Kārlis Streips: Amerikas prezidents atcerējās 1989. gada Baltijas ceļu. Tas bija jauki 0
“Mans dievs, šis cilvēks vairs nedrīkst palikt amatā.”
Šādi dramatiski vārdi nāca no ASV prezidenta Džo Baidena uzrunas beigās, kādu viņš 26. marta vakarā deva Varšavas Karaliskās pils priekšā Polijā.
Protams, “šis cilvēks,” par kuru prezidents runāja, ir Kremļa fašists Putins. Vairāk nekā mēnesis pagājis, kopš šis cilvēks uzsāka pilnībā neprovocētu karu kaimiņvalstī Ukrainā.
Baltā nama pārstāvji kolīdz frāze bija izskanējusi no prezidenta mutes, sāka gaiņāties un taisnoties, ka Baidena kungs nekādā gadījumā nebija aicinājis uz režīma maiņu Krievijā.
“Režīma maiņa” ir jēdziens, kas lādēts ar faktu, ka to attiecina uz patiešām visbriesmīgākajiem režīmiem pasaulē. Taču pat tajos gadījumos, kad cilvēks kādas valsts vadībā patiešām ir pelnījis nomainīšanu, nopietni politiķi ārvalstīs par to nerunā, lai uzturētu centrālo principu, ka tikai katras valsts pilsoņiem ir tiesības un iespēja mainīt savu pārvaldes sistēmu un cilvēkus, kuri tajā darbojas.
Droši nezinu, bet pieļauju, ka prezidents Baidens sākumā minēto teikumu izspļāva impromptā. Balss tonis pats par sevi mazliet to liecināja.
Prezidents Baidens sāka savu uzrunu ar šādiem vārdiem:
“Nebaidieties.” Tas bija pirmā publiskā uzruna no pirmā poļu pāvesta pēc viņa ievēlēšanas 1978. gada oktobrī. Tie bija vārdi, kuri ar laiku nodefinēja pāvestu Jāni Pāvilu otro. Tie bija vārdi, kuri mainīs visu pasauli.
“Jānis Pāvils šos vārdus atveda uz Varšavu savā pirmajā ceļojumā mājās kā pāvests. Tā bija vēsts par ticību, par izturību un par tautu. Ļaunas un brutālas sistēmas sejā tā bija vēsts, kas šajā Austrumeiropas vidienes valstī pirms 30 gadiem palīdzēja izbeigt PSRS represijas.”
Prezidents pieminēja atbrīvotās Polijas pirmo valsts prezidentu, Solidaritātes arodbiedrības vadītāju Lehu Valensu. “Es atceros kaut ko, ko rakstīja filozofs Kirkegārds: ‘Ticība vislabāk redz tumsā.’ Un tie bija tumši brīži.”
Tālāk Baidena kungs runāja par Austrumeiropas un Viduseiropas atbrīvošanu:
“Nekas tajā nebija vienkārši vai viegli. Tas bija garš un sāpīgs ceļš. Cīņa ilga nevis dienas vai mēnešus, bet gan gadus un desmitgades. Tomēr mēs atdzimām milzīgajā cīņā par brīvību. Tā bija cīņa starp demokrātiju un autokrātiju, starp brīvību un represijām, starp kārtību pamatotu noteikumos un tādu, kuru pārvalda mežoņa spēks.”
Tālāk prezidents pieminēja tikai pāris dienām mūžībā aizgājušo ASV kādreizējo vēstnieci Apvienoto Nāciju organizācijā un pirmo sievieti, kas bija Amerikas ārlietu ministre, Madelēnu Olbraitu.
“Tieši šeit Varšavā gados jauna bēgle, kura muka no mājām Čehoslovākijā, kad to pārvaldīja PSRS, atgriezās šeit, lai runātu par un atbalstītu solidaritāti ar disidentiem. Madelēna Olbraita kļuva par vienu no dedzīgākajām demokrātijas atbalstītājām pasaulē. Viņa bija draudzene, ar kuru kopā strādāju.”
