Kārlis Streips: Amerikā patlaban plosās sava veida iekšzemes karš 32
Ja kāds šo komentāru lasa pirmdien, 31. maijā, tad šodien ir Amerikas karavīru piemiņas diena. Ja kāds lasa 1. jūnijā, tad tas bija vakar. Tā ir federāla svētku diena, un no 1868. līdz 1970. gadam tā allaž bija 30. jūnijā, bet tagad tā ir maija mēneša pēdējā pirmdienā, būtībā, lai amerikāņiem katru gadu sanāktu trīs dienu brīvdienas.
Nav īsti skaidrs, kur ir piemiņas dienas pirmsākumi, taču vēsturnieki uzskata, ka tā aizsākās laikā pēc ASV pilsoņu kara, kurš ilga no 1861. līdz 1865. gadam. 1868. gadā viens no ziemeļu spēku ģenerāļiem aicināja to formalizēt kā svētku dienu.
Līdz 1890. gadam tā bija svētku diena visos štatos ASV ziemeļos. Pēc pirmā pasaules kara tā kļuva piemiņas diena ne vairs tikai pilsoņu karam. 1971. gadā ASV Kongress to oficiāli noteica kā piemiņas dienu un mainīja dienu, kad tā tiek atzīmēta.
Amerikā ir divas citas dienas, kuru centrā ir nevis krituši kareivji, bet gan tie, kuri vēl ir dzīvi. Agrāk maija mēnesī ir Bruņoto spēku diena. Pirmoreiz tā atzīmēta 1950. g. 20. maijā, taču konkrēta datuma nav, un dažādajām bruņoto spēku daļām — armija, jūras spēki u.tml. — katrai ir pašai sava diena. Jūras spēku gadījumā pat divas — 13. oktobrī ir ASV Jūras spēku “dzimšanas diena,” un tad 27. oktobrī ir Jūras spēku diena. Tās nav ne svētku dienas, ne brīvdienas. Un tad 11. novembrī, kad Latvijā ir Lāčplēša diena, Amerikā ir kara veterānu piemiņas diena.
Amerikas bruņotie spēki patlaban ir iesaistīti procesos vairāk nekā 150 valstīs pasaulē, tajā skaitā, protams, arī mūspusē kā NATO papildspēku būtiska sastāvdaļa. Trīs gadījumos — Irākā, Afganistānā un Sīrijā — karavīri ir iesaistīti karošanā, lai gan visos trīs gadījumos vairāk tie ir padomdevēji nekā cīnītāji.
Amerikas prezidents Baidens ir teicis, ka visi spēki Afganistānu pametīs līdz 11. septembrim, kad būs 20. gadadiena teroristu uzbrukumam Ņujorkā un Vašingtonā, kura dēļ Amerika uzsāka karu minētajā valstī. Pagājušajā nedēļā laikraksts The New York Times ziņoja, ka bruņotie spēki kā tādi paredz no turienes būt prom jau kaut kad jūlijā, taču procesu sarežģī fakts, ka militāro lietu speciālisti ir visnotaļ vienisprātis, ka kolīdz amerikāņi un NATO spēki no turienes būs prom, teroristiskā Talibana organizācija atkal būs zirgā ar visu no tā izrietošo.
Prezidenta Trampa attieksme pret bruņotajiem spēkiem, tāpat kā pret visu ko pēc kārtas, bija visai haotiska. Amerikas prezidents lēmumus par bruņoto spēku rīcību mēdza paziņot Tviterī, kas nekādā gadījumā neatbilda ierastajiem plānošanas procesiem. Bieži vien Tramps bārās par “bezgalīgiem kariem” un aicināja visus amerikāņu zaldātus vest mājās tā uz brokastu laiku un neskatoties uz sekām, kādas tas varētu radīt.
Attiecībā uz NATO, prezidents to reizēm sauca par novecojušu organizāciju, pirmajā samitā, kurā viņš piedalījās, uzkrītoši neminēja NATO līguma 5. pantu par kopējo aizsardzību, un no pirmās dienas amatā līdz pēdējai bieži vien apgalvoja, ka citas NATO dalībvalstis Amerikai bija parādā ļoti lielu naudu, jo Amerikas finansējums aliansē bija lielāks nekā citu valstu nodrošinātais. Tā NATO nedarbojas, bet Amerikas 45. prezidents nebija cilvēks, kurš īpaši ļāva faktiem traucēt viņa pārliecību.
Taču galvenais, par ko gribu šonedēļ rakstīt, ir fakts, ka Amerikā patlaban arī plosās sava veida iekšzemes karš. 29. maijā Miami pilsētā Floridā bija koncerts. Floridas gubernators nesen atcēla visus ar Covid-19 saistītos ierobežojumus, un tāpēc ļaudis varēja pulcēties.
Īsi pēc pusvieniem naktī pie banketa zāles, kurā notika koncerts, piebrauca mašīna, no tās izkāpa trīs vīrieši ar militāra līmeņa šautenēm un pistolēm, un viņi sāka bliezt pa labi un pa kreisi. Divi cilvēki turpat uz vietas gāja bojā, vairāk nekā 20 guva dažādu pakāpju ievainojumus, un uzbrucēji ļoti ātri sakāpa mašīnā un aizbrauca. Komentāra rakstīšanas brīdī viņi vēl nebija notverti.
