Kārlis Streips: Ainārs Šlesers acīmredzot ir nolēmis, ka demagoģija opozīcijai partijai ir galvenais 0
23. novembrī, kā jau ierasts ceturtdienās, Saeimā bija plenārsēde. Tā sākās pulksten 9.00, un tajā brīdī Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa paziņoja, ka lielā sniega dēļ, kas bija nokritis no debesīm iepriekšējās nakts laikā, atsevišķi deputāti bija aizkavējušies, un tāpēc sēdi sāks pulksten 9.10.
Tā tas arī notika. Nezinu, cik deputātu tobrīd atradās plenārsēžu zālē, jo klātbūtnes reģistrācija tobrīd netika veikta. Mazliet vēlāk piereģistrēti bija 93 deputāti no 100. Nezinu, kur palika atlikušie septiņi. Sēdes beigās vairs bija piereģistrēti tikai 82.
Pirmais izskatāmais jautājums bija lēmuma projekts “par atbalstu sākt Eiropas savienības pievienošanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu.” Balsojums galu galā bija 91:0, bet pirms tam notika visai plašas debates.
Visi runātāji pēc kārtas teica, ka protams, protams, doma laba, taču arī izskanēja brīdinošākas domas par to, ka it īpaši lielās Ukrainas iekļaušana Eiropas Savienībā nozīmēs ļoti plašu finansiālu pārkārtošanos, kura Latvijai varētu nenākt par labu.
Protams, Eiropas Savienības gatavība paātrināt ierasto procesu ir saistāma ar Kremļa fašista barbarisko agresiju Ukrainā un ar teritorijas atņemšanu Moldovai. Bez tās visticamāk sarunas vēl nebūtu sākušās, jo galvenais, ko pasaule zināja par Ukrainu pirms genocīda sākuma, bija fakts, ka tā bija viena dikti korumpēta valsts.
Tādu, lieki teikt, savienība nebūtu gatava ņemt savā pulciņā. Pašreizējā konflikta laikā Ukrainas prezidents un viņa valdība ir centušies risināt ar korupciju saistītas problēmas, tajā skaitā valsts bruņoto spēku ietvaros.
Eiropas Savienība nekādā gadījumā neakceptētu valsti, kurā notiek karadarbība, un līdz ar to tālākas sarunas par iestāšanos varēs notikt tikai pēc tam, kad tā būs beigusies.
Kremļa fašists G20 sapulcē, kuru vairākas rietumvalstis viņa klātbūtnes dēļ boikotēja, ar ierasto mirušā zombija acu skatienu uz ģīmja stāstīja, ka pie konflikta ar Ukrainu vainīgi ir rietumi un visvairāk Amerika. Fašists pats karot negribot un esot gatavs uz kaut vai tūlītējām miera sarunām. Fašisti Kijivā esot tie, kuri to negrib.
Protams, ka negrib. Fašists mieram piekritīs tikai tādā gadījumā, ja Ukraina piekritīs viņa asiņainajās ķetnās atstāt ne tikai 2014. gadā nelikumīgi anektēto Krimu, bet arīdzan teritorijas Ukrainas dienvidaustrumos, kurās Kremļa fašista spēki ir marodējuši visu laiku kopš tam.
Ukraina, lieki teikt, tā kaut ko nemūžam neakceptētu, un civilizētajai pasaulei jāturpina to atbalstīt cīņā par suverenitāti, jo Kremļa fašista “uzvara” zem minētajiem noteikumiem sūtītu ļoti skarbu signālu pārējai pasaulei. Lūk, lūk, mēs ar varu varam kaimiņvalstij atņemt teritoriju, un neviens mums to nevar pārmest.
Tā vai citādi, Ukrainas attiecības ar Eiropas Savienību turpināsies, bet būtu naivi ticēt, ka iestāšanās savienībā būs ātrs vai vienkāršs process. Joprojām pastāv tā dēvētie Māstrihtas kritēriji par finanšu sakārtotību. Reiz konflikts būs beidzies, pārbaude par to, cik lielā mērā Ukraina tos spēj izpildīt, prasīs ievērojamu laika posmu.