Ir tiesa, ka Olbraitas vecāki, viņai esot mazai meitenei, bija spiesti bēgt no Prāgas 1938. gadā, kad bija skaidrs, ka Hitlera nācija taisās valsti okupēt. Ģimene aizmuka uz Lielbritāniju.
Vecāki bija ebreji, bet Lielbritānijā viņi pieņēma katoļticību un tādā arī uzaudzināja savus bērnus.
Tikai daudzus gadus vēlāk Olbraita uzzināja, ka patiesībā bija ebrejiete. Kādā intervijā viņa bilda, ka vecāki par to nekad nebija runājuši.
“Visu mūžu viņa cīnījās par centrāliem demokrātiskiem principiem, un nu mūžsenajā cīņā par demokrātiju un brīvību, Ukraina un tās tauta atrodas frontes līnijā.
“Cīņa par nāciju un drosmīga pretestība ir daļa no lielākas cīņas par būtiskiem demokrātijas principiem, kuri vieno visus svabadus cilvēkus. Tiesiskums, brīvas un godīgas vēlēšanas, brīvība runāt, rakstīt un pulcēties. Brīvība pielūgt tā, kā cilvēks vēlas. Preses brīvība. Tie visi ir būtiski principi brīvā sabiedrībā.
“Tomēr tie allaž, allaž ir bijuši ielenkumā. Tie allaž tikuši apkaroti. Ikkatrai paaudzei ir nācies pārspēt demokrātijas morālos ienaidniekus. Tāda ir mūsu pasaule, un zinām, ka tā nav perfekta. Te dažu cilvēku apetīte un ambīcijas allaž cenšas dominēt pāri daudzu cilvēku dzīvei un brīvībai.”
Tālāk Amerikas prezidents ukraiņiem solīja stingru atbalstu. Viņš minēja militāru un humanitāru palīdzību, kādu viņa valsts dāsni ir devusi Ukrainai.
“Šodien cīņa ir Kijivā, Melitopolē un Harkivā,” teica prezidents. “Tās ir jaunākās cīņas ļoti senā karā. Ungārija 1956., Polija 1956. un tad atkal 1981., un Čehoslovākija 1968. gadā. PSRS tanki apspieda demokrātisku sacelšanos, bet pretestība turpinājās līdz 1989. gadam, kad beidzot krita Berlīnes mūris un PSRS dominances mūris. Tauta uzvarēja.”
Tomēr ar to viss nebija beidzies: “Pēdējo 30 gadu laikā autokrātijas spēki ir atkopušies visā pasaulē. Visi pazīstam to simbolus – tiesiskuma nicināšana, demokrātiskas brīvības nicināšana un patiesības kā tādas nicināšana.”
“Patlaban Krievija ir nožņaugusi demokrātiju un centusies to pašu izdarīt citur un ne tikai mājās. Nepatiesi apgalvojumi par tehnisku solidaritāti ir atzinuši spēkā neesošu kaimiņvalstis.
“Putinam nepietrūkst nekaunības apgalvot, ka viņš Ukrainu vēlas atbrīvot no nacistiem. Viņš melo. Tas ir ciniski, viņš to saprot, un tas ir vulgāri.”
“Prezidents Zeļenskis ir demokrātiski ievēlēts. Viņš ir ebrejs. Viņa tēva ģimeni iznīcināja nacistu holokaustā. Un Putinam, tāpat kā visiem autokrātiem pirms viņa, ir bijusi pārdrošība ticēt, ka vara pārspēs pareizību.”
“Manā valstī kādreiz bija prezidents Ābrahams Linkolns, kurš Pilsoņu kara laikā teica tieši pretējo, lai glābtu mūsu valsti.”
“Viņš teica, ka mums jātic, ka pareizība pārvar varu. Šodien ticēsim tam. Apņemsimies demokrātisko valstu spēku rīcību, lai apturētu autokrātijas plānus.”
