Kārlis Streips: Baidena prezidentūras programma, Trampa tiesāšana un Gobzems kā Latvijas premjers 23
Pagājušajā nedēļā Amerikas Savienotās Valstis tika pie jauna valsts prezidenta. Prezidenta Džo Baidena un viceprezidentes Kamalas Harisas inaugurāciju demonstrēja RīgaTV24, tiesa, ar mazu aizķeršanos.
Kanālam, kurš raidīja inaugurāciju, pieslēdzāmies precīzi pulksten 19.00, jo Amerikas Konstitūcijas 20. grozījumā ir teikts, ka varas pāreja no vienas administrācijas uz nākamo notiek 20. janvārī pulksten 12.00 dienā, un līdz ar to tajā brīdī arī notiek jaunā prezidenta inaugurācija.
Šogad procesa organizētāji acīmredzot nolēma pasteigties, jo tad, kad mēs pieslēdzāmies, prezidents Baidens bija savas inaugurācijas uzrunas vidū. Nekas, inaugurāciju kā tādu varējām demonstrēt atsevišķi.
Lasītājiem nebūs pārsteigums, ka es šo varas pāreju uztveru ar vislielāko atvieglojumu. Donalda Trampa četrus gadus amatā citādi kā par absolūtu katastrofu neuztvert. Cita starpā laikraksts The Washington Post aizgājušajās brīvdienās apkopoja visu grāmatvedību par to, cik bieži Trampa kungs bija stāstījis absolūtus melus vai kaut ko maldinošu, un kopskaits izrādījās esam 30 573.
Daudzi politiķi melo vai staipa patiesību, bet 30 573 četru gadu laikā? Tas ir vidēji 21 mels katrā dienā. Katrā mīļā dienā. Laikraksts turklāt vēstīja, ka apmēram puse no šiem gadījumiem bija pēdējā gada laikā, kas nozīmē, ka prezidenta patoloģija attiecībā uz nespēju atšķirt faktus no patiesības vienkārši kļuva sliktāka un sliktāka.
Par to, kāpēc Trampu uzskatu par nepārprotami visu laiku sliktāko ASV prezidentu, portālā esmu rakstījis daudz un dikti, tāpēc īpaši neatkārtošos. Tā vietā pāris pārdomas par jauno administrāciju.
Pirmkārt, inaugurācija Covid-19 pandēmijas dēļ bija stipri pieticīgāka nekā citreiz, bet ne tāpēc garlaicīgāka. Tāpat kā tas bija ar Demokrātu partijas nacionālo konventu pagājušā gada vasarā, daudzi cilvēki inaugurācijā piedalījās attālināti un virtuāli.
Uz vietas bija salīdzinoši mazs skaits cilvēku, tajā skaitā dziedātāja Lēdija Gāga, kura nodziedāja Amerikas nacionālo himnu, gados ļoti jauna dzejniece Amanda Gormana, kura ar konkrēti inaugurācijai sacerēto dzejoli apbūra visus, kuri viņu skatījās.
Plašu uzmanību arī piesaistīja senators no Vermontas Bernijs Sanderss, kurš sēdēja viens pats un satuntuļojies. Rokās viņam bija rakstīti dūraiņi, un teju vai momentā attiecīgais attēls nonāca internetā, kur ar tā dēvēto mīmu palīdzību sēdošais senators tika rādīts visdažādākajās vietās pasaulē, tajā skaitā man pašam izdevās izveidot attēlu, kurā viņš sēž RīgaTV24 priekšā un gatavojas piedalīties raidījumā.
Sieviete, kura senatoram bija uzadījusi dūraiņus, teica, ka tūkstošiem cilvēku ar viņu bija sazinājušies ar jautājumu, vai arī viņi var pie tādiem tikt. Sieviete atbildēja nē, viņa ir skolotāja ar maziem bērniem mājā, tāpēc diemžēl nevarēs vis. Senators Sanderss par notikušo pasmaidīja.
Attēlu uzlika uz džempera, visi eksemplāri ar attēlu momentā tika izķerti, un senators ienākumus noziedoja organizācijai, kura piegādā ēdienu trūcīgiem cilvēkiem senatora pārstāvētajā Vermontā.
Pirmajās dienās amatā prezidents Baidens parakstīja vairāk nekā 30 dažādu dekrētu, lai censtos atdarīt to postu, kādu bija radījis priekštecis. Amerika atkal pievienojās Parīzes līgumam par klimata maiņu, pārtrauca plānus izstāties no Pasaules veselības organizācijas, atcēla aizliegumu cilvēkiem ierasties Amerikā tikai tāpēc, ka viņi dzīvo valstī, kur vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi u.tml.
