Kārlis Streips: Mēs rīdzinieki un latvieši varam lepoties – mums ir tirgus ar paskatu, kas ir pazīstams visā pasaulē 0
1924.g. 5. aprīlī laikrakstā Jaunākās Ziņas bija materiāls ar virsrakstu “Par jauno Rīgas Centrāltirgu.” Materiālā tika aprakstīti plāni par jauno tirgu, un tie izrādījās visnotaļ atbilstoši tam, ko tirgū mēs varam ieraudzīt šodien, gadsimtu vēlāk. Tātad:
“Inženieris Vasīlijs Isajevs, kurš apstrādājis godalgotos projektus, sastādīdams no vairākiem projektiem vienu.
“Centrālā tirgū paredzēti divi lieli palieveņi pārdošanai vairumā ar 4200 kvadrātmetriem un pārdošanai mazumā ar 9000 kvadrātmetriem. Tur segtās telpās būs vietas līdz 1500 tirgotāju.
“Zem klajas debess tirgosies ogu un augļu pārdevēji. Pārdos kartupeļus un citus. Šis laukums būs 14 500 kvadrātmetrus liels. Abas ēkas būs savienotas apakšzemes tuneļiem.
“Pie dzelzceļa stigas paredzēta platforma un pa dzelzceļu pievestos ražojumus vedīs tūlīt no vagona centrālā palieveņa pagraba telpās. Paredzēti pār kanālu divi tilti.
“Tirgus apmeklētāju ērtībai nodomāts vilkt tramvaja līniju no Aspazijas bulvāra uz Elija ielu, pēc tam pa Spīkeru un Lielo Maskavas ielu, ieslēdzot šo līniju riņķa līnijā.
“Tirgū ierīkos kanalizāciju, ūdensvadu, elektrisku apgaismojumu, centrālo apkurināšanu u.t.t. Pret pagrabu pārplūdināšanu ierīkos tuneļos sevišķus aizslēdzamos. Kur vien būs iespējams, laukumu apstādīs ar puķēm.
“Pilsēta ieguvusi divus spīkerus, no kuriem vienu izbūvēs par restorānu. Būves būs no dzelzsbetona. Vēl projekts pieņemams pilsētas domē. Tūlīt izdarīs zemes darbus, varbūt pat ieliekam jau pamatus.
“Nākošajā gadā nojauks cepelīnu angārus Vaiņodē. Valdība nākusi pilsētai ļoti pretim, pārdodot angārus par 5 miljoniem rubļu. Šī cena ir ļoti pieņemama. Katrs angārs ir 240 metrus garš, 47 metrus plats un 37 metrus augsts.”
Tā tas arī sanāca. 1.Pasaules kara laikā cepelīnus izmantoja dažādas karojošās puses, un Vācijas impērijas spēkiem bija cepelīnu angāri Vaiņodē. Kad vācieši bēga, angāri palika turpat.
Tirgū ir pieci lieli paviljoni, bet tie nav pilnīgie cepelīnu angāri. Tapa nolemts, ka sākotnējie angāri bija pārāk augsti, kas nozīmētu nepieņemamas apkures izmaksas un iespējamas problēmas ar vēja brāzmām.
Tāpēc tirgus paviljoniem izmantotas veco angāru augšējās daļas, kas uzsēdinātas uz dzelzsbetona un akmens būvēm.
Celtniecība tirgus teritorijā sākās 1924.g. jūnijā, jeb pāris mēnešus pēc raksta Jaunākajās Ziņās. Vispirms bija jānojauc teritorijā esošās noliktavas.
Bija paredzēts 5000 kvadrātmetru paviljons gaļas tirgošanai, un pārējie būtu ap 2600 kvadrātmetriem lieli ar cita veida mazumtirdzniecības precēm.
Pēc pārkārtošanas angāri bija 20,5 metrus augsti un 35 metrus plati. Celtniecības procesā izmantoti 6 miljoni ķieģeļu, 2500 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa.
Visās ēkās bija centrālā apkure un elektriska apgaismošana, kas tajā laikā skaitījās sevišķi moderni un šiki.
Pagrabā zem paviljoniem bija telpas, kas nosedza divus hektārus un ar saldētavām, kurās varēja glabāt vairāk nekā 300 tūkst. kilogramus pārtikas preču. Bija īpaši kravas lifti, kas vajadzīgo preci izcēla virszemē.
Drīz pēc procesa sākuma darbs apstājās, jo izrādījās, ka plāni ir bijuši pārāk pieticīgi un projektam būs vajadzīgs lielāks finansējums. Darbs atsākās tikai 1928. g. pavasarī, un tirgus nodots ekspluatācijā 1932. g. 2. novembrī. Pārtikas tirgošana tur sākās nedēļu vēlāk.
