Kārlis Streips: 30 gadus pēc tam, kad Romas pāvests pirmoreiz uzradās Latvijā, varam būt pateicīgi par viņa lomu komunisma brucināšanā 0
8. septembrī bija 30 gadu kopš Latvijā pirmoreiz ieradās Romas katoļu pāvests. Tas bija Polijā dzimušais Karols Voitila, kurš iecelšanas brīdī izvēlējās vārdu Jānis Pāvils II.
Ierodoties Rīgas lidostā, kur viņu gaidīja toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, pāvests vispirms nometās ceļos uz zemes un to noskūpstīja. Tā Jānis Pāvils II darīja ikreiz, kad ieradās kādā valstī pirmoreiz. Viņam vizīte Latvijā bija pirmā un arīdzan pēdējā.
Pirms ierašanās Latvijā pāvests viesojās Lietuvā, kura, kā zināms, ir krietni katoliskāka valsts nekā mūsējā. 2021. g. tautas skaitīšanā gandrīz trīs ceturtdaļas mūsu dienvidu kaimiņvalsts iedzīvotāju sevi identificēja kā Romas katoļus. Latvijā attiecīgi ap 20 vai 25 procentiem iedzīvotāju.
Vispirms Jānis Pāvils devās uz sv. Staņislava katedrāli Viļņā, kurš viņš uzrunāja garīdzniekus, kā ari audzēkņus no Lietuvas reliģiskā semināra. Pāvests tikās ar Lietuvā akreditētiem ārvalstu diplomātiem, kā arī ar vietējas poļu kopienas pārstāvjiem.
Svēto misi Jānis Pāvils novadīja Kauņā un tad nākamajā dienā vēl vienu misi krustu kalnā pie Šauļiem.
Viens, ko par pāvesta vizīti Latvijā atceros pavisam konkrēti, ir fakts, ka bija milzum daudz ļaužu politiskajās aprindās, kuri momentā pārkvalificējās par katoļiem, cerot, ka pāvests pamanīs arī viņus. Nezinu, cik daudziem tas izdevās, nedz arī, cik daudzi no tiem pēcāk nopietni pievērsās katoļticībai. Droši vien – ne īpaši daudz no tiem.
Rīgā Jānis Pāvils vispirms devās uz sv. Jēkaba katedrāli Rīgā, kas ir Latvijas katoļu arhibīskapa sēdeklis. Tālāk vizīte Doma katedrālē, kur pāvests piedalījās ekumeniskā dievkalpojumā ar katoļu, luterāņu un pareizticīgo bīskapu piedalīšanos.
Vakarā pāvests novadīja svēto misi Mežaparkā, kurā, kā nākamajā dienā vēstīja laikraksts “Diena”, piedalījās ap 35 tūkstošiem cilvēku. Laikraksts zināja pastāstīt, ka atsevišķi no dievkalpojuma dalībniekiem svēto vakarēdienu saņēma tieši no pāvesta rokas.
Jānis Pāvils 8. septembra nakti 1993. gadā pavadīja Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Nākamajā dienā viņš devās uz Aglonu aplūkot tur esošo baziliku, kur pāvests novadīja vēl vienu svēto misu.
Pirms pāvesta ciemošanās Aglonas bazilikā notika visai intensīvi remonta darbi, bet, kā vēstīja laikraksts “Diena”, “šodien stalažu bazilikas priekšā vairs nebija, un baznīcas torņu baltums bija atjaunots pilnībā.
“Brīvprātīgie palīgi, kas pēdējās dienās bija saradušies Aglonā, pastāstīja, ka tikai vakar ieliktas bazilikas centrālas un dažas sānu durvis un tikai šonedēļ balsinātas klostera telpas.
“Palīgā bija ieradušies arī ap 150 poļu skautu, kurus bijis visai grūti novaldīt pat bazilikas vadībai un vietējiem kārtības sargiem.”
