Kārlis Streips: Autoritārais mērkaķis Budapeštā joprojām ir arī vienīgais kretīns, kurš bloķē Zviedrijas iestāšanos NATO 0
Autors: Kārlis Streips
Kad es būšu pie varas, tādas lietas vairs nenotiks. Bravūrīgs paziņojums pirms pāris dienām no politiķa, par kuru varam ar visai lielu pārliecību teikt, ka pie varas viņš vairs nebūs nekad.
Runa ir par Saeimas deputātu un kādreizējo (īslaicīgo) Latvijas premjerministru Vili Krištopanu. Krištopana kungs bija viens no ļoti, ļoti, ļoti daudzajām mūsu likumdevēja gudrajām galvām, kuras pagājušās nedēļas plenārsēdē vēlējās diskutēt par Latvijas ārpolitiku.
Reizi gadā jau kopš 2012. gadā Latvijas Republikas ārlietu ministrs nāk uz Saeimu tajā plenārsēdē, kura ir vistuvāk 26. janvārim, ar ziņojumu par to, kas mūsu valsts ārpolitikā ir paveikts un iecerēts.
No pašiem pirmsākumiem līdz pagājušajam gadam ar ziņojumu nāca ilggadīgais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Pērn 26. janvārī 13. reizi viņš nāca ar ārpolitikas ziņojumu. Pērn 31. martā Rinkēviča kungs paaugstināts amatā un kļuva par Latvijas Republikas prezidentu.
Līdz ar to, šogad ar ārpolitikas ziņojumu nāca viņa pēctecis Krišjānis Kariņš.
Ziņojuma pilns teksts ir atrodams Saeimas un Ārlietu ministrijas mājaslapā. Tas ir uz 41 lappuses, un tā kopsavilkums visumā rezumē Latvijas pašreizējo ārpolitikas un drošības situāciju:
“Dažāda mēroga konfliktu intensitāte pasaulē turpina pieaugt, apdraudot ANO Hartā, starptautiskajās tiesībās un likuma varā balstīto globālo kārtību.
“Ukraina, apturot Krievijas uzbrukumu, turpina atgūt okupētās teritorijas, kā arī sper svarīgus soļus ceļā uz dalību Eiropas Savienībā (ES) un NATO.
“Stratēģiskās stabilitātes un bruņojuma kontroles jautājumos pastiprinās kontroles mehānismu erozija. Hibrīdie uzbrukumi kļūst par arvien lielāku destabilizējošo faktoru.
“Pasaules ekonomika turpina saskarties ar vispārēju nenoteiktību, tās izaugsmes perspektīvas ir neskaidras. Eiropas valstīs un citur ir vērojama sabiedrības viedokļu polarizācija un politiskās varas sašķeltība, kas apgrūtina lēmumu pieņemšanu.
“Savukārt Ķīna starptautiskajās organizācijās turpina mērķtiecīgi virzīt iniciatīvas, kas vērstas uz esošās noteikumu balstītās starptautiskās kārtības pārveidošanu atbilstoši savām interesēm.
“Vienlaikus, Latvijai nav tiešu militāru draudu, NATO ir spēcīgāka un vienotāka nekā jebkad, bet ES pieņēmusi stratēģiskus lēmumus aizsardzības, ekonomiskās drošības, paplašināšanās un citās jomās.
“Būtiski pieaugusi sabiedrības interese un iesaiste drošības un ārpolitikas jautājumos.”
Par šajā tekstā teikto par Ukrainu var diskutēt. Vārdi “apturot Krievijas uzbrukumu” ir labākajā gadījumā mazliet neprecīzi. Kā to ņem. Komentāru rakstīju svētdien, 28. janvārī.
Laikraksta The Guardian mājaslapā bija vēstīts, ka iepriekšējā dienā Kremļa fašista sabotieri nogalināja divus cilvēkus – brāli un māsu it kā bufera zonā starp Ukrainu un teritorijām valsts dienvidaustrumos, kur Kremļa fašista spēki ir marodējuši jau sen.
