Dzejnieks. Politiķis. Tautas dvēseles izteicējs. Kārlis Skalbe 0
Latviešu literatūras kanonā Kārlis Skalbe paliktu jau ar to vien, ka uzrakstījis “Kaķīša dzirnavas”, kas – daudziem par lielu pārsteigumu – izrādījās par vismīļāko latviešu grāmatu 21. gadsimta sākumā. Un arī simboliskā pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” joprojām kairina radošos prātus, pārveidojot to arvien jaunās un jaunās skaņās.
Skalbe latviešiem nav pasaku ķēniņš vien. Vai nav simboliski, ka viņš piedzimis pirms 140 gadiem novembrī – mēnesī, kuru esam nosaukuši par patriotisma mēnesi, būdams viens no pirmajiem neatkarīgas Latvijas idejas rosinātājiem un ciešākajiem tās aizstāvjiem arī tajā laikā, kad neatkarīgas Latvijas ideja šķita tikpat nereāla, gaisīga un absurda kā paša Skalbes pasaka par Ziemeļmeitu?
Spītējot nāves šausmām
“Mēs visi bijām strēlnieki. Bet bija vēl kaut kas cits, kas mūs kopā saistīja, tās bija latviešu tautas dziesmas. Kad mēs sanācām kopā, tad Akurāters spēlēja cītari un mēs dziedājām tautas dziesmas. Un šais dziesmās jau bija atbrīvotā Latvija, mēs vairs nejutām laikmeta slogu. Tagad man, atceroties to laiku, liekas, Latvija tika it kā sadziedāta. Tautas dziesmas deva mums spēku ticēt brīvai, neatkarīgai Latvijai,” raksta Kārlis Skalbe, atceroties Neatkarības karu.
Latviešu tautai vistumšākajā, visizšķirīgākajā laikā dzejnieki, rakstnieki bija līdzās strēlniekiem.
Tiesa, Kārlim Skalbem ne viens vien pārmeta, ka viņš savās reportāžās “Dzimtenes Vēstnesim” un “Jaunākajām Ziņām” neapraksta kara šausmas. Jā, “Mazajās piezīmēs”, kuras šajā novembrī, pieminot Skalbes jubileju un latviešu strēlnieku varonību, derētu pārlasīt vai izlasīt ikvienam Latvijā, tikpat kā nevar atrast nāvi, izmisumu, iznīcību.
Pat pa nāves laukiem staigājot, dzejnieks tajos saredz vispirmām kārtām ne zudušo dzīvju traģismu, bet gan varonību, klusu, neatlaidīgu spēku un sīkstumu, kas liek neizkustināmus pamatus neatkarīgai Latvijai. Un turpat līdzās – neatvairāmo dzīvības turpināšanos: “Man pārmet, ka es braucot uz kara lauku aprakstīt puķes un bērnus ceļmalā.
Vai es tur ko varu darīt, ka puķes, kuras nesamin ienaidnieku pakavi, grib ziedēt tāpat kā katru dienu,
ka bērni grib smaidīt un rotāties pat nāves tuvumā, ka dzīvība tik maz bīstas no nāves?”
Tomēr, iespējams, tieši šī neapturamā dzīvības vara “Mazajās piezīmēs” ir tā, kas savaldzināja lasītājus. Nav gan saglabājušās ziņas, ka “Mazās piezīmes” strēlnieki būtu ņēmuši līdzi kaujās, kā to nākamajā karā darīja leģionāri ar Edvarda Virzas “Straumēniem” (“Mazās piezīmes” grāmatas formā arī iznāca tikai 1920. gadā, kad Neatkarības karš jau beidzās), taču tās deva cerību ilgā kara un neziņas izvārdzinātajiem ļaudīm, jo aprakstīja tās ikdienas lietas, ar kurām ikviens saskārās, piešķirot šai ikdienišķībai ne tikai poētisku dimensiju, bet arī varonības mirdzumu: “Divus gadus atpakaļ latvju valsts bija tikai dažu sapņotāju īpašums. Tagad viņa top par cietu ieguvumu, ko tauta sev iekaro cīņā uz Daugavas krasta.”