1993. g. 9. septembra vakarā Romas pāvests viesojās Latvijas universitātē, kur viņš tikās ar inteliģences pārstāvjiem. Visos minētajos pasākumos Jānis Pāvils pacentās runāt vismaz dažus vārdus latviešu valodā.
Pēc vēl vienas seminārā pavadītas nakts Jānis Pāvils devās uz Igauniju, bet tur viņš pavadīja tikai dienu pirms došanās atpakaļ uz Vatikānu, jo Igaunijā īpaši daudz katoļu nebija tobrīd un nav arī šobaltdien.
Jānis Pāvils II piedzima 1929. gadā Polijā kā Karols Jozefs Voitila. Savā ģimenē jaunākais no trim bērniem. Zēns bija sportisks, patika futbolu uzspēlēt, tajā skaitā konstatējot, ka bieži vien viņa komandā vai pretinieku komandā bija ebreji: “Atceros, ka vismaz trešdaļa skolas biedru pamatskolā bija ebreji. Vidusskolā viņu bija mazāk, bet daži no tiem man bija ļoti tuvi draugi. Visvairāk mani imponēja tas, cik ļoti viņi bija patriotiski kā poļi.”
Voitila vidusskolu pabeidza ar izcilām atzīmēm un sāka sapņot par aktiera karjeru. 2. pasaules karu viņš pavadīja strādājot raktuvē, lai izvairītos no situācijas, kurā nacistu vācieši viņu nolaupītu un nosūtītu uz vergu nometnēm.
Pēc kara beigām Karols Voitila atsāka gaitas teātrī, taču arī nolēma, ka gribēja studēt poļu valodu universitātē. Tomēr gadījās satikties ar Krakovas arhibīskapu, un jaunietis nolēma tā vietā izstudēt teoloģiju un kļūt par priesteri.
1946. g. 1. novembrī Karols Voitila ordinēts priestera amatā. 1948. gadā jaunais garīdznieks pabeidza doktora studijas teoloģijā. Tajā pašā gadā viņš uzsāka draudzes gana amatu mazā ciemata baznīcā, pēcāk jau lielākā draudzē. 1954. gadā sekoja vēl viens doktora grāds teoloģijā.
Tēvs Karols paralēli darbam baznīcā rakstīja komentārus vietējiem laikrakstiem par dažādiem ar katoļticību saistītiem jautājumiem. Viņam patika doties pārgājienos kopā ar studentiem. Staļina laika Polijā jauniešiem kontakti ar priesteriem bija liegti, un priesteris savus jaunos draugus lūdza viņu saukt par tēvoci.
1962. gadā Karols Voitila kļuva par delegātu 2. Vatikāna konsīlijā, kura mērķis bija krietni modernizēt Romas katoļu baznīcu un tās liturģiju, tajā skaitā pirmoreiz ļaujot svēto misi vadīt ne tikai latīņu, bet arī citās valodās.
1964. gadā Romas pāvests Pāvils VI Voitilu iecēla Krakovas arhibīskapa postenī. Trīs gadus vēlāk sekoja kardināla mantija. Pirmais kardināls no Polijas par tādu kļuva 1439. gadā. Voitila bija 23. polis, kurš tā godināts, un laikā kopš tam bijuši vēl 17 kardināli no Polijas.
Salīdzinot, no Latvijas ir bijis tikai viens kardināls, patlaban 92 gadus vecais Jānis Pujāts.
1978. gads izvērtās par gadu, kurā Romas katoļu baznīcai bija trīs dažādi pāvesti. Minētā gada augustā aizgāja mūžībā Pāvils VI. Tā paša mēneša beigās kardināls Albino Lučiani visai negribīgi kļuva par Jāni Pāvilu I. Mēnesi un divas dienas pēc pienākumu uzņemšanās pāvests aizgāja mūžībā.
