Kārlis Streips: Apgalvojums, ka es neesmu dzīvojis Padomju Savienībā, ir nepatiess 85
“No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz pat Triestei pie Adrijas jūras pāri visam Eiropas kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars. Aiz šīs līnijas ir visas seno Vidus un Austrumeiropas valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija. Visas šīs slavenās pilsētas un to apkārtējie iedzīvotāji atrodas vietā, kura man jāsauc par padomju sfēru. Tās visas ir pakļautas tādai vai citai padomju ietekmei, turklāt arī daudzos gadījumos pieaugošai kontrolei no Maskavas puses.”
Pagājušajā piektdienā, 5. martā, bija 75 gadi kopš šie vārdi izskanēja no Lielbritānijas valstsvīra Vinstona Čērčila uzrunā Vestminsteras koledžā Misūri Amerikā.
Čērčils tobrīd bija Lielbritānijas parlamenta opozīcijas līderis. Vēlēšanās pēc 2. pasaules kara, kura laikā Čērčils bija nepārprotams savas valsts līderis, ne mazums tāpēc, ka vajadzīgos brīžos viņš kā lielisks orators prata iedvesmot savu tautu (“mēs cīnīsimies pludmalēs, mēs cīnīsimies lidlaukos, mēs cīnīsimies laukos un ielās, mēs cīnīsimies kalnos, nepadosimies mēs nekad”), Lielbritānijas tauta tomēr nolēma no viņa kā premjera un no viņa Konservatīvās partijas kā vairākuma partijas atteikties.
Tik piepeša bija šī pārmaiņa, ka Potsdamas konferencē, kas sākās 1945. g. 17. jūlijā, un kur karalaika sabiedrotie sprieda par uzvarētās Vācijas tālāko nākotni, Lielbritāniju vispirms pārstāvēja Čērčils, tad bija pauze kamēr tapa noteikti vēlēšanu rezultāti, un tad tālāk konferencē piedalījās viņa pēctecis Klements Atlijs.
Arī Amerikas delegācijas vadība bija mainījusies. Ja pirms tam Teherānas un Jaltas konferencē valsti bija pārstāvējis prezidents Franklins Rūzvelts, tad Potsdamā bija viņa pēctecis Harijs Trūmans, jo Rūzvelts tā paša gada aprīlī bija aizgājis mūžībā.
Vinstona Čērčila galvenais mērķis Misūri bija pārliecināt amerikāņus, ka būs vērts nodrošināt īpašas attiecības starp Lielbritāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm arī laikā, kad plašākā nozīmē risinājās jautājums par Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidošanu. Vai šādas attiecības būtu jaunās organizācijas hartas pārkāpums?
Nē, atzina Čērčils.
“Visticamāk tas būs vienīgais veids, kā nodrošināt, ka šī organizācija sasniegs tās pilnīgo statusu un spēku. Savienotajām valstīm jau tagad ir īpašas attiecības ar Kanādu un ar republikām Dienvidamerikā. Mums britiem ir divdesmit gadu līgums par sadarbību un abpusēju palīdzību ar padomju Krieviju. Mūsu mērķis ir tikai un vienīgi abpusēja palīdzība un sadarbība. Britiem ir bijusi alianse ar Portugāli, kura ir pastāvējusi kopš 1384. gada, un pēdējā kara laikā tā nodrošināja vērtīgus rezultātus.
Nekas no tā neapdraud globāla līguma vispārējās intereses vai arī globālas organizācijas pastāvēšanu. Tieši pretēji, tas tai palīdz, jo, kā rakstīts Bībelē, mana tēva mājā ir daudz muižu. Īpašas attiecības starp ANO dalībvalstīm, kurām nav agresīvu mērķu pret citu valsti un kuras nedara neko, kas nav atbilstošs Apvienoto Nāciju organizācijas hartai — tas nebūt nav kaitīgi. Tas ir pozitīvi un manuprāt pavisam būtiski.”
