Kārlis Streips: ASV Augstākā tiesa šķiet gatava Ameriku iegrūst atpakaļ pagājušā gadsimta 50. gados 0
Esmu gejs. To zina visi. Tajā skaitā tie labi audzinātie un pieklājīgie latvieši, kuriem reizi nedēļā (reizēm biežāk, ja bijis, ko teikt) patika konstatēt, ka portāls atkal nopublicējis komentāru no Streipa, labpatikā nopurkšķēt un pakasīties, zem teksta, vienalga, pilnīgi vienalga par ko tas ir un nav, uzrakstīt domu, ka pidars neko nezina, un tad labpatikā atraugāties un pakasīties vēlreiz.
Patlaban, mani čabulīši, portāls LA.LV sakarā ar Kremļa fašista genocīdu Ukrainā komentēšanas iespējas jau labu laiku ir atslēdzis. Ceru, ka morālās pohas nav bijušas nepanesamas. Nabadziņi tādi.
Bet es gejs. Un būdams gejs, nekad neesmu piedalījies nevienā procesā, kura rezultātā kāda cita persona varētu tapt grūta jeb par grūtnieci.
Man ir trīs māsas. Tās visas savulaik ir bijušas grūtas, un rezultāts man ir pieci māsu dēli un viena māsas meita Amerikā.
Šogad jūnijā došos pie viņām ciemos pirmoreiz trīs gadu laikā, jo bijusi pandēmija. Pandēmija ir joprojām bet šķiet daudzmaz kontrolēta. Braukšu pie viņām un viņu grūtniecības rezultātiem.
Visu šo laiku esmu zinājis, ka ir veidi, kā novērst grūtniecību. Tie ir pirmkārt prezervatīvi, bet jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadu paša sākuma sievietēm arī bijušas pieejamas tabletes, kuras novērš grūtniecību.
Tomēr ar visiem prežiem un tabletēm reizēm grūtniecība uzrodas negaidīta un negribēta. Tādos gadījumos esmu zinājis, ka pastāv iespēja grūtniecību pārtraukt mākslīgā kārtā. Iespējams veikt abortu.
Pirmais, ko gribu par to pateikt, ir fakts ka es vienmēr esmu uzskatījis, ka jautājums par grūtniecību un tās pārtraukšanu ir jautājums tikai un vienīgi sievietei, kuras organismā grūtniecība ir radusies.
Iespējams, konsultējoties ar to cilvēku, kurš deva nepieciešamo vielu, lai apaugļotu attiecīgās olšūnas un radītu attiecīgo augli. Pilnīgi noteikti konsultējoties ar savu ginekologu un dzemdību speciālistu.
Bet ne ar mani, jo tā nav un nevar būt mana darīšana. Un ne ar baznīcu un it īpaši ne ar politiku, jo arī tur nav neviena – pilnīgi neviena – kuram būtu tiesības konkrētai sievietei pateikt, ka viņa nedrīkst pati lemt par savu organismu, viņas vietā lems kāds cits.
Un šajā konkrētajā gadījumā lems, ka sievietei ir pienākums dzemdēt attiecīgo bērnu arī tad, ja viņa negrib tā darīt.
Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka pagājušajā nedēļā Amerikā notika bezprecedenta gadījums. Kāds vai kāda no ASV Augstākās tiesas nopludināja sprieduma pirmo uzmetumu, kurā bija liecība, ka ASV Augstākā tiesa patlaban ir gatava pirmoreiz kopš visai tālā 1973. gada atteikties no togad pieņemtā sprieduma, ka mākslīga grūtniecības pārtraukšana ir process, kas aizsargāts ASV Konstitūcijā un tās četrpadsmitajā grozījumā.
Tajā teikts šādi: “Neviens štats nedrīkst izdot vai izmantot likumus, kas ierobežo Savienoto Valstu pilsoņu privilēģijas un brīvības.”
Tieši šajā tekstā 1973. gadā septiņi Augstākās tiesas tiesneši atrada jēdzienu par privātām tiesībām, lai noteiktu, ka jautājums par abortu ir privāti un attiecīgajai grūtniecei lemjams.