Pagājušajā trešdienā Kalifornijā pašvaldības transporta sistēmas darbinieks ieradās darbā ar šauteni, atklāja uguni un nogalināja deviņus cilvēkus un tad pats sevi. Bojā gājušie bija vecumā no 29 līdz 63 gadiem, tie bija šāvēja kādreizējie kolēģi.
15. aprīlī Indianapolisā uzņēmuma FedEx birojā ieradās deviņpadsmit gadus vecs kādreizējais darbinieks, kurš arī bija ar šauteni, arī atklāja uguni, nogalināja deviņus cilvēkus un ievainoja septiņus, pirms viņš ieroci pavērsa pats savā virzienā un nošāvās.
22. martā Boulderā Kolorado cilvēks uzradās pārtikas preču veikalā ar šauteni, atklāja uguni un nogalināja desmit cilvēkus un ievainoja divus, pirms policija viņam iešāva kājā un viņu arestēja.
Smagākā masu apšaude Amerikā bojā gājušo ziņā bija 2017. gadā un Lasvegasā. Cilvēks izsita logu augstā stāvā viesnīcā. Viņam bija vairākas militāra līmeņa šautenes, un šaujot no augšas viņš nogalināja 58 cilvēkus un ievainoja vairāk nekā 800.
Iepriekšējā gadā Orlando Floridā cilvēks uzbruka geju bāram, kuru lielākoties apmeklēja Latīņamerikas izcelsmes cilvēki. Militāra līmeņa šautene un pistole, 49 cilvēki beigti, 58 ievainoti. 2021. gadā Konektikutā cilvēks ieradās pamatskolā ar militāra līmeņa šauteni un nošāva 27 cilvēkus, lielākoties mazus bērnus sešu un septiņu gadu vecumā.
Definīcija par to, kas ir masu apšaude, speciālistu starpā dalās, bet lielākoties uzskats ir tāds, ka runa ir par notikumu, kurā ir sašauti vismaz trīs cilvēki, ne par visu varu nogalināti, bet ievainoti. Dati rāda, ka šogad janvārī bija 35 šādas apšaudes, 23 cilvēki gāja bojā, 145 ievainoti. Februārī cipari bija 43, 49 un 152. Martā 48, 70 un 188. Aprīlī 52, 64 un 208. Maija dati vēl nav apkopoti, bet komentāra rakstīšanas dienā Vikipēdija bija uzskaitījusi 65 gadījumus, kuros ar šaujamieroci ievainoti vismaz trīs cilvēki.
Lasītājam var rasties jautājums, kā tā kaut kas ir iespējams. Latvijā ļoti reti kāds tiek nošauts. Visbiežāk tā tiek kārtoti uzņēmējdarbības rēķini un, cik var spriest, lielākoties šāvējs ierodas no Krievijas, izdara savu darbu un tad atkal pazūd Krievijā, zinot, ka valsts viņu nekad neizdos tiesāšanai, ja arī viņš tiks identificēts.
Savukārt šaujamieroču kā tādu cirkulācija mūsu valstī ir ļoti stingri un strikti kontrolēta. Cilvēkam, kurš vēlas tādu iegādāties, policijai ir jāpaskaidro, kāpēc viņš tādu grib. Ja griba tiek atzīta par pamatotu, tad seko intensīvs apmācību process. Stroķi Latvijā var nopirkt tikai ar Valsts policijas izsniegtu ieroča iegādāšanas, glabāšanas vai nēsāšanas atļauju.
Un pilnīgi nekādā gadījumā nevienai civilpersonai mūsu valstī nebūs tiesības iegādāties militāra līmeņa šaujamieročus un aprīkojumu, vienkārši tāpēc, ka civilpersonas nav militārpersonas. Lielākais strīds par šautenēm, kādu pēdējā laikā atceros no Saeimas debatēm, bija par to, vai medību atļaujas izsniegt jauniešiem no 16 gadu vecuma nevis no 18 gadiem, kā tas bija pirms tam. Neatceros, kas tika nolemts, bet medības, protams, ir leģitīms iemesls, kāpēc kādam būtu vajadzīga šautene.
Amerikā savukārt Teksasas štata parlaments nupat pirms pāris dienām būtībā atcēla visus noteikumus par šaujamieročiem, kādi ir iespējami attiecībā uz pistolēm. Iepriekš cilvēkam, kurš tādu gribēja nēsāt publiski, bija vajadzīga licence. Pagājušajā nedēļā štata parlaments nolēma, ka turpmāk cilvēki varēs savu pistoli nēsāt līdz arī bez licences. Kas gan tur varētu saiet greizi?
Nacionālajā līmenī Amerikā centrālais faktors šajā sistēmā ir fakts, ka Amerikas Konstitūcijas 2. grozījumā ir atrodami šādi vārdi:
“Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.”
