo balsu skaitu.
Todien gan neviens to skaļi nebija pateicis, un atzīstu, jo tuvāk nāca vajadzīgais balsu skaits, jo ciešāk es raudzījos grīdsegā, jo zināju – ja ar kādu saskatīšos, tad sākšu raudāt.
Tas bija triumfāls brīdis.
Brīdī, kad paziņots galīgais rezultāts, rēcienu ārpus Saeimas droši vien sadzirdēja Maskavā.
Blakus telpā bija vairāki telefoni, ar kuriem varēja sazvanīties ar ārzemēm momentā un nevis trīs dienu laikā, kā tas parasti bija okupācijas laikā.
Zvanīju mammai Čikāgā, bet viņa necēla klausuli. Pie viņas ciemojās draugi no Latvijas. Nolēmu, viņi kaut kur bija devušies nosvinēt notikušo.
Ar laiku mūs visus saaicināja plenārsēžu zālē, kur atskanēja mūzika un visi sāka dziedāt “Dievs, svētī Latviju.”
Es nespēju padziedāt. Man asaras plūda aumaļām vien. Atceros, mājās ejot, padomāju, kāpēc kādam nebija ienācis prātā notikušajam par godu saorganizēt salūtu vai kaut ko tamlīdzīgu.
Sapratu, Augstākajā padomē noteikti bija sapratne, ka deklarācijas pieņemšana bija sākums, nevis beigas.
Visu nākamo pusotru gadu mūsu valstī bija divvaldība ar Ivara Godmaņa Ministru padomi Rīgā un brūkošo Padomju Savienību Maskavā.
Vien 1991. g. 21. augustā pēc izjukuša veco recidīvistu puča valsts atguva pilnu neatkarību.
Ja godīgi, nekad neesmu sapratis, kāpēc 21. augusts nav svētku diena. 4. maija deklarācija principā bija deklaratīva un ģeopolitiskā nozīmē neko nepanāca.
21. augustā bija patiesa un starptautiski atzīta valsts neatkarības atjaunošana. Cita starpā brīvdiena tad būtu tieši vietā, jo pašreizējā kalendārā pēc Jāņiem nav nevienas brīvdienas līdz pat 18. novembrim.
21. augusts tur būtu taisni pa vidu, un tas būtu jauki.
Un pēdīgi – beigsim, lūdzu, 4. maiju saukt par baltā galdauta svētkiem. Tā bija neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas diena. Plus vēl man mājās visi galdauti ir citā krāsā.
