Kārlis Streips: Attiecībā uz Somijas lēmumu par iestāšanos NATO man prātā stāv vārds Schadenfreude – priecāties par cita cilvēka nelaimi 0
Man vienmēr ir licies, ka svētdienās politiķi mēdz atpūsties. Katrā gadījumā mūsu Saeimā un valdībā svētdienās reti kad kaut kas notiek.
Taču nupat divās valstīs konkrēti svētdien, 15. maijā, notika lietas ar ģeopolitisku ietekmi.
Somijas valsts prezidents un premjerministre preses priekšā paziņoja, ka Helsinki ir gatavi iesniegt pieteikumu par iestāšanos NATO aliansē.
Un Zviedrijas parlaments tikās, lai spriestu par to pašu. Somijas preses konference bija pirms, Zviedrijas likumdevēja lēmums – pēc komentāra rakstīšanas brīža. Tomēr arī tur bija paredzams, ka vairākums domai pateiks jā.
Kā zināms, visa Aukstā kara garumā Somija un Zviedrija uzturēja neitralitāti starp rietumiem un austrumiem. Otrā pasaules kara laikā tā abas valstis pasargāja no nacistu Vācijas uzbrukuma. Hitlera spēki okupēja Norvēģiju un Dāniju, bet abas pārējās ziemeļvalstis ne.
Tiesa, 1939. gada novembra beigās pašreizējā Kremļa fašista ideoloģiskais sencis Staļins nolēma, ja reiz Hitlers bija uzsācis karu, tad vajadzēja okupēt Somiju.
Ziemas karš ilga tikai trīsarpus mēnešus, jo somi bija meistarīgi slēpotāji un snaiperi, ar kuriem Sarkanarmija nekādi netika galā. Nācās atteikties no Karēlijas, bet visa Aukstā kara laikā Somija saglabāja savu neatkarību.
Te būtu piebilstams, ka atsevišķi cilvēki, tajā skaitā nesen uz otru termiņu amatā ievēlētais Francijas prezidents Makrons, ir bilduši, ka varbūt uguns pārtraukšanas vai miera līguma vārdā arī Ukraina būtu gatava atteikties no daļas no savas teritorijas.
No kopš 2014. gada okupētās Krimas, kā arī, iespējams, no Donbasa, kur Kremļa fašista spēki ir marodējuši kopš apmēram piecām minūtēm pēc Krimas aneksijas.
Zobgaļi internetā tūdaļ Francijas prezidentam jautāja, no kura Francijas apgabala viņš būtu gatavs līdzīgā situācija atteikties. Varbūt no Provansas?
Ukrainas prezidents ir skaidri pateicis, ka miers būs tikai tad, kad pēdējais kaimiņvalsts karavīrs būs atstājis Ukrainas teritoriju.
Fašista spēkiem viss ir gājis greizi. Sākotnēji bija cerība Ukrainu pieveikt trīs, četru dienu laikā, Kijivā varā ielikt marionešu valdību, un tad Ukrainu ievilkt Kremļa post-PSRS orbītā. Lieki teikt, tas neizdevās.
Ļoti drīz izrādījās, ka uz fronti nosūtītajā karaspēkā bija neko nezinoši un neko neprotoši zēni no Kremļa fašista valsts attālākajiem apgabaliem.
Jau īsi pēc kara sākuma sāka parādīties vēstis par zaldātiem, kuru spēkratiem aptrūkās degviela un tie kaunpilni devās pie Ukrainas civiliedzīvotājiem lūgt palīdzību.
Daudzos gadījumos salūzušos vai degvielas trūkuma dēļ apturētos tankus un cita veida spēkratus ukraiņu zemnieki vilka prom ar saviem traktoriem. Internetā parādījās doma, ka līdz ar to Ukrainas zemnieki bija kļuvuši par piekto spēcīgāko armiju pasaulē.
Bija stāsts par sievieti ar tomātu burku, kas nogāza dronu. Stāsts par sievieti, kura krievu zaldātam iedeva saulespuķu sēklas ar vēlējumu, lai pēc viņa nāves attiecīgajā vietā izaugtu ziedi.
Un visu laiku kopš genocīda sākuma ir bijis skaidrs, ka ukraiņu vīrieši un arī sievietes nekādi netaisās padoties.
