Kārlis Streips: Amerikā, manuprāt, ir ārprātīga psihoze attiecībā uz šaujamieročiem 0
Vakar, svētdien, pārbraucu mājās no salīdzinoši īsas atpūtas Amerikā. Pavadīju teju vai visu laiku ciemojoties ar māsām un citiem radiniekiem. Tas bija jauki.
Trīs gadus tur nebiju bijis, jo divus gadus plosījās Covid-19 pandēmija. Šoreiz lidostā un citur manīju tikai dažus cilvēkus ar sejas maskām. Kaut kā šķiet, ka pandēmija ir aizmirsusies.
Laiks rādīs, kas šajā ziņā notiks šoruden. Joprojām vakcinēto cilvēku procents mūsu valstī ir zem 70%. Parādījušies jauni un daudz lipīgāki vīrusa varianti.
Jācer, ka tas nenozīmēs, ka rudenī valdībai atkal nāksies ieviest jaunus ierobežojumus.
Priecājos, ka reiss no Rīgas uz Helsinkiem, tad tālāk uz Čikāgu, kā arī atpakaļceļā uz Rīgu bija kārtībā.
Radinieks, kurš nesen bija Latvijā, stāstīja, ka pilotu streika dēļ reiss ar SAS tapa atcelts, taču lidkompānija viņam atrada citu aviolīniju, ar kuru viņš Čikāgā ieradās daudzmaz tajā pašā laikā, kā bija paredzēts. Man šādu likstu nebija.
Čikāgas lidostā pārsteigums bija milzīgi garā rinda, kāda veidojās līdz pases kontrolei. Nekas. Tā virzījās visai ātri. Bija dāma no Somijas, ar kuru papļāpāt, un pats labākais bija fakts, ka koferis mani jau gaidīja, kad tiku cauri pases kontrolei.
Pirmās četras, piecas dienas manā dzimtajā pilsētā bija ar ļoti augstām gaisa temperatūrām. Nesūdzos. Latvijā tādas gadās reti, par to bija prieks.
4. jūlijā, kad ir Amerikas neatkarības diena, ar māsu, pie kuras dzīvoju, bijām plānojuši doties uz priekšpilsētu, kurā uzaugu.
Iepriekšējā dienā tur apmeklējām alus dārzu, kurā uz skatuves mūziku spēlēja dažādas grupas. 4. datumā gribējām turpat doties, plus vēl vakarā, kad satumst, skatīties salūtu, kurš katru gadu ir grandiozs.
Nesanāca. 4. jūlija rītā kāds 18 gadus vecs jaunietis ar automatizētu šauteni uzkāpa uz citas priekšpilsētas jumta un sāka bliezt uz visām pusēm.
Septiņi cilvēki gāja bojā, vairāki desmiti guva dažādas pakāpes ievainojumus.
Visās pārējās Čikāgas priekšpilsētās 4. jūlija pasākumi tāpēc tika atcelti.
Šāvējs pēc uzbrukuma aizmuka. Vēlāk tapa vēstīts, ka viņš bija plānojis uzbrukt arī citam 4. jūlija sarīkojumam, bet tā vietā viņš devās mājās, kur policija viņu atrada un arestēja.
Uzbrukuma laikā jaunietis bija pārģērbies sieviešu drēbēs un lietoja grimu, lai apslēptu tetovējumus uz sejas. Tas nelīdzēja.
Pret puisi izvirzītas kriminālapsūdzības slepkavībā un slepkavības mēģinājumā.
Vēstīts, ka pēdējo gadu laikā jaunietim bijušas dažādas garīga rakstura problēmas. Vienalga, atļauju pirkt šaujamieroci parakstīja viņa tēvs, kurš pēc notikušā žurnālistiem teica, ka viņš nesajuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus.
Ja vien puisis netiks atrasts par nepieskaitāmu, visticamāk viņam nāksies pavadīt visu atlikušo mūžu cietumā.
Par šo lietu šajā portālā esmu rakstījis citreiz. Amerikā, manuprāt, ir ārprātīga psihoze attiecībā uz šaujamieročiem.
Amerikas konstitūcijas 2. grozījumā atrodami šādi vārdi:
“Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas.”
