Kārlis Kazāks: “Dziesmās esmu vidzemnieks, starp dziesmām – kurzemnieks.” 0
Dziesminieks Kārlis Kazāks turpina ieklausīties latviešu valodas dažādajās mēlēs. Viņš devies uz Ērģemi, Anci, Ludzu, Aknīsti, Rūjienu un Alsungu, lai pētītu turienes izloksnes un radītu oriģināldziesmu katrā no tām. No 1. novembra Kārļa piedzīvotais būs redzams un dzirdams Latvijas Televīzijas raidījumos “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”. “13 izloksnes divās sezonās – lielā bilde par to, kādi esam, man ir skaidra,” sarunā par dažādo latviskumu un to, kā tas skan dziesmās, saka Kārlis. Tikmēr pašu dziesminieku klātienē var sastapt, kā viņš smejas, “visur, kur aicina”. Tuvākajā laikā – Vijciemā 3. novembrī un Jumpravas kultūras namā 11. novembrī.
Kāpēc tev bija vajadzīgs turpinājums jau saklausītajām izloksnēm?
Kad pirmoreiz par šo ideju izstāstīju savam draugam Dāvim Doršam, kurš manu ideju par to, ka gribu sarakstīt dziesmas izloksnēs, pārvērta par televīzijas projektu, man nebija ne mazākās idejas, kurp tas aizvedīs. Tagad varu droši teikt, ka šis piedzīvojums ir ļoti daudz iemācījis man pašam. Pirmkārt jau man kā jelgavniekam mazliet saskumt par to, ka manī nav šo tiešo sakņu, kādas ir visiem, kuri runā izloksnēs. To dēļ viņu sakņu sajūta ir daudz tiešāka. Zemgaliešiem tas ir grūti, izloksne ir sen izzudusi. Mēs visi runājam rakstu valodā, kas tomēr ir veidota, nevis dabiski attīstījusies valoda. Izloksne nav tikai skaņa – tā ir kultūra. Un mēs esam dažādu kultūru ļaudis. Jā, mums visiem ir viens lietussargs, rakstu valoda. Pirmajā “Dzirdi balsis” sezonā bija septiņas sērijas – septiņas izloksnes. Jau tad bija skaidrs, ka vienu lietu neesmu izdarījis – nav dziesmas mana tēva dzimtajā mēlē. Kad Latvijas Televīzija pati pajautāja, vai nedomājam uztaisīt vēl vienu sezonu, viss saslēdzās. Atsākām, un šoreiz būs vēl sešas izloksnes no Ances, suitiem, Rūjienas, Kārķiem, Ludzas un Aknīstes, kā arī viens stāsts par latviešu rakstu valodu.
Tu domā – literāro valodu?
Valodnieki lūdza lietot šo “rakstu valodu”. Arī pats agrāk kopš skolas laika lietoju šo “literāro” valodu, bet nu esmu valodnieku pārmācīts.
Kura ir tava tēva izloksne?
Koncertos parasti stāstu, ka mans tēvs ir no Kārķiem, bet lielākajai daļai tas parasti neizsaka neko. Tad saku – tas ir blakus Dakstiem. Kad joprojām neviens nezina, tad jāstāsta – turpat, kur Jērcēni, Ērģeme, Turna. Mazliet bērnībā no tās valodas dzirdēju – tik, cik mamma laboja tēvu, ka nav “ēmurs”, bet “āmurs”. Un neviens taču nebrauc ar “ratim”, bet “ratiem”. Pamazām, tuvojoties Rīgai, tēvs bija pazaudējis tās īpašās valodas pazīmes, kaut vai tās mīlīgās “kannīnas”, “priekšīnas”, “istabīnas”. Nonākot skolās, cilvēkus pāraudzina. Ziemeļvidzemnieku mēlē ir vairāk mīļvārdiņu nekā jebkur citur. Viņi tieši tādi arī ir – sirsnīgi ļaudis, kaut atturīgi. Lai arī kā šķiet, ka Kārķi vai Ērģeme ir nieka 20 kilometru attālumā, tās, man par pārsteigumu, izrādījās divas dažādas valodas un līdz ar to – divi dažādi cilvēki, būs arī divas sērijas.
Kā tu izvēlies vietas, kur meklēt dažādās mēles?