Teikt, ka viņa tā nedrīkst, tas pārkāpj minētajā grozījumā noteikto, ka nedrīkst būt likums, kas ierobežo privilēģijas un brīvības. Tajā skaitā brīvība kontrolēt savu organismu. Tiesa pateica, ka procesā var būt ierobežojumi, tajā skaitā attiecībā uz posmu grūtniecībā, kura laikā notiek aborts. Taču pilnīgs aizliegums, kā tas daudzos štatos bija pirms tam – tas 1973. gadā kļuva par antikonstitucionālu lietu.
Visu laiku kopš tam abortu pretinieki no reliģiskās un laicīgās pasaules par to ir bijuši nelaimīgi. Visu laiku kopš tam pretinieki ir meklējuši veidu, kā spriedumu pabikstīt, mīkstināt, varbūt no tā atbrīvoties pavisam.
Ir bijuši centieni ierobežot sievietes reproduktīvās veselības klīniku darbu ar visnotaļ absurdiem noteikumiem, piemēram, ka klīnikā koridoriem jābūt pietiekami platiem, lai tajos viena otrai blakus varētu atrasties divas nestuves. Un tas nekas, ka aborta procedūras laikā nestuves gandrīz nekad nav vajadzīgas.
Vai arī, ka ārstiem, kuri strādā aborta klīnikās, jābūt ar pacientu uzņemšanas tiesībām kādā no vietējām slimnīcām, ja arī viņiem ar to nav nekāda sakara vispār.
Reproduktīvās veselības klīnikām arī bijis jātiek galā ar protestētājiem, tajā skaitā reizēm vardarbīgiem protestētājiem. Cilvēki ir ievainoti. Cilvēki ir gājuši bojā, tik ļoti atsevišķi dabas bērni vēlas apturēt to, ko viņi uzskata par zīdaiņa slepkavību.
Taču visu laiku pastāvēja minētais spriedums. 1992. gadā Augstākā tiesa to apstiprināja no jauna un padarīja stingrāku.
Bet tad uzradās Donalds Tramps. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā 2015. un 2016. gadā kāds viņam iestāstīja, ka būs vajadzīgs atbalsts no Amerikas tā dēvētajiem evaņģēliskajiem kristiešiem.
Pamatu pamatos nav nekā par Donaldu Trampu, kas atbilstu kristietības un Bībeles pamatprincipiem.
Viņš ir divreiz šķīries un ar jauno draudzeni krāpies kamēr viņš vēl bijis precēts ar pirmo sievu.
Viņš ir bijis nepārprotams krāpnieks savā uzņēmējdarbībā visa mūža garumā.
Viņš melo katru reiz, kad atveras žaunas.
Citiem vārdiem sakot, Donalds Tramps vienpersonīgi pārkāpj visus desmit no baušļiem, kādus Mozus sen atpakaļ nonesa no kalna.
Bet viņa līdz kliņķim ciniskie padomnieki zināja, kā panākt konkrēti evaņģēlisko kristiešu atbalstu šim līdz kliņķim grēcīgajam radījumam.
Vajadzēja evaņģēliskajiem kristiešiem pateikt tikai vienu: Ja es kļūšu par prezidentu, tad es iecelšu tiesnešus, tajā skaitā Augstākajā tiesā, kuri atcelts spriedumu par aborta tiesībām.
2016. gada janvārī aizgāja mūžībā visnotaļ reakcionārais Augstākas tiesas tiesnesis Antonins Skalija.
Toreizējais ASV prezidents Baraks Obama izvirzīja kandidātu. Un Republikāņu partijas vairākuma līderis ASV Senātā, kur to apspriesti un apstiprināti tiesneši, svētulīgi apgalvoja, ka tā kā 2016. gadā bija paredzētas ASV prezidenta vēlēšanas, būtu nekorekti Senātam vēlēšanu gadā spriest par Augstākās tiesas kandidātu.
Tā nebija taisnība toreiz, un vēl pēc četriem gadiem Republikāņi Senātā attiecībā uz to uzrādīs vienkārši prātam neaptveramu liekulību, bet tā partijas līderis pateica, un visa gada garumā prezidenta Obamas izvirzītais kandidāts tika vienkārši ignorēts.
Reiz Tramps bija amatā, ierobežojumu vairs nebija, un drīz vien Amerikas Augstākā tiesa tika pie ļoti konservatīvā tiesneša Nīla Gorsuča. Balsojums bija 55 pret 45.
2018. gadā par došanos pensijā paziņoja Augstākās tiesas tiesnesis Antonijs Kenedijs. Viņš daudzus gadus tiesā bija pazīstams kā centrists, bet liberāli noskaņots sociālos jautājumos. Tieši Kenedijs bija autors spriedumam par viendzimuma laulību atļaušanu visā Amerikā un visos štatos pēc kārtas.