Prezidents Baidens arī pieskārās NATO, konstatējot, ka “noziedznieks,” kā viņš aprakstīja Kremļa fašistu, vēlas NATO paplašināšanu prezentēt kā imperiālisma projektu, kura mērķis ir destabilizēt Krieviju.
“Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības,” prezidents atcirta.
“NATO ir aizsardzības alianse. Tā nekad nav vēlējusies Krievijas pazušanu. Mēnešus ilgi pirms šīs krīzes Amerika un NATO centās iesaistīties ar Krieviju, lai novērstu karu.”
“Tikos ar viņu personīgi, daudzreiz ar viņu runāju pa telefonu.”
“Atkal un atkal piedāvājām īstu diplomātiju un specifiskus priekšlikumus par to, kā stiprināt demokrātiju Eiropā, uzlabot atklātību, un virspusēji veidot pārliecību. Tomēr Putins un Krievija pret katru priekšlikumu atbildēja ar intereses trūkumu par sarunām. Tie pauda melus un ultimātus.”
Un tad Amerikas prezidents palielījās:
“Krievija no paša sākuma plānoja vardarbību. Zinu, ka ne visi no jums ticējāt man un mums, kad visu laiku teicām, ka viņi šķērsos robežu, ka viņi dosies uzbrukumā.
“Atkārtoti viņš apgalvoja, ka viņu karš neinteresēja, garantēja, ka nekustēsies. Atkārtoti teica, ka viņš neiebruks Ukrainā. Atkārtoti teica, ka Krievijas karaspēks pie robežas tur atradās mācību vajadzībām.”
Prezidents ieturēja pauzi un tad nicinoši piebilda: “Visi 180 tūkstoši no viņiem.”
Amerikas prezidents runāja par rietumu solidaritāti sankciju kontekstā:
“Krievijas centrālā banka tagad bloķēta no globālam finanšu sistēmām, kas Kremlim liedz pieeju kara fondam, kādu tas paslēpis visā pasaulē. Esam tēmējuši Krievijas tautsaimniecības sirdī, apturot Krievu energoresursu importu Amerikā.”
Te būtu jāpiebilst, ka Eiropā ir valstis, kuras nevar atļauties tā darīt, jo tās ir pārāk atkarīgas no Krievijas naftas un gāzes.
Pirms pāris nedēļām, to saprotot, Ministru kabinets nolēma saīsināt periodu, kura laikā Vides aizsardzības ministrija pētīs vēja dzirnavu parku izvietošanu Latvijā no trim gadiem uz sešiem mēnešiem.
Iepriekš šajā ziņā ministrija sadarbojās ar pašvaldībām. Ar valdības lēmumu pašvaldības no procesa tagad izslēgtas.
Alternatīvu energoresursu skaitā arī ir sašķidrinātā dabasgāze. Patlaban viens terminālis tās pieņemšanai ir Klaipēdā. Vēstīts, notiek sarunas par vēl vienas celšanu kaut kur pie mūsu valsts krastiem.
Tā vai citādi, Krievijas energoresursiem mēs vairs uzticēties nevaram.
“Šo bezprecedenta sankciju dēļ, rublis gandrīz tūdaļ sabruka gruvešos,” prezidents Baidens turpināja. “Vajadzīgi apmēram 200 rubļi, lai sanāktu viens ASV dolārs.
“Paredzams, ka tautsaimniecība nākamo gadu laikā saruks par vienu pusi. Krievijas tautsaimniecība bija pasaules 11. lielākā ekonomika pirms šīs invāzijas. Drīz tā vairs nebūs pat pirmajā divdesmitniekā.”
“Šīs starptautiskās sankcijas samazina Krievijas spēku, tās spēju papildināt bruņotos spēkus un tās spēju projicēt spēku.”
“Un tas ir Putins, tas ir Vladimirs Putins, kurš te ir vainojams. Punkts.”
