Kārlis Streips: 1932. gadā Dāliņš pirmoreiz uzstādīja pasaules rekordu un ar tādu statusu ieradās Kalifornijā. Olimpiskos sasniegumus atceroties.. 6
Speciāli necēlos agri no rīta. Speciāli nemeklēju. Zināju, ka nomoda laikā internetā varēšu atrast visu, kas interesē.
Un tā, nudien, Feisbukā ieraugot sūdzību no draugiem Amerikā, ka tur vietējā telekompānija kārtējo reizi bija demonstrējusi reklāmu laikā, kad Latvijas valstsvienība iesoļoja Olimpisko spēļu stadionā (tā ir bijusi liga jau sen), es varēju atrast linku uz ceremoniju un atsevišķi uzrādīt, cikos video laikā būs latviešu uznāciens (2:35.13 pēc ceremonijas sākuma).
Tā es varēju aplūkot minēto uznācienu, un pirmais, ko te gribu teikt, ir, ka ir bijusi milzīga vārīšanās attiecībā uz to, kas sportistiem bija mugurā. Neesmu modes speciālists, personīgi neko baisu tur neredzēju, bet Olimpiskajās spēlēs jau formas tērps nav tas galvenais.
Tāpat zināju, ka paši, paši pirmie latvieši, kuri izies uz laukuma, būs mūsu 3×3 basketbola puiši, bet tas būs 5:35 no rīta, un tā nav stunda, kurā esmu ieradis būt nomodā. Tā tas arī bija attiecīgajā rītā, kad piecēlos, pakasījos, sev tēju ielēju, un tad ieslēdzu datoru, lai uzzinātu, visticamāk no Delfiem, ka puiši pirmajā spēlē ir uzvarējuši poļus ar rezultātu 21:14. Teicu urrā!
Nākamajā spēlē latvieši piekāpās Beļģijai ar rezultātu 20:21, kas bija žēl un pārsteidzoši, jo mūsējie astoņu komandu starpā ir izsēti ar trešo numuru, kamēr beļģi bija pēdējā un astotajā vietā. Gadās arī tā. Komentāra rakstīšanas brīdī Latvijas 3×3 vienībai bijusi spēle pret ķīniešiem, kur letiņi uzvarēja par spīti faktam, ka viens no Ķīnas spēlētājiem bija apmēram piecus metrus garš.
Pēcpusdienā puiši stājās pretī japāņiem, kuri, citējot žurnālistu Reini Lāci tajos pašos Delfos, “spēli uzsāka, izcili izpildot sarežģītus metienus no distances.” Vienalga, spēlē uzvarēja latvieši ar rezultātu 21:18, un tas nozīmēja, ka svētdienas beigās viņi procesā bija otrajā vietā aiz Serbijas, kura līdz tam brīdim bija uzvarējusi visās četrās spēlēs un vispār 3×3 basketbolā skaitās sava veida smagsvars (četras uzvaras piecos pasaules kausos, un atlikušajā kausā bija sudrabs).
Ne tikpat labi klājies mūsu valsts divām redzamākajām tenisistēm. Jeļena Ostapenko un Anastasija Sevastova dubultspēlē piekāpās austrāliešu pārim. Arī vienspēlē abas tenisistes zaudēja, tāpēc viņām Olimpiskās spēles nu ir beigušās. Liela sensācija vienspēlēs, starp citu, bija fakts, ka pasaules pirmā raķete un nesenā Vimbldonas čempione Ešlija Bārtija no Austrālijas zaudēja pirmajā kārtā, lai gan dubultspēlē viņa ar pārinieci pirmajā kārtā uzvarēja.
Vēl komentāra rakstīšanas brīdī Agate Rašmane šaušanā desmit metru distancē ar pneimatisko pistoli izcīnīja 19. vietu no kopumā 53 šāvējām. Agatei vēl priekšā ir šaušana ar mazkalibra pistoli 25 metru distancē.
Latvija ar 33 sportistiem Olimpiskajās spēlēs piedalīsies vai jau ir piedalījušies 18 dažādos sporta veidos. Cik esmu varējis saprast, lasot ekspertu pārdomas, varbūt vislabākās izredzes uz medaļu ir jau minētajiem 3×3 basketbolistiem.
Varam visi turēt īkšķus par pārējiem sportistiem, bet te der atcerēties, ka Riodeženeiro spēlēs pirms pieciem gadiem arī piedalījās 33 Latvijas sportistu, bet mājās viņi atgriezās bez nevienas medaļas vispār. Pirmā reize kopš valsts neatkarības atjaunošanas, kad tā gadījies. Vistuvāk tika svarcēlāja Rebeka Koha un septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa, abos gadījumos 4. vieta.