Desmit dienas pēc pāvesta bērēm sākās konklāvs, kurā atrast nākamo pāvestu. Romas lietu speciālisti un bukmeikeri uzskatīja, ka vislabākās izredzes bija kardinālam Džuzepe Siri no Dženovas un kardinālam Džovanni Benelli no Florences.
Pēc pāris balsojumiem bija skaidrs, ka ne vienam, ne otram no minētajiem balsu nepietiks. Balsis sāka saņemt kardināls no Milānas Džovanni Kolumbu, bet viņš jau no paša sākuma deva saprast, ja viņu ievēlēs, viņš no pāvesta pienākumiem atteiksies.
Tas bija kardināls Francis Kēnigs no Vīnes, kurš izvirzīja kardinālu Voitilu kā kandidātu. Astotajā balsojumā un procesa trešajā dienā viņam bija nepieciešamais balsu skaits, un virs Vatikāna parādījās balti dūmi.
Atsevišķi jaunā pāvesta draugi un paziņas ir teikuši, ka sākotnēji Voitila kā savu pāvesta vārtu vēlējās vārdu Staņislavs par godu poļu pirmajam Romas katoļu svētajam. Vatikāna ļaudis viņu pārliecināja, ka tas bija nepietiekami “romiešu” vārds, un tāpēc par godu priekštecim, kardināls Voitila nolēma kļūt par Jāni Pāvilu II.
Iznākot uz balkona liela un entuziastiska pūļa priekšā, jaunieceltais Romas pāvests savu pirmo uzrunu sāka šādi: “Mani mīļie brāļi un māsas, mēs skumstam par mūsu mīļā pāvesta Jāņa Pāvila pirmā nāvi, un tāpēc kardināli ir sameklējuši jaunu Romas bīskapu. Viņš saukts no attālas valsts, kura ir tālu, bet tomēr tuvu, jo mums visiem ir viena un tā pati komūnija attiecībā uz ticību un kristīgajām tradīcijām.
Man bija bail uzņemties šo atbildību, taču es tā esmu izdarījis, jo esmu paklausīgs tam kungam un pilnībā uzticīgs mūsu svētajai mātei Marijai. Es jūs uzrunāju jūsu … nē, mūsu itāļu valodā. Jā kļūdīšos, lūdzu, labojiet mani!”
Jānis Pāvils bija pirmais pāvests, kurš nācis no valsts ārpus Itālijas, kopš visai tālā 1522. gada, kad pāvests Adrians VI no Nīderlandes uzņēmās Romas bīskapa pienākumus.
35 gadus pēc tam, kad Jānis Pavils stājās amatā, par pāvestu kļuva cilvēks, kurš nāca no daudz, daudz attālākas valsts par Poliju. Tas bija kardināls Horge Bergoglio, kura darba centrs bija Argentīnā.
Jānim Pāvilam ievēlēšanas brīdī bija 58 gadi. Gados jaunākais pāvests kopš Pija IX, kuram ievēlēšanas brīdī 1846. gadā bija 54 gadi. Pijs arī bija pāvests ar visgarāko laika posmu amatā – 31 gads, 7 mēneši un 23 dienas. Jānis Pāvils II šajā ziņā ir otrajā vietā ar 26 gadiem 5 mēnešiem un 17 dienām.
Visvairāk Jānis Pāvils II bija zināms kā pāvests, kuram patika braukāt pa pasauli. Savas pāvestības laikā viņš viesojās 129 valstīs un kopumā noceļoja vairāk nekā 1,1 miljonu kilometru.
Pirmās ārvalstu vizītes bija Dominikāņu Republikā un Meksikā 1979. gada janvārī. Tā paša gada jūnijā Jānis Pāvils II pirmoreiz kopš ievēlēšanas atgriezās Polijā, kur viņu sagaidīja milzīgs un ļoti entuziastisks pūlis.
Vēsturnieki uzskata, ka tieši šī pāvesta vizīte bija galvenais iegansts poļu arodbiedrības Solidaritāte izveidošanai. Tas zināmā mērā bija pirmais signāls par Padomju savienības un tās paklausīgo satelītvalstu bojāeju.