Laimīgā kārtā ārpasaule beidzot ir sapratusi katastrofas būtību, līdz ar to pieņemot arvien plašākus lēmumus par palīdzību Ukrainas spēkiem.
Pat Vācija, kura pateicoties savai vēsturei ar nacistiem, visu laiku kopš tam ir bijusi pat ļoti kautrīga par sava spēka izrādīšanu citur pasaulē, ir sākusi uz Ukrainu sūtīt ļoti smagus un nozīmīgus ieročus un sistēmas.
Komentāra rakstīšanas brīdī ASV Kongresa apakšpalāta jau bija pieņēmusi un bija gaidāms, ka tuvāko dienu laikā arī Senāts pieņems jaunu palīdzības paketi 40 miljardu ASV dolāru vērtībā. Apmēram puse no tās summas saistāma ar ieročiem, munīciju un cita veida militāra rakstura palīdzību.
Jācer, ka tas viss palīdzēs ukraiņiem nudien padzīt Kremļa fašista spēkus no viņu valsts. Pat Donbasā, kur Kremļa fašista spēki ir marodējuši jau astoņu gadu garumā, nekur daudz uz priekšu tie netiek. Tas viss ir pozitīvi.
Taču attiecībā uz Somijas lēmumu par iestāšanos NATO te ir vēl viena lieta. Patlaban alianses zemes robeža ar Krievijas federāciju ir mazliet vairāk nekā 1200 km garumā.
Somijas robeža ar Kremļa fašista autokrātiju savukārt ir 1380 km garumā. Līdz ar to, kolīdz Somija iestāsies NATO, alianses robeža ar Krieviju divkāršosies garumā.
Kremļa fašists jau ļoti sen ir gaudies, ka NATO pārāk tuva klātbūtne viņa valsts robežām esot kaut kāds eksistenciāls drauds pret režīma nākotni.
Tas, protams, neņem vērā faktu, ka kopš pirmās dienas NATO ir bijusi aizsardzības, nevis uzbrūkoša alianse. Tieši tāpēc ASV prezidents un citi ir teikuši, ka NATO zaldāti uz Ukrainu nedosies un karā nepiedalīsies.
Man personīgi attiecībā uz Somijas lēmumu par iestāšanos NATO prātā stāv vācu vārds Schadenfreude, kas nozīmē priecāties par cita cilvēka nelaimi.
Nu, ko, fašist! Tu baidījies no NATO tad, kad robeža bija 1200 km? Un tagad tā būs divreiz garāka? Nu, malacis, fašist! Malacis visīstākais.
Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO nenotiks rīt vai parīt. Vispirms būs jāsaņem visu esošo dalībvalstu piekrišana.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs brīvdienās bija Briselē uz ārlietu ministru tikšanos un Tviterī izvietoja ministru fotogrāfiju ar tekstu “Iespējams, viens no pēdējiem NATO ārlietu ministru attēliem ar 30 dalībniekiem, jo ceru, ka ģimenes locekļu skaits palielināsies līdz 32.”
Latvija nekādus šķēršļus pret Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO neliks.
Turcijas autokrāts Erdogans ir iebildis, it kā tāpēc, ka Helsinki un Stokholma izrādot pārāk lielu pretimnākšanu Kurdistānas Darba partijai, kuru Ankara (un man ne īsti saprotamu iemeslu dēļ arī Eiropas Savienība) uzskata par teroristisku organizāciju.
Jādomā, pārējās dalībvalstis šajā gadījumā Turciju pielauzīs. Noraidīt abu ziemeļvalstu kandidatūru būtu vienkārši ārprāts.
Bet pagājušonedēļ vēl viena lieta. 14. maijā bija 66. Eirovīzijas dziesmu konkursa lielais fināls. Citi zēni no Latvijas, kā zināms, palika pusfinālā, un nu zinām, ka puiši bija 14. vietā no 17 dalībniekiem.
Kopš 2016. gada, kad to panāca Justs Sirmais, mākslinieki no Latvijas nekad nav iekļuvuši finālā. Pietiekami bieži pusfinālā tie ir palikuši pašā pēdējā vietā. Šoreiz tik traki nebija, bet fināls arī nebija.
Man personīgi šogad vislabāk patika poļu mākslinieka Kristiana Ohmana dziesma “Upe.” Viņš balsojumā palika 12. vietā.