20. februārī būs desmit gadi, kopš tā dēvētie “mazie zaļie vīriņi” iesoļoja Krimā un ar pārsteidzošu ātrumu panāca tās okupāciju un aneksiju.
Pirms pāris dienām atzīmējot 80 gadus kopš Ļeņingradas blokādes pārraušanas 2. Pasaules kara laikā, Kremļa fašists paziņoja, ka mērķis pašreizējā genocīdā pret kaimiņvalsti joprojām esot “denacifikācija,” jo Kijivā joprojām saimniekojot “nacisti.”
Tajā skaitā, acīmredzot, Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis, kurš ir ebrejs. Viņa vecvectēvs un trīs no vecvectēva brāļiem gāja bojā Holokaustā.
Tādu aprakstīt ar vārdu “nacists” var tikai kāds, kas ir zaudējis pilnu veselo saprātu. Turklāt Kremļa fašists valda pār valsti, kurā cilvēka tiesības ir pilnībā apturētas. Mediji, tieslietas, politiskās iestādes visas ir tieši zem Kremļa fašista tupeles.
Grib kāds par to iepīkstēties, arests, tiesa un garš cietuma sods. Grib pīkstēt tālāk, režīms atradīs papildu kriminālapsūdzības par kurām balti diegi sarktu un kaunētos, bet tāds ir Kremļa fašista režīms.
Tieši tāds pats, kāds savulaik bija Hitleram, kurš arī slaktēja savus pretiniekus un arī uzskatīja ka viņam ir tiesības okupēt citas valstis.
Vienu vārdu sakot – Kremļa fašista režīms: Nacistisks.
Socioloģijā ir jēdziens “projekcija,” kuras ietvaros cilvēks cenšas pats savus grēkus piedēvēt citiem. Tu pats esi nacists un fašists, nu, tad tev tas pats jāsaka par citiem, jo tādā gadījumā varbūt kāds padomās, ja reiz arī ebrejs, kurš saimnieko Ukrainā, ir nacists un fašists, tad nevienu nevar par tā kaut ko īpaši vainot.
Konkrēti diktatori un tāda veida cilvēki ir projekcijas super meistari. Bet Ukrainas gadījumā tas nozīmē, ka Kremļa fašists ir nolēmis, ka viņa slimā prāta murgi par “nacistiem” Kijivā nozīmē, ka bombardēšana turpināsies, dronu izmantošana turpināsies, fašists turpinās sūtīt vāji apmācītu lielgabala gaļu uz frontes līnijām.
Ārlietu ministra ziņojuma kopsavilkumā arīdzan bija teikts, ka Ukraina “sper svarīgus soļus ceļā uz dalību Eiropas Savienībā (ES) un NATO.”
Tajā pašā The Guardian numurā arī bija ziņots, ka Ukrainas drošības dienests nupat ir atklājis masīvu korupciju Ukrainas militārās tehnikas iepirkumu sistēmā. Korumpanti nozaguši apmēram 37 miljonus eiro.
“Tam būs milzīga rezonanse valstī, kurā notiek Krievijas invāzija,” tā rakstīts The Guardian. “Cīņa pret korupciju joprojām ir būtisks jautājums laikā, kad Kijiva cenšas nodrošināt dalībvalsts statusu Eiropas Savienībā.”
Viens, par ko varam būt pilnībā pārliecināti, ir fakts, ja Kremļa fašists aizpērn nebūtu uzsācis savu “speciālo militāro operāciju,” Ukraina vēl ilgi un dikti nebūtu uzskatāma par pieņemamu kandidātvalsti Eiropas Savienībā, nemaz nerunājot par NATO.
Patlaban civilizētā pasaule cenšas sniegt palīdzību Ukrainas cīņā pret iebrucēju, kā arī cerību par to, kas varētu notikt pēc tam, kad Kremļa fašista genocīds būs beidzies.