Te gan būtu jāpiebilst, ka Riodežaneiro latviešu sportisti tika pie divām zelta un divām bronzas medaļām, vien tur runa bija par tā dēvētajiem “invalīdiem” Latvijas paralimpisko spēļu valstsvienībā. Aigaram Apinim zelts diska mešanā, Diānai Dadzītei zelts šķēpa mešanā un bronza diska mešanā, plus vēl Edgaram Bergam bronzas medaļa lodes grūšanā.
Aigaram Apinim vienam pašam ir astoņas Olimpisko spēļu medaļas, un vienmēr esmu domājis, ka paralimpisko spēļu dalībniekiem vidēji ir daudz sarežģītāks un grūtāks ceļš ejams nekā “normālajiem” sportistiem. Šķēpa leģenda Jānis Lūsis izcīnīja trīs Olimpiskās medaļas, ir pāris ziemas sporta atlētu, kuriem arī medaļu ir trīs, bet visos gadījumos tas ir tālu no A. Apiņa astoņām medaļām. Ej nu sauc tādu par “invalīdu.”
Latvieši pirmoreiz Olimpiskajās spēlēs piedalījās 1912. gadā, kad Krievijas impērijas valstsvienībā tādu bija 15. Pats pirmais latvietis, kurš ieguvis medaļu Olimpiskajās spēlēs bija 1885. gadā dzimušais Haralds Blaus. Šaušanas sportā pa māla baložiem viņš ierindojās trešajā vietā 61 šāvēja starpā. Interesantā kārtā Blaus kungs arī bija trīsreizējs Latvijas čempions … daiļslidošanā! 1912. spēlēs Stokholmā otru bronzas medaļu izcīnīja burātāju komanda, kurā arī piedalījās latvietis Ernests Braše.
1916. gadā Olimpisko spēļu nebija, jo plosījās pirmais pasaules karš. 1920. gadā spēles bija Nīderlandē, bet Latvijā vēl nebija beigušās brīvības cīņās.
Neatkarīgā Latvija Olimpiskajās spēlēs pirmoreiz piedalījās 1924. gadā Parīzē ar 41 sportistu. Vikipēdijā vēstīts, ka “Latvijas komanda bija tērpušies tumši zilos uzvalkos, gaišām salmenīcām galvā un nacionālām krāsām pie krūtīm. Latvijas karognesējs atklāšanas ceremonijā bija vieglatlēts Arvīds Ķibilds.” Ķibilda kungam spēles nebija īpaši veiksmīgas — 16. vieta šķēpmešanā, 22. vieta diska mešanā un 19. vieta lodes grūšanā. Labākais rezultāts Parīzē bija svarcēlājam Kārlim Leilandam, kurš smagsvarā izcīnīja piekto vietu.
Pēc četriem gadiem, 1928. gadā, Olimpiskās spēles bija Amsterdamā, un šajā gadījumā Latvijas valstsvienībā bija 15 sportisti. Atkal nevienas medaļas, bet jau minētais smagsvars K. Leilands pakāpās pa soli augšup uz ceturto vietu.
1932. gadā Losandželosā pirmais Olimpiskais rezultāts. 1904. gadā dzimušais Jānis Dāliņš pirmajās soļošanas sacensībās piedalījās tikai 22 gadu vecumā un nejaušības pēc. Sacensībās Valmierā pietrūka kvoruma, un Dāliņš piekrita startēt divu kilometru soļojumā. Viņš uzvarēja. 1932. gada jūnijā Rīgas hipodromā Dāliņš pirmoreiz uzstādīja pasaules rekordu. Tāds bija viņa statuss ierodoties Kalifornijā.
Latviju tur pārstāvēja tikai divi sportisti — ceļš tāls un dārgs. Desmitcīņnieks Jānis Dimza pēc astoņām disciplīnām bija otrajā vietā, bet pēc savainojuma kārtslēkšanā viņš izstājās. Organizētāji viņam pasniedza sudrabā kaltu vainagu kā kompensācijas balvu. Savukārt Jānis Dāliņš pirmoreiz mūžā nostājās uz 50 km soļojuma starta līnijas, un pēc četrām stundām, 57 minūtēm un 20 sekundēm viņš sasniedza finišu otrajā vietā aiz Tomija Grīna no Lielbritānijas.
1936. gadā Berlīnē, kur Ādolfs Hitlers centās uzrādīt āriešu rases pārākumu, Latvijas sportisti izcīnīja divas medaļas — pussmagā svara cīkstonis Edvīns Bietags sudraba, bet 50 km soļotājs Adalberts Bubenko — bronzas medaļu. Tur arī piedalījās jau minētais Jānis Dāliņš, bet pa cēlam viņam kājā iemetās muskuļu krampis, un viņam bija jāizstājas.