Viņa vietā Tramps izvirzīja un Senāts apstiprināja reakcionāri noskaņoto Bretu Kavano par spīti tam, ka vairākas sievietes pret viņu bija izvirzījušas apsūdzības par seksuālu uzmākšanos. Tādas detaļas Trampam un republikāņiem nelikās interesantas. Kavano apstiprināts ar 50 balsīm par un 48 pret.
Visliberālāk noskaņotā Augstākās tiesas tiesnese tobrīd bija Rūta Beidere Ginsburga. Viņa par Augstākās tiesas tiesnesi kļuva 1993. gadā kā tikai otra sieviete Augstākās tiesas vēsturē.
Trampa termiņa beigām tuvojoties Rūta Beidere Ginsburga bija veca un nevesela un visa Amerika aizturēja elpu, jo …
Tiesnese aizgāja mūžībā 2020. gada 18. septembrī un 87 gadu vecumā. Savā testamentā viņa konkrēti lūdza ASV Senātu nespriest par viņas pēcteci iekams nebūs notikušas 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanas.
Lika drusku pagaidīt. Republikāņi Senātā, kuri četrus gadus pirms tam bija svētulīgi apgalvojuši, ka vēlēšanu gadā nu nekādi … viņi Rūtas Beideres Ginsburgas pēcteci, līdz kliņķim reakcionāro Eimiju Koniju Baretu apstiprināja 39 dienas pēc Ginsburgas nāves un brīdī, kad amerikāņi jau bija sākuši balsot 2020. vēlēšanās.
Un te nu mēs esam. Nopludinātajā sprieduma uzmetumā bija paziņots, ka 1973. gada spriedums bija “savos pamatu pamatos nepareizs” un līdz ar to būtu atceļams pavisam.
Amerikas Augstākā tiesa parasti tā nerīkojas. Sens nerakstīts princips, stare decisis, nosaka, ka tiesneši neatceļ iepriekš pieņemtu spriedumu, ja nav konkrēta un pārliecinoša iemesla tā darīt.
Visi trīs Trampa izvirzītie kandidāti noklausīšanās laikā Senāta Juridiskajā komisijā zvērēja, ka viņi to saprot. Spriedums par aborta tiesībām sens, vairākkārt kopš tam apstiprināts, tas ir noteikts un konkrēts princips.
Cik var spriest, viņi visi trīs turēja sakrustotus pirkstus aiz muguras. Jo nopludināto sprieduma variantu bija parakstījuši visi trīs no tiem kopā ar tā autoru tiesnesi Samuelu Alito (Augstākās tiesas tiesnesis kopš 2005. gadā, izvirzīja viņu prezidents Džordžs Bušs jaunākais, balsojums Senātā 58:42).
Un kopā ar tiesnesi Klarensu Tomasu (1991. g., Džordžs Bušs vecākais, 52:48). Tomass ir bijis strīdīgs tiesnesis arī ārpus konkrētā jautājuma par abortiem.
Pirmkārt, viņš apstiprināts par spīti ļoti konkrētam un detalizētam apgalvojumam par seksuālu uzmākšanos.
Otrkārt, viņa priekštecis Augstākajā tiesā bija absolūtākais liberālisma lauva un pirmais tumšādainais Augstākās tiesas tiesnesis Tērguds Māršals. Otrs pēc kārtas bija Tomass, vien par visiem 180 grādiem ideoloģisks pretmets savam priekštecim.
Tāpat kā ar Rūtu Beideru Ginsburgu un viņas pēcteci.
Patlaban Klarensam Tomasam ir liels interešu konflikta skandāls. Šogad janvārī Augstākās tiesas priekšā bija jautājums par to, vai kādreizējam prezidentam Trampam būtu spiesta lieta iesniegt dokumentus un liecības Kongresa komitejai, kura izmeklē agresīvo uzbrukumu pret ASV Kapitoliju 2021. gada 6. janvārī.
Tramps visu laiku centās to bloķēt. Augstākā tiesa ar 8:1 pateica neāksties, tu esi privātpersona, komitejai ir visas tiesības.