Ne īpaši pie sirds gāja ukraiņu grupas Kaluša orķestris dziesma “Stefānija,” jo reps nav manai sirdij un ausij tuvs žanrs (tieši tā paša iemesla arī ne īpaši patika Citu zēnu dziesma).
Taču 2022. gada Eirovīzija notika Kremļa fašista genocīda laikā. Viņa valsts un satelītvalsts Baltkrievija no procesa bija izslēgti tāpat kā patlaban Kremļa fašista valsts būtībā ir izslēgta no visiem pasaules procesiem.
Taču skatītāji un fani Eiropas Raidorganizāciju savienībā ukraiņu dziesmu uzņēma ar gavilēm. Grupa kopumā no faniem un žūrijas saņēma 631 punktu, kas bija otrs augstākais punktu skaits konkursa vēsturē.
Te būtu jāpiebilst, ka žūrijas, kurās vismaz teorētiski piedalās mūzikas profesionāļi, ukraiņu dziesmu ierindoja tikai piektajā vietā aiz Lielbritānijas, Zviedrijas, Moldovas un Spānijas.
Toties skatītāji acīmredzot nolēma, ka vienalga, kāda ir vai nav dziesmas kvalitāte, Ukraina un ukraiņi šogad ir pelnījuši atbalstu. 28 no 40 dalībvalstīs fani visaugstāko punktu skaitu iedeva Kaluša orķestrim.
Piecas valstis Balkānu reģionā divpadsmit punktus atdeva Serbijai, kuras dziesma manuprāt visvairāk atgādināja kādu ne īpaši talantīgu pašdarbības kolektīvu. Tādi ir Balkāni.
Mūsu valstī gan žūrija, gan arī fani visaugstāko atzīmi piešķīra tieši Ukrainai. Žūrijas gadījumā aiz Ukrainas nākamā bija Zviedrija un tad Lielbritānija.
Fanu gadījumā otrajā vietā bija meitene no Lietuvas un trešajā – puisis no Igaunijas. Arī te redzama sava veida “kaimiņu” būšana.
Bet galu galā rezultāts bija 631 punkti Ukrainai, 466 punkti Lielbritānijai (piecas reizes, tajā skaitā pērn Lielbritānijas mākslinieki ierindojās pašā pēdējā vietā), un 459 punkti Spānijai.
Kā minēju, Ukrainai tā bija trešā uzvara Eirovīzijā. Pirmā bija 2004. gadā, kad dziedātāja Ruslana triumfēja ar ugunīgo dziesmu “Wild Dances.”
2016. gadā uzvarēja dziedātāja Džamala ar dziesmu “1944.” Dziesma bija par Krimas tatāru deportēšanu Staļina laikā.
Eirovīzijas organizētāji vienmēr uzsver, ka koncerts esot absolūti apolitisks. Džamalas dziesma pilnīgi noteikti bija ar politisku zemtekstu, un tāds arī bija redzams Kaluša orķestra gadījumā. Pēc dziesmas viens no dalībniekiem iebrēcās “palīdziet Ukrainai, Mariupolei un Azovstālas fabrika, un dariet tā tūlīt!”
Šajā gadījumā diez vai kāds īpaši varēja iebilst.
Aizkustinošā, pagalam aizkustinošā kārtā Ukrainas prezidents pēc Kaluša orķestra triumfa portālā Telegram paziņoja, ka Ukraina nākamgad uzņemsies konkursa rīkošanu … jau minētajā Mariupolē.
Kā zināms, Mariupole ir pilsēta, kuru Kremļa fašista spēki gandrīz pilnībā ir iznīcinājuši. Minētā fabrika – tur joprojām pagraba bunkuros slēpjas ievērojams skaits ukraiņu zaldātu un civiliedzīvotāju. Bombardēšana tur turpinājusies teju vai nepārtraukti un jau ilgstoši.
“Mēs darīsim visu iespējamo, lai Eirovīzijas dalībniekus un viesus sveiktu Ukrainas Mariupolē,” tā prezidents Zelenskis paziņoja. “Tā būs brīva, mierīga un no jauna uzcelta. Esmu drošs, ka uzvarošais akords cīņā pret ienaidnieku skanēs drīz.”
Lai tā būtu. Slava Ukrainai, tās tautai, tās prezidentam un tās varoņiem!