Čērčila “dzelzs priekškara” uzruna nāca laikā, kad Amerikas valdība vēl īsti nebija izdomājusi, kādas būs turpmākās attiecības ar Padomju Savienību.
Kara laikā vajadzības spiesti, amerikāņi bija gatavi PSRS lielo rīkļurāvēju un tirānu ņemt par sabiedroto, bet tagad, kad karš bija beidzies un Padomju Savienība savā “ietekmes zonā,” jeb “tuvajās ārzemēs,” kā šo teritoriju vēlāk un daudz ciniskāk sauks cits Krievijas līderis un viņa svīta, nebūt nebija skaidrs, ka attiecības ar Padomju Savienību būs pozitīvas.
Pirmais signāls par to bija tā dēvētais Māršala plāns, kura ietvaros Amerika kara grautajai Eiropai, tajā skaitā un it īpaši pavisam sagrautajai Vācijai, piedāvāja masīvu ekonomisku, infrastruktūras, attīstības un cita veida palīdzību.
Mūsdienu naudā šī palīdzības pakete bija vērta ap 130 miljardiem ASV dolāru. Vašingtona palīdzību arī piedāvāja Maskavai, bet allaž neirotiskais Staļins tur saskatīja pārāk lielas briesmas, un tāpēc viņš pateica nē.
Ne tikai PSRS kā tādai, bet arī Polija un Ungārija nedrīkstēja izmantot piedāvājumu no aizjūras. “Ietekmes zona.” “Tuvās ārzemes.”
Kara laika sabiedroto konferenču laikā amerikāņi uzskatīja, ka Padomju Savienība nezināja par tā dēvēto Manhetenas projektu, kura ietvaros notika darbs pie jauna veida ieročiem, konkrēti kodolieročiem.
Drīz vien kļuva zināms, ka Staļins varēja smīnēt ūsās, jo viņa spiegi jau sen bija nočiepuši pietiekami daudz materiālu no minētā projekta, lai darbs pie kodolieročiem arī varētu sākties Padomju Savienībā.
Pirmais tests bija 1949. gada augustā mūsdienu Kazahstānā, un tajā brīdī, ja kādam Amerikā attiecībā uz PSRS bija rožainas brilles uz acīm, tās ātri tika noņemtas, un tā dēvētais Aukstais karš bija sācies uz pilnu klapi.
Nākamos 40 gadus abas puses sacentīsies, kura var saražot lielāku skaitu ieroču, kura var attīstīt nākamās paaudzes ieročus, kur ieročus varētu izvietot u.tml. Reizēm šī pretstāve bija uz naža asmens, visvairāk 1962. gadā, kad Ņikita Hruščovs nolēma pabikstīt amerikāņus ar kodolieroču izvietošanu Kubā, un Džons Kenedijs nolēma ap Kubu ieviest jūras blokādi, lai to nepieļautu.
Tikai daudzus gadus vēlāk, kad procesam noņemts slepenības statuss, pasaule uzzināja, ka tikai pašā pēdējā mirklī Hruščovs tomēr nolēma neizaicināt likteni.
Tikai daudzus gadus vēlāk pasaule arī uzzināja, ka Kenedijs PSRS līderim bija apsolījis, ka Amerika, savukārt aizvāks savus kodolieročus no Turcijas, kura bija tuvāk PSRS dienvidu robežai nekā Kuba bija Amerikas robežai.
Padomju Savienība uz Vinstona Čērčila runu reaģēja kareivīgi.
1946. g. 9. martā, tātad piecas dienas pēc uzrunas Amerikā, laikraksts Padomju Jaunatne nopublicēja materiālu no ziņu aģentūras TASS, kur bija rakstīts: “Čērčila runa, veltīta starptautiskā stāvokļa problēmām, ieturēta ārkārtīgi agresīvā tonī. Starp citu, Čērčils prasa angļu un amerikāņu militārās savienības nodibināšanu, kas jāstāda pretī Padomju Savienībai.”
