2021. gada “Zelta roka” – basktebolists Kārlis Lasmanis 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Latvijas basketbola zelta roku tiek dēvēts Ainars Bagatskis – šādu iesauku viņš savulaik izpelnījās lielisko snaipera īpašību dēļ. Tagad par zelta roku tiešā, ne pārnestā veidā var dēvēt Kārli Lasmani, kura tālmetiens jūlijā Tokijas olimpisko spēļu 3×3 basketbola turnīra finālā atnesa Latvijai uzvaru pār Krievijas olimpisko komandu. Viņš kopā ar Nauri Miezi, Edgaru Krūmiņu un Agni Čavaru kļuva par pirmajiem olimpiskajiem čempioniem šajā groza bumbas disciplīnā, ierakstot savu un Latvijas vārdu vēsturē.
Par aktuālajiem varoņiem jau iznākusi grāmata, uz kuras prezentāciju decembrī ieradās trīs ministri (Anita Muižniece, Jānis Reirs, Kaspars Gerhards). Nenāk prātā kāds cits ikdienas sporta pasākums, kas būtu pulcējis tik politisku sastāvu. Arī tas norāda uz komandas iegūto statusu.
Divdesmit septiņus gadus vecais Kārlis Lasmanis, kādreizējā olimpiskā airētāja Uģa Lasmaņa dēls, šogad bija izcils – viņš kļuva par olimpisko spēļu rezultatīvāko spēlētāju, Pasaules tūres sezonas vērtīgāko spēlētāju un tika iekļauts arī simboliskajā izlasē, pasaules rangā šobrīd atrodas trešajā vietā.
Šis gads tev noteikti paliks atmiņā uz mūžu?
K. Lasmanis: Jā, lielas un saldas uzvaras, arī pa kādam sāpīgam zaudējumam, bet mērķi izpildījām labāk, nekā varētu vēlēties. Tokijā pēc uzvaras pusfinālā pār Beļģiju zvanīju tētim un bija asaras, tobrīd jau bija aizkustinājums, jo ir skaidrs, ka būs medaļa.
Godīgi sakot, bija liela pārliecība, ka finālā krievus uzvarēsim. Ar olimpisko zeltu ieguvām milzīgi daudz labu emociju un uzmanības, bija mazliet grūti savākties sezonas turpinājumam. Varu lepoties ar šo sezonu un teikt paldies visiem, kas atbalstīja. Sagaidot šo gadu, varēju tikai sapņot, ka to noslēgšu jau olimpiskā čempiona statusā. Sapņi piepildās. Pēc olimpiskajām spēlēm uzvarējām divos Pasaules tūres posmos, abos nopelnīju vērtīgākā spēlētāja balvu. Fantastisks gads. Guvu arī traumas, bet tāds ir sports.
Vai čempioni ir izrunājuši – turpināsiet šādā sastāvā spēlēt arī nākamgad un iet kopā līdz Parīzes olimpiskajām spēlēm?
Lielā saruna vēl priekšā. Aptuveni saprotam, ko viens no otra gribam, un būtu skaisti, ja sanāktu uz Parīzi aizbraukt. Vēl grūti visas nianses saprast, kādas traumas un cik katrs gatavs jaunajam ciklam. Uzvarētāji sastāvu nemaina, šīs sezonas rezultāti ir labs rādītājs, lai turpinātu.
Kas Latvijai jādara, lai 3×3 basketbolu nepiemeklētu BMX liktenis, kur pēc Māra Štromberga vairs neesam īsti konkurētspējīgi?
Jāsēžas kungiem kopā un jāizdomā, kāds ir mērķis – vai radīt sistēmu un gada garumā mums konkurēt ar pārējām komandām vai kārtīgi rūpēties par vienu komandu. Man šķiet, ka sistēma ir jāizveido, bet neredzu cilvēkus, kurus piesaistīt, jo no 5×5 basketbola grūti pārvilināt uz 3×3 – lai izveidotu savu līgu, no jauniešu vecuma trenēties 3×3, nevis lielo basketbolu. Tas ir sarežģīts jautājums. Vēl viena olimpiāde jāuzvar, un tad varbūt citādi viss attīstīsies.
Vai un kas tevi pārsteidza Latvijā šogad? Kādu pārsteigumu sagaidi nākamgad?
Grūti saprast, visi ierobežojumi, ceru, ka sabiedrībai viss būs kārtībā un kopā uzvarēsim kovidu. Gribētu no nākamā gada sagaidīt, ka esam brīvi no ierobežojumiem, slimības. Cilvēki jau pieraduši skriet, tā teikt, ar sasietām kājām. Ja važas palaistu vaļā, iedomājies, cik tad būtu forši.
