Kārlis Streips: 5. Saeimu vēlēja ļoti, ļoti aktīva un ieinteresēta tauta – vēlēšanās piedalījās 89,9% balsstiesīgo 0
1992. gada 20. oktobrī Latvijas Republikas Augstākajā Padomē bija plenārsēde, lai apspriestu likumprojektu par 5. Saeimas vēlēšanām trešajā lasījumā. Tas tātad bija pirms apaļiem 30 gadiem.
Vispirms atgādināšu it īpaši gados jaunākiem portāla lietotājiem, ka Augstāko Padomi okupētās Latvijas iedzīvotāji ievēlēja 1990. gada aprīlī.
Principā tās bija pirmās vēlēšanas, kurās piedalījās vairāki saraksti, kopš 4. Saeimas vēlēšanām 1931. gadā. Tiesa, 2019. gadā pirmoreiz ievēlēta PSRS Tautas deputātu padome, un tur ar savu sarakstu startēja Latvijas Tautas fronte pret reakcionāriem no Kompartijas.
LTF vēlēšanās izcīnīja 80% mandātu, un baltiešu deputāti Mihaila Gorbačova pieļautajā padomē panāca, piemēram, bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa līguma denonsēšanu no tā parakstīšanas brīža.
Viens no deputātiem bija mākslas vēsturnieks Mavriks Vulfsons, un viņa runa vienubrīd Gorbačovu tā nokaitināja, ka PSRS līderis lika atslēgt mikrofonu. Mavriks mierīgi runāja tālāk.
1990. gada decembrī par it kā centieniem savā valstī pilnveidot demokrātiju Mihails Gorbačovs saņēma Nobela miera prēmiju.
Mazliet vairāk nekā mēnesi vēlāk piedzirdīti padomju zaldāti tankos uzbruka lietuviešiem, kuri gribēja sargāt savu televīzijas torni.
Momentā sekoja barikādes Rīgā un citur Latvijā. Nedēļu pēc asinspirts Viļņā notika apšaude pie Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas, kur bojā gāja divi miliči un trīs civilpersonas. Prēmija Gorbačovam bija priekšlaicīga, un tas ir maigi teikts.
1991. gada Augstākās Padomes vēlēšanās lielais jautājums bija par to, vai LTF un tās sabiedrotajiem izdosies ievēlēt pietiekami lielu vairākumu, lai labotu Latvijas PSR Konstitūciju un pieteiktu neatkarību.
Pieļauju, arī jaunieši zina, ka vairākums sanāca, un 1990. g. 4. maijā deklarācija bija gatava un tapa pieņemta ar vajadzīgo balsu vairākumu.
Nākamo pusotru gadu mūsu valstī principā bija divvaldība. Ivara Godmaņa vadītā Ministru padome un Anatolija Gorbunova vadītā Augstākā Padome Rīgā, kā arī centrālā PSRS valdība Maskavā.
Bija vajadzīgs neveiksmīgs pučs 1991. gada augustā, lai panāktu mūsu valsts – un ne tikai, atjaunotu un starptautiski atzītu neatkarību.
Taču tas nenozīmēja varas pārkārtošanu. Godmaņa MP un Gorbunova AP turpināja savu darbu.
1991. gada novembrī Godmaņa pirmais kabinets demisionēja, un tūdaļ pat apstiprināts jauns, vien jaunajā variantā ar saprotamā kārtā vajadzīgu Ekonomisko reformu ministriju un ministru.
Tā mēs nonākam līdz 1992. gada 20. oktobrim un jau minētajai plenārsēdei. Rīta sesiju vadīja Gorbunovs, cita starpā deputātiem piekrītot vēl uz nedēļu atlikt jautājumu par Latvijas bankas pārveidošanu un privatizēšanu.
Brīdī, kad sākās diskusija par Saeimas likumu, sēdi vadīja Gorbunova vietnieks Andrejs Krastiņš, kurš klātesošajiem atgādināja, ka “trešajā lasījumā mēs diskutējam un balsojam tikai par tiem pantiem, kuros ir redakcionālas dabas jautājumi.”
Galvenais referents par likumprojektu bija vēlākais Satversmes tiesas tiesnesis un priekšsēdētājs Aivars Endziņš.
Gluži bez plašākām diskusijām deputāti neiztika. Pirmais jautājums bija par vecuma cenzu vēlētājiem 5. Saeimas vēlēšanās. Jau pirmajā lasījumā nolemts to samazināt no 21 viena gada līdz 18 gadiem.
Taču debates izcēlās par faktu, ka tekstā bija šādi vārdi: “Vēlēšanu tiesības ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir vecāki par astoņpadsmit gadiem.”