Ir 20 sportisti no Latvijas, kurš ieguva zelta medaļu PSRS okupācijas laikā. Pirmā bija šķēpmetēja Inese Jaunzeme 1956. gadā Melburnā. Pēc četriem gadiem Romā pie savas zelta medaļas tika šķēpmetēja Elvīra Ozoliņa. 1964. gadā Tokijā Ivans Bugajenkovs un Staņislavs Lugailo bija PSRS uzvarošajā volejbola komandā. Pēc četriem gadiem Mehiko I. Bugajenkovs atkal bija uzvarošajā komandā, šoreiz otram zelta medaļas saņēmējam esot Oļegam Antropovam. Tas bija tas gads, kad Jānis Lūsis arī izcīnīja zelta medaļu (četrus gadus pirms tam Tokijā bronza, vēl pēc četriem gadiem Minhenē sudraba medaļa). 1968. gadā zelta medaļu arī saņēma volejboliste Tatjana Veinberga.
1972. gadā Vācijā zelta medaļu nebija, bet 1976. gadā tādu bija divas, abos gadījumos spēlētājas PSRS sieviešu basketbola valstsvienībā — Tamāra Dauniene, kā arī absolūtā leģenda Uļjana Semjonova, kura šo sasniegumu atkārtos 1980. gadā Maskavā, tiesa, apstākļos, kad daudzas pasaules sporta lielvaras spēles boikotēja.
1984. gadā spēles atkal bija Losandželosā, bet atriebības dzīti, šoreiz tās boikotēja tā dēvētie sociālistiskie spēki. Savukārt 1980. gadā Dainis Kūla triumfēja šķēpa mešanā, Pāvels Seļivanovs volejbolā un Aleksandrs Muzičenko — burāšanā.
Tā paša gada ziemas spēlēs Leikplasidā Ņujorkā Vera Zozuļa kļuva par pirmo Latvijas sportistu, kura izcīnījusi zelta medaļu ziemas spēlēs, šajā gadījumā — kamaniņu sportā. Tajās spēlēs bronzas medaļu izcīnīja kamaniņu sportiste Ingrīda Amontova, bet Helmuts Balderis PSRS ledus hokeja komandas sastāvā tika pie sudraba (tas bija gads, kad gados jauna grupa amatieru no Amerikas pusfinālā pārspēja pieredzējušos bukus no PSRS procesā, kas tajā pašā brīdī kļuva pazīstams kā “brīnums uz ledus”).
Pēdējās spēles okupācijas laikā bija 1988. gadā Seulā Dienvidkorejā, un te jāuzsver šāvējs Afanasijs Kuzmins. Viņš pirmoreiz spēlēs piedalījās 1976. gadā un ieguva ceturto, bet 1980. gadā — sesto vietu. 1988. gads viņam bija triumfa gads 25 metru šaušanā. 1992. gadā jau zem neatkarīgās Latvijas karoga Kuzmins saņēma sudraba medaļu, un pēdējoreiz Olimpiskajās spēlēs viņš piedalījās 2012. gadā Londonā. Kopumā deviņas Olimpiskās spēles. Tikai viens sportists ir piedalījies 10 spēlēs.
1988. gadā ziemas spēlēs Kalgārijā Kanādā Jānis Ķipurs kopā ar sportistu no Krievijas izcīnīja zelta medaļu bobslejā, kamēr Vitālijs Samoilovs bija PSRS uzvarošajā ledus hokeja komandā. Vasaras spēlēs blakus Afanasijam Kuzminam pie augstākā kaluma medaļas tika Ivans Klementjevs kanoe sacīkstēs, Natālija Laščonova mākslas vingrošanā, un Igors Miglinieks basketbolā.
Pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas pirmās Olimpiskās spēles bija ziemas spēles Albērvilā Francijā 1992. gada sākumā. Tur piedalījās 23 sportisti, bet bez īpašiem rezultātiem. Vasaras spēles bija Barselonā, un tur blakus jau minētajam Afanasija Kuzmina sudrabam sudraba medaļa arī bija Ivanam Klementjevam kanoe un Dainim Ozolam riteņbraukšanā. Pēc četriem gadiem Atlantā I. Klementjevs atkal ieguva sudraba medaļu, atkal kanoe airēšanā. Klementjeva kungs kopš 2006. gada ir bijis Saeimas deputāts, un karognesējs 1992. gada spēlēs bija vēlākais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.