Tā paša gada 15. martā laikraksts Pravda Maskavā nopublicēja komentāru no sava uzticamā lasītāja b. Josifa Džugašvili. “Čērčila kungs tagad ir kara veicinātājs,” rakstīja Staļins.
“Čērčila kungs te nav viens pats. Viņam ir draugi ne tikai Anglijā, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs, un šajā ziņā nevaru neatcerēties Hitleru un viņa draugus. Hitlers sāka karu ar paziņojumu par rasu teoriju, deklarējot, ka tikai tie, kuri prata vācu valodu, pārstāvēja pilnvērtīgu nāciju. Čērčila kungs tagad cenšas uzsākt karu, arīdzan ar rasu teoriju, apgalvojot, ka tikai nācijas, kuras prot angļu valodu, ir pilnvērtīgas nācijas, un to uzdevums ir lemt par visas pasaules nākotni.”
Attiecībā uz komunisma attīstību “ietekmes zonā,” Staļins piebilda: “Komunisma ietekme pieauga tāpēc, ka komunisti grūtajos gados, kad Eiropā valdīja fašisms, pierādīja, ka viņi bija uzticami, uzdrīkstoši un sevi pašu upurējoši cīnītāji pret fašistu režīmiem un par labu tautu brīvībai.”
Šī bija toņkārta, kuru PSRS un tās līderi uzturēja visa Aukstā kara laikā: Mēs Padomju savienībā esam miera eņģeļi un svētie, savukārt ārpus PSRS ir ļaunprātīgi ļaudis, droši vien fašisti, kuri to vien gaida, kā iespēju mums uzbrukt un iznīcināt mūsu dzīves veidu.
Allaž piebilstot, vajag tikai pagaidīt vēl piecus, desmit gadus un tad būs sasniegta gaišā komunisma nākotne, kuru bija solījuši Markss un Engelss. Rietumos dziedātājs Stings varēja sacerēt dziesmu ar vārdiem “arī krievi mīl savus bērnus.”
Šī doma nāca laikā, kad cilvēki pasaulē arvien vairāk baidījās par kodolieročiem, kuru viņuprāt vienkārši bija daudz, daudz par daudz. Ieniezēsies kādam pirksts, un visa pasaule aizies pa burbuli.
Ja rietumos cilvēki sapratīs, ka “arī krievi mīl savus bērnus,” tad varbūt tā nebūs. Lētticīgi? Varbūt. Bet galu galā pasaule vismaz līdz šim pa burbuli nav aizgājusi.
Latvijai protams Vinstona Čērčila uzruna neko nenozīmēja. Uzskaitot “visas šīs slavenās pilsētas,” Rīgu, Tallinu un Viļņu sirmais valstsvīrs neminēja.
Taču Čērčila uzruna arī bija brīdinājums, ka rietumiem vajadzēs turēties cieši kopā. 1949. g. aprīlī nodibināta NATO militārā alianse, kura no paša sākuma solīja, ja notiks uzbrukums pret vienu no valstīm, NATO to uzskatīs par uzbrukumu pret visām valstīm.
Sākotnējo hartu parakstīja divpadsmit valstis, mūsdienās tādu ir 30, tajā skaitā, protams, arī mūsu valsts. Nepārprotami varam teikt, ka Latvija patlaban 2021. gadā ir drošāka nekā tā jebkad ir bijusi savā nu jau 102,5 gadu vēsturē.
Un pirms 75 gadiem šonedēļ, valstsvīrs Čērčils savā uzrunā ļoti precīzi prognozēja, kāda būs tālākā attīstība.
Taču attiecībā uz Padomju Savienību šonedēļ vēlos ko citu pateikt.
Katru nedēļu, kad nopublicēju komentāru šeit Latvijas Avīzes portālā, ir viens kontingents darba ļaužu, kuri automātiski uzraksta komentāru, ka lūk, pederasts atkal ir uzrakstījis komentāru, vai tas nav briesmīgi un pat ārprātīgi, ka Latvijas Avīzes portāls ļauj pederastam tā darīt, un viss.