No prezidenta Baidena arī nāca brīdinājums, ja nu gadījumā Kremļa fašists tik daudz zaudētu veselo saprātu, ka viņš nolemtu uzbrukt kādai no NATO dalībvalstīm:
“Nemaz nedomā kustēties kaut vienā NATO teritorijas kvadrātcentimetrā. Mums ir svēts pienākums. Atbilstoši [NATO dibināšanas līguma] 5. panta prasībām, mums ir svēts pienākums aizsargāt ikkatru NATO teritorijas kvadrātcentimetru ar mūsu kolektīvo spēju pilnīgo spēku.”
Prezidents runāja par collām, kas ir mērvienība Amerikā. Latvijā to neviens īsti nezina.
Baidena kungs arī runāja par bēgļiem, savai auditorijai pastāstot, ka todien viņš arī bija viesojies Varšavas lielākajā stadionā, kur sastapies ar tūkstošiem bēgļu, tajā skaitā ar bērniem.
“Viena maza meitene man jautāja, vai brālim un tētiņam viss būs kārtībā? Vai es viņus kādreiz vēl satikšu?”
“Tās ir sievietes bez vīriem un bērniem. Daudzos gadījumos brāļi un māsas ir palikušas, lai cīnītos savas valsts labā.”
“Man nebija jāprot vai jāsaprot valoda, lai justu emociju viņu acīs,” prezidents turpināja. “Viņi baidās, ka varbūt nekad vairs netiks mājās. Tās ir gandrīz iznīcinošas skumjas par to, ka tas viss atkal notiek.”
Tomēr prezidents Baidens arī apgalvoja, ka “neviens nedrīkst šaubīties, ka šis karš Krievijai jau ir bijusi stratēģiska neveiksme.
“Pats esmu zaudējis bērnus, zinu, ka tas nav mierinājums tiem, kuri ir zaudējuši ģimenes locekļus, bet viņš, Putins, domāja, ka Ukraina tūdaļ padosies.”
Un tad atkal ar krietnu sarkasmu balsī: “Acīmredzot neko nav iemācījies no vēstures.”
“Tā vietā Krievijas spēki ir sastapušies ar drosmīgu un stingru Ukrainas pretestību. Krievijas brutālie paņēmieni nav salauzuši ukraiņu apņēmību. Tieši pretēji – tie to ir spēcinājuši.
“Krievija gribēja sadalīt NATO, bet rietumi tagad ir stiprāki un vienotāki, nekā jebkurā brīdī pirms tam.”
100 tūkstoši ASV zaldātu mūsu platuma grādos kopumā ar karavīriem no citām sabiedrotām valstīm.
“Krievija ir panākusi kaut ko, ko esmu drošs Putins nekad neplānoja,” Baidens piebilda. “Pasaules demokrātiskās valstis ir atradušas jaunu spēku, mērķi un vienotību dažu dienu laikā. Kādreiz tas būtu prasījis gadus.”
Uzrunas beigās Amerikas prezidents atgriezās pie atmodas laika:
“Tumsa, kura vada autokrātiju nekad nepieveiks brīvības liesmu, kas apgaismo brīvu cilvēku dvēseles visā pasaulē.”
“Vēsture to ir pierādījusi atkal un atkal. Lielākais progress seko tumšākajiem brīžiem, un vēsture rāda, ka tas ir mūsu uzdevums, mūsu paaudžu uzdevums.”
“Lai atceramies āmurus, kuri nogāza Berlīnes mūri un spēku, kurš pacēla Dzelzs priekškaru.”
“Tie nebija viena līdera vārdi. Tā bija Eiropas tauta, kura gadu desmitu garumā cīnījās, lai sevi atbrīvot.”
“Viņu neticamā drosme atvēra robežu starp Austriju un Ungāriju, lai Eiropā varētu sākties piniks.”
“Baltijas ceļā viņi sadevās rokās.”
Jā, Amerikas prezidents atcerējās 1989. gada Baltijas ceļu. Tas bija jauki.
Barbarisms Ukrainā turpinās nepārtraukti. Ukraiņi turpina cīnīties pret. Slava viņiem. Slava ukraiņu tautai un līderiem. Ukraiņu varoņiem slava!
