Kārlis Streips: “Ārprāts. Vienkārši ārprāts. Citu vārdu es nespēju atrast” 0
2022. g. 24. februārī es sadaļu “Streipa prāta mehānika” raidījumā “Vēlais ar Streipu” sāku šādi:
“Ārprāts. Vienkārši ārprāts. Cita vārda es nespēju atrast.”
Ja manu komentāru lasi pirmdien, 24. februārī, tad pagājuši trīs gadi, kopš Kremļa fašists uzsāka savu genocīdu Ukrainā.
No raidījuma: “Krievijas laikraksts Novaja Gazeta ir vēstījis, ka Krievijas fīrera Putina uzruna, kādu šorīt piecos no rīta demonstrēja Krievijas propagandas kanāli patiesībā tika ierakstīta jau pirmdien. Pirmdien, kad Krievijas fīrers Putins paziņoja, ka viņš ir nolēmis atzīt citas valsts teritoriju par neatkarīgu un atsevišķu ārpus valsts, kurā tā atrodas. Un nu vārdi esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju. Atkārtošu – ir liecības, ka šo tekstu Krievijas fīrers nevis pateica šorīt tiešraidē, bet gan ierakstīja pirms trim dienām. Esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju.”
Tā tas sākās. Pāris dienas pirms sākās genocīds, Kremļa fašists bravūrīgi paziņoja, ka divas teritorijas Donbasā nu būs “neatkarīgas” valstis. Arī pēdējā laikā no viņa apcirkņiem nācis “skaidrojums”, ka visa lielā katastrofa bija vajadzīga tāpēc, ka labā māte Krievija vienkārši gribēja glābt savus tautiešus Donbasā.
Protams, ņemot vērā faktu, ka Krievijas spēki Ukrainas dienvidaustrumos sāka marodēt apmēram piecas minūtes pēc Krimas aneksijas, neviens šādiem apgalvojumiem īpaši neticēja.
Taču pasaule bija pieradusi pie domas, ka Krievija, lūk, tā ir viena dikti spēcīga valsts. Otri lielākie bruņoti spēki, un valsts, kura ir pieradusi savu spēku demonstrēt ar dūrēm.
Krimas aneksija sekoja Ukrainas lielajai revolūcijai pret krasi korumpētu prezidentu, kurš savu valsti gribēja atdod Krievijas ķetnās un atteikties no tālākām attiecībām ar Eiropu.
Ukraiņiem izdevās savu korumpantu padzīt no valsts kā bēgošu žurku no kuģa. Drīz vien lepnajā pilī, kurā korumpants bija dzīvojis, atrada masīvu daudzumu dokumentu, kuri apliecināja, cik masīva bija viņa zagšana un korumpētība.
Tajā pašā vakarā, kad Ukrainas korumpants aizspruka uz mātušku Kremlī bija sēde, kur sākās Krimas okupācijas plānošana.
Visi varam atcerēties, kā tas darījās. Vispirms Krimā uzradās “mazie zaļie vīriņi.” Vienā gadījumā viņu “ekspertīze” par okupēto teritoriju bija tāda, ka domādami, ka viņi okupēs vietējās pašvaldības māju, viņi patiesībā okupēja vietējo operas namu.
Bet šādu muļķību dēļ nekas neapstājās. Pa fikso tika uzrīkots referendums, kurā atbilstoši “vislabākajām” padomju “tradīcijām” gandrīz visi pēc kārtas nobalsoja, un no tiem gandrīz visiem gandrīz visi nobalsoja jā, mēs protams gribam būt Krievijas un nevis Ukrainas sastāvdaļa.
Tā dēvētajiem Krimas tatāriem, kuri no savas teritorijas tika izraidīti 2. pasaules kara laikā, neviens par to nejautāja. Bet pāris dienas pēc referenduma līgumu par iestāšanos Krievijas federācijā parakstīja un ratificēja abas puses. Darīts.
Pasaule uz to reaģēja ar izbrīnu un ar visai mērenām sankcijām – nu, nevajadzēja tā, Putina kungs. Tāda bravūra uz pasaules ģeopolitiskās skatuves šķiet nepiedienīga, nu kāpēc tā?
Kremļa fašistam šādas domas bija pie pakaļas. Viņš jau sen bija noskaities uz rietumiem sakarā ar faktu, ka pāris gadus pirms Krimas Krievijā bija “vēlēšanas,” par kurām toreizējā ASV ārlietu ministre Hilarija Klintone nolēma runāt īstos vārdos – tās tika nozagtas. Tur bija masīva pierādīta krāpšanās, kuru redzēja visi, kuriem nebija slinkums.