Jaunā prezidenta preses sekretāre jau pirmajā dienā sarīkoja brīfingu un solīja tāpat darīt katru dienu. Bijušā prezidenta “preses sekretāre” pēdējoreiz brīfingu sarīkoja pērn 10. decembrī, un arī tad nolasīja tekstu un tad pazuda no telpas neatbildējusi ne uz vienu jautājumu. Tā būs ļoti liela atšķirība starp iepriekšējo režīmu un pašreizējo.
Prezidents Baidens kā vienu no savām pirmajām prioritātēm ir izvirzījis Covid-19 vīrusu un tā seku likvidēšanu. Pirmais un galvenais ir tas, ka pēc gada un vairāk, kur galvenais runasvīrs par vīrusu bija Donalds Tramps ar savu demagoģiju un nonsensu, zinātniekiem no Slimību kontroles centra un tamlīdzīgām iestādēm tagad atkal ir brīv runāt un stāstīt patiesību.
Baidena kungs ir teicis, ka viņš cer pirmo simts dienu laikā amatā nodrošināt 100 miljonu amerikāņu vakcinēšanu pret koronavīrusu. Latvijā nupat saorganizēts jauns Vakcinācijas birojs, kura mērķis būs gada laikā vakcinēt pusotru miljonu mūsu valsts piederīgo. Tie būtu apmēram 80 procenti, un tas ir līmenis, kurā epidemiologi uzskata, ka iestājas tā dēvētā pūļa imunitāte.
Gan Amerikā, gan Latvijā, gan citur, tas, cik ātri tas notiks, būs atkarīgs no pieejamā finansējuma, no tā, cik efektīvi tiek organizēti dažādi vakcinācijas centri, kā arī no publiskas informācijas, it īpaši attiecībā uz tiem, kuri tāda vai cita iemesla dēļ nevēlas vakcinēties.
Te lieta ir vienkārša. Nebūs tās pūļa imunitātes, vīruss turpinās attīstīties, un vai tiešām mēs ārkārtas situāciju ar visiem attiecīgajiem ierobežojumiem gribēsim redzēt arī pavasarī un vasarā? Šī nu reiz būs tā joma, kurā aicināt cilvēkus nebūt muļķīgiem.
Prezidenta Baidena iespēja virzīt savu programmu un savus mērķus, būs ierobežota, jo rādās, ka Republikāņu partijas līderi Senātā, kur sadalījums starp viņiem un Demokrātu partijas senatoriem ir 50:50, nebūs īpaši pretimnākoši.
Cita starpā nu ir zināms, ka prezidenta Trampa tiesāšana sakarā ar pērn Kongresa apakšpalātā izvirzīto impīčmenta apsūdzību par pūļa musināšanu uz nemieriem Senātā sāksies 9. februārī.
Republikāņiem tā būs nopietna izšķiršanās, jo, ja Trampa kungs tiks notiesāts, viņam turpmāk būs liegts piedalīties vēlēšanās. No savas muižas Floridā cilvēks ir sācis dot mājienus, ka varbūt viņš saorganizēs pats savu politisku partiju, kas nepārprotami daudz vairāk kaitētu republikāņiem nekā demokrātiem.
Nozīmīgs rādītājs te ir fakts, ka atsevišķi republikāņu senatori ir piedāvājuši domu, ka balsojums par Trampa notiesāšanu varētu būt slepens un aiz slēgtām durvīm. Tas liecina, ka varētu būt vairākums viņa notiesāšanai, bet neviens negrib būt tas, kurš pirmais paceļ galvu virs parapeta.
Ja ir viens, ko Donalds Tramps ir pierādījis, tas ir fakts, ka viņš spēj savus sekotājos sarīdīt pret jebkuru citu politiķi, kurš Trampam nepatīk. Tādā nozīmē ir loģiski, ka republikāņi ir mazliet bailīgi.
Taču arī ir jākonstatē, ka pērn Republikāņu partijas piekritēji Kongresā ievēlēja vairākus nudien aptrakotus cilvēkus. Piemēram, Kongresmene Mardžorija Teilora Grīna no Džordžijas, kura pagājušā nedēļā iesniedza impīčmenta pieteikumu pret Džo Baidenu, bet attiecībā uz to, ko viņš darīja tad, kad viņš bija prezidenta Baraka Obamas viceprezidents.
Tā sistēma nedarbojas. Kongresmenis Madisons Kautorns no Ziemeļkarolīnas, kurš savulaik viesojās Ādolfa Hitlera atpūtas mājā Vācijā un teica, ka tas viņam bija viens no galvenajiem mūža sasniegumiem.
Kongresmene Laurena Boeberte, kura pagājušajā nedēļā sacēla lielu traci tāpēc, ka pēc uzbrukuma pret Kapitoliju 6. janvārī, ēkā ieviesti jauni drošības elementi, tajā skaitā metāla detektori, un kongresmene kategoriski atteicās tam iet cauri, jo viņai somiņā bija šaujamierocis. Tas nekas, ka Kongresa plenārsēžu zālē šaujamieroči nav atļauti.