Koruptīvas shēmas reizēm atrodamas arī tādās valstīs, kuras jau ir iekļautas starptautiskajās organizācijās un procesos.
Krīze Latvijas banku sektorā, kāda pirms pāris gadiem gandrīz lika starptautiskajām instancēm mūsu valsti likt pelēkajā sarakstā attiecībā uz finanšu drošību – tas bija ilgi pēc tam, kad mēs jau bijām Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Tas nav rādītājs.
Taču Ukraina šajā ziņā būtu pirmā kādreizējā PSRS republika ārpus trim Baltijas valstīm, kurām, lai vai kā, vēsture bija citādāka nekā citām republikām. Mums bija padsmit gadi neatkarības starp abiem pasaules kariem, kuri bija iekodēti mūsu tautas atmiņā.
Ukraina laikā kopš PSRS sabrukuma politiskā nozīmē ir bijusi drusku šizofrēniska. Visi atceramies līdz ārprātam korumpēto Viktoru Janukoviču, kurš 2013. gadā piepeši atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, un tā vietā veidot ciešākas attiecības ar Kremļa fašista režīmu.
Rezultāts bija tā dēvētā Oranžā revolūcija, kuras ietvaros ukraiņi padzina savu prezidentu, atklāja, ka viņš prezidentūras laikā bija sarausis masīvu un neizskaidrotu bagātību, un panāca viņa aizmukšanu uz Kremļa fašista valsti.
Krima tapa sagrābta un marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos sākās vien pāris nedēļas pēc tam. Kremļa fašista suņa prātā acīmredzot šis ir eksistenciāls jautājums par “Lielkrievijas” statusu un nākotni.
Tas nozīmē, ka līdz brīdim, kad viņš nosprāgs un tiks ieslaucīts vēstures mēslainē, fašists turpinās savu cīņu par Ukrainas neesošā “nacisma” “denacifikāciju.” Un tas, savukārt nozīmē, ka ārpasaulei būs jāturpina Ukrainu un ukraiņus atbalstīt visos iespējamos veidos.
Slovākijas jaunais premjerministrs pagājušajā nedēļā bija Kijivā un solīja, ka Bratislava nebloķēs Eiropas Savienības 50 miljardu palīdzības paketi Ukrainai.
Tas atstāj kretīnu Budapeštā kā vienīgo autoritāro mērkaķi, kurš šajā ziņā joprojām ālējas. Autoritārais mērkaķis Budapeštā joprojām ir arī vienīgais kretīns, kurš bloķē Zviedrijas iestāšanos NATO. Pat līdzīgi autokrātiskais ķēms Turcijā šajā ziņā piekāpās.
Amerikas Kongresa apakšpalātā turpinās ārprāta haoss, par kuru rakstīju pirms pāris nedēļām. Tur jaunā palīdzības pakete ir iesprūdusi, jo republikāņi ir uzstājuši, ka vispirms vajag sakārtot ASV robežu ar Meksiku un tikai pēc varēs domāt par citām lietām.
Senāts izstrādāja likumprojektu paketi par robežu, kāds republikāņiem principā būtu erotisks sapnis. Daudz stingrāk kontrolēt migrāciju, atteikties no Amerikas ilggadīgās patvēruma sistēmas, kuras ietvaros daudzi latvieši laikā pēc 2. Pasaules kara Amerikā atrada jaunu mājvietu un dzīvi.
Bet tad ierunājās kādreizējais “prezidents” Tramps. Viņš republikāņiem gan Senātā, gan apakšpalātā pateica, ka Senāta izstrādātais likumprojekts ir brāķis un tāpēc to vajag noraidīt.
Jo Trampam uz Amerikas robežas ar Meksiku ir vajadzīgs nepārtraukts haoss, lai viņš un citi republikāņi var rādīt ar pirkstu uz demokrātiem un it īpaši uz Valsts prezidentu Baidenu un bļaut lūk, lūk, viņi vainīgi, viņi neko nav darījuši par robežu.