Tas pats, starp citu, arī attiecas uz NATO. Pagājušā nedēļā neklātienē tikās tā dēvētā Ramšteina grupa, kurā piedalās valstis, kuras atbalsta Ukrainas cīņu par savu valstiskumu.
Par Ramšteina grupu to sauc tāpēc, ka īsi pēc Kremļa fašista “militārās operācijas” sākuma tā tapa izveidota amerikāņu gaisa spēku bāzē Vācijā ar tādu nosaukumu.
Nīderlande grupas tikšanās laikā paziņoja par palīdzības sniegšanu Ukrainas bruņotajiem spēkiem divu miljardu eiro vērtībā. Vācija, kura sākumā bija ļoti negribīga attiecībā uz Ukrainas apbruņošanu, Ramšteina sapulces laikā solīja 1,4 miljardu eiro vērtē militāru palīdzību, tajā skaitā ar pretgaisa aizsardzības sistēmām, prettanku mīnām un artilērijas munīciju.
Šogad jūlijā NATO samitā Viļņā alianse paziņoja par jaunas NATO-Ukrainas padomes dibināšanu. Tā ir tikusies trīsreiz, un 4. oktobrī bija trešā tikšanās, kuras laikā NATO paziņoja, ka “sabiedrotie turpinās Ukrainai sniegt ievērojamu palīdzību un rīkoties tā, lai nodrošinātu, ka Ukrainas bruņotie spēki būs pilnībā samērojami ar NATO spēkiem.”
Tas nozīmē, ka attiecības starp Ukrainu un Ziemeļatlantijas līguma organizāciju ir ciešākas nekā tās ir bijušas pagātnē. Ukraina jau 1994. gadā pievienojās NATO Partnerattiecības mieram programmai. Tāpat kā tas ir ar Eiropas Savienību, arī NATO gadījumā saruna par iestāšanos paātrināta konkrēti Kremļa fašista genocīda dēļ.
Taču arī NATO gadījumā arī pēc konflikta beigām būs nepieciešama plaša un intensīva saruna par Ukrainas gatavību kļūt par NATO dalībvalsti.
Galvenokārt šonedēļ komentārā gan vēlos parunāt par ko citu, proti ka Saeimas sēdes darbā kārtībā 23. novembrī arī bija lēmuma projekts “par Kristīnes Saulītes atbrīvošanu no Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amata.” Šis priekšlikums nāca no astoņiem deputātiem no Latvija Pirmajā vietā frakcijas un diviem no frakcijas Stabilitātei!
Lēmuma projektu ieraugot, padomāju, varbūt kritika būs saistībā ar faktu, ka vēlēšanu komisijai ir bijušas klapatas ar vēlētāju reģistra nodrošināšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kādas ir paredzētas nākamgad jūnijā.
Par to daudz runāts, ka ilgus gadus bija viens konkrēts uzņēmums, kurš nodrošināja attiecīgās sistēmas atbalstu un attīstību, taču pērn tas iekūlās kriminālprocesā un tāpēc no attiecībām ar CVK tapa atstādināts.
Jauna servisa piegādātāja nodrošināšana, savukārt ir ķēpīgs process, jo tā kā CVK ir valsts iestāde, ir vajadzīgs iepirkuma process. Mūsu valstī ir raksturīgi, reiz tas ir noslēdzies un noteikts uzvarētājs, citi vēršas tiesā to apsūdzēt.
Komentāra rakstīšanas dienā līdz Eiropas vēlēšanām palicis pusgads un 13 dienas. Vēlētāju reģistrs ir svarīgs tāpēc, ka tas cilvēkiem ļauj balsot jebkurā iecirknī. 14. Saeimas vēlēšanās tā tas bija.
2019. gadā līdz iecirkņiem Eiropas vēlēšanu dienā aizvilkās mazāk nekā trešdaļa Latvijas balsstiesīgo. Tas cita starpā kārtējo reizi ļāva Briselē atgriezties Kremļa lakstīgalai Tatjanai Ždanokai ar tikai 29 546 balsīm.