Kremļa fašista sašutums par šo faktu nozīmēja ne tikai Krimu. Tas arī nozīmēja krasu iejaukšanos Amerikas vēlēšanu procesā ar konkrēto mērķi sodīt Hilariju Klintoni un viņas vietā ASV prezidenta amatā iebīdīt kadru, kurš pret Kremļa fašista vilinājumiem izturēsies pretimnākošāk.
Tieši to viņš arī dabūja. Sava pirmā termiņa laikā Amerikas prezidents Tramps atkārtoti tikās ar Kremļa fašistu, atkārtoti viņu slavēja kā gudru un visādā veidā izcilu. Ukrainā viņš draudēja atturēt tālāku ieroču piegādi, ja Ukrainas prezidents nepalīdzēs ar negatīvas informācijas atrašanu par Trampa iespējamo pretinieku 2020. gada vēlēšanās Džo Baidenu. Notika Ukrainas prezidenta šantažēšana, un par to bija pirmais no diviem impīčmentiem, kādus Kongress pret viņu vērsa.
Vienlaikus nudien turpinājās marodēšana Ukrainas robežas zonā. Kremļa fašista meļi nepārtraukti apgalvoja, ka Krievijas zaldātu tur neesot vispār. Ja uzradās kāds, kas bija Krievijas uniformā, tā noteikti bija veikalā nopirkta, viltota.
Kāds apkarotajās teritorijās krita kaujā? Tūrists tas bija, nevis karavīrs. Paši zaldāti bija bravūrīgi. “Nav taču vajadzīgs īpašs ielūgums, lai ciemotos pie kaimiņiem” – tā savu klātbūtni Ukrainā skaidroja viens no “viesiem.”
Bija stāsts par Malaizijas lidmašīnu, kurai gadījās atrasties virs Donbasa gaisa telpas un tā tapa notriekta un nogāzta. Visi 298 pasažieru un apkalpes locekļi gāja bojā. Dienās pēc katastrofas krievu zaldāti ņirgājās par to, ko viņi atrada uz zemes. Nekad neaizmirsīšu fotogrāfiju, kurā kadrs ar izriestu krūti demonstrēja plīša spēļu lācīti, kādu viņš tur bija atradis.
Caur to visu ārpasaule reaģēja ar mazliet papildinātām sankcijām. Galu galā Amerikas prezidents Kremļa fašistu slavēja aizgūtnēm vien. Pārāk krasi vērsties nevarēja.
Notika 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanas. Uzvarēja Džo Baidens. Tramps kvieca kā aizdurta cūka, ka vēlēšanas nozagtas, tur bija liela krāpšanās un viss pārējais, bet uzvarēja Baidens.
Džo Baidens bija īstens internacionālists un ārlietu pārzinātājs. Ilgus gadus darbojās ASV Senāta ārlietu komisijā, astoņus gadus bija prezidenta Baraka Obamas viceprezidents. Viņam par Kremļa fašistu nekādu ilūziju nebija.
Taču tas bija viņa termiņa laikā, kad Kremļa fašists paziņoja par savu “speciālo militāro operāciju,” un rezultāts bija katastrofa, kāda ir veidojusies visu nākamo trīs gadu garumā.
Tramps tajā brīdī skaitījās esam privātpersona, un vai zināt, ko par šo “speciālo militāro operāciju” pateica viņš?
“Vakar skatījos televīziju un teicu ak, kas par ģēniju! Putins ir deklarējis, ka liela daļa Ukrainas ir neatkarīga. Tas ir ģeniāli. Viņš lietoja vārdu neatkarīga, un tagad viņi tur ieies un palīdzēs uzturēt mieru.”
Ar vārdiem “liela daļa Ukrainas” kādreizējais un nākošais prezidents neaprakstīja Ukrainu kā tādu. Viņš aprakstīja Donbasu, un tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Amerikas politiķis kļuva par Kremļa fašista papagaili – miera uzturēšana, jā, tas ir tas, ar ko mēs te nodarbojamies! Vienkārša miera uzturēšana!
Sākumā pasaule padomāja, ka Kremļa fašistam pāris dienu laikā izdosies okupēt Kijivu, gāzt Volodimira Zeļenska valdību, un tur ielikt savu lelli.
Bet neizdevās. Jau tūdaliņ pat izrādījās, ka ukraiņi nebija ar pliku roku ņemami, plus vēl izrādījās, ka “pasaules otri lielākie bruņotie spēki” bija līdz kliņķim nekompetenti.
Visa pasaule redzēja tanku un bruņoto spēkratu kolonnu, kura 24. februāra rītā devās ceļā no Kremļa fašista pakalpiņa valsts Baltkrievijas. Tā bija apstājusies. Kāpēc tā bija apstājusies?