Skat. iepriekšējo piezīmi par projekciju.
Tramps šomēnes ir uzvarējis gan Aiovas vēlētāju sapulcēs, gan arī Ņūhempšīras priekšvēlēšanās, abos gadījumos ar visai lielu vairākumu pret saviem oponentiem.
Acīmredzot kādreiz nopietnajā un sakarīgajā Republikāņu partijā manā dzimtenē, vairākums vēlētāju joprojām uzskata, ka šis cilvēks būs kaut kāds glābiņš.
Pagājušajā piektdienā zvērināta žūrija Ņujorkā nāca ar spriedumu civillietā, kurā rakstniece Džina Kerola apsūdzēja kādreizējo prezidentu neslavas celšanā. Pērn maijā bija pirmā šāda prāva, žūrija atzina, ka Tramps savulaik bija seksuāli uzmācies Kerolas kundzei un pēc tam par to atkārtoti melojis.
Pērn žūrija šo grēku novērtēja ar 5 miljonu dolāru sodu. Nākamajā vakarā pēc sprieduma Tramps bija televīzijas raidījumā, kurā viņš atkārtoja visus melus par Džīnu Kerolu, tajā skaitā apgalvodams, ka viņš nekad viņu nebija saticis, viņa ir neglīta, viņa melo.
Džīna Kerola Trampu iesūdzēja vēlreiz, un 26. janvārī žūrija piesprieda soda naudu 83,3 miljonu dolāru apmērā.
Civillietas izskatīšanas laikā Tramps bija tiesas zālē, no kurienes viņš turpināja savā sociālajā tīklā melot par Džīnu Kerolu. Naktī pirms sprieduma nakts vidū nāca absolūts sociālā tīkla bombardējums par viņu.
Žūrija civillietā to visu zināja. Sākumā bija runa, ka varbūt šajā otrajā piegājienā sods varētu būt 10 miljoni? Varbūt 12?
Nē. 83,3 miljoni ar mērķi likt šim cilvēkam beidzot paklusēt.
Kaut kad pirms šī mēneša beigām gaidāms spriedums citā civillietā Ņujorkā, šajā gadījumā par faktu, ka Donalds Tramps visa sava mūža garumā ir bijis krāpnieks un melis.
Lietu iesniedza Ņujorkas štata tieslietu ministre. Jau ir atzīts kā fakts, ka Trampa uzņēmumi regulāri meloja par savu finanšu stāvokli. Ja kādam īpašumam vajadzēja augstāku vērti, lai to izmantotu kā ķīlu aizdevuma saņemšanai, tad uz priekšu.
Ja to pašu uzņēmumu vajadzēja novērtēt zemāk nodokļu maksāšanas kontekstā, tad arī tas tapa darīts.
Lieki teikt, tā nedrīkst. Trampa uzņēmums kā iestāde un viņa ilggadīgais finanšu direktors jau atzīti par vainīgiem. Paredzams, ka šajā gadījumā sods būs starp 250 un 500 miljoniem dolāru, plus vēl aizliegums šim cilvēkam jebkad vairs darboties Ņujorkas štatā kā uzņēmējam.
Kaut kad drīz arī gaidāms spriedums no apelācijas tiesas jautājumā par to, vai Trampam kā kādreizējam ASV prezidentam pienākas absolūta imunitāte pret jebkāda veida apsūdzībām.
Konkrētais jautājums ir krimināllieta saistībā ar faktu, ka 2021. g. 6. janvārī Tramps uzkurbulēja vardarbīgu pūli, kurš vairāku stundu garumā marodēja ASV Kapitolijā ar mērķi apturēt Elektorālās koledžas balsu skaitīšanu un Džo Baidena atzīšanu par uzvarētāju 2020. g. valsts prezidenta vēlēšanās.