Grozījums pieņemts 18. gadsimta beigās, kad vienīgais šaujamierocis bija muskete, kuras gadījumā lode un šaujampulveris bija jāieliek stobrā. Pēc izšaušanas process bija jāatkārto.
Mūsdienās šaujamieroču fetišisti šo grozījumu ir interpretējuši tā, ka jebkuram cilvēkam ir brīvas tiesības iegādāties jebkuru šaujamieroci jebkādā daudzumā.
Nav šaubu, ka ASV konstitūcijas autori pat vissliktākajos murgos nebūtu varējuši iedomāties šaujamieroci, ar kuru var izšaut desmitiem vai pat simtiem ložu reizi minūtē.
Tieši tāds ierocis bija šāvējam Čikāgas priekšpilsētā.
Amerikas Augstākā tiesa īsi pirms notikušā pieņēma spriedumu, kurā atcelts vairāk nekā 100 gadus vecs likums Ņujorkas štatā, kurā bija aizliegta šaujamieroču nēsāšana slēptā veidā un publiskās vietās. Par to rakstīju pagājušajā nedēļā kopā ar spriedumu, kurš atcēla 1973. gadā pieņemtu spriedumu par aborta tiesībām.
Ārpus tā atvaļinājums bija jauks. Katru rītu aizgāju uz vietējo veikalu nopirkt laikraksta The Chicago Tribune numuru.
Māsas dzīvoklim ir plašs balkons, uz kura sēdēju, dzēru tēju, avīzi lasīju. Katru dienu izpildīju krustvārdu mīklu. Latvijā to pašu katru dienu izdaru internetā. Tas ir labs veids prāta asināšanai.
Izpīpēju kaudzi cigāru. Izlasīju kaudzi grāmatu. Un tad sestdien pienāca brīdis atkal braukt mājās.
Pirmoreiz daudzu gadu garumā lidoju nevis biznesa, bet gan parastajā klasē. Sēdekļi daudz šaurāki, bet tas nekas. Astoņu stundu lidojuma laikā uz Helsinkiem lasīju grāmatu, noskatījos divas filmas.
Helsinkos nācās gaidīt piecas stundas līdz lidojumam uz Rīgu. Tur sanāca fufelis.
Biju sapratis, ka lidojums būs 16.20. Nostājos rindā, bet automāts manu iekāpšanas karti nepieņēma.
Izrādījās, lidojums bija 15.55. Mežonīgā tempā rikšoju uz attiecīgajiem vārtiem, kuri bija lidostas otrā galā. Paspēju. Jutu pamatīgu atvieglojumu, lai arī biju aizelsies un nosvīdis.
Rīgā nepatīkamā kārtā pie lidostas stāvēja tikai privātas un krāpnieciskas taksometru firmas.
Par braucienu līdz Purvciemam prasīja 35, 40 vai pat 50 eiro.
Pamanīju, ka pieturā stāv 22. autobuss. Kāpu tajā un ar to un tad 17. trolejbusu pārbraucu mājās.
Ne vainas. Ietaupīju kaudzi naudas.
Mājās pārbraucot biju bijis nomodā vairāk nekā 24 stundas. Sēžot gulēt es nekad neesmu bijis spējīgs.
Tomēr jutos gana modrs. Paskatījos televīziju, iedzēru vīnu, un tad izgulēju labu nakti.
Patlaban man vēl nedēļa atvaļinājuma. Par to prieks, jo ir tulkošanas darbi darāmi un šonedēļ būs daudz laika tos paveikt.
Šonedēļ hidrometeorologi sola daudz lietus. Arī tas priecē, jo tas nozīmē, ka daudz laika varēšu pavadīt mājās.
Raidījums “Vēlais ar Streipu” ēterā atgriezīsies pirmdien, 18. jūlijā. Būs daudz stāstāma un apspriežama.
Nu mums nākamā svētku diena būs tikai 18. novembrī. Joprojām uzskatu, ka brīvdienai vajadzētu būt 21. augustā, kad Latvija atguva starptautiski atzītu neatkarību.
Tas nekas. Īsi pirms atvaļinājuma raidījumam bija 1500. sērija. Esmu ļoti pateicīgs, ka TV24 man deva attiecīgo iespēju. Tiksimies pirmdien!