Vēlēšanas notiks neatkarīgi no tā, vai vēlēšanu reģistrs būs vai nebūs, taču jācer, ka būs, jo mazāk par trešdaļu reprezentē ļoti pretīgu apātiju un slinkumu Latvijas pilsoņu kopienā.
Eiropas Parlaments var šķist attāls un amorfs, taču tur tik spriests par pietiekami daudziem jautājumiem, kādi arī mums ir aktuāli, un līdz ar to ir vērts nopietni pievērsties jautājumam par to, kurus cilvēkus mēs turp vēlamies sūtīt.
Tomēr deputātu iesniegums par CVK priekšsēdētājas atbrīvošanu no amata nebija saistīts ar jautājumu par vēlēšanu reģistru un attiecīgo pakalpojumu piedāvātāju.
Kā debatēs paskaidroja LPV līderis Šlesers, iemesls, kāpēc viņš un pārējie šīs grupiņas dalībnieki bija ērcīgi attiecībā uz Kristīni Saulīti, bija pārliecība, ka viņa un CVK nav bijuši pietiekami pretimnākoši attiecībā uz parakstu vākšanu divos gadījumos, abi no kuriem ir konkrēti saistīti ar Šlesera kungu un viņa partiju.
Pirmkārt, parakstu vākšana par domu, ka 14. Saeima būtu atlaižama. Pašā pirmajā sasaukuma darba dienā Šlesers un viņa ļaudis darbā ieradās ar krekliņiem, uz kuriem bija lozungs par Saeimas atlaišanu.
Tā, protams, ir visai savdabīga pieeja savai darba vietai – jau pirmajā dienā paziņot, ka tu principā gribi to uzspridzināt gaisā. Taču tāds mums ir Ainārs Šlesers, kurš acīmredzot ir nolēmis, ka demagoģija opozīcijai partijai ir galvenais.
Nav jau pārsteigums. Covid-19 pandēmijas laikā Šlesera kungs kopā ar Aldi Gobzemu un vēl pāris populistiem bija skaļš un trokšņains, tajā skaitā attiecībā uz vakcīnām, uz maskas nēsāšanu un uz pulcēšanās ierobežojumiem.
Attiecībā uz parakstu vākšanu par Saeimas padzīšanu, nav tā pirmā reize, kad kādam tā kaut kas ir ienācis prātā. Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā lasāms, ka tāds bija 2013. gadā attiecībā uz 11. Saeimu; 2015. un tad vēlreiz 2016. gadā attiecībā uz 12. sasaukumu; un 2019. gadā un atkal 2020. gadā attiecībā uz 13. Saeimu.
Visos gadījumos iesniegumi nāca no bezcerīgām sīkpartijām, kuras varbūt bija sašutušas par to, ka vēlētāji tām bija parādījuši nopietnu pigu. Nevienā gadījumā parakstu vākšanas entuziasti netika ne tuvu vajadzīgajam parakstu skaitam.
Attiecībā uz pašreizējo Saeimu, organizācija ar nosaukumu “Tautas varas spēks” devās uz komisiju ar ierosinājumu par parakstu vākšanu šogad 8. jūnijā.
Nezinu, kādu spēku šī organizācija vēlas sev piedēvēt, bet smadzeņu spēks acīmredzot nav daļa no tā. Likumā ir skaidri noteikts, ka iesniegumu par Saeimas sasaukšanu nedrīkst iesniegt attiecīgā sasaukuma pirmajā darbības gadā.
14. Saeima savu darbu sāka pērn 1. novembrī. Šogad 8. jūnijā gads vēl nebija pagājis, un tāpēc “Tautas varas spēks” tika pasūtīts trīs mājas tālāk.