Ne jau velti gandrīz 20 gadu vēlāk Brīvības piemineklī, kura nepieciešamību dzejnieks vienmēr atgādināja, tiks ierakstīti un mūžībai granītā saglabāti tieši Kārļa Skalbes vārdi “Tēvzemei un brīvībai”.
Kalējdēla jaunība
Kā Kārlis Skalbe kļuva par dzejnieku un sabiedrisku darbinieku, kuru pazīst visa latviešu tauta – kādēļ tieši viņš, jaunākais no Jāņa un Edes Skalbju deviņiem bērniem, kas piedzima Vecpiebalgas “Incēnu” mājās, izgāja, kā 19. gadsimtā teica, “ļaudīs” – diezin vai uz to vispār iespējams atbildēt.
Bija tik daudz iemeslu, lai gaišmatainais puišelis netiktu nekur tālāk par sava pagasta robežām.
Kārļa tēvs nomira, kad zēnam bija tikai deviņi gadi – Kārlis tobrīd mācījās Veļķu pagastskolā. Tēva darbu smēdē, uzturot ģimeni, turpināja Kārļa vecākais brālis Jēkabs. Māsa Līze, kas bija izmācījusies par šuvēju, mazajam brālim palīdzēja ar naudu, lai viņš varētu izmācīties Vecpiebalgas draudzes skolā un pēc tās cerēt uz skolotāja amatu.
Kārlis, kā visi trūcīgo kārtas bērni, vasarās ganīja lopus, lai būtu cik necik labāka iztikšana. Ganīja, vēroja Vecpiebalgas saulē dzirkstošās (un daudz nepatīkamāk – arī lietū mirkstošās) ainavas, sapņoja un sacerēja pirmās dzejas rindas. Pirmā skolas laikā tapušo dzejoļu burtnīciņa gan pārlasot neizturēja paša jaunā dzejdara kritisko skatienu un tika sadedzināta brāļa smēdē, taču paškritika mudināja nevis atmest niekošanos, bet gan pievērsties tai nopietnāk.
Tik lielā mērā nopietnāk, ka pēc piepelnīšanās, ganot govis un dzenot vēršus, Kārlis Skalbe nolemj piestrādāt par kolportieri. Viņš gan pats savās atmiņās vēlāk atzīst, ka tā bijusi pilnīga finansiāla izgāšanās – tik ļoti topošajam dzejniekam gribējies, lai cilvēki lasa labas grāmatas, ka viņš tās bieži pārdevis par pusvelti, galu galā paliekot grāmatu tirgotājam Ozolam parādā 25 rubļus.
Tie tapuši segti, bez autoratlīdzības atdodot iespiešanai savu pirmo, Alauksta iedvesmoto dzejoļu krājumu “Pie jūras”. Un, lūk, – ar to Piebalgai ir radies savs dzejnieks!
Tie skolasbiedri, kuri mācījušies kopā ar Skalbi dažus gadus zemākās klasēs, lepni demonstrē savu pazīšanos, kad jaunais dzejdaris iegriežas pie skolas direktora
cerībā pārdot arī viņam kādu no jaunākajām grāmatām. Taču arī mazākie saviesīgos sarīkojumos, kurus Kārlis Skalbe apmeklē, līp ap viņu “kā bites ap savu māti”. Vismaz tā atceras skolasbiedrs Arturs Bērziņš, kas arī vēlāk kļūst par literātu un Nacionālā teātra direktoru.
Kārļa Skalbes ceļš uz skolotāja profesiju ir daudz samezglotāks par ceļu dzejā. Skolotāja eksāmenu viņš ar pirmo reizi nenokārto, tas izdodas tikai 1901. gadā, kad viņš arī tiek pieņemts darbā Ērgļu pagasta skolā par otro skolotāju. Nu Ērgļos nodibinājies mazs latviešu literatūras Olimps – te bieži sastopams tobrīd jau latviešu drāmas patriarhs Rūdolfs Blaumanis, nu uz pastāvīgu dzīvi apmeties Kārlis Skalbe, tepat dzīvo Pēteris Blaus, ciemos nereti ierodas Viktors Eglītis, Aleksandrs Būmanis un citi. Skan dziesmas, asprātības, plaukst talanti un jaunība.