Līdz pat šai dienai Tramps mēdz apgalvot, ka vēlēšanās bija masīva krāpšanās un patiesībā uzvarēja viņš. Tiesā šādi apgalvojumi nav pieņemami, tāpēc visa histērija un apelācija un viss pārējais. Tramps droši vien zina, ka apsūdzības ir nopietnas un, ļoti iespējams, nozīmēs cietumsodu. Dzīvosim, redzēsim.
Bet vienalga ar visu to vairākums partijā, kuru savulaik nodibināja neviens cits kā Ābrahams Linkolns, uzskata, ka Tramps ir pareizais cilvēks, kuru izvirzīt par partijas kandidātu šī gada valsts prezidenta vēlēšanās.
2020. gadā Baidena kungs saņēma par 7 miljoniem balsu vairāk nekā oponents. Republikāņi cer, ka sabiedrība būs aizmirsusi, cik masīva katastrofa bija Trampa četri gadi Baltajā namā.
Tajā skaitā cenšoties šantažēt Ukrainas prezidentu ar draudu, ka nebūs militāras palīdzības, ja Ukrainas prezidents nemeklēs nepatiesu informāciju, kas kaitētu Džo Baidenam un viņa dēlam Hanteram.
Tas bija 2019. gada vasarā, un par to bija pirmais no diviem impīčmentiem pret Trampu. Varam tikai iedomāties (un noskurināties), kāda būtu šī cilvēka attieksme pret Ukrainu, ja viņš (dievs pasargi) novembrī atkal kļūs par Amerikas pirmo personu.
Kremļa fašista labākais draudziņš. Tas būtu bīstami arī mums šeit Latvijā.
Savukārt bravūrīgums, ar kādu šonedēļ sāku šo komentāru, bija tikpat muļķīgs un bērnišķīgs, kā jebkas, ko niķīgais bērnam līdzīgais Tramps jelkad ir spļāvis laukā.
Saeimas ārlietu debatēs frakcijas Šlesers pirmajā vietā pārstāvji negribēja īpaši runāt par ārpolitiku un drošības politiku.
Viņi gribēja ņerkstēt. Pirms pāris nedēļām grupa Saeimas deputātu devās uz Ķīnu. Komunistiskā partija Ķīnā viņus uzaicināja, viņi teica labi, un par visu ceļojumu no alfa līdz omega samaksāja Ķīnas komunistiskā partija.
Līdz ar to, tas nebija oficiāls Saeimas brauciens. Šie ļaudis nepārstāvēja nedz parlamentu, nedz Latvijas valdību.
Pekinā Latvijas vēstniece Ķīnā paziņoja, ka viņa ar deputātiem netiksies. Loģiski. Diplomātiem ir daudz darba, it īpaši tik lielā un sarežģītā valstī, kāda ir Ķīna.
Uzrodas kaut kāda gadījuma rakstura tūristu grupa un grib ar viņu tikties? Nu, nē. Tad jau arī citi sagribēsies darīt tāpat.
Par to bija kādreizējā Latvijas premjera Krištopana vaimanāšana pagājušās nedēļas Saeimas sēdē. Kad es būšu pie varas, tā skaidroja viņš, Latvijas vēstnese Ķīnā taps padzīta no darba.
Ir 28. janvāris. Ja kas, man šodien ir vārdadiena. Ārā nav briesmīgi auksts. Šopēcpusdien došos ciemos pie pusmāsas, kuras meitiņai šodien ir dzimšanas diena. Dzīve ir jauka.
It īpaši zinot, ka Vilis Krištopans varu mūsu valstī pārņems tajā pašā brīdī, kad es kļūšu par galveno balerīnu Latvijas Nacionālajā Operā, ar ko gribu teikt: Nekad.
Un turēšu visus iespējamos īkšķus, ka šogad novembrī manas dzimtenes ļaudis tomēr nolems, ka ar visu to, ka prezidents Baidens ir gados vecs, risks, kāds būtu iepriekšējā “prezidenta” atjaunošanai amatā būtu vienkārši pārmērīgs un līdz ar to pilnībā un absolūti nepieņemams.