Izrādījās, neviens acīmredzot nebija padomājis par faktu, ka tankiem un bruņotiem spēkratiem ir vajadzīga degviela un pēc tam, kad tā beidzas, ir vajadzīgs ieliet vēl.
Atceros lasījis par apjukušiem krievu zaldātiņiem, kuri klejoja pa Ukrainas laukiem un jautāja, kur ir tuvākā degvielas uzpildes stacija?
Ukraiņi lieki teikt bija novākuši visas iespējamās ceļu zīmes, un nekādā gadījumā nebija tendēti šajā ziņā nākt palīgā.
Tā vietā ukraiņu spēki sāka apšaudīt apturēto spēkratu kolonnu un principā to izvāca no spēles pavisam.
Bija stāsts par sievieti Kijivā, kura no sava balkona ar gurķu burku nogāza dronu. Bija stāsts par citu sievieti Kijevā, par gados vecu kundzi, kura piegāja pie viena no okupantiem, viņam saujā iebēra saulespuķu sēklas un pateica “pēc tam, kad tu tiksi nošauts, vismaz tajā vietā uzaugs ziedi.”
Un šoreiz pasaulei vaigs nenoraustījās. Sankcijas kļuva arvien stingrākas, un pasaule saprata, ka Ukrainai vajag palīdzēt arī militāri.
Tas bija tāds lēnīgs process. Pārāk smagus ieročus tomēr nevaram dot, tas draudētu uzsākt vēl plašāku eskalāciju, jo raugi, Kremļa fašists bija sācis žvadzināt savus kodolieročus.
Kara lidmašīnas? Vai dieniņ, vai tad ukraiņu piloti pratīs tādas vadīt? Un vai arī to Kremļa fašists neuzskatīs par tādu agresiju, ka nāksies cirst pretī?
Visāda veida ieroči, bet ar noteikumu, ka tos var lietot tikai iekšzemes aizsardzībai, uzbrukt mērķiem ienaidnieka teritorijā tomēr nedrīkst un nevar – jo eskalācija, jo kodolieroči, jo … nu, paši saprotiet.
Brīdī, kad notika 2024. gada valsts prezidenta vēlēšanas Amerikā un Baltajā namā atgriezās Tramps, pasaule bija sapratusi, ka uzstāt, ka Ukrainai ir jācīnās ar vienu roku aizsietu aiz muguras, nav jēdzīgi.
Ukraiņiem bija tiesības rīkoties ārpus savas valsts, un ātri vien tie pierādīja, ka tie zina, ko dara. Jau pirms tam ukraiņi principā bija attīrījuši visu Melno jūru no Kremļa fašista kara flotes, un nu sākās naftas staciju, noliktavu un cita veida militārās infrastruktūras bombardēšana uz nebēdu.
Lai krievi sāk piedzīvot to, ar ko ukraiņi bija dzīvojuši jau divarpus gadu garumā – katru vakaru iet gulēt nezinot, vai pa nakti uz mājas neuzkritīs kāda bumba un pēc tam tevis vairs nebūs. Arlabunakti!
Vēl jo vairāk, pirms kāda laika ukraiņi mierīgi iesoļoja Kurskas apgabalā Krievijā un pateica te tagad saimniekosim mēs.
Un te nu mēs tagad esam trīs gadus vēlāk. Amerikāņi pērn novembrī nolēma Baltā nama atslēgas atkal uzticēt Trampam.
Un Trampa otrā administrācija ir skaidri pateikusi, ka tā Ukrainu vairs neatbalsta vispār. Laikā gaitā pats Tramps ir skaidrojis, ka Ukraina pati ir vainīga pie konflikta uzsākšanas.
Ukrainas prezidents ir diktators. Ukrainas prezidents tieši grib kara turpināšanu, jo viņš zina, kolīdz konflikts būs beidzies, būs vēlēšanas, un viņš zaudēs, jo Ukrainā vien četri procenti tautiešu viņu atbalsta.
Ukrainai vispār nav nekādu tiesību piedalīties sarunā par tālāko attīstību, jo tai nav nekā, ko piedāvāt. O, varbūt ukraiņi varētu amerikāņiem ļaut izrakt un sev pievākt retos metālus, kādi tur atrodami? Varbūt tas varētu būt darījums?
Amerikas aizsardzības ministrs, kurš pirms kļūt par valdības ministru, bija pļāpāšanas raidījuma viens no vadītājiem propagandas kanālā Fox News, pagājušajā nedēļā devās uz Minhenes drošības konferenci Vācijā un atklātā tekstā pateica divas lietas:
1. Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti.