Šoreiz tas notika kaut kā pašsaprotami. Pagājušajā sezonā nebija suitu. Skaidrs, ka viņiem – Alsungai, Jūrkalnei – jābūt šoreiz. Iepriekš bija Talsu rajons, skaidrs, ka šoreiz jābūt dziļajiem ventiņiem – Ancei, Rindai. Iepriekšējā sezonā, Andrupenes pusē pļāpājot ar ļaudīm, pēkšņi kāds man stāsta, ka Ludzas pusē esot citādāka latgaliešu valoda. Protams, ka es braucu meklēt. Un atradu. Pēc raidījuma par Zasu Sēlijā saņēmu vēstuli – “pie mums, Aknīstē, tā nerunā!”. Saprotams, ierados Aknīstē, lai saprastu, kā tad tur īsti ir.
Tur mūs gaidīja pārsteigums – nodzīvojām divas dienas, bet šķita, ka šeit vispār neviens nekādā izloksnē nerunā! Tomēr izrādās, ka viņi to meistarīgi slēpj.
Tikai trešajā dienā, kad kāds vietējais mūs aizveda pie savējiem, kur, izrādās, runā skaistā izloksnē, īpaši cilvēki gados. Tajā brīdī tu saproti, ka tev kā cilvēkam no malas automātiski, runājot ar kādu, kas nav savējais, atbildēs rakstu valodā. Ja būtu tur bez vietējo palīdzības izgrozījies, neko tā arī nebūtu dzirdējis. 13 izloksnes divās sezonās – lielā bilde par to, kādi esam, man ir skaidra.
Kādi esam?
Dažādi. Jā, arī pirms tam biju ar ričuku izbraukājis Latviju un zināju, ka cilvēki ļoti dažādi reaģē uz to, ka piezvanu un saku – gribu mainīt mūziku pret naktsmājām. Latgalieši uzreiz teiks – brauc! Kurzemē sāks runāt, ka tas tomēr ir koncerts, jāsaskaņo ar pašvaldību.
Varēji kā Emilis Melngailis savulaik vienkārši vākt dziesmas. Kādēļ bija vajadzība rakstīt jaunas?
Dziesmas ir tāpēc, ka ideja sākās no otra gala. Braukājot pa Latviju ar koncertiem, es vienkārši dzirdēju cilvēkus runājam. Likās tiešām interesanti – ja sarakstītu dziesmu, pieņemsim, rūveniešu mēlē, vai tad būtu arī citādi jādomā? Tur nonākot, tu saproti, ka nevari uzrakstīt dziesmu rakstu valodā un tad to vienkārši pārvērst. Nekas tur nesanāks – zilbju skaits samazinās, ritms sabrūk. Un savu dzīvi man vienmēr ir bijis vieglāk sakārtot dziesmās. Tā ir sava veida meditācija. To sajūtu, pārvēršot dziesmās, droši vien ir kaut kā vieglāk to visu sevī sakārtot. Kāda dziesma iznāk, tāda iznāk – neko daudz tajā nejaucos.
Bez dziesmas prom nebrauci?
Es vienmēr esmu bijis mazliet pret to, lai piespiestu sevi radīt dziesmas, bet šajā gadījumā es to darīju. Nesēdēt un negaidīt mūzu, bet tajās naktīs, ko tu tur pavadi, mēģināt noķert dziesmu. Noķert tā mirkļa sajūtu. Zinu, ka pēc tam, atgriežoties savā Siguldā, manī vairs nebūs tās vietas sajūtas. Svarīgi ir noķert to mirkli tur. Reizēm iznāk pavisam savādi – it kā ir bijis foršs, jautrs piedzīvojums, bet dziesma pēkšņi – skumīga. Un tikai pēc laika tev galvā sakārtojas, kāpēc tu esi tā noreaģējis.
Kura mēle visgrūtāk dziedama?
Īsti neviena nebija tāda – mums ir ļoti labskanīga valoda. Ja nu apstāklis, ka mana mūzika parasti ir liriska, tāpēc emocionāli man ir grūtāk tikt pie dziesmas un sajūtas ventiņu pusē – viņi ir tieši, asi cilvēki, nedzesē muti ar garām pieklājības frāzēm, bet man laikam vairāk ir vidzemnieks asinīs. Tomēr dziesma jau ir par to, kā es skatos uz to kurzemnieku. Šīs nav dziesmas, kas raksturo vienus vai otrus – tādas viņiem pašiem jāraksta.
Pirmās sezonas mēles piefiksēji albumā “Dzirdi balsis”. Arī šīs ierakstīsi?
Ieraksts jau ir. Tomēr izdomāju, ka saliksim visas 13 dziesmas vienā albumā. Varbūt šajā sezonā ir bijis vairāk muzikālu eksperimentu, bet tie drīzāk ir man pašam pamanāmi, iekšēji. Klausītāji domās – Kazāks paliek Kazāks. Neglābjami.