1979. gada oktobrī Jānis Pāvils II kļuva par otru Romas katoļu ganu, kurš viesojies Amerikā. Pirmais bija priekštecis Pāvils VI, kurš 1965. gadā nolēma doties uz Ņujorku un uzrunāt tobrīd vēl salīdzinoši jauno Apvienoto Nāciju organizāciju. Pāvils gribēja runāt par mieru laikā, kad tā dēvētais Aukstais karš bija uzņēmis apgriezienus.
Pāvesta vizīte amerikāņiem radīja diplomātisku problēmu, jo oficiālu attiecību starp Vašingtonu un Vatikānu nebija. Vienlaikus prezidenta Lindona Džonsona valdība saprata, ka ignorēt pirmo Romas pāvesta vizīti vēsturē būtu liels aizvainojums katoļiem visā pasaulē. Līdz ar to arī prezidents Džonsons devās uz Ņujorku, kur viņš ar pāvestu tikās vienā no pilsētas viesnīcām.
1979. gadā joprojām diplomātisku attiecību nebija, taču prezidentam Džimijam Kārteram tas nebija svarīgi. Pāvests Jānis Pāvils II tapa uzņemts Baltajā namā, kur viņu sagaidīja prezidents, kurš arī bija dziļi ticīgs cilvēks, vien protestants, nevis katolis.
Pēcāk prezidents paskaidroja, ka viņš un pāvests pašā sākumā piekrita, ka saruna būs nevis starp divu valstu vadītājiem, bet gan starp “diviem brāļiem Kristū.”
1981. gadā svētā Pētera laukumā Romā terorists no Turcijas pāvestu Jāni Pāvilu II smagi ievainoja ar šāvieniem. Šāvēju notvēra, viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. 1993. gadā īsi pēc Ziemassvētkiem Jānis Pāvils šāvēju apmeklēja cietumā un pēcāk nāca ar šādiem vārdiem: “Tas, par ko mēs runājām, lai paliek noslēpums, Es ar viņu runāju kā ar brāli, kuram esmu piedevis un kurā es pilnībā uzticos.”
2000. gadā Romas katoļu baznīca svinēja savu divtūkstošgadi. Jānis Pāvils II izmantoja izdevību doties uz svēto zemi mūsdienu Izraēlā. Arī tur priekštecis Pāvils VI bija pasteidzies priekšā. Viņš Izraēlu apmeklēja 1964. gada janvārī.
Cita starpā tā bija pirmā reize, kad katoļu pāvests bija lidojis lidmašīnā, kā arī pirmā reize vairāk nekā 150 gadu laikā, kad pāvests vispār bija izbraucis no Itālijas.
Jānim Pāvilam II vēsturnieki ir piedēvējuši būtisku lomu komunisma un sociālisma sagraušanā Austrumeiropā, taču viņš arī darīja ļoti daudz, lai uzlabotu Romas katoļu attiecības ar citām reliģijām un konfesijām.
Attiecības konkrēti ar ebrejiem sen bija bijušas negatīvas, jo Romas katoļi visnotaļ liekulīgā veidā daudzu gadsimtu garumā klusāk vai skaļāk apvainoja ebreju kopienu Jēzus Kristus nogalināšanā. Tas par spīti faktam, ka pats Jēzus no pirmās līdz pēdējai mūža dienai pats bija ebrejs.
Pret ebrejiem vērstā nacistu Holokausta laikā Vatikāns un pāvests Pijs XII principā klusēja. Tik ļoti, ka laikā pēc 2. pasaules kara Pijs aprakstīts ar vārdiem “Hitlera pāvests.”