Un tad vēl fakts, ka arī pēc minētā uzbrukuma pret Kapitoliju, Kongresa apakšpalātā bija vairāk nekā simts un Senātā apmēram desmit republikāņu, kuri par spīti tam balsoja par vēlēšanu rezultātu noraidīšanu atsevišķos štatos, lai gan visos gadījumos rezultāti jau bija ratificēti un Elektorālajā koledža apstiprināti.
Citiem vārdiem sakot, tie bija cilvēki, kuri turpināja atbalstīt Donalda Trampa bezgalīgos melus par to, kā vēlēšanās it kā notika masveida krāpšanās. Nebija nekādas krāpšanās, bet vienalga šie kongresmeņi un senatori balsoja par rezultātu atcelšanu. Manuprāt tas nav tālu no valsts nodevības.
Laiks rādīs, kas Amerikas politikā notiks tālāk.
LA.LV komentārā īsi pievērsīšos faktam, ka 23. janvārī bija divi gadi, kopš amatā stājās Krišjāņa Kariņa vadītais Ministru kabinets. Varam atcerēties, ka jaunievēlētajai Saeimai bija vajadzīgs krietns laiciņš, pirms tā nonāca pie koalīcijas.
Vispirms toreizējais Valsts prezidents Vējonis iespēju deva Jānim Bordānam no Jaunās konservatīvās partijas un pēc tam Aldim Gobzemam no KPV LV. Abos gadījumos nekas nesanāca.
Vispār drusku bail iedomāties, kas būtu noticis, ja Gobzemam būtu izdevies sastādīt Ministru kabinetu.
Kā viņa valdība būtu attiekusies pret Covid-19 vīrusu, ņemot vērā, ka pats stāsta varonis uzstājīgi ir pretojies i pret sejas maskām, i pret dažādajiem ierobežojumiem?
Gobzems pēdējā laikā ir nodarbojies ar jaunas politiskas partijas veidošanu un ar sev raksturīgo bravūru ir paziņojis, ka noteikti nākamajās vēlēšanās šī partija dabūs 50+1 balsi Saeimā, un tad tik būs. Viņš nav ne pirmais, ne pēdējais politikānis mūsu valstī ar šādu nepārprotamu pašapmānu, bet Dievs ar Gobzema kungu un viņa ambīcijām.
Pēc tam, kad valdības veidošanā izgāzās abi minētie džentlmeņi, Vējoņa kungs kā nākamajam izdevību piedāvāja Kariņa kungam. Kariņa kungs tobrīd bija Eiropas parlamenta deputāts un 13. Saeimas vēlēšanās vispār nekandidēja. Turklāt viņa pārstāvētā Jaunā Vienotība saņēma vismazāko balsu skaitu to partiju starpā, kurām izdevās pārvarēt 5% barjeru.
Taču Kariņa kungs rāmi ķērās pie sarunām, un rezultāts bija tā piecu politisko spēku koalīcija, kura ir amatā vēl joprojām. Novērotāji sākumā šaubījās, vai koalīcija ar partijām, kurām ir visnotaļ atšķirīgi ideoloģiskie viedokļi, spēs saturēties. Līdz šim ir saturējusies. Trīs sākotnējo ministru vairs nav. Kultūras ministre Dace Melbārde aizrotēja uz Eiropas Parlamentu 2019. g. vēlēšanās.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce iekūlās skandālā ap Rīgas domes stāvvietām un bija spiests demisionēt (te piebilstot, ka Arturs Toms Plešs, kurš stājās viņa vietā, ir pirmais valdības ministrs, kurš dzimis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas). Un, visnesenāk, ministru prezidents palūdza veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju, jo viņaprāt ministre nebija pietiekami efektīvi tikusi galā ar Covid-19 pandēmiju un tās mestajiem izaicinājumiem.
Šī ir valdība, kura pēc gariem puņķiem un asarām apstiprināja jaunu administratīvi teritoriālo reformu un pašvaldību skaitu samazināja no 119 uz 42 gatavojoties uz šīgada pašvaldību vēlēšanām.
Koalīcija turējās kā mūris pret visiem opozīcijas centieniem no sērijas šo novadu liksim nevis tur, bet gan tur. Koalīcijai arī nav nācis par sliktu fakts, ka opozīcijā Saeimā ir zaļie zemnieki un Saskaņa, abos gadījumos partijas ar bārdu, bet arī visi no frakcijām neatkarīgie deputāti, kuru uzvedība parlamentā var būt visnotaļ haotiska, lai neteiktu krietni smagāk.
Salīdzinot, koalīcija izskatās vēl jo sakarīgāka, un komentāru nobeidzot teikšu, nebūšu ne pārsteigts, ne vīlies, ja šī valdība noturēsies līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām pēc divarpus gadiem.