Tavu pašironiju dziesmās nemaz nav tik viegli sadzirdēt, kā tas ir tagad, runājot.
Kādreiz pats esmu par to pat koncertos smējies – dziesmās esmu vidzemnieks, starp dziesmām – kurzemnieks.
Kas šoreiz būs tavi muzikālie ceļabiedri?
Vēl lielāku darba apjomu uzņēmies Gints Sola, īpaši šim ierakstam nopērkot jaunu elektrisko ģitāru. Un tad ierastie biedri – Juris Kroičs, Kaspars Tobis.
Iepriekš dziesmas izloksnēs skanēja šur tur koncertos. Būs arī šoreiz?
Ja cilvēkiem būs interese, brauksim, spēlēsim, bet speciāli neko nerīkošu. Mana iekšējā sajūta, ka šī ir lieta, ar kuru bāzties cilvēkiem virsū nevajag.
Kas pēc šī piedzīvojuma ir mainījies tevī?
Man lielākais ieguvums ir tie cilvēki, kas pēc raidījuma piezvana un saka – es pēc raidījuma divas dienas runāju izloksnē. Arī tas, ka tu saņem garu vēstuli, kur rakstīts, ka kāds pirmoreiz mūžā sapratis, ka šī izloksne ir vērtība. Tas nenozīmē, ka nu visiem obligāti jāmetas Rīgā runāt izloksnēs, bet tad, kad aizbraucu pie ventiņiem vai latgaliešiem – tur gan gribu dzirdēt īsto mēli.
Es jūtos apzagts, ja Vandzenē nedzirdu – tā viš i!
Protams, raidījums ir mazliet provokācija. Ko jūs domājāt – atbrauc cilvēks no galvaspilsētas un stāsta, kā mums jārunā. Īsti riktīgi jau tas nav! Bet man nav bail no tā, ka esam dažādi. Varbūt ir pasaulē vietas, kur tas var šķist apdraudoši, un varbūt būtu labāk, ja mēs visi būtu vienādi – tādi stipri, vienā veselumā. Bet man šķiet, ka esam vērtīgāki tādi, kādi esam. Latviešu valoda bez šīm izloksnēm būtu daudz nabadzīgāka.
Šis ir kļuvis par tavu simtgades projektu?
Gribētu jau egoistiski teikt, tā bija mana ideja jau pirms vairākiem gadiem, bet tagad priecājos, ka viss ir sakritis. Ir jau tā, ka ar patosu sakām – Latvijai 100, latviskums, bet, kad tu pajautā cilvēkiem, kas ir latvisks, atbildes nav. Šobrīd man ir sava atbilde – latviskais ir vienošanās par mums kopīgo. Man ar to pietiek. Nevis par Latviju, kas bija toreiz, kad izveidojām valsti, bet to, ko mēs veidojam tagad. Tagad notiek šī mūsu savstarpējā vienošanās. Man ir vieglāk paskatīties uz Latviju, ja pats esmu līdzatbildīgs. Tas nav kaut kāds noticis fakts, kuru atzīmēt ar šampanieti un urrā saucieniem. Vajag, protams, svinēt, bet apzinoties savu vietu tajā.
Tev ir svētku koncertprogramma?
Nē. Man vispār nav programmas. Ja koncertēju ar lielāku sastāvu, tad vismaz ir dziesmu saraksts. Kādā reizē dziedāšu dziesmas izloksnēs, citā – nevienu, ja šķitīs, ka tajā situācijā nevajag. Varu nodziedāt “Pērkona” “Neatvadīsimies” vai Dimitera “Princesīti”, dažas tautasdziesmas. Parasti vados pēc tiem cilvēkiem, kas sēž man pretī. Aprunājos, ko cilvēki īsti grib. Ja ir atnākuši, kaut ko taču grib!
Kādas balsis tu dzirdi ap šo laiku?
Ir sakrājies daudz dziesmu, kuras tādā klasiskā mūziķa darbības izpratnē vajadzētu iet un ierakstīt. Bet man ļoti nepatīk ieraksti – parasti paglābjos, tos uzticot kādam citam, bieži Gintam Solam. Tagad ir izaicinājums to izdarīt pašam, saprast, kāda tad īsti ir mana skaņa.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Miers. Joki. Sapnis.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez gaisa. Man vajag iziet no telpas, sajust plašumu.
Lielākais sasniegums darbā?
Dziesmas, kurām es pats varu noticēt. Tajā brīdī. Bet tas pāriet.
Labākā izklaide?
Grāmatas.