Laikā kopš tam visai liels procents amerikāņu šo grozījumu ir interpretējuši kā atļauju iegādāties jebkāda veida šaujamieroci jebkādā daudzumā un skaitā un, ja runa ir par ieroci, kuru parasti lieto militārpersonas karojot? Kāpēc gan ne?
Ilgu laiku galvenā aģitētāja par plašākām tiesībām šaujamieroču jomā bija nevalstiska organizācija NationalRifleAssociation (NRA), jeb Nacionālā šauteņu asociācija. Tā laika gaitā ir skaļi un aktīvi iebildusi pret absolūti jebkādiem centieniem, ierobežot šaujamieroču izmantošanu. Tajā skaitā NRA iebilda pret likumprojektu, kurš paredzēja aizliegt lodes, kuras var caururbt bruņuvesti, domai esot tādējādi vairāk pasargāt policistus.
NRA patlaban ir problēmas, jo pirms kāda laiciņa izrādījās, ka tās līderi bija izmantojuši biedru iesūtīto naudu principā, lai bagātinātu paši sevi. Vienreiz organizācijas izpilddirektors, piemēram, kādā lepnā Beverlihilzas veikalā pāris stundu laikā izdeva 30 tūkstošus dolāru par uzvalkiem.
Nevalstiskām organizācijām nav atļauts ar biedru naudu rīkoties kā ar privātu krājkasīti, un Ņujorkā, kur NRA ir galvenā mītne, tieslietu ministre ir uzsākusi plašu izmeklēšanu par organizācijas korupciju. NRA centās pieteikt bankrotu un pārcelties uz daudz vaļīgāko Teksasu. Šai domai federāls tiesnesis pateica ļoti stingru nē.
Taču šī ir joma, kurā atsevišķi konkrēti Republikāņu partijas līderi jau labu laiku ir brēkuši, ka absolūti jebkādi centieni ierobežot amerikāņu tiesības šaujamieroču jomā principā nozīmē, ka ļaunprātīgie demokrāti vēlas labticīgiem amerikāņiem atņemt pilnīgi visas šautenes pēc kārtas. Neviens nekad tā nav teicis, bet neapdomīgākus amerikāņus ir viegli pārliecināt, ja pie teikšanas būs demokrāti, tad naktī uzradīsies vīri zābakos un amerikānim atņems visus šaujamieročus.
2020. gadā manā dzimtenē 19380 cilvēki tika nošauti un 39427 ar šateni tika ievainoti. Tur nav ieskaitīti 24 tūkstoši cilvēku, kuri paši nošāvās pašnāvības kontekstā. Lielākoties nav runa par milzīgām apšaudēm. Runa ir par vīru, kurš nošauj sievu, par viena narkotiku karteļa pārstāvja nošaušana biznesa strīdā, reizēm par bērnu, kurš ne tur atstātu šaujamieroci uzskata par rotaļlietu un vai nu nošaujas pats vai nošauj vēl mazāko brālīti vai māsiņu.
Prezidents Baidens ir iesniedzis divus likumprojektus attiecībā uz šaujamieročiem. Kongresa apakšpalāta tos jau ir apstiprinājusi, bet nelaime ir ar ASV Senātu. Tur demokrātiem ir 50 senatori, republikāņiem 50, un izšķirošā balss pieder Senāta prezidentei. Tas ir uzdevums ASV viceprezidentei, kura patlaban, protams, ir Kamala Harisa.
Taču Senātā ir tā dēvētais filibuster princips, par kuru rakstīju komentārā 2. maijā. Atgādināšu, tas ļauj mazākumam uzsākt iebildumus pret likumprojektu, un šos iebildumus var pārtraukt tikai tādā gadījumā, ja par to nobalso 60 senatoru. Tas ir viens un tas pats, kā mazākumam ļaut bloķēt jebkuru likumprojektu, kurš tam netīk. Šajā gadījumā Senāta republikāņu frakcijas līderis Mičs Makonels jau ir atklātā tekstā pateicis, ka viņa vienīgais mērķis ir un būs pateikt nē jebkuram likumprojektam, kāds nācis no prezidenta Baidena un demokrātiem.
Kā arī minēju 2. maijā, filibuster princips nav iegravēts akmenī. Senāts to pieņēma 19. gadsimta otrajā pusē būtībā kā veidu, lai novērstu jebkādus likumprojektus par tumšādaino iedzīvotāju tiesību uzlabošanu, it īpaši ASV dienvidos. Vismaz pagaidām ir divi no 50 senatoriem Demokrātu partijā, kur iebilst pret filibuster principa atcelšanu. Bez tā, Kongress nevarēs pieņemt šaujamieroču drošības likumu. Bez tā Kongress nevarēs pieņemt nevienu citu likumu, kādu proponējis prezidents Baidens.
Attiecībā uz šaujamieročiem, vajadzība ir gana spiedīga. Nav, nav un vēlreiz nav normāli, ka cilvēks savā vietējā veikalā var nopirkt militāra līmeņa šaujamieročus un visu nepieciešamo munīciju un citu aprīkojumu. Tā ir sava veida psihoze manā dzimtenē. Un kamēr tas tā paliks, masu apšaudes, diemžēl, notiks biežāk un nevis retāk. Diemžēl, diemžēl, diemžēl.