Šlesera cilvēki pagaidīja līdz pirmajai gadskārtai. CVK prasību piereģistrēja 9. novembrī. Taču, kā pagājušās nedēļas Saeimas sēdē gaudās kādreizējais politikas buldozers, izrādījās, ka pirmajā dienā ar ierosinājuma parakstīšanu portālā Latvija.lv bija klapatas.
“Nespējot realizēt savas konstitucionālās tiesības, neskaitāmi pilsoņi centās sazināties ar mums kā Saeimas deputātiem, kuri atbalsta 14. Saeimas atlaišanu.” Tā apgalvots pieteikumā par CVK vadītājas atbrīvošanu.
Ikreiz, kad populists min vārdu “neskaitāmi” ir skaidrs, ka daudz tādu nav bijis, jo būtu neērti atzīt, ka varbūt piezvanīja kādi pieci vai seši. Gribu pieļaut, kāds, kuram pirmajā dienā bija neiespējams piekļūt attiecīgajam portālam, paraustīja plecus un nolēma vēlāk pamēģināt atkal. Jo galu galā kopumā parakstu vākšana ilgs vesela gada garumā. Tomēr Šlesers un pārējie pieteikuma iesniedzēji jutās histēriski:
“Liekot nepamatotus šķēršļus vai nenovēršot Satversmē noteikto pilsoņu pamata tiesību realizāciju, tiek veikta antikonstitucionāla darbība, kas šajos sarežģītajos ģeopolitiskā apdraudējuma laikos rada neglābjamu kaitējumu ticībai valstij un tās demokrātiskajai iekārtai.”
Nu, ja. Parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu ir ģeopolitisks jautājums. Šlesera prātiņā varbūt, bet piekritīsim visi, ka problēmas pirmajā parakstu vākšanas dienā neradīja neglābjamu satricinājumu nedz mūsu valstī, nedz arī pasaulē.
Otrs čīkstēšanas iemesls Šleseram un viņa ļaudīm bija saistībā ar pirms pāris nedēļām pieņemto partnerības likumu paketi, kuras apturēšanu prasīja 34 opozīcijas deputāti, tajā skaitā Šlesers un viņa frakcija.
Ja izdosies savākt vajadzīgo parakstu skaitu, būs jārīko referendums par tēmu. Attiecībā uz to, Šlesera kungs plenārsēdē paziņoja, ka parakstu vākšana sāksies 7. decembrī. Es to nebiju zinājis un tāpēc jutos pateicīgs viņam par izziņu. Arī šajā gadījumā cilvēka tiesību lielais apkarotājs paņerkstēja par vēlēšanu komisijas it kā neizdarību.
Ir pamatots iemesls domāt, ka neizdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu. Abos gadījumos ir vajadzīgi mazliet vairāk par 150 tūkstošiem parakstu, kas ir viena desmitā daļa no balsstiesīgajiem iepriekšējās Saeimas vēlēšanās.
Kā minēju, parakstu vākšana par tautas nobalsojumu par 14. Saeimas atlaišanu turpināsies vesela gada garumā līdz nākamā gada 9. novembrim. Latvija Pirmajā vietā bija viena no deviņām politiskām organizācijām, kādas parakstīja attiecīgo iesniegumu CVK.
Nezinu, kā ar lasītājiem, bet man ieraugot jēdzienu “Nacionālā Savienība TAISNĪGUMS” par to bija pirmā dzirdēšana. Tāpat ar jēdzienu “APVIENĪBA JAUNLATVIEŠI” un “PAMATS-LV.”
Komentāra rakstīšanas dienā palūkojos valsts mājaslapā Latvija.lv. Par domu, ka 14. Saeima būtu padzenama ar mietu bija parakstījušies 31 358 ļautiņi.
Pēdējā reize, kad vākti paraksti šim nolūkam, bija 2021. gadā attiecībā uz 13. Saeimu. Gada laikā savākti 28 220 paraksti. Šoreiz pāris dienu laikā pa bišķiņ vairāk, taču neparedzu, ka kopumā sanāks tie 154 868, kādi ir vajadzīgi.