Tomēr nevienam ideālam stāvoklim nav lemts pastāvēt ilgi.
Kārlis Skalbe, kā daudzi 20. gadsimta sākumā, ir noskaņots dumpinieciski.
Pastāvošā iekārta viņam nešķiet ne taisnīga, ne saglabājama, un viņš savu viedokli arī aktīvi pauž. Kad 1903. gadā policijas uradņiks pieķer, ka no jaunā skolotāja ratiem pabirušas pret caru vērstas proklamācijas, otrā skolotāja vieta viņam jāatstāj.
Tas nu ir pavisam nelaikā, jo tieši šajā vasarā zaļumballē jaunais dzejnieks iepazinies ar kādu jaunkundzi. Lizete Erdmane, Maldoņa skolas ģimnāziste, ir vēl tikai 16 gadus veca. No negribēta pielūdzēja vairoties, meitene nejauši aplej ar vīnu aiz muguras stāvošā Skalbes svārkus, pagriežas, lai atvainotos, un ieskatās gaišmatainā jaunekļa acīs… Mīlestību sauc par aklu, bet reizēm ar kādu sesto maņu tā saved kopā cilvēkus, kuriem patiešām ir lemts kopā pavadīt šo un, kas zina, arī nākamos mūžus. Nākamais pasaku ķēniņš ir atradis savu ķēniņieni – uz mūžu vienīgo sirsnīgi mīlēto un grūti pārbaudīto, jo viegla dzīve Lizetei nudien nav.
Māte pārdzīvo, viņa vieglprātīgo, trūcīgo dzejnieku bez skaidras dzīvesvietas un darba izredzēm nudien neuzskata par labu partiju savai meitiņai. Viņai taču vēl tikai 16 gadu, auša dzejnieks krietni vecāks. Turklāt neprec arī, vēl gadiem Lizete nevarēs sevi saukt par Skalbes kundzi – 20. gadsimta sākumā tas ir milzīgs negods.
Sarkanās puķes
Tā Kārlis Skalbe pašā jaunās mīlestības karstumā paliek bez mājām un droša iztikas avota. Drīz viņš ir te, drīz citur, bieži piestāj Rīgā, kur vēl 1904. gadā brīvdomīgos jaunekļus tik traki netvarsta. Un, kad jaunajiem, revolucionāri noskaņotajiem – Skalbem, Austriņam, Akurateram –, nav naudas, lai apmestos iecienītajā Suvorova viesnīcā, viņiem nodrošinātas naktsmājas Maskavas ielā, kur kādam piebaldzēnam Rundelim bijusi aptieka.
“Ne jau pie paša bagātā provizora, kas bija bailīgs kā meža zaķis un visus brīvdomātājus ienīda sirds dziļumos, bet pie viņa vienkāršā radinieka Jēkaba Dreimaņa, kas kalpoja aptiekā un kam dzīvošanai bija ierādīta pagraba istabiņa ar logu uz sētu. Tas bija “bohēmas pagrabiņš”, kurā norisinājās daudzi toreiz svarīgi literāri notikumi, kas vēl nav memuāru literatūrā pienācīgi apgaismoti,” 20 gadus vēlāk atceras Arturs Bērziņš.
“Bohēmas pagrabiņam” pienāk gals 1905. gada 13. janvārī, kad Rīgā notiek plaša strādnieku demonstrācija.
Tikai tad noskaidrojas, ka brīvdomīgo dzejnieku apmešanās vietu, kur tikušas arī drukātas proklamācijas, žandarmi jau kādu laiku turējuši acīs.
Jēkabs Dreimanis tiek izsūtīts uz Sibīriju un tur arī nomirst, Antonu Austriņu smagi ievaino pie Dzelzs tilta. Kārlim Skalbem paveicas izvairīties no pārāk tuvas žandarmu uzmanības. Taču jaunā rakstnieka finansiālais stāvoklis, kurš nekad nav bijis īpaši spožs, nu cietis pilnīgu krahu.