Tapa konstatēts, ka 5. Saeimas vēlēšanas, tāpat kā vēlēšanas pirmās republikas laikā, ilgs nevis vienu, bet gan divas dienas.
Ko tādā gadījumā iesākt ar kādu, kam 18. dzimšanas diena būs otrajā no tām divām dienām?
Deputāts un filozofs Pēteris Laķis aizfantazējās līdz domai, ka vecāks par 18 var būt 21, 25 vai 99 gadus vecs cilvēks:
“Piedodiet, es varu traktēt arī tā. Ja man atnāk viens ar biļetenu, tad es saku, zināt, bet jums vēl nav 99 gadu un jūs nevarat balsot.”
Endziņa kungs saprotamā kārtā atbildēja, ka pirmajā republikā nekāda apjukuma par jautājumu nebija. Sēdes vadītājs visai ironiski pajautāja, vai vēl kāds vēlējās jautājumu aplūkot no filozofiskā viedokļa. Tā nebija, un saruna varēja turpināties.
Nākamais jautājums bija par vēlēšanu biļetenu nogādāšanu Rīgā skaitīšanas vajadzībām. Konkrēti deputāti piedāvāja Kurzemē tās centralizēt nevis Liepājā, kā sākotnēji bija paredzēts, bet gan Kuldīgā.
Jo Kuldīga centralizētāka un “ģeogrāfiski nav izdevīgi no Talsiem un Ventspils vest protokolus uz Liepāju un pēc tam no Liepājas uz Rīgu.”
Uz ko sēdes vadītājs Krastiņš atbildēja, “Padies, satiksme ir ļoti švaka, pašlaik autobusi neiet.” Tapa nolemts, ka biļeteni Kurzemē vispirms taps savākti Kuldīgā.
Bija diskusija par barjeras ieviešanu vēlēšanās, jo pirmskara Latvijā tādas nebija, un rezultāts bija pamatīgi haotiskas Saeimas. Tas bija viens no iemesliem, ja ne galvenais, kāpēc Kārlis Ulmanis lēma par 4. Saeimas padzīšanu.
Tapa nolemts, ka 5. Saeimas vēlēšanās būs 4% barjera. Laikā kopš tam tā paaugstināta uz pieciem procentiem, kā arī, sākot ar 7. Saeimas vēlēšanām 1998. gadā, tās ilga tikai vienu, nevis divas dienas.
Visnotaļ lielas debates Augstākajā Padomē bija par to, kādiem cilvēkiem neļaut kļūt par kandidātiem.
Viens no opozīcijas deputātiem norādīja, ka sadaļā par darbu dažādu valstu specdienestos minēta tikai un vienīgi Krievija un jautāja, vai no tā izriet, ka darbs citu valstu specdienestos nebūtu apsverams?
Galu galā likumā bija minēta PSRS, Latvijas PSR un “citas valstis.”
Pēc attiecīgā balsojuma no viena deputāta izskanēja šāda replika:
“Es neatceros, kā nobalsoju pirmajā balsojumā, bet otrajā paskatījos uz Bojāra kungu, nobijos un nospiedu pret. Jebkurā gadījumā es abos gadījumos gribēju balsot par.”
Vēl viena diskusija bija par normu, kāda pastāvēja pirmās brīvvalsts laikā, proti – ja tu no sava saraksta biļetena kādu kandidātu izsvītroji, tad tā vietā tu varēji ierakstīt citu kandidātu no jebkura cita saraksta.
Toties toreiz plusiņu sistēmas nebija. Un 5. Saeimas vēlēšanās plusiņi bija, bet spēja ierakstīt kandidātus no citiem sarakstiem nebija.
Kā rakstīju pirms pāris nedēļām, konkrēti šogad un 14. Saeimas vēlēšanās man par to bija žēl.
Pirms galīgā balsojuma par 5. Saeimas vēlēšanām Augstākā padome devās pusdienās. Atgriežoties plkst. 15.00, no Andreja Krastiņa nāca šāds atzinums:
“Ieņemsim, lūdzu, vietas, un pagaidīsim, kad atnāks Endziņa kungs. Lūgsim vēlreiz zvanīt. Varbūt Endziņa kungs ir aizmirsis, ka jānāk. Pagaidīsim vēl mirklīti. Cerēsim, ka nav notikusi kāda ļaunprātība.”
Nebija notikusi nekāda ļaunprātība. Endziņa kungs uzradās, un galējais balsojums bija 60 par, 17 pret, 22 atturoties.