Un Klarenss Tomass bija tā viena balss pret šo atklātību. Laikā kopš tam uzzināts, ka 6. janvāra marasma laikā Tomasa sieva Džinnija bija aktīva procesa dalībniece. Sūtīja tekstus uz Balto namu par to, kā varētu apgāzt 2020. gada vēlēšanu rezultātus un nodrošināt vēl četrus gadus Trampam. Lai gan Tramps bija zaudējis par apmēram 8 miljoniem balsu. Sieva aģitē par noziegumu. Vīrs Augstākajā tiesā spriež, ka noziedzniekam ir tiesības turēt slepenus savus dokumentus un savas liecības.
Kliedzošāku interešu konfliktu būtu grūti iedomāties.
Un nu ar trim Trampa tiesnešiem, kuri apstiprināti uz mūža termiņiem, ASV Augstākā tiesa šķiet gatava Ameriku iegrūst atpakaļ pagājušā gadsimta 50. gados. Atņemt sievietēm tiesības, kādas tām ir bijušas gandrīz pilnu pusgadsimtu, un štatiem ļaut mākslīgo grūtniecības pārtraukšanu atkal aizliegt. Un par noziegumu, par smagu noziegumu noteikt arī un pat tad, ja grūtniecība ir bijusi asinsgrēka vai izvarošanas rezultāts.
Un ne tikai tas. Ja reiz pieci Augstākās tiesas tiesneši ir gatavi noraidīt domu, ka Konstitūcijas 14. pants sniedz zināmas privilēģijas, lai arī tās nav konkrēti uzskatītas dokumentā, kurš sacerēts 18. gadsimta otrajā pusē, tad to pašu, ļoti iespējams, šī tiesa būtu gatava darīt attiecībā uz viendzimuma laulībām; attiecībā un kontraceptīviem līdzekļiem grūtniecības novēršanai; un pat attiecībā uz senu spriedumu, kurš noteica, ka nedrīkst aizliegt laulības starp tumšādainu un baltādainu personu.
Tikai uzmetums. Iespējams prātam neaptveramais furors, kādu nopludinātais dokuments ir radījis, pat no sabiedrības viedokļa teorētiski izolētajā Augstākajā tiesā varētu likt atsevišķiem tiesnešiem pārdomāt vēlreiz, vai tiešām tie ir gatavi nākt ar spriedumu, kurš klaji norādīs, ka Amerikas Augstākā tiesa ir nopirkta un apmaksāta reliģiskā ekstrēmisma atbalstītāja. Un nevis neitrāla pēdējā vārda teicēja par dažādiem jautājumiem.
Amerikā federālie tiesneši visi tiek iecelti uz mūžu, un viņus atkal var atcelt tikai ar pilnu impīčmenta procesu ASV Kongresā un Senātā. Vairāk nekā 230 gadu laikā tas ir darīts tikai 15 reizes, un tikai astoņas reizes tiesnesis notiesāts un atbrīvots no amata. Neviens no tiem nav bijis Augstākās tiesas tiesnesis.
Man personīgi vienmēr ir licies, ka daudz loģiskāk būtu tiesnešiem uzlikt termiņa vai vecuma ierobežojumus, kādi pavisam loģiski pastāv mūsu valstī. Latvijā, reiz tu sasniedz 70 gadu vecumu, tieneša karjera tev ir beigusies automātiski, punkts un āmen, un paldies par darbu.
Ar retiem izņēmumiem (Sanita Osipova) tiesnešu izvēle un apstiprināšana Latvijā nav bijis politizēts process, un tas par tādu arī nedrīkst kļūt vienalga, ko par to domā viegli satraucami kadri Nacionālajā apvienībā un citur.
Bet galvenais te ir fakts, ka aborts un mākslīgā grūtniecības pārtraukšana ir medicīnisks un nevis politisks process. Latvijā un civilizētajā pasaulē par to nekāda jautājuma nav bijis sen. Latvijā sieviete, kura vēlas abortu, to var saņemt tikai 72 stundas pēc sākotnējā iesnieguma, lai pārliecinātos, ka tā nav mirkļa vēlme, lai gan manā izpratnē likumam nevajadzētu interesēties par lēmuma pieņemšanas ātrumu vai lēnumu.
Bet mākslīgā grūtniecības pārtraukšana mūsu valstī ir pieejama. Amerikā, ļoti iespējams, paredzamajā nākotnē puse vai vairāk štatu šo medicīnas procedūru atkal padarīs par noziegumu. Tas ir vienkārši ārprāts.