Bet tobrīd Skalbes vārdu jau krietni plašākā sabiedrībā par novadniekiem piebaldzēniem iznesuši gan viņa pirmie dzejoļu krājumi, gan arī 1904. gadā klajā laistā pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Paldies sakāms arī Andrievam Niedram, kura mērķis gan nebija dzejnieku slavēt, drīzāk pretēji, taču viņa kaismīgā kritika, garāka par pašu pasaku, lika to ieraudzīt arī daudziem, kuri citādi jaunā rakstnieka garadarbu, iespējams, nepamanītu.
Literārie panākumi ļauj daudzu jauno censoņu “krusttēvam” Rūdolfam Blaumanim 1905. gadā sarīkot vakaru Kārļa Skalbes – sava mīļākā un uzticamākā “krustdēla” labā. Vakars notiek Rīgas Latviešu biedrības zālē 1905. gada februāra vidū. Zāle stāvgrūdām pilna. Starp mūziķiem – Pauls Sakss, Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Elija Rozentāle, pianists Arvīds Daugulis…
Interesanti, ka tieši Blaumanis iepazīstināja Skalbi un Raini. Leģenda vēsta, ka Raini viņš Skalbem stādījis priekšā kā Latvijas lielāko dzejnieku, Skalbi Rainim – kā Latvijas sirsnīgāko dzejnieku. Nekādi draugi abi tābrīža sociāldemokrāti gan nekļuva, un ne tikai tādēļ, ka dzīve katru aizveda uz savu pusi. Šķiet, Rainis jutās apdraudēts? Katrā ziņā Raiņa sapņu pierakstos Skalbe parādās ne reizi vien, un parasti – kā draudošs tēls.
Trimdinieks un cietumnieks
Tā paša gada rudenī Kārlis Skalbe ķeras pie sabiedriski politiska žurnāla “Kāvi” izdošanas un – visai absurdā kārtā – izpelnās vienlaikus pastiprinātu valdības pārstāvju uzmanību, gan sociāldemokrātu partijas nosodījumu par “reakcionārismu”, jo iedrošinās prasīt Latvijai autonomiju, kamēr mērķis taču ir visas pasaules revolūcija…
“Kāviem” iznāk tikai divi numuri. Valdības orgāni žurnālā iespiestajos Austriņa rakstos saskatījuši tīšu baznīcas dogmu zaimošanu.
Redaktoram jādodas emigrācijā, bet cietumsodu tādējādi izdodas vien atlikt, ne no tā izbēgt.
1906. gadā Kārlis Skalbe bēg no Rīgas un Latvijas. Helsingforsa (tag. Helsinki), Stokholma, Kopenhāgena, Berlīne, Cīrihe… Uz Lizetes galda krājas vēstules ar svešu valstu zīmogiem. Caur Poliju dzejnieks jau kopā ar Lizeti, kura viņam pievienojusies Cīrihē, nelegāli, bez dokumentiem uz īsu brīdi atgriežas Latvijā, taču te palikt nav droši, un viņš atkal dodas prom – šoreiz uz Somiju. Pazīstams profesors palīdz Lizetei dabūt darbu Helsingforsas universitātes bibliotēkā, un abi jūsmo par Somijas monumentālo ziemu, kas šķiet smaržojam pēc brīvības.
Taču Somija vēl ir Krievijas impērijas sastāvdaļa, un, kad policija uzzina notiesātā trimdinieka atrašanās vietu, viņš atkal ir briesmās.
Saulcerīte Viese desmitiem gadu vēlāk Somijas arhīvos atradusi pierādījumus, ka Somijas policisti viltojuši ziņas par Skalbes atrašanās vietu, būtībā palīdzot viņam aizbēgt.
Ar Lizetes sakravāto somu dzejnieks dodas uz Stokholmu, tai seko Norvēģija. Šī ziemeļvalsts Skalbem ir vairāk nekā tikai patvērums. Kaut gan šeit Skalbe nonāk pilnīgā līdzekļu trūkumā un izjūt badu, kāds aprakstīts Knuta Hamsuna slavenajā romānā – brīžam mokošo izsalkumu palīdz cik necik remdēt vienīgi šķipsniņa sāls uz mēles, uzdzerot ūdens malku, – taču tieši Norvēģijā, kura nupat ieguvusi neatkarību no Zviedrijas, Kārlis Skalbe ierauga nākotni, kādu vēlētos Latvijai.