Šādi cilvēki pēc tam pakasa pēcpusi un dodas citās darīšanās līdz nākamajai nedēļai, kad es atkal uzrakstīšu komentāru, un viņi atkal varēs demonstrēt, cik viņi ir ārkārtīgi labi audzināti un pieklājīgi radījumi. Dievs ar viņiem.
Bet konkrēti attiecībā uz PSRS, ir cits kontingents, kura attieksmi pret manis rakstīto var rezumēt ar vārdiem “Streips te nedzīvoja, tāpēc kādas viņam ir tiesības kaut ko par to rakstīt?”
Konkrēti no pagājušās nedēļas, kad komentārs, atgādināšu, bija par ASV diplomāta Džordža Kennana tā dēvēto “garo telegrammu”: “Tās ir muļķības, bet saprotamas, jo to visu saka cilvēks, kurš nav dzīvojis PSRS, nemaz nerunājot par Staļina laiku.”
Cits lasītājs: “Vienkārši riebjas klausīties šo ‘padomijas’ laika ‘speciālistu’.”
Un kāds, kurš sevi identificējis ar palamu “Ome”: “Kārlīti, muļķīti, tu nezināji, ka LPSR bija bezmaksas augstākā izglītība, bija bezmaksas medicīna, katrā rajonā bija Centrālās rajona slimnīcas ar terapijas, ķirurģijas, traumu, nervu, gin dzemdību, bērnu slimību, un, iedomājies, Streip, pat ar infekciju slimību nodaļu!”
Te nu gribu pirmkārt pateikt, ka es uz Latviju pārcēlos 1989. g. septembra sākumā, jo man bija piedāvāts darbs ar darba sarkano karogu apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātē kā angļu valodas pasniedzējam.
1989. g. septembra sākumā Latvija joprojām bija PSRS republika, un par tādu tā palika līdz pat 1991. g. 21. augustam, kad Maskavā notika slikti izplānots pučs un sākās Padomju Savienības galīgā iziršana un bojāeja.
Līdz ar to apgalvot, ka es neesmu dzīvojis Padomju Savienība — tā nav taisnība. Jā, tie nebija Staļina laiki, tie arī nebija Brežņeva stagnācijas laiki, bet tomēr.
Taču ārpus tā, nezinu, vai man “Omei” un tamlīdzīgajiem ir īpaši jāatgādina, ka pasaulē ir tāda lieta, kā izglītība.
Un grāmatas. Un mūsdienās arī internets, kur cita starpā šī komentāra rakstīšanas dienā es varēju uzzināt, piemēram, ka attiecībā uz Covid-19 pandēmijas vakcīnām Amerikā un Eiropā izveidotas Džeimsa Blonda filmām cienīgas aizsardzības metodes, lai nodrošinātu, ka vakcīnu distribūcijas laikā tās nenospertu ļaudis ar ļaunprātīgiem nolūkiem.
Te nu man jāsaka, ka saprotu, ko noziedznieks var iesākt ar lielu kaudzi naudas, ja tādu pagadās nozagt. Nebūt tikpat skaidrs man nav, ko nespeciālists noziedznieks iesāks ar vakcīnu kravu.
Un tomēr, lai arī neesmu epidemiologs, virusologs vai jebkāda cita veida speciālists, par vakcīnām tomēr es varu rakstīt. Jo es par tām esmu lasījis. Esmu spējīgs par tām izveidot savu viedokli, u.tml.
“Omei,” savukārt, es varu norādīt, ka, jā, Latvijas PSR bija “bezmaksas augstākā izglītība.” Kuras ietvaros konkrēti manā karjeras jomā jauniešiem tapa mācīta nevis žurnālistika, bet gan propaganda.
Viens, ko es ļoti konkrēti atceros no saviem pirmajiem gadiem okupētajā Latvijā, bija veids kā cilvēki Latvijas televīzijā sāka pārkārtot savu domāšanu. Ja iepriekšējā dienā stāsts bija par tautas varonēm govkopēm un jaunāko dekrētu no Maskavas, tad nākamajā dienā varēja stāstīt, piemēram, par Baltijas ceļu, kas bija daudz jaukāk, ja arī no centra cenzūras viedokļa varbūt ne tikpat pieņemami.