Pirms tam gan Rīgas Centrāltirgu izmantoja citām vajadzībām. Cepelīnu angāri bija vienas no retajām būvēm Rīgā, kur varēja iebraukt mašīnas, un tāpēc pirms tirgus atvēršanas tur bija starptautiska automobiļu izstāde.
Latvijas Mednieku biedrība tirgus paviljonos sarīkoja izstādi, un vairākas politiskas partijas tos izmantoja savu sapulču rīkošanai. Pēc tirdzniecības uzsākšanas tādiem pasākumiem tur vietas vairs nebija.
PSRS okupācijas pirmais gads tirgus darbā nekādas īpašas pārmaiņas neieveda, bet nacistu okupanti divus paviljonus izmantoja spēkratu labošanas un remonta darbnīcām. Tirgošana krasi samazināta un preces varēja iegādāties tikai ar kartītēm.
Pēc PSRS okupācijas atjaunošanas darbs tirgū atsākās. 1949.gadā to nosauca par Centrālo kolhozu tirgu, un PSRS prese nevarēja vien nopriecāties par pašu modernāko tirgu visā Padomju Savienībā.
1961.gadā publicēta statistika liecināja, ka Centrālajā kolhozu tirgū gada laikā pārdots ap 2000 tonnām gaļas, 768 000 litru piena, ap 7 miljoniem olu, vairāk nekā 9000 tonnas kartupeļu, 8000 tonnas dārzeņu un gandrīz 5000 tonnas augļu.
Pircēju skaits diendienā variēja starp 50 un 100 tūkstošiem, bet brīvdienās un dienās pirms svētkiem skaits bija ievērojami lielāks.
1983.oktobrī Latvijas PSR Ministru padome Centrāltirgus kompleksu pasludināja par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Tajā pašā gadā augļu un dārzeņu paviljonā izcēlās ugunsgrēks, un tāpēc iz izolācija paviljonā bija no kūdras, tas turpinājās vairāku diennakšu garumā.
Sociālisma beigas un kapitālisma parādīšanās Centrāltirgum nebija īpaši pozitīvs pavērsiens, jo ļaudis zaudēja darbu un ienākumus. Vienalga, Centrāltirgus palika populārākā tirdzniecības vieta Latvijā.
Ap tirgu uzradās krāmu tirgus, kā arī dažādi žuļiki, kuri šņācot piedāvāja spirķik, spirķik un cigareti, cigareti.
1995.gadā Rīgas pašvaldība izveidoja akciju sabiedrību tirgus pārvaldīšanai. Pašvaldības portālā Live Riga par tirgu rakstīts šādi:
“Pārdzīvojis kapitālisma atdzimšanas skarbo realitāti, nu atkal Rīgas Centrāltirgus atradis savu vietu un atplaucis, pulcinot visdažādākos ļaudis vienuviet, kur pašā Rīgas centrā un krāsainākajā vietā pilsētā var iegādāties gandrīz visu, bet jo īpaši – veselīgus, garšīgus, krāsainus un daudzveidīgus Latvijas lauku labumus.”
Pirmajā gadā, kad dzīvoju Latvijā, es Centrāltirgū biju biežs viesis, jo veikalu īpaši Rīgā 1989. gada otrajā un 1990. g. pirmajā pusē nebija.
Cita starpā es aktīvi piedalījos Latvijas Tautas frontes apkārtraksta “Atmoda” un tās angļu valodas varianta “Awakening” salikšanā un rediģēšanā.
Bieži vien es amerikānis, kuram dzīves vieta Rīgā bija nodrošināta bez maksas, un kuram par dažādiem darbiem aktīvi maksāja visi pēc kārtas, devos uz tirgu pēc proviantiem, kurus nest atpakaļ uz fronti un uzcienāt kolēģus.
Sakņu un augļu tirgū valdīja liels trūkums. Bietes, kartupeļi, kāposti, burkāni, un ar to apmēram viss bija pateikts.
Taču gaļas paviljonā bija svaiga, bet arī žāvēta un citādā veidā apstrādāta gaļa, un nereti nopirktu tādu.
Atceros dienu, kad atnesu luņķi žāvētas gaļas uz “Atmodas” biroju un sāku ar nazīti griezt nost tauku kārtu. Apkārtraksta redaktore Elita Veidemane man uzbrēca: “Ko tu tur dari? Tā taču ir garšīgākā daļa!”
Kad atgriezos no gada Amerikā un uz dzīvi Latvijā, atkal devos uz tirgu. Sapriecājos pirmoreiz, kad tur ieraudzīju svaigu ingveru, kas ir būtisks Āzijas virtuvēs. Bija jauka dāma, pie kuras varēja iegādāties žāvētas kokosrieksta skaidiņas, kuras izmantot kokosriekstu rauša cepšanai.