1908. gadā Oslo – tobrīd Kristiānijā – bažīdamās par mīļotā veselību un garastāvokli, ierodas arī Lizete, Skalbes mīļotā Zetlīzīte, Zetlīziņa. Lai abiem būtu kaut jel minimāla iztikšana, viņa atrod darbu cigāru fabrikā.
1909. gada rudenī, pēc triju gadu klaiņošanas pa Eiropu, Kārlis Skalbe atgriežas Latvijā uz palikšanu. Varētu mazliet norimt, dzīve šķiet iegriežamies gaišākā lokā – Skalbe kļuvis par “Dzimtenes Vēstneša” līdzstrādnieku, var rakstīt teātra kritikas, top arī satīriski feļetoni ar pseidonīmu Vakargailis.
1910. gadā Kārlis un Lizete apprecas un piedzimst dēliņš Jānis – Kārļa Skalbes dzejā un pasakās viņš ierakstīts kā Ģiģis. Diemžēl, nevarēdams saprasties ar izdevēju par algu, Skalbe nolemj meklēt citu darbu. Pārbaudot pretendenta politisko uzticamību, “Societe Polyglotte” uzved uz bijušā “Kāvu” redaktora pēdām policiju. Skalbi apcietina īsi pirms 1911. gada Ziemassvētkiem, un viņam jāizcieš gadu un astoņus mēnešus ilgs cietumsods.
“Sodu Skalbe cieta panesīgi, visu vainu uzņemoties uz sevi vien. Tiesa pie atbildības varēja saukt arī autoru, bet tikai tad, ja redaktors līdzstrādnieku izdod. To Skalbe nedarīja,” atceras Arturs Bērziņš.
Ko šī varonība nozīmēja viņam pašam, ko – Lizetei, kura 1912. gadā laiž pasaulē meitiņu Ilzi, varam vien iztēloties.
Iespējams, Lizetei ir pat grūtāk – kamēr Kārlis cietumā lasa līdz tam neapgūto vācu liriku un tulko Puškina noveles, viņa Burtnieku namā prāto, kā savilkt galus kopā, uzturēt bērnus un vēl atbalstīt vīru. Tiesa gan, tajā pašā 1912. gadā top un tiek izdota lasītāju iemīļotākā Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”, kā arī piemirstā “Jūras vārava”, papildinot ģimenes naudas krājumus.
Dzejnieka sirds politiķa krūtīs
Pirmajā pasaules karā Skalbe ir, šķiet, visur. Viņš gan raksta savas reportāžas no frontes, gan, ievēlēts Latvijas Nacionālajā padomē, strādā pie dokumentiem, kas vēlāk liks pamatus mūsu valsts neatkarībai. Kopā ar Nacionālo padomi līdzi frontes līnijai pārvietojas no Rīgas uz Valku un atpakaļ, kādā brīdī tiek arestēts un sūtīts uz koncentrācijas nometni, bet viņam izdodas izbēgt…
Atkal Valka, Rīga un tad, kad Latvijas Republika jau proklamēta – Liepāja. “Mainīgais ūdens! Kad visi tumšie spēki mūs nodeva, tu paliki mums uzticīgs, mainīgais ūdens! Uz saviem viegli smaidošiem viļņiem tu paglabāji mūsu jauno brīvību. Divi mēneši mūsu republika turējās tikai uz ūdens,” raksta Kārlis Skalbe 1919. gadā.
Kad karš beidzies, Kārlim Skalbem jau ir pāri 40. Viņš tiek ievēlēts Satversmes sapulcē, pēc tam Saeimā. No šā laika saglabājies visvairāk Kārļa Skalbes fotoportretu, arī Sigismunda Vidberga saržs, kas rāda dzejnieku kafejnīcā, kūpošu cigāru rokā.
Mazliet netaisnīgi, bet tieši tāds – gludi skūts pilsētas kungs apaļu seju, apaļām brillītēm, nevis jaunais, aizrautīgais liriķis ar kuplu, saules izbalinātu matu cekulu – viņš palicis latviešu atmiņā.