2000. gadā Jeruzalemē Jānis Pāvils II par to visu oficiāli atvainojās. Viņš apmeklēja Pasaules Holokausta piemiņas centru, un Rietumu mūrī ievietoja lūgšanu. To centra darbinieki pēc tam ievietoja centra muzeja krājumā, kā pats pāvests to bija vēlējies. Zīmītē bija rakstīts šādi:
“Mūsu tēvu dievs, tu liki Ābrahamam un viņa pēctečiem tavu vārdu nest nācijām. Mūs dziļi skumdina rīcība, kādā vēstures gaitā iesaistījušies cilvēki, kuri šiem taviem bērniem ir radījuši mocības. Lūdzam jūsu piedošanu, vēlamies apņemties veidot patiesu brālību ar sākotnējā līguma tautu.”
Gadu vēlāk – 2001. gadā – Jānis Pāvils II kļuva par pirmo Romas pāvestu, kurš pielūdzis dievu islama mošejā. Tas bija Sīrijā, un ne visi katoļi par to bija īpaši sajūsmināti.
Jānis Pāvils bija doktrinārs un konservatīvs katolis. Viņš uzturēja visus katoļu štampus attiecībā uz cilvēka seksualitāti, tajā skaitā uzstājot, ka grūtniecības bloķēšana ir grēks, nemaz nerunājot par abortu vai par viendzimuma attiecībām.
Tomēr par visu vairāk šis konkrētais pāvests bija globāla un ģeopolitiska figūra. Par viņa lomu Austrumeiropas autoritārisma brucināšanā pateicīgi varam arī būt mēs.
Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. g. 2. aprīlī. Viņa pēdējie vārdi: “Ļaujiet man doties uz mana tēva mājām.” Aiziešanas brīdī viņam bija 84 gadi.
Laikā kopš tam ir bijuši divi pāvesti, viens no Vācijas, otrs no Argentīnas. Tas no Vācijas pārsteidza Romas katoļu pasauli 2013. gadā, kad viņš paziņoja viss, viņš tīs makšķeres un no pāvesta darba ies prom. Šis pāvests aizgāja mūžībā 2022. gadā.
Savukārt argentīnietis pirms kļūt par priesteri savā dzimtajā Buenosairesā strādāja kā kārtības uzturētājs krogos un naktsklubos. Priekš katoļa pāvests Francisks ir bijis īsts brīvdomātājs, tajā skaitā un konkrēti attiecībā uz LGBTQ+ kopienu.
Francisks 2018. gada septembrī ieradās Latvijā. Tāpat kā Jānis Pāvils pirms viņa, Francisks vispirms bija Lietuvā un tikai tad atbrauca pie mums. Tas, protams, bija simtgades gads, un Romas pāvests nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Arī Francisks devās uz Aglonu.
Atbilstoši Romas katoļu leģendai, pirmais pāvests bija svētais Pēteris, kuram Jēzus Bībelē ir citēts sakām šādus vārdus: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu baznīcu.” Laikā kopš tam bijuši 265 citi pāvesti, protams, visi vīrieši.
2000 gadu laikā Romas katoļu baznīcai gājis visādi, tajā skaitā tā pati piedalījās tā dēvēto “svēto” inkvizīciju organizēšanā pret “neticīgajiem.” Viduslaikos cilvēkiem apnika “mātes baznīcas” līdz kliņķim korumpētā iekārta, un tie izveidoja Protestantu kustību.
Pēdējo gadu un desmitgažu laikā atkal un atkal bijuši vēstījumi par Romas katoļu priesteriem, kuri nav spējuši sevi kontrolēt un ir palaiduši rokas, tajā skaitā seksuālā nozīmē un tajā skaitā konkrēti ar mazgadīgiem katoļiem.
Tomēr 30 gadus pēc tam, kad Romas pāvests pirmoreiz uzradās Latvijā, varam būt nudien pateicīgi par viņa lomu komunisma brucināšanā. Un es personīgi esmu pavisam apmierināts ar pāvestu, kurš atzīst, ka arī gejiem ir tiesības būt un dzīvot savu dzīvi.