Citur “bezmaksas augstākajā izglītībā” ļaudīm tika mācīti tādi brīnumi, kā “zinātniskais komunisms” un “dialektiskais materiālisms,” abos gadījumos “zinātnes,” kurām ārpus PSRS nebija nekādas īpašas lietderības.
Par “bezmaksas medicīnu” man būs grūtāk spriest, jo esmu tāds veselīgs eksemplārs, un pirmajos gados, kad dzīvoju Latvijā, nekādas ievērojamas veselības likstas negadījās.
Līdz ar to “Omes” piesauktie “bezmaksas” procesi man nebija aktuāli, it īpaši, ja runa ir par “gin dzemdību” pakalpojumiem. Džins man garšo. Dzemdības man fiziski nav iespējamas.
Taču gribu pieļaut, ka ne visi, kuri dzīvoja Padomju Savienībā, medicīnas aprūpi, tajā skaitā “bezmaksas,” atceras ar simtprocentīgu labpatiku un nostalģiju.
Esmu izglītots cilvēks. Augot Amerikā es kā latvietis interesējos par to, kas bija noticis ar manu valsti. Tajā skaitā es zināju, ka bija tāda lieta kā Padomju Sociālistisko republiku savienība.
Zināju, ka 2. pasaules kara laikā tā bija pievākusi Latviju un likusi visiem četriem maniem vecvecākiem piesist pēdu un mukt, vecmāmiņas mātes pusē gadījumā ar divām mazām meitenēm pie rokas un ar trešo meiteni puncī.
Kad ierados Latvijā, tas bija ar netaisnības sajūtu. Visapkārt sev es dzirdēju krievu valodu. Veikalos nekā nebija. Taču bija Tautas fronte un atmoda, kas bija nudien emocionāli un pacilājoši.
1990. g. 4. maijā man bija tas gods atrasties Augstākās padomes namā Vecrīgā un ārvalstu žurnālistiem tulkot plenārsēdes procesus, kuras laikā deputāti pieņēma Latvijas neatkarības deklarāciju.
Un nu es Latvijā esmu nodzīvojis 30 gadus. Ar atvērtām acīm un ausīm, un sirdi, un dvēseli.
Vai tiešām kāds grib apgalvot, ka par vēsturiskiem notikumiem var rakstīt tikai kāds, kas tajos ir dzīvojis? Vai tādā gadījumā mēs vairs neko nedrīkstam pētīt par Aristoteli un Jūliju Cēzaru?
Neviens cilvēks, kurš ir dzīvs mūsdienās, nepazina Kronvaldu Ati, droši vien rets, jo rets ir cilvēks, kurš pats savām acīm ir redzējis Kārli Ulmani.
Un, ja galvenais ir atrašanās vieta, drusku ironiski, cik lielā mērā tie Latvijas Avīzes lasītāji, kuri ir gatavi mani nosodīt par rakstīšanu par PSRS, ir tikpat lielā mērā gatavi rakstīt par Ameriku, kur, jādomā, lielākoties šie ļaudis nav bijuši.
Rezumējot, es turpināšu rakstīt par tēmām, kuras man ir interesantas. Reizēm gadās gadadienas notikumiem, kuri iedvesmo to, ko es rakstu. Šogad augustā būs 30 gadi kopš minētā puča Maskavā.
Tā sagadās, ka tieši tobrīd es biju Amerikā un konkrēti vasaras nometnē Garezerā Mičiganā, kur mēs ar pašreizējo Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu apspriedām notikumus tēvzemē.
Drīz pēc tam es atkal biju Latvijā. Un varu jau tagad pateikt, ka augustā no manis būs komentārs par puču, tajā skaitā ar informētām pārdomām par to, kā Latvija un PSRS līdz tam brīdim nonāca.
Un pati pēdējā doma: Vinstons Čērčils bija malacis.