Tomēr sirdī tas Piebalgas jauneklis joprojām bija dzīvs. Kārlim Skalbem bija tuvu 50, viņš uzcēla “Saulrietus” – māju Alauksta krastā, ko toreiz dīvainā, augstā silueta dēļ vietējie iesauca par Mākoņu Katrīnas vējlukturi un kur tagad mitinās viņa muzejs. Skats uz Alaukstu dzejniekam vienmēr bijis vismīļākais, pats Skalbe teica – skaistākais visā Eiropā…
Neatkarīgajā Latvijā nekas Kārli Skalbi nenomāca vairāk kā partiju ķīviņi un pilsoniskās sabiedrības sīkmanība.
“Es paredzu, ka tie, kas jauno Latviju garīgi iznesuši uz saviem pleciem, drīz vairs nebūs vajadzīgi,” jau 1920. gada pavasarī dzejnieks rakstīja. “Tad nāks cienījami kungi, kuri pa kara laiku bija kaut kur nozuduši, un ieņems “cienījamas” vietas.” Skalbe smagi pārdzīvoja neievēlēšanu 3. Saeimā un sociāldemokrātu vadības mājienus, ka dzejnieki tādi mākoņstūmēji vien ir.
Dzejnieku gandarīja tautas mīlestība. Savas Rīgas dzīves sākumā viņš staigāja pa galvaspilsētu, neviena nepazīts, bet mūža otrajā pusē, labprāt aprunādamies ar vienkāršajiem cilvēkiem ielās – avīžu un puķu pārdevējiem, krāvējiem, sētniekiem, ormaņiem –, tikpat bieži atņēma sveicienus no garāmgājējiem.
Pēdējos Rīgas dzīves gados Kārlis Skalbe bijis garīgi paguris un vīlies, tā atceras daudzi, kas viņu pazinuši. Visvairāk šo pagurumu izjuta Lizete. Skalbe joprojām ir asprātībā dzirkstošs namatēvs un darbā – iejūtīgs redaktors. Taču, kad mājās, paslēpjas darbistabā, un vienīgais, kurš drīkst viņu jebkurā brīdī traucēt, ir mazdēliņš Andrejs.
Vācu okupācijas laikā Kārlis Skalbe kļūst par literāra žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galveno redaktoru. Ja nu okupācijas vara vēlējusies sev lojālu izdevumu, tad viņiem vīlies. Ar visnevainīgākajiem attaisnojumiem Kārlim Skalbem izdodas publicēt žurnālā visdažādākos materiālus ar pietiekami skaidri nolasāmu zemtekstu. Tas maksā amatu vismaz vienam cenzoram.
“Latvju Mēnešraksts” iznāca līdz 1944. gada jūnijam. Tā paša gada rudenī Kārlis un Lizete kopā ar meitas Ilzes ģimeni – vīru Robertu un dēliņu Andreju – dodas bēgļu gaitās. Dēls Jānis ar ģimeni paliek Latvijā – viņa sieva nupat smagās dzemdībās laidusi pasaulē meitiņu, un ir skaidrs, ka smago ceļu neizturēs.
Pēc salšanas, mirkšanas un trūcīga uztura garajā ceļā 1944. gada 11. novembra naktī Skalbes nokļūst Visbijā, kur jutušies kā paradīzē,
jo vēlā rudens dēļ uz salas ziedējušas rozes. Tālāk bēgļu ceļš veda uz Zviedrijas cietzemi, apstājās bēgļu nometnē Vallā.
Taču Skalbes veselību bija iedragājuši smagie bezmāju mēneši. Dzejnieks nonāca Serafima slimnīcā un izdila, kā atceras tuvinieki, nedēļas laikā, aiziedams mūžībā 1945. gada 14. aprīlī.
Dzimtenē Kārlis Skalbe kopā ar mīļoto Lizeti atgriezās tikai 1992. gadā – Jāņu laikā viņus pārapbedīja pie “Saulrietiem”, kur tobrīd jau darbojās viņa memoriālais muzejs.