2. Cerēt, ka taps atjaunotas Ukrainas robežas tādas, kādas tās bija 2014. gadā pirms Krimas sagrābšanas esot “nereāli.”
Citiem vārdiem sakot, vēl pirms sāktas sarunas par konflikta noregulēšanu, Amerikas Savienotās Valstis divos galvenajos jautājumos ir nolēmusi nomesties ceļos un noskūpstīt Kremļa fašista gredzenu. To par viedu sarunu vešanas metodi neuzskatīt nekādi, bet tāds ir pašreizējais režīms Vašingtonā – haotisks.
Šodien Rīgā un visā pasaulē bija visādi pasākumi, lai atzīmētu Kremļa fašista genocīda trīsgadi. Fonā tam ir fakts, ka pagājušajā nedēļā Saūda Arābijā nudien tikās Amerikas ārlietu ministrs un Kremļa fašista ārlietu ministrs.
Tieši pēc pirmās reizes, kad tikās šis tandēms, Tramps sāka vāvuļot par domu, ka pie konflikta ir vainīga Ukraina un nevis Krievija, nekad neaizmirstot piebilst, ja 2022. gadā viņš būtu bijis prezidents, konflikts nebūtu noticis, jo Putins būtu sapratis, ka Tramps, lūk, tā kaut ko nebūtu pieļāvis.
Grūti spriest, no kurienes šāda pārliecība, jo diez vai Amerikas ģenerāļi pat Trampa laikmetā būtu piekrituši zemes karam Eiropā pret Kremļa fašistu un viņa kodolieročiem. Ārpus tā diez vai Kremļa fašists būtu vienkārši piekritis nerīkoties.
Kremļa fašists jau sen ir teicis, ka Padomju Savienības sabrukšana bija vēstures lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Viņš arī sen ir apgalvojis, ka visas dižās krievu tautas pirmsākumi esot meklējami teritorijā, kura mūsdienās atrodas Ukrainā, un tas ir viens iemesls, kāpēc tādas Ukrainas un tādas ukraiņu tautas neesot vispār.
Lieki teikt, Ukrainas prezidentam un ukraiņu tautai tas, kas tiek runāts starp Kremļa fašistu un viņa pakalpiņu Vašingtonā, nav pieņemami. Zeļenska kungs vakar, 23. februāri, sarīkoja preses konferenci Kijivā, kur viņš tā arī pateica:
“Lemt par Ukrainu bez mūsu līdzdalības ir neiespējami. Mēs neatzīsim neko, kas tāda formāta ietvaros tiek sarunāts.”
Kas notiks tālāk? Tramps acīmredzot cer, ka Kremļa fašists piekritīs darījumam, kurā viņam ir tiesības saglabāt Krimu un Donbasu un saņemt solījumu, ka Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti.
Tas būtu bīstami ne tikai Ukrainai, bet arī pasaulei, jo tas demonstrētu faktu, ka Amerikas Savienotās Valstis pēc 80 gadu kārtības pasaulē ir nolēmušas viss, nu spēks nosaka visu un ja Kremļa fašists ukraiņiem grib atņemt lielu daļu viņu teritorijas, tad tā tam vienkārši ir jābūt.
Vien konstatējot, ka acīmredzot šajā domāšanā nav padomāts par to, vai Kremļa fašistam ar to tik tiešām pietiktu. Vai arī pēc miera noslēgšanas viņš atgriezīsies pie savu bruņoto spēku attīstīšanas un pilnveidošanas, lai pēc pāris gadiem viņš varētu pamēģināt vēlreiz.
Vēlreiz pamēģināt okupēt Ukrainu. Varbūt palūkoties uz Moldovu vai Gruziju. Un galu galā, ja Baltajā namā saimnieko tāds ķēms, kāpēc nepamēģināt pabikstīt NATO ar kaut kādu diversiju Narvā vai Daugavpilī? NATO tik tiešām uz tā kaut ko reaģētu ar pilnu spēku? Un, ja ne uz to, tad ko vēl alianse būtu gatava pieciest?
Kremļa fašists ir skaidri pateicis, ka viņš grib NATO tādu, kāda tā bija 2007. gadā – valstis tikai un vienīgi Rietumeiropā bez Polijas, bez Balkānu valstīm, bez Baltijas valstīm.
Citiem vārdiem sakot Kremļa fašists būtu laimīgāks, ja tāda NATO nebūtu vispār.
Trīs gadus pēc genocīda sākuma Ukrainā pārējai pasaulei līdz ar to ir tikai viens jautājums:
Vai mēs to pieļausim?