Jā, tirgus tolaik bija visnotaļ noplucis un arīdzan netīrs. Pirmoreiz, kad māsa atbrauca uz Latviju un gaļas paviljonā ieraudzīja cūkas galvu uz letes, viņa gribēja mukt. Bet man tur patika.
Pakāpeniski Centrāltirgū notika remonti. Ļoti priecājos tad, kad tapa izremontēts zivju paviljons, jo pirms tam tur smaka varēja būt visnotaļ neciešama.
Pagājušā gadsimta 90.gadu pirmajā pusē Rīgā pakāpeniski sāka parādīties universālveikali. Pirmais bija mūsdienu Galerijā Centrs, sekoja RIMI, Maksima, Stockmann un daudzi citi.
Tomēr tirgus arī tad bija laba vieta, kur iepirkties, jo tur varēju nopirkt precīzi to daudzumu attiecīgās preces, kāda bija vajadzīga, nevis veikalā iepakotu daudzumu, kas varēja būt pārāk liels vai nepietiekams.
It īpaši gaļas paviljonā varēju parunāt ar tirgotājām par to, kāda gaļa būtu labāka cepšanai vai sautēšanai vai citādā veidā apstrādāšanai. Viņas visu zināja un varēja nākt ar lietderīgu padomu.
2016.gadā uz remontu slēgts gastronomijas paviljons un tad, kad to atkal atvēra, tajā bija ēdināšanas nodaļa, kurā dažādas ēstuves piedāvāja savu ēdmaņu.
Vienudien pa to blandoties, pamanīju kiosku, kurā uz plaukta bija paciņa ar tā dēvētajiem angļu mafiniem. Tā ir īpaša veida bulciņa, kura man ļoti garšo, bet kuru es Latvijā nekad nebiju (un laikā kopš tam neesmu) redzējis.
Piegāju pie letes un meitenei pajautāju, kur ēstuve tādus ir atradusi. Viņa izteiksmīgi paraustīja plecus, saviebās un no manis novērsās.
Neilgi pēc tam uzradās Covid-19 vīruss un ēdināšanas nodaļa Centrāltirgū tapa slēgta. Kad pandēmija bija beigusies, gāju atkal skatīties, bet ēstuvi ar angļu mafiniem vairs neatradu. Gadās arī tā.
Tirgi ir tikpat seni kā cilvēce, jo allaž vieniem ir bijis kaut kas pārdodams un citiem kaut kas pērkams. Pirmie publiskie tirgi bija antīkajā Persijā un pēc tam arī senajā Grieķijā, Romā un citur.
Rīgā pirmie atklātie tirgus plači lauku preču tirgošanai atklāti 16.gadsimta laikā. Laikā kopš tam daudzviet Rietumeiropā un citur pasaulē kādreizējās tirgus vietas likvidētas vai apbūvētas.
Tādā nozīmē mēs rīdzinieki un latvieši varam lepoties. Mums ir tirgus ar paskatu, kas ir pazīstams visā pasaulē.
2007. gada oktobrī laikrakstā The New York Times bija materiāls par 36 stundām Latvijā, un žurnālists tur iekļāva šādu atzinumu:
“Neviens ceļojums uz Rīgu nebūtu pilnīgs bez plašā Centrāltirgus apmeklēšanas fascinējošā un netīrajā pilsētas daļā, kuru sauc par Maskavas forštati.
“Tirgū ir gandrīz 1200 tirgotāji piecos milzīgos cepelīnu angāros, kā arī otršķirīgs un neformālāks galdu un kiosku tīkls ārpus tirgus kā tāda.
“Tirgotāji vairāk vai mazāk aranžēti atbilstoši to tirgotājām precēm, un pat tad, ja tu neko nenopērc (tiesa, būtu kauns doties mājās bez Latvijas burvīgās rupjmaizes kukuļa), pačāpot pa tirgus teritoriju nodrošina izpriecu karnevālu.
“Tu atradīsi visu sākot no svaiga zemnieka siera līdz citronzālei un cūkas šņukuriem.
“Ārpus tirgus, kioskos tirgo ādas preces, DVD diskus ar apšaubāmu izcelsmi, kā arī svaigi salasītas sēnes.”
Tas ir skaists apraksts. Priecājos, ka vienu nedēļu komentāru varēju veltīt tirgum un nevis katastrofām, kādas patlaban plosās mūsu pasaulē.
Rīgas Centrāltirgus: Pirms gadsimta laikraksts Latvijā precīzi prognozēja tā aprises. Varam nudien lepoties, ka tas pastāv vēl šoba