Tas dubultīgi un pat tūkstoškārt ir sakāms par vēlmi nobloķēt viendzimuma partneru tiesības, jo šajā gadījumā tie 154 868 paraksti būs jāsavāc viena mēneša laikā.
Diez vai. Maigi teikts.
Pāris reizes paraksti mūsu valstī vākti ar domu samazināt konkrētās prasības saistībā ar parastu vākšanu par referenduma forsēšanu. Pēdējoreiz tāds piereģistrēts parakstu vākšanai 20. oktobrī. 26. novembrī parakstījušies bija 690 Latvijas valstspiederīgie. Arī tur maz ticams, ka savāksies pietiekams parakstu skaits.
Latvijas vēsturē bijuši 13 referendumi. Četri no tiem bija pirmās republikas laikā, un visos četros gadījumos nesanāca kvorums.
1991. gada martā bija aptauja par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku kā reakcija uz centrālās PSRS valdības referendumu par Padomju savienības demokratizēšanu. Aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo, un 73,7% balsoja par demokrātisku Latvijas Republiku.
1998. g. 3. oktobrī vienlaikus ar 7. Saeimas vēlēšanām bija referendums par pilsonības likuma grozījumu atcelšanu. Pieteicēju mērķis bija krasi samazināt pieeju naturalizācijas procesiem, un tā kā tas bija visnotaļ ksenofobisks nolūks, priecājos, ka auta to noraidīja ar 52,5% pret 45%.
2003. g. 20. septembrī bija referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, kur piedalījās 71,5% balsstiesīgo un 67% pateica jā, vajag tur iestāties. Tas bija pareizais lēmums, jo argumenti pret iestāšanos sākās ar muļķīgiem un beidzās ar pagalam infantiliem.
2007. gadā bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izsauktais referendums par grozījumiem nacionālās drošības likumā, kādus pa pusei slepeni pieņēma Aigara Kalvīša līdz kliņķim patvaļīgā valdība. Tur kvorums nebija vajadzīgs, piedalījās 37,3% no vēlētāju skaita, taču 96,5% no tiem, tajā skaitā es, bija par grozījumu atcelšanu.
2008. g. 2. augustā bija referendums par Satversmes grozīšanu, lai pilsoņiem dotu tiesības atlaist Saeimu. Tur kvorums nesanāca, bet jau nākamajā gadā 9. Saeima grozīja Satversmi, lai pilsoņiem dotu tās tiesības, uz kuru pamata patlaban notiek parakstu vākšana.
2012. gadā valsts un tautas nedraugiem izdevās savākt pietiekami daudz parakstu, lai forsētu referendumu par domu, ka krievu valodai būtu dodams valsts valodas statuss. 70,7% balsstiesīgo piedalījās, 74.8% — arī šajā gadījumā tajā skaitā es – šai domai pateica visstingrāko nyet.
Vēl pirms tam 2011. gada jūlijā bija referendums par līdz kliņķim patvaļīgās 10. Saeimas atlaišanu. Arī tur bija iesaistīts pašreizējās sāgas galvenais antivaronis Šlesers, jo tieši Saeimas atteikšanās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam veikt kratīšanu viņa īpašumos, bija iemesls, kāpēc toreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers nāca ar lēmum par Saeimas atlaišanu. Kvorums nebija vajadzīgs, bet 94,3% dalībnieku – trešoreiz pateikšu – arī es – 10. Saeimai pateica čau.
Tie divi jautājumi, par kuriem pagājušās nedēļas plenārsēdē čīkstēja Šlesers – vienā gadījumā destruktīvs nolūks, otrajā gadījumā mērķis ir vienai cilvēku grupai liegt elementāras cilvēka tiesības.
Ceru un patiesībā ticu, ka ne vienā, ne otrā gadījumā vajadzīgais parakstu skaits nesanāks. No tā neizriet, ka attiecīgie politiķi kļūs racionālāki vai tolerantāki, bet vismaz arī šoreiz sabiedrības vairākums viņu untumiem būs pateicis nē.
Pareizi, ka tā.