Augstākajā Padomē bija 201 deputāts. Balsojumā par neatkarības deklarāciju 1990. gadā par nobalsoja 138, atturējās viens un visi atlikušie 57 balsojumu boikotēja.
Pēc neatkarības atjaunošanas bija tāpat. Bieži vien tie, kuri nebija Latvijas atjaunotās neatkarības fani, procesā vienkārši nepiedalījās.
5. Saeimas vēlēšanas bija 1993. gada 5. un 6. jūnijā. Stenogrammā, kura bija par trešo lasījumu, neatradu skaidrojumu – kāpēc, jo Satversmē tā vai citādi bija noteikts, ka vēlēšanām jābūt oktobra pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tam.
Pirms pāris nedēļām, par 1. Saeimas vēlēšanām runājot, konstatēju, ka tās togad nācās atlikt pa vienu nedēļu, jo konkrēti oktobra pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tam ebrejiem bija centrālie svētki viņu svētku kalendārā.
Nezinu, kāpēc tā bija šajā gadījumā. Kā minēju, sēde bija 1992. g. 20. oktobrī, tātad jau pēc minētā mēneša pirmās svētdienas.
Iespējams, deputāti nolēma, ka gaidīt vēl veselu gadu pirms atjaunot neatkarīgās Latvijas parlamentu būtu par daudz prasīts.
Tā vai citādāk, AP nonāca pie 5. un 6. jūnija. Sākot ar 6. Saeimas vēlēšanām 1995. gadā Satversmes prasība atkal tapa ņemta vērā.
5. Saeimas vēlēšanās piedalījās 23 saraksti. Redzamākais un arīdzan veiksmīgākais no tiem bija partija Latvijas ceļš.
Tā piedāvāja “sapņu komandu” ar Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu tandēmā ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības līderi Gunāru Meierovicu.
Latvijas Ceļš 5. Saeimas vēlēšanās tika pie 32,4% balsu un 36 mandātiem parlamentā. Neviena cita partija tik daudz vietu neizcīnīja pirmskara laikā, un nevienai partijai nav izdevies to pārspēt laikā kopš vēlēšanām 1993. gadā.
Pirmās republikas laikā vistuvāk tika Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija ar 32 mandātiem 2. Saeimas vēlēšanās 1925. gadā.
Atjaunotajā republikā vistuvāk tika partija Saskaņas centrs ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās 2011. gada – 31 vieta likumdevējā.
Aiz Latvijas ceļa 5. Saeimas vēlēšanās bija Latvijas Nacionālā neatkarības kustība ar 15 mandātiem), Saskaņa Latvijai (13), Zemnieku savienība (12), Līdztiesība (7), Tēvzemei un Brīvībai (6), Latvijas Kristīgo Demokrātu savienība (6) un Demokrātiskā centra partija (5).
Latvijas ceļš saņēma vislielāko balsu procentu visos Latvijas rajonos pēc kārtas. Vien Daugavpilī vairākums nobalsoja par Līdztiesību, kas principā bija vecās Augstākās Padomes opozīcija. Rēzeknē pirmajā vietā bija Saskaņa Latvijai.
Nupat notikušajās 14. Saeimas vēlēšanās Daugavpilī visvairāk balsu saņēma partija Stabilitātei, turklāt otrajā vietā bija Latvijas Krievu Savienība. Kaut kas Latgales lielajās pilsētas īsti kārtībā nav.
5. Saeimā ievēlētas 15 sievietes. 88% deputātu bija latvieši, 91% bija pabeigta augstākā izglītība.
14. Saeimā 30 sievietes, 65% latvieši (mūsdienās kandidātiem ir tiesības tautību neuzrādīt), 92% ar augstāko izglītību.
Pirms vēlēšanām bija liela diskusija par ievērojamo skaitu kandidātu, kuri bija tikai ar pamatskolas izglītību. Neviens no tiem netapa ievēlēts.
Nobeigumā piebildīšu, ka 5. Saeimas vēlēšanās piedalījās 89,9% balsstiesīgo.
Tāds līmenis netika sasniegts nevienā no četrām vēlēšanām pirmās republikas laikā (Satversmes sapulces vēlēšanās 84,9%, 1. Saeimas vēlēšanās 82,2%), tas arī nav sasniegts nevienās vēlēšanās kopš 5. Saeimas vēlēšanām.
Šogad kā liels sasniegums prezentēts fakts, ka 14. Saeimas vēlēšanās piedalījās teju 60% balsstiesīgo, kas bija vairāk nekā pirms četriem un pirms astoņiem gadiem.
Tomēr ne tuvu gandrīz 90%. 5. Saeimu vēlēja ļoti, ļoti aktīva un ieinteresēta tauta.