1994. gadā bija nākamās ziemas Olimpiskās spēles, jo Starptautiskā Olimpiskā komiteja nolēma, ka gan ziemas, gan vasaras spēles rīkot vienā un tajā pašā gadā nebija pats labākais no variantiem. Latviju Lillehammerē Norvēģijā pārstāvēja 27 sportisti, medaļu nebija. Tāpat pēc četriem gadiem 1998. gadā Nagano Japānā, lai gan 20 km biatlonā Ilmārs Bricis, 18 km sprintā Jēkabs Nākums, un divnieku bobslejā Sandis Prūsis un Jānis Elsiņš visi tika līdz piektajai vietai.
Uz Soltleiksitiju 1998. gada februārī devās 47 sportisti, vislabākie rezultāti bija Sanda Prūša vadītajā boba četriniekam — 7. vieta. Arī 2002. gadā Latvijas sportisti bez rezultātiem. Pirmā ziemas Olimpisko spēļu medaļa atnāca 2006. gadā Turīnā Itālijā. Mārtiņam Rubenim bronza kamaniņu braukšanā. 2010. gads Vankūverā bija pirmais uznāciens brāļiem Andrim un Jurim Šiciem kamaniņu braukšanā un Martinam Dukuram skeletonā. Abos gadījumos sudraba medaļas.
2014. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos sākotnēji Dukurs atkal izcīnīja sudraba medaļu, tāds pats rezultāts arī bobsleja četriniekam ar Oskaru Melbārdi pilota lomā. Bronzas medaļas brāļiem Šiciem, kā arī četri sportisti jēdzienā “kamaniņu braukšana stafetē.”
Taču drīz kļuva zināms, ka Krievija uz Sočiem gatavojoties bija krāpusies dažādos veidos, un tāpēc medaļas tika atņemtas vairākiem kaimiņvalsts sportistiem. O. Melbārža ekipāža un M. Dukurs abi saņēma zelta medaļu. Melbārža un Daumanta Dreiškena divnieks pakāpās no ceturtās vietas uz bronzas medaļu, tāpat arī M. Dukura brālis Tomass. Un tad vēl 2018. g. ziemas Olimpiskās spēlēs, kur nācās samierināties ar bronzas medaļu Oskara Melbārža un Jāņa Strengas boba divniekam. Gan Martins Dukurs, gan arī brāļi Šici šajā gadījumā palika 4. vietā.
Vasaras Olimpiskajās spēlēs laikā kopš neatkarības atjaunošanas bijušas trīs zelta medaļas, divas no tām BMX riteņbraucējam Mārim Štrombergam 2008. un 2012. gadā, bet pirmā vingrotājam Igoram Vihrovam 2000. gadā. Minētajā gadā Aigars Fadejevs tika pie sudraba medaļas 50 km soļošanā, bet Vsevolods Zeļonijs savā svara kategorijā džudo saņēma bronzas medaļu.
2004. gadā Atēnās četras sudraba medaļas Jevgeņijam Saproņenko atbalsta lēcienā, Vadimam Vasiļevskim šķēpa mešanā, Jeļenai Rubļevskai modernajā pieccīņā, un Viktoram Šcerbatiham svarcelšanā. Viņš bronzas medaļu atkārtoja 2008. gadā, kad Štrombergam bija pirmais zelts. Šoreiz sudrabu šķēpmešanā saņēma Ainārs Kovals.
Kā minēju, pēc četriem gadiem Londonā Māris Štrombergs kļuva par vienīgo cilvēku pasaules vēsturē, kurš saņēmis divas zelta medaļas BMX braucienā. Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš izcīnīja bronzas medaļu pludmales volejbolā. Un tad 2016. gada spēles Rio, kur veiksme mūsu sportistiem neuzspīdēja.
Protams, Tokijas spēles šogad notiek zem Covid-19 pandēmijas zīmes. Tās bija paredzētas pērn un tika atliktas. Patlaban tās notiek gandrīz pilnībā bez skatītājiem un par spīti faktam, ka pandēmija Japānā plosās aizgūtnēm vien. Ir bijuši gan sportisti, gan vienības dažos sporta veidos, kur atradusies infekcija un kurām līdz ar to spēles beidzās vēl nesākušās.
Spēļu organizētāji ir teikuši, ja sāksies infekciju vilnis, spēles tiks pārtrauktas. Cerēsim, ka tik tālu tas neaizies. Man Olimpiskās spēles patīk tāpēc, ka brīžiem man, pilnībā nesportiskam cilvēkam, tur ir tādi vau momenti. Turēšu īkšķus, ka spēles turpināsies un arī, ka uz Latviju tiks atvesta vismaz viena medaļa. Varbūt vairāk.
